Gunars Janovskis
„Sōla”
1. Tā kā man ir jāraksturo viens no literārajiem tēliem, es izdomāju raksturot mistera Vainraita tēlu. Viņš bija viens no svarīgākajiem Sōlas salas cilvēkiem. Viņam bija sieva un meita, bet neskatoties uz to viņš savu sievu krāpa. Viņam bija romāniņš ar savu sekretāri. Atradu arī grāmatā citātu, kas labāk raksturos Vainraita tēlu:
• „Misters Vainraits bija vīrs ap piecdesmitiem. Drusku iesirmiem deniņiem, dižciltīgā seju un tikko nomanāmu vēderiņu. Viņam praktiski piederēja Sōlas sala ar tās simt septiņdesmit iedzīvotājiem, prāvo viesnīcu, veikalu un diviem zvejas kuteriem. ”
2. Arturs bieži Anglijā meklē savu latviešu identitāti. Tas izpaužas sentimentālās atmiņās. Arturs arī bieži salīdzina un prāto par abu zemju atšķirībām. Arturam ir skumji būt tik tālu no mājām. Viņš bieži jūtas vientuļš. Es šo identitātes meklēšanu saskatu šādos citātos:
• „Diez kā gan tagad izskatījās dzimtenē. Ziemeļlatvijā droši vien vēl visus laukus klāj sniegs, kaut gan varbūt arī tur jau bija sācies atkusnis. Bet ap Rucavu droši vien kāds arājs jau izmēģina roku un bērītis knaši soļoja pa vagu. Un diez kā gan bija ap sirdi šim jaunajam arājam. Mēs avīzēs lasījām tik briesmīgi maz par apstākļiem Latvijā un pie tam tikai sliktu. Vai pavasaris negavilēja šim vīram, kuru uz lauku bija atsūtījis kolhoza priekšnieks, agronoms vai cits kāds jaunlaiku varasvīrs-tāpat kā mani Freds?”
• „Mūsu jūru nepiebārstīja kuģu un krastmalas ugunis kā dzirksteļu spiets. Tu brauci stundu, brauci divas, un tikai reta zvaigzne iemirdzējās mākoņu spraugā. Un, tikai kad nakts gāja krietni uz rīta pusi, tavā kursā iezibējās Daugavgrīvas bāka. Vēl pagāja kāda stunda un tad krastā izauga mazi gaismas kūļi: Majori, Dzintari, Bulduri. Un tad varbūt tu ieraudzīji vientuļu zaļu uguni-tur kāds igauņu bruņinieks šļauganām burām kā aizmidzis valstījās viļņos un taustīja ceļu uz Rīgu. ”
• „Drīz Gaujas krastos ziedēs ievas. Mana sapņu upe Susēja rāmi plūdīs lēzenos krastos, un tās tumšā dzelme atstaros debesis un kokus, un jauni ļaudis jūsmos tās krastos. Tikai manis tur nebūs. Gaiša matu cirta nedusēs man uz pleca, manas rokas nesildīs desmit vārdus, nosalušus pirkstus. Un ja arī pēc gadiem man izdotos tur staigāt, tad Susējas krasts vairs mani nepazīs. Un pāri tilta margām no dzelmes man pretī vērsies drūms, vecs un vientuļš trimdinieka vaigs.”
• „Man bija tikai deviņi gadi, kad es jau tēvam braucu līdz lielselgas zvejā. Saulei lecot, izvilkuši tīklus, mēs steidzāmies uz ostu. Ja bija labvēlīgs vējš, tika uzvilktas buras, un tad es varēju nokrist pašā laivas priekšgalā uz slapjajām virvēm un enkuru ķēdes un apsegties ar mitru brezenta mēteli. Ūdens gulgošana ap laivas krūti bija kā klusa šūpuļdziesma, un es iegrimu miegā kā dziļā atvarā. Un tā vien likās ka tikai mazu brītiņu vien būtu gulējis, kad kalmes un ūdenszāles nošvīkstēja gar laivas dibenu un tās deguns čirkstēdams iearās krasta smiltīs. Mēs bijām mājās. Un vārtos stāvēja māte, ar roku sargādama acis no saules, un mums uzsauca: kā tad zvejniekiem šonakt ir klājies? ”
Juhans ir lepns par to, ka ir Igaunis. Viņa valoda un runa ir pilna skarbuma. Viņš izsakās tieši un konkrēti. Arī viņš ilgojas pēc savas dzimtenes. Un es šo Juhana identitātes meklēšanu saskatu šādos citātos:
• „Nē, laimīgā kārtā es neesmu latvietis, bet gan kārtīgs igaunis. Man latvieši nepatīk. Ne jau katrs atsevišķais latvietis. Ir jau starp viņiem arī kāds tīri ciešams cilvēks. Bet man viņi nepatīk visi kopumā. Visa tauta. Saproti?… jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. Jūs visi vai arī laba daļa esat tādi mīksti vārguļi. Paraug skolnieki. Tādi jūs esat. Tu man šito visu neņem ļaunā. Es esmu mazliet iedzēris. Bet arī bez iedzeršanas kārtīgs igauņu vīrs drīkst runāt taisni ko domā. Bet lai nu kā: es tevi pasveicu Sōlas salā!”
• „Es biju piedalīts vācu vienībai, kad padevāmies gūstā, bet neviens negribēja ne dzirdēt, ka esmu igaunis, ka esmu cīnījies par savas zemes patstāvību. Mēs bijām novietoti skolā. Garu koridoru nosprostoja ar galdiem un krēsliem, un tad visai vienībai bija jālec tiem pāri, cik ātri un veikli vien iespējams. Jo pēc aizsprosta stāvēja divi resni, nobarojušies seržanti garām gumijas nūjām rokās un laipni palīdzēja katram, kam vien kaut drusku misējās. Man bija kājā nesadzijis ievainojums, tikko varēju paklibot, bet arī man bija tīs reizes dienā jālec pāri galdiem un krēsliem. Kas tie viņiem bija par zvērīgiem smiekliem, kad piekliboju… ”
• „…Es gribu gulēt uz Igaunijas zemes, jo citur manai dvēselei nebūs miera. Nebaidieties: tie utainie salašņas tur nepaliks mūžīgi, un tad, kad mana zeme būs brīva, arī es tur gribu būt. Aizbrauc uz Tallinu, uzkāp Domkalnā un izkaisi tur manus pelnus. Lai ap mani skan igauņu valoda, par kuru nav skaistākas visā pasaulē; lai pār mani jumjas Igaunijas debess, tik dzidra un zila kā zilais mūsu karogā; lai varu dzirdēt kā Tallinas baznīcu zvani sasaucas svētdienas rītos un aicina manu tautu lūgt veco, sirmo igauņu Dievu. Tur es gribu būt, Artur, un nekur citur. Vai tu vari man to solīt?”
3. Divi dabas tēlojumi, kas atklāj sentimentālās ieceļotāja izjūtas:
• „Uz klints raga, kas labi tālu iestiepās jūrā, kā zemē iesprausts sērkociņš stāvēja balta bāka. Bet visapkārt apvārsnim, cik tālu vien acis sniedza, gulēja pelēka jūra. Vairākās vietās pamalē saule likās būt izlauzusies mākoņu segai, un tur līmenis vizēja kā spodrā sudrabā. Vairāki kuģi, tikko samanāmi vieglā dūmakā, vilka debesīs tumšas dūmu svītras. Viegla vēsma dvesa mums pretī, svaiga un spirgta. Man nāca atmiņā vietas Latvijā, kur es kādreiz agrāk tā biju stāvējis kādās augstienēs vai torņos un raudzījies plašajā līdzenumā visapkārt.”
• „cik daudz gan savādāk nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru, pagrabināja klēts durvis, pačubinājās jumta čukurā un priecīgi ieūjinājās dūmenī. Un nākošajā rītā visas malas kusa un pilēja, bērzs istabas galā šalca citu melodiju, strauts bija atmodināts dzīvībai un priežu sils, nopurinājis sniegu, pavasara saules staros iekvēlojās sulīgi zaļš. Un pašam likās, ka kāds aizsnaudies spēks pamodies dzīslās un padzisis mirdzums iegailējies acīs. Tik ātri nāca pavasaris mūsu pusē. ”
4. Man liekas, ka Artura valoda ir tēlaināka un laipnāka atšķirībā no Juhana. Juhans ir daudz rupjāks un bargāks. Līdz ar to mēs varam arī spriest par viņu raksturiem. Arturs ir mierīgs, nav negatīvi noskaņots. Arī runājot par Latviju. Viņš tikai stāsta cik ir noilgojies, bet Juhans atkal vairāk runā tā patriotiski un ar ļaunu noskaņots. Viņš mīl savu zemi un grib izkarot tās brīvību, bet zina ka nav spējīgs to izdarīt. Juhans , man liekas, ir naidu pilns un viņa naids tiek izgšts uz citiem.
5. Romānā tiek risinātas tādas eksistenciālas problēmas, kā izdzīvošana.
A.Skuja uz Angliju atbraucis, lai paglābtu savu dzīvību.
Toties Juhans dzer, lai uzturētu sevi pie dzīvības, jo viņu moka vēzis.