Anšlavs Eglītis ” Pansija Pilī “

Anšlavs Eglītis dzimis 1906.g gada 14. oktobrī Rīgā. Viņa māte ir Marija Stalbova – Eglīte, inteliģenta un muzikāla sieviete, par kuru savulaik sajūsminājies E. Dārziņš, arī E. Virza. Viņa tēvs bija rakstnieks Viktors Eglītis.

Anšlavs Eglītis pats savā dzīves aprakstā min:

“Pilsētas dzīve man no laika galā saistās ar klavieru skaņām un grieķu mitoloģijas tēliem. Mūsu ģimenē visi bija muzikāli, izņemot mani. Tēvs ļoti mīlēja dziedāt, bieži atceros viņus abus ar māti pie klavierēm. Mitoloģijas bija pilni grāmatu plaukti. Tēvs studēja klasiskās valodas un bi

i
ija sarakstījis daudz labu izdevumu.”

Pirmā pasaules kara laikā Eglīšu ģimene evakuējās uz Krieviju, kur no saslimst Anšlava Eglīša māte. 1918. gadā Eglīši atgriežas Latvijā, Alūksnē. Tā kā bija izlemts, ka Anšlavam ir jākļūst par gleznotāju, tad viņš jau Krievijā apmeklēja zīmēšanas kursus, bet vēlāk to turpināja darīt arī Latvijā, Alūksnes vidusskolā, kur zīmēšanu māca Jēkabs Kazāks – viņš Eglīšu dzīvesvietā īrē istabu.

1925. gadā, kad Eglīši jau sešus gadus dzīvo Rīgā, Anšlavs saslimst ar tuberkulozi un dodas ārstēties uz Šveici.

Atgriežoties Latvijā viņam vēl kādu la
a
aiku jāatrodas guļus stāvoklī un gleznot nevar, tādēļ savas izjūtas viņš sāk pierakstīt. Viens no pirmajiem Anšlava dzejoļiem ir “Lords”, kas tiek iespiests avīzē.

1936. gada beigās A. Eglītis spoži ienāk latviešu literatūrā ar stāstu krājumu “Maestro”. Paralēli tam viņš vēl raksta ar
r
rī dzeju. Nacionālā teātra direktora iedvesmots viņš pievēršas arī lugu rakstīšanai.

1944. gadā rakstnieks kopā ar dzīvesbiedri Veroniku Jaunelsiņu dodas uz Vāciju. Tur uzlidojuma laikā iet bojā viņu dzīvoklis ar visu iedzīvi. Tad viņi pārvācas uz Dienvidvāciju – Tailfingeni. 1950. gadā viņš emigrē uz ASV. Trimdā viņš saraksta aptuveni 50 grāmatu, galvenokārt romānus.

Anšlavs Eglītis mirst 1993. gada 4. martā Kalifornijā.

“Pansija pilī” ir sarakstīta 1962. gadā. Grāmatā, autora vārdiem runājot, “senā, gaišā pasaule atveras, senie, jaukie ļaudis ar atkal visapkārt, un es redzu tas tik dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga”. Šis ir atmiņu romāns un galvenie tēli ir pats Anšlavs Eglītis, un viņa tēvs Viktors Eglītis. Darbība pārsvarā notiek Eglīšu ģimenes jaunajā īpašumā Turaidas pagasta Inciemā, ko viņiem piešķīrusi valdība Latvijas valsts pirmsākumos, agrārās reformas laikā. Īp

p
pašums ir ļoti nolaists un izdemolēts. Atmiņu romāna gaitā īpašums tiek iespēju robežās savests kārtībā un tajā ierīkota pansija, kuru pārsvarā apmeklē Viktora Eglīša draugi – mākslinieki, rakstnieki un citi sabiedriski darbinieki.

Tikpat kā visos savos darbos A. Eglītis ir kaut kādā mērā ironisks, turpretī šis romāns ir izņēmums. Runājot par saviem zēnības un jaunības gadiem, autors kļūst nostalģiski gaišs. Rakstnieks tēlo savu draudzību ar Emīla Dārziņa dēlu Volfgangu, abu kopīgās gaitas vieglatlētikā, arī šādas jautri nopietnas draugu izdarības:

“Suplesam vajadzīgs spēcīgs ka
a
akls, un tāda nu man nebija. Ko vien es nedarīju, lai stiprinātu kaklu! Es iesēju dvielī savu grūžamo lodi un vēl pāris ķieģeļus, apmetu dvieli sev ap pieri un stundām ilgi kustināju galvu augšup un lejup. Es laidos tiltā un liku Volim sēdēt sev uz krūtīm, kamēr tas viņam pagalam apnika.”

Jau zēna gados gūti spilgti iespaidi no tikšanās reizēm ar tādiem izciliem kultūras cilvēkiem kā gleznotājiem K. Ubānu, V. Toni un R. Sutu, ar dzejnieku E. Virzu, grāmatu izdevēju M. Goperu un citiem.

Interesanti ir Eglīša personu portretējumi, piemēram R. Sutas portretējums:

“R. Suta runāja bez pārtraukumu un mitas, stāstīja, lielījās, rājās, pamācīja, zūdījās, un lādējās savā sulīgajā, neatdarināmi tēlainajā valodā, nekad neatkārtodamies un nekad nepagurdams. Man liekas, viņam bija ļoti muzikāla dzirde. Viņš klausījās savā valodā ar slepenu baudu, kā tā kāpa un krita (..). Tā nebija, ka Suta tikai balamutētos. Viņš varēja brīnumaini runāt par mākslu. Viņa kritiķa spējas bija nāvējošas. Ar baigu nekļūdīšanos viņš prata atrast savu kolēģu slepenās vājās vietas un ar pāris nežēlīgi trāpīgiem vārdiem uzšķērst un izārdīt dažu labu it piepūtušos meistariņu. Bet viņš prata arī slavēt.”

Šis raksturojums ir tikai viens no daudzajiem, jo grāmatā ir aprakstīti daudzi tā laika mākslinieki un rakstnieki, kuri viesojušies pie Eglīšu ģimenes viņu tā saucamajā “pansijā”. Gleznotāji K. Ubāns, V. Tone un R. Suta, dzejnieks E. Virza un izdevējs M. Gopers, komponists V. Dārziņš un dievturis E. Brastiņš, neskaitāmi citi pazīstami un nepazīstami Inciema pusmuižas saimnieka – dzejnieka Viktora Eglīša sirdī un prātā gan vārdiski, gan zīmējumos uz laiku laikiem ieguvuši savu atveidu šajā romānā. Grāmatā sastopams arī Edvarta Virzas raksturojums:

“Tad kādu dienu mūs apciemoja Edvarts Virza. Virza bija diezgan godkārīgs, izmisīgi lauzās pēc patstāvības, cieši apņēmies kļūt par visu laiku lielāko latviešu dzejnieku, un nekas viņam nekremt vairāk kā piederība pie kādas šejienes grupas. Virza nemeklējas pēc loģikas, dažādības vai noskaņām, bet gan pēc pacilāta, rāvēja, dimdīga ritma. Virza allaž vadīja sarunas, viņa skanīgā balss piepildīja telpu, viņa sparīgums aizrāva. Tikai īsu brīdi valodas viņa klātienē kavējās pie ikdienišķām lietām. Ja Virza sāka deklamēt, tad visi apklusa, kā apburti”.

Par šī raksturojuma objektivitāti nevar būt šaubu, jo Eglītis ir atradies notikumu centrā.

Rakstnieks prot jautri pasmieties par veltīgajām pūlēm gūt kādu materiālu labumu no senatnīgās Inciema pils, bet viņš prot arī novērtēt aizgājušās pasaules garīguma spēku. Grāmatas ievadījumā A. Eglītis raksta:

“Lielākais prieks ir uzdurties kādai atmiņu ainai, palsai un vārgai kā zirnekļa tīkls, un vērot, kā pamazām tā padziļinās, izplešas, atver sen aizmirstus atvarus, pilnus sīkdaļām un krāsām. Brīžam gribas ticēt tiem filozofiem, kas apgalvo, ka laika nav, ka laiks ir tikai ilūzija un visas lietas patiesībā notiek vienlaicīgi un – tagadnē.”

Es pirmo reizi izlasīju “Pansiju pilī” pirms aptuveni sešiem gadiem. Tad man šī grāmata nelikās īpaši interesanta un es lasīju to lasīšanas pēc, jo parasti mēdzu pabeigt to, ko esmu iesācis, šajā gadījumā šo grāmatu. Pirms pāris dienām pārlasot to, man tā pavērās pilnīgi citā gaismā. Grāmatas lapaspuses šķīrās viena pēc otras. Laikam vecums, kurā pirmo reizi lasīju šo grāmatu nebija īstais. Tagad ir interesanti lasīt, kā ar saviem jaunajiem īpašumiem mēģināja tikt galā jaundibinātās valsts iedzīvotāji. Viss bija jāsāk no gala, un šajā ziņā šie notikumi līdzinās tiem, kādi risinājās Latvijā pirms pāris gadiem un mazliet vēl arī šobrīd. Protams, nevar nepamanīt arī to, ka grāmatā pieminēti arī daudzi “Latvijas laikā” un arī pašlaik pazīstami mākslinieki, kas piešķir šim romānam īpaši ticamu noskaņu. Tas ir interesantāk, kā, ja grāmatas varoņi būtu nevienam nepazīstami cilvēki. Var pamanīt, ka šīs romāns nav tipisks Anšlavam Eglītim, jo tas skar viņa paša bērnības piedzīvojumus, pārdzīvojumus, savā ziņā intīmas un personiskas lietas. Es pieļauju, ka it sevišķi grūti viņam bija rakstīt par savu bērnību tad, kad viņš atradās trimdā, tālu no savas dzimtenes, laikā, kad nebija nekādu cerību par Latvijas brīvību. Par laimi, Anšlavs Eglītis piedzīvoja to, kā Latvija no pakļautas valsts kļuva par brīvu. Anšlavs Eglītis pats par to saka:

“Senāk man likās, ka nepiederu pie ļaudīm, kas kavējas pagātnē. Mani pārāk saistīja aktīva tagadne, man patikās vērot, kā notikumi attīstījās un veidojās turpat acu priekšā, kā tie ietekmēja un bīdīja manus nodomus. Man patikās pētīt savas izjūtas tieši notikuma mirklī, un man likās, ka tas nekad neapniks. Vismaz es sapratu tos rakstniekus, kas teica, ka tematiem vajagot nogulēties vismaz desmit gadus, lai par tiem varētu rakstīt. Man šķita, jo svarīgāks kāds iespaids, jo noderīgāks aprakstīšanai.”

Lasot grāmatu, nevar nepamanīt to mieru, kas valdījis divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā, kad visapkārt valda līdzsvars, saskaņa, vienlīdzība, vismaz aprindās, par kurām iet runa romānā. Romānā aprakstīti dažādi notikumi un var redzēt, ka mazajam Anšlavam bērnībā ir bijis daudz interesantu nodarbju. Tikšanās ar pazīstamiem māksliniekiem, rakstniekiem, aizraušanās ar vieglatlētiku, mājas savešana kārtībā un citas saistošas lietas. Īpaši interesanti ir tas, kā autors mēģināja izveidot savu stadionu, lai varētu nodarboties ar vieglatlētiku.

Pieminēšanas vērtas ir arī ilustrācijas, kas izdaiļo grāmatas lapas. Protams, tās ir ļoti savdabīgas. It sevišķi interesanta ir pieeja, kādā Eglītis atainojis sevi, proti, kā koka lelli.

Pats viņš šādu dīvainību skaidro šādi:

“Biju nolēmis, rakstot šo grāmatu, darināt arī ilustrācijas, jo nekas tā nepalīdz atmiņai, kā zīmēšana, bet – sadūros ar nelāgu kavēkli: esmu apnicis zīmēt pats sevi. Esmu to darījis jau pārāk bieži. Mans vieplis ir visiem apnicis, jo neesmu nekāds izskatīgais. Katrā citā grāmatā no sevis attēlošanas var viegli izvairīties, bet atmiņu stāstā tas ir grūti – visur taču esi pats klāt! Man neatliek nekas cits kā tur, kur nekādi nespēšu izvairīties no savas klātienes, iezīmēt sevi kā bezpersonisku, pusabstraktisku formu.”

Tāpat kā citos darbos, arī “Pansija pilī” izpaužas Anšlava Eglīša spilgtais raksturotāja talants un spožais stils, kas ir nepārprotams viņa talanta apliecinājums. Šis darbs neatstāja uz mani satriecošu un neizzūdošu iespaidu, bet katrā ziņā bija ļoti interesants un saistošs laika kavēklis.