Spīdala Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis”.

Spīdala Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis”.

Daudzu meiteņu ideāls droši vien ir Laimdota no Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis”, tomēr man labāk simpatizē Spīdala. Salīdzinot viņu ar sievietes ideālu Spīdalu, Laimdota ir pilnīga nulle. Ir tik jauka sajūta ja tu vari pats panākt visu ko gribi, un ja tu esi pārliecināts par sevi tad tev viss vienmēr izdodas, un, lūk, šāds cilvēks bija Spīdala. Spīdala ir kā seno laiku „caca”. („Caca”- skaista, iekārojama, jautra, iedomīga meitene, kura spēj savaldzināt jebkuru puisi). Spīdala ir gu

u
udra, neaprakstāmi skaista un zina ko vēlas un kā to panākt, viņa ļoti aizrauj mani un tādēļ izvēlējos rakstīt par Spīdalu!

Spīdala – Aizkraukļa vienīgā meita – “rotājās gredzeniem, krellēm”, tiešām “jaunekle īsta skaistule”. Līdzīgi lauvai Spīdala ir kaut kas apburošs, bet tajā pašā brīdī “tai trūkst tāds mīlīgais jaukums”, kas tā vien vilina to paglaudīt. Tomēr pat Lāčplēsim Spīdala pirmajā redzēšanās brīdī iepatīkas: ”Skaistumu tādu tas nebija redzējs:

Spīdalas acis raudzījās droši,

Burvīgas liesmas spīdēja tanīs.

“Jaunavas gaita ir tik viegla, ka pat tās “d
d
dīvaini lunkanā daba jaunekli tīri mulsināt sāka”. Meiča izskatījās tik burvīga, tik skaista, tomēr tās skaistums slēpj daudz no tā, kas ir dziļi dvēselē iespiedies.

Spīdala ir ragana, tā ir saistījusies ar tumšajiem spēkiem, bet ne tikai kalpo tiem, bet arī pa
a
ati vada savus ļaunos atriebības plānus.

Spīdalai patīk Lāčplēsis, bet mīlestība pārvēršas milzīgā naidā kopš tā laika, kad varonis atklāj meitenes neķītrās gaitas. Bet milzīgs kauns pārņem Spīdalu tad, kad tā ierauga Lāčplēsi nākošajā rītā pēc nakts Velna bedrē, nākot uz Aizkraukļa pili. “Spīdala pakaļ tiem noskatās, un acis tai zvēro nikni.””Jāj tu līdz austrumam,”saka tā,”gan atriebjot panākšu tevi! “Šī straujā pāreja no simpātijām uz naidu noved Spīdalu pat līdz neapzinātai, kur nu vēl apzinātai ļaunprātībai. Viņas patmīlība ir aizskarta, meitene tiešām ir iedzīta bezizejas situācijā. Spīdala ir nepārprotami aizvainota līdz sirds dziļumiem, tādēļ tā nolemj atriebties Lāčplēsim.

Spīdala nespēj cīnīties viena pret Lāčplēsi un varenajiem spēkiem – dieviem, tādēļ tā lūdz palīgā “svētuli” Kangaru. Kangars, protams, piekrīt sadarboties ar Spīdalu, jo Lāčplēsis ir ar
r
rī viņa pretinieks. Kangaram rodas plāni pret dievu sargāto varoni, tos atliek tikai izpildīt.

Latvijā ierodas arī latviešu nākamie kungi – vācieši. Starp viņiem atrodas kāds, kuru sauc par Ditrihi. Ditrihs atrod Kangaru, kurš sola atbalstīt to visās lietās. Kangars ved Ditrihu istabā, kur atrodas arī Spīdala. “Drīz starp šiem trijiem iesāk valoda sekties

Tālāk un tālāk, kamēr ar kopīgu draudzību beidzas.”

Spīdalai nu ir atbalsts, uz kuru pilnībā var paļauties.

Tikmēr Lāčplēsis Burtnieku pilī, tur sastapis atkal Laimdotu un to cieši iemīlējis, bet “jaunā ra
a
agana laimību jauc un sēras pieved jaunajam pārim”.

No nogrimušās Burtnieku pils, kurā Lāčplēsis vēlas pārnakšņot, tā neatstājas ne brīdi. Pat kā ūdensčūska tā glūn pie loga ezera dibenā. Vēlāk, “pusnaktei nākot”, ragana Spīdala ar septiņiem moriem uzbrūk Lāčplēsim un draud nodurt ar dakšām. Tomēr Lāčplēsim pie rokas atrodas pašas Staburadzes dotais spogulītis, kas aizbaida visus mošķus, pat Spīdalu. Tikai par spīti visam tam Spīdala ar Kangaru neapstāj pildīt savus ļaunos nodomus pret varoni.

Spīdala ar Kangaru izdara krāpšanu: klusajā Veļu naktī viņi aiziet uz Burtnieku pili un Spīdala, pārvērzdamās par Laimdotas mātes garu, ievilina Laimdotu lamatās. Laimdota tiek kuģī ieslēgta, lai vēlāk (no rīta) to aizvestu uz Vāciju. Kangars toties pa to laiku “apstrādāja” Koknesi, lai arī tas brauktu uz Vāczemi.

Jodiskā priekā skatījās Spīdala iepakaļ Lāčplēsim, kad tas nākamajā rītā jāj prom no jūras krasta, greizsirdības un dusmu mocīts.

“Tagad bij’ reizi izdevies, ko tā jau vēlējās ilgi;

Lāčplēša likten’s šitādā ziņā bija rūgtāks kā nāve!”

Nonākusi līdz kritiskam slieksnim, Spīdala riskē pat ar savu dzīvību. Apburtajā salā, pārvērtusies par ābeli ar skaistiem augļiem, viņa pakļauj sevi vislielākajām briesmām. Lāčplēsis to gandrīz nogalina.

Sevi jaunava var glābt tikai pārvērzdamās. To meitene arī dara, lūdzot Lāčplēsi, lai tas viņu sargā.”

Atpakaļ ceļa vairs nav – Spīdalai jālūst un jāpārtop. Viņai jāatzīst sakāve, jākļūst par krietnu meiteni. Lāčplēsis saudzē Spīdalu, jo sievieti nogalināt viņš nevēlas. Meitene izsūdz grēkus par visiem ļaunajiem darbiem, par postu, ko tā ar Kangaru viņam darījusi, par Laimdotu un Koknesi, par raganām un Velna bedri, pat par apburto salu. Spīdala pilnīgi atzīst sakāvi, teikdama ar balsi aizgrābtu: “Lāčplēsi, tu esi uzvarējis!”

Spīdala pastāsta savam žēlotājam arī par briesmām, kuras notiek tēvzemē.

Jaunava ļoti gribētu palīdzēt cīnīties, ai, kā gribētu, bet, ja viņa varētu izrauties no velna jūga! Ja tā būtu nevainīga! Spīdala tiešām no sirds vēlas atgriezties nevainīgā dzīvē.

“Bet, kas var iz pašām velna rokām

Izraut norunātu derību,

Kuru pate zīmējusi,

Kaislībā ar savām asinīm?”

Tomēr Lāčplēsis atrod izeju, tas atceras no Velna bedres paņemto tīstoklīti. Tas ir “īstais” – Spīdalas zvērests!

“Tikko Spīdala to ieraudzīja,

Kad tā priekā iekliedzās,

Un vēl reizi Lāčplēsim pie kājām

Pateikdamās viņa nokrita.”

Meitene solās iznīcināt velnam apsolīto derību un, kamēr dzīvot, “tikpat čakli labus darbus darīt, cik agrāk ļauna”. Solīto arī Spīdala pilda, atdzīvinot kuģiniekus, kuru starpā ir arī Laimdota un Koknesis, un darot arī citus labos darbus ļauno vietā. No šī brīža meitene kļūst par draugu gan Laimdotai, gan Koknesim, pat Lāčplēsim. Spīdala iznīcina arī visa ļaunā “vaininiekus”- tīstokli, kurā rakstīts zvērests, un burvju spieķi. Koknesis to redz, bet ir cieši pārliecināts, ka Spīdala ar šo brīdi ir aizmirsusi savu tumšo pagātni. Tāpēc arī Koknesis izsaka savu bildinājumu:

“Spīdala, nāc, ceļo ar man’ kopā,

Zini ar, ka tevi mīlēju!”

Meitene tomēr visu nav aizmirsusi par savu netīro pagātni, tāpēc “Spīdala, to dzirdot, nobālēja. Viņas krūtis cilājās”. Bet tomēr Koknesis viņu saprot un ciena, jo

“tas, kas krīt un atkal uzceļas –

tas gan stāvēs stingrāki uz kājām,

nekā tas, kas vēl nav pakritis”.

Ne jau velti tieši Spīdalas, nevis Laimdotas tēls laidis dziļākas saknes latviešu literatūrā, jo atšķirībā no pilnīga ideāla, šāda no pagrimuma piecēlusies un pārmaiņām bagāta, un stipra personība ir daudz spilgtāka. Tieši arī tas pamudināja mani rakstīt par Spīdalu, nevis par kādu citu tēlu. Tieši Spīdala arī ir tas tēls, kurš pierāda, ka ikkatrā cilvēkā ir kaut kas slikts un kaut kas labs. Bet pats galvenais: “Kas zemu krīt, tas augstu ceļas”, viņa bija liela ļaundare, bet tikai tādēl viņa vēlāk varēja kļut par tik noderīgu visa labā sargātāju- gurdu, izveicīgu sabiedroto, kurš labi zina ienaidniekus, sabiedroto, kura taktika, pielietota labam mērķim, varēja sniegt izcilus rezultātus.

Leave a Comment