Sociologija

Literatūra:

• Andersen M., Hovard F. (2001) Sociology. The Essentials. Australia, Canada: Wadsworts, pp. 3-28.

• Laķis P. (2002) socioloģija. Ievads socioloģijā. Lekciju kurss. Rīga; Zvaigzne ABC, 13-16.lpp.

Socioloģija ir zinātne, kas pēta cilvēka uzvešanos sabiedrībā. Sociologi ir ieinteresēti cilvēku izpētē un izzināšanā un ir iemācījušies mācības pamatprincipus; visi cilvēka uzvedības atgadījumi ir sociālā kontekstā. Šis konteksts – iestādes un kultūra, kas aptver mūs – veids, kā cilvēki visu dara un domā.

Socioloģija ir zinātnes domāšanas veids par sabiedrību un tās ietekmi uz cilvēku grupām. Vērošana, prātošana, un loģiska an

n
nalīze ir kā socioloģu rīks, pāris ar lielām zināšanām par teorētisko un analītisko darbu, kas tiek paveikts ar sociologu vai citu palīdzību.

Katru dienu dažādos mēdijos (televīzijā, radio, presē, filmās, video) mūs bombardē ar visdažādākiem sociālo pētījumu rezultātiem un komentāriem. Socioloģi var studēt tos pašus tematus, ko mediji apskata – kā, piemēram, vietējo vardarbību, reliģiskos kultus, starprasu datējumus u. tml. Daudzi socioloģi veido šķietamību uz medijiem, bet socioloģi izmanto ļoti specifiskas pētījuma metodes un labi iztestētas teorijas, lai labi izskaidrotu sociālo te
e
ematu.

Publiskā diskusijā, cilvēkiem ir tieksme sociālos tematus izskaidrot ar psiholoģiskiem vai individualizētiem perspektīviem. Tā, cilvēki parasti apskata tādas lietas kā personiskās, personības, motivācijas vai arī kādas personiskās neatbilstības, lai izskaidrotu visus sociālos tematus, kuras parasti ir ģimenes problēmas, noziegumi va
a
ai arī nabadzība.

Cilvēki uzsāk studijas socioloģijā, jo viņus interesē cilvēki, jo socioloģi pēta cilvēka izturēšanos sabiedrība, vajadzības, domas, visu, kas ir saistīts ar cilvēkiem.

Sociologu uzdevums ir saprast attiecības starp individuāliem cilvēkiem un sabiedrību, kurā viņi dzīvo. Jāizprot kā socioloģijas konteksts veido mūsu dzīvi.

Ļoti svarīga sociālo perspektīvu daļa socioloģijā ir empīriskā disciplīna. Empīriskā metode pieprasa zināšanas, kas beigās tiks balstīta uz rūpīgiem un sistemātiskiem vērojumiem – ne uz iepriekšpieņemtajiem priekšlikumiem un pieņēmumiem, bet uz viena konkrēta novērojuma.

Socioloģijas domāšanas galvenā vara ir tāda, ka tā palīdz mums saskatīt ikdienas dzīvi citā skatījumā un izpratnē. Sociologu jautājumi un idejas, kas ir parasti tiek uztverts kā dāvinājums vai ziedojums. Izmantojot izglītošanās piemērus, mēs varam redzēt, kā socioloģisko perspektīvas atmasko izglītības dāvinājumu va
a
ai ziedojumu piesavināšanos.

Daudzi domā, ka izglītība ir zināšanu gūšana un veids kā tikt dzīvē uz priekšu. Socioloģiskā perspektīva un izglītību, tomēr atklāj daudz ko vairāk. Socioloģi ir novērojuši un sapratuši, ka vairāk kā mācības ieņem vietu skolā, nākošais socioloģijas process notiek darbā.

Atmaskošanu citreiz ir vieglāk veikt, kad ieskatās atšķirīgās kultūrās un sabiedrības slāņos. Izskatīt cik uzvedības ir neiztaujāta vienā sabiedrības daļā, var tik uzskatīta pozitīvi dīvaina otrā sabiedrības daļā. Tūkstošiem gadu Ķīnā pēdas slēpšana un tās neļaušana izaugt li
i
ielākai tika uzskatīta par eliti. Neatļāva jauno meiteņu pēdām augt lielākām. Kājas tika saspiestas. Tādā veidā sievietēm Ķīnā bija grūti pārvietoties un viņas kļuva vēl atkarīgākas no vīriešiem. Šis ir ārējās atmaskošanas piemērs, praktika kas tika paņemta no kultūras dāvinājuma.

Atmaskošanu var arī saukt par jautājumu praktiku vienā konkrētā kultūrā, kas normāli tiek izmeklēta.

Sociologi pētījumus var atrast visur apkārt paši sev. Viņi piesardzīgi izpēta sociālo uzvedību un atklāj dažādos saprašanas līmeņus, kas parasti ir paslēpti no apzināšanas ikdienas dzīvē. Sociologi ir valdzinoši tiem, kas uzskata cilvēkus par fascinējošiem.

Socioloģijas studijās izšķirošais ir apskatīt visstrīdīgāko tematu un izdarīt to ar atvērtu un svaigu prātu, pat tad , kad redz visdiskutējamāko jautājumu.

Socioloģiskā koncepcija:

• Sociālā struktūra – sociālo attiecību organizēts paraugs un sociālās institūcijas, kas kopā veido sabiedrību. Tā ir nozīmīga, doku kopsavilkums, koncepcija socioloģijā. Sociālā struktūra nav lieta, bet gan tas tiek attiecinām uz faktu kā sociālo spēku, kas ne vienmēr ir redzams.

• Sociālās iestādes – noteiktas un organizētas sociālo uzvedību sistēmas ar specifisku un atpazīstamu mērķi. Ģimene, reliģija, laulības, valdība un ekonomija ir kā piemērs galvenajām sociālajām iestādēm.

• Sociālās izmaiņas – sociālās saskarsmes, sociālo iestāžu un sabiedrības pārmaiņas laika gaitā.

• Sociālā saskarsme – sociologi to redz kā uzvedību starp diviem vai vairākiem cilvēkiem. Caur sociālo saskarsmi cilvēki attīstās un mainās, atkarībā no darbībām un mācībām no citiem.

Socioloģija var tikt saprasta kā daļa no globālā konteksta, kas tagad iedarbojas uz attīstību visā sabiedrībā.

Socioloģijas teorijas attīstība:

Pirmo reizi socioloģija parādījās Eiropas rietumos laikā starp astoņpadsmito un deviņpadsmito gadsimtu. Šinī periodā politiskā u ekonomiskā sistēma Eiropā strauji mainījās. Monarhija, noteikumi kurus diktēja karaļi un karalienes lēnām pazuda. Šīs pārmaiņas radīja jaunu domāšanas vidu. Reliģija kā varas un likuma sistēma tika dots kā zinātniskās varas veids. Tajā pašā laikā pieauga kapitālisms. Cilvēkus sāka ieinteresēt kontaktēšanas ar citām sabiedrības daļām un attīstījās pasaules tirdzniecība un ekonomikas. Tradicionāls un piesardzīgs pagātnes vieds tika dots kā jauns sociālās iekārtas veids. Bija pienācis laiks jaunam domāšanas veidam.

• Auguste Comte (1798 – 1857) ieviesa terminu socioloģija, ticēja ka tā pat kā zinātne ir atklājusi dabas likumus, tā pat arī socioloģija atklāj cilvēka uzvedības likumus un tā labāk spēj atrisināt problēmas.

• Alexis da Tocqueville (1805 – 1859) franču pilsonis, kura grāmata „Demokrātija Amerikā” ir vērtīga Amerikas demokrātijas kultūras un sabiedrības analīze.

• Harriet Martineau (1802 – 1876) Agrāko laiku socioloģe, kuras grāmata „Amerikas sabiedrība” ir analīze par sociālām paražām, kuras viņa atzīmēja. Analizēja Amerikas sabiedrību.

• Emile Durkheim (1858 – 1917) ieviesa socioloģijas nozīmīgumu kā ļoti lielu uzdevumu. Sociālo sabiedrības faktu stumbrs, iedziļinājies kā socioloģija ietekmē cilvēku dzīvs.

• Karl Marx (1818 – 1883) devis ļoti lielu ieguldījumu intelektuālajā vēsturē. Analizēja kapitālismu kā ekonomisku sistēmu ar milzīgu līdzdalību par to kā sabiedrība ir organizēta, sevišķi kā nevienlīdzības starp grupu ciltīm no ekonomisko sabiedrības organizēšanu.

• Max Weber (1864 – 1920) izmatoja multidimensionālas metodes, lai izanalizētu sabiedrību, izskaidroja ekonomiskās, kulturālās, politiskās sabiedrības organizācijas kā kopā formētas sociālās iestādes un sociālās izmaiņas.

• u.c

Galvenā teorētiskā struktūra socioloģijā ir akcentēt funkcionālisma stabilitāti un integrāciju sabiedrībā.

Konfliktu teorija redz sabiedrību kā organizētu nevienlīdzīgu resursu sadali, satur kopā brīvu varu un piespiešanu.

Simboliska saskarsmes teorija akcentē indivīda lomu saskarsmē ar sociālo uzvedību, tādejādi veidojot sabiedrību.

Sociālie pētījumi ir atvasināti no zinātniskām metodēm, tie paļaujas uz empīriskiem novērojumiem un citreiz uz hipotēzes testēšanu. Šīs pētīšanas process ietver; pētījuma jautājumu attīstība, pētījuma konstruēšana, datu kolekcionēšanu un analizēšanu un nobeiguma attīstību.

Visvienkāršākie līdzekļi, ko izmanto socioloģiskie pētījumi ir;

• anketaptauja un intervijas,

• dalībnieku vērošana,

• kontrolēti eksperimenti,

• saturu analīze,

• salīdzinājumu pētījumi,

• vēsturiskie pētījumi,

• attīstības pētījumi.

Kvantitatīvā metodoloģija – skaidrot sociālās problēmas ar ticamām un drošām metodēm, aizgūstot no dabas zinātnēm objektīva mērījuma metodes.

Pamatidejas – sociālie fenomeni un sociālās struktūras dominē par indivīdiem.

Norise sabiedrībā nav atkarīga no atsevišķa indivīda, bet gan no projektīvām sociālām struktūrām, kas ļauj veidoties kārtībai sabiedrībā. Indivīds ir šo struktūru realizētājs. Visu cilvēku pieredzi var izteikt skaitļos un procentos.

Kvalitatīvā metodoloģija – meklē alternatīvas kvantitatīvajai metodoloģijai un jaunus skaidrojuma modeļus.

Pamatideja – indivīds nav sociālās kārtības upuris, bet domājošs, jūtošs, radošs subjekts, kas īsteno vēsturi un piešķir jēgu un nozīmi savām un apkārtējo rīcībām, tādejādi radot realitāti.

Pieejas pamatprincipi; atklātība un atvērtība, pētījuma kā komunikācija, pētījuma priekšmeta procentuālais raksturojums, priekšmeta un analīzes refleksivitāte, izskaidrošana – hipotēzes un teorijas formulēšana pētījuma gaitā, fleksibilitāte.