Norvēģijas karaliste

Norvēģijas Karaliste
Norvēģijas karalisti veido Skandināvijas pussalas rietumu un ziemeļu daļas, kā arī Jana Majena (Jan Mayen) ziemeļu teritorijas un Svalbardas arhipelāgs, un Buvē sala (Bouvet), Pētera 1. sala un Karalienes Modas (Maud) zeme dienvidu pusslodē. Teritorijas ziņā būdama Eiropas sestā lielākā valsts, Norvēģija ir ļoti reti apdzīvota un ir tikai 28. vietā iedzīvotāju skaita ziņā. Norvēģijas cietzemes krasta līnija, ieskaitot fjordus un līčus, pārsniedz 20 000 km.
Uz austrumiem Norvēģija robežojas ar Zviedriju, Somiju un Krieviju, bet no ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem valsti apskalo okeāna ūdeņi, tostarp Barenca jūra, Norvēģu jūra, Ziemeļjūra un Skageraks.
Tikai neliela daļa Norvēģijas sauszemes teritorijas ir piemērota lauksaimniecības un mežniecības attīstībai, taču valstī ir bagātīgi dabas resursi – nafta, dabasgāze, dažādas rūdas, zivis, kokmateriāli un hidroenerģija. Ar minēto resursu palīdzību, jo sevišķi ofšora zonā, Norvēģija ir attīstījusies par vienu no pasaules bagātākajām valstīm, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas ir gan nozīmīgā Rietumeiropas tirgus tuvuma dēļ, gan arī pateicoties tās brīvajai enerģijas pieejamībai, izplatītajai industrializācijai, politiskajai stabilitātei un augstajiem izglītības standartiem.
1900. gadi iezīmēja pieaugošas turības periodu. Šajā ziņā nozīmīgi lūzuma punkti bija 1905. gads, kad sākās hidroenerģijas ieguves attīstība, un 1970. gadi, atklājot un uzsākot naftas un gāzes ieguvi. Norvēģijā ir arī senas jūrniecības tradīcijas, tā ir ceturtā lielākā kuģniecības valsts pasaulē.
Aktīva sociālā nodrošinājuma politika tiek realizēta kā dalīšanās nacionālās bagātības pieaugumā. Šīs politikas rezultātā ir notikusi vispārēja ienākumu izlīdzināšanās neatkarīgi no vietas, dzimuma, vecuma vai profesijas, tā ir palīdzējusi izveidot finansiāli un sociāli vienlīdzīgu sabiedrību.
Ieskatoties vēsturē, uzzinām, ka mazie Norvēģijas karaļu īpašumi tika apvienoti vienotā Karalistē aptuveni 885. gadā. To izdarīja vikingu karalis Haralds Skaistmatis. Kristietība tika ieviesta neilgi pirms 1000. gada. 1200. gados Norvēģija kļuva par vienu no karaļa Hokuna Hokonsona (Håkon Håkonsson) pārvaldītajām reģionālajām teritorijām. Pēc 1319. gada Norvēģija zaudēja savu neatkarību, un 1380. gadā tika dibināta savienība ar Dāniju, kas ilga vairāk nekā četrus gadsimtus. 1536. gadā Norvēģija tika padarīta par pakļautu valsti, bet 1814. gadā – saskaņā ar Ķīles Miera līgumu Dānija atdeva Norvēģiju Zviedrijai. Vēloties atgūt savu neatkarību, Norvēģija izstrādāja un pieņēma savu Konstitūciju, kura ir spēkā vēl joprojām. Zviedrija atļāva Norvēģijai paturēt savu Konstitūciju, pretī prasot piekrišanu savienībai zviedru karaļa vadībā. Oficiāli savienība ar Zviedriju tika lauzta 1905. gadā, lai gan Norvēģija arī visu savienības laiku bija lielākoties funkcionējusi ka neatkarīga valsts.
Vārds “Norvēģija”, domājams, nozīmē “Ceļš uz ziemeļiem”.

Elektrība
Norvēģija ir sestā lielākā hidroelektroenerģijas ražotāja pasaulē. Norvēģijas hidroelektroenerģijas sektors ir veidots tā, lai pielāgotos dažādajiem dabiskajiem elektrostaciju veidiem un pielāgotu ražošanu regulārajām gadalaiku maiņām. Ir daudz tādu rezervuāru, kas spēj uzglabāt ļoti slapjos periodos uzkrātu ūdeni, lai to varētu izmantot vēlāk – citos gados, kad nokrišņu daudzums ir zems. Tas sekmē sadarbību ar valstīm, kuras izmanto termālo spēkstaciju ražoto elektrību. Elektrības tirdzniecība starp Norvēģiju un citām valstīm norit Nordel un Nord Pool vadībā – tā ir Ziemeļvalstu elektroenerģijas apmaiņa.
Apjomā pieaugoša elektrības pieprasījuma rezultāts parasti ir jaunu hidroelektrostaciju celtniecība. Taču 1990. gadu vidū valdība nolēma uzbūvēt divas gāzes spēkstacijas. Šis pasākums – gāzes enerģijas ražošanas uzsākšana Norvēģijā – bija pamats gan skaļām debatēm sabiedrībā, gan arī vides aizsardzības aktīvistu protestiem.
Nozīmīgs pētniecības darbs ticis veikts arī atomenerģijas jomā, taču plāni būvēt atomelektrostacijas atlikti ar Stūrtinga (Norvēģijas Nacionālais parlaments) 1979. gada lēmumu.
Mājsaimniecības vajadzībām Norvēģijā tiek padota 230 un 400 V sprieguma elektrība; 22 kV sprieguma tīkls piegādā elektrību no nacionālās energosistēmas uz reģionālo, kur tālāk, vietējos rajonos, to transformē vēl daudz zemākā spriegumā. Plaša mēroga elektrostacijas tiek celtas ar 300–420 kV kapacitāti, lai spētu vadīt elektrību, veicot lielus attālumus. Dažādās elektroražošanas sistēmas Norvēģijā ir saistītas vienotā nacionālā energosistēmā. Tas sekmē starptautisku koordināciju un elektrības tirdzniecību un nodrošina optimālu katras elektrostacijas izmantošanu, neatkarīgi no atšķirīgajiem ražošanas nosacījumiem. Ar kaimiņvalstīm vienojošie kabeļi ļauj veikt koordināciju un elektrības tirdzniecību pārrobežu līmenī.
Norvēģijas enerģētikas vēsture
Norvēģijas ūdenskritumu spēks ir ticis izmantots dzirnakmeņu griešanai jau senajos viduslaikos. Valsts elektrifikācija 1800. gadu beigās padarīja iespējamu daudzo ūdensceļu izmantošanu, lai nodrošinātu ar elektroenerģiju rūpnīcas, kas atradās tālāk no ūdenstilpēm. Tādējādi hidroelektroenerģija lika pamatus Norvēģijas industrializācijai.
1900. gadu sākumā hidroelektroenerģija veicināja enerģiju patērējošu rūpniecību attīstību, piemēram, uzņēmums Norsk Hydro, kas ražoja mākslīgos augsnes bagātinātājus. Pēc Otrā pasaules kara tādas energo-ietilpīgas rūpniecības nozares kā alumīnija ražošana un elektroķīmiskā un elektrometalurģiskā rūpniecība piedzīvoja uzplaukumu, tā bija daļa no Eiropas atjaunošanas plāna. Hidroelektroenerģijas attīstības intensīvākie periodi bija no 1910. – 1925. un no 1960. – 1985. gada.
1960. gadu beigās Norvēģijā sākās naftas ēra, un 1975. gadā valsts kļuva par naftas un gāzes netto eksportētāju. Lai arī arvien pieaug dabasgāzes nozīme, nafta joprojām ir visbūtiskākais enerģijas sektora produkts.
1973. gada naftas krīze radīja jaunu starptautisku interesi par atjaunojamiem enerģijas resursiem, gan naudas taupīšanas nolūkos, gan vides apsvērumu dēļ. Jaunas atjaunojamās enerģijas jomas, kas Norvēģijā šobrīd tiek attīstītas, ir viļņu enerģija, vēja enerģija, karstie avoti un jaunas bioenerģijas izmantošanas veidi, kā, piemēram, dažāda veida biomasa siltuma ražošanai un biodegvielas (bioetanols un biodīzelis). Bioenerģija ir senākais enerģijas avots Norvēģijā, un koksne joprojām ir nozīmīgākais kurināmais.
Pirms Otrā pasaules kara viena piektā daļa Norvēģijas iedzīvotāju dzīvoja bez elektrības, un 1938. gadā tika izveidota valsts atbalsta sistēma. Pēc kara beigām minētā sistēma tika atjaunota, lai nodrošinātu visas tās Norvēģijas mājsaimniecības ar elektrību, kas atrodas uz cietzemes.
Jebkurai ūdens resursu izmantošanai ir jābūt varas iestāžu apstiprinātai. Stūrtings (Norvēģijas nacionālais parlaments), Valdība, Naftas un enerģētikas ministrija un Norvēģijas Ūdens resursu un enerģijas direktorāts (NVE) ir formāli atbildīgi par licenču izdošanu hidroelektrostacijām. Plaša mēroga vai kādi pretrunīgi projekti parasti tiek izskatīti Stūrtingā.
Elektroenerģijas piegādes sektora struktūra atspoguļo veidu, kā šī sistēma gadu gaitā ir attīstījusies. Elektroenerģijas stacijas un to īpašnieki tika izvēlēti vietējā līmenī, lai nodrošinātu nepieciešamo enerģiju jaunajām rūpniecības nozarēm, nodrošinātu elektrību vietējos apgabalos un piegādātu lētāku enerģiju ar pārnesošo kabeļu palīdzību. Rezultātā radās dažāda veida uzņēmumi ar atšķirīgu uzņēmējdarbības organizāciju, to īpašnieki daļēji bija vietējais privātais sektors un daļēji – pašvaldību, valsts un/vai valsts līmeņa publiskais sektors. Minētā daudzveidīgā struktūra pastāv vēl šodien.
Klimats
Kaut gan Norvēģija atrodas tālu ziemeļos, tās cietzemes klimats ir pārsteidzoši maigs.
Norvēģija ir valsts, kas pasaulē vistālāk ziemeļos atrodas pie atklātiem ūdeņiem. Klimata nosacītais maigums tāds ir, pateicoties pasātiem, kas pāri Atlantijas okeānam nāk no Amerikas kontinenta, un no ekvatora uz ziemeļiem, Norvēģu jūras virzienā plūstošajām siltajām straumēm, kur Norvēģijas krasta līnijas leņķis un atklātais savienojums ar Ziemeļu Ledus okeānu pietuvina mēreno gaisu un ūdeņus ziemeļu platuma grādiem.
Norvēģijas klimats ir ļoti svārstīgs no gada uz gadu, jo īpaši valsts ziemeļu apgabalos, kuri atrodas pašā mērenā klimata zonas malā. Zemākā reģistrētā temperatūra ir –51 C° Karašokā (Kárášjohka) Ziemeļnorvēģijā. Vidējā gada temperatūra svārstās ap 8 C° rietumu apgabalos līdz mīnus grādiem kalnu rajonos. Gada aukstākie mēneši ir janvāris un februāris, siltākais laiks iekšzemes apgabalos ir jūlija vidus, krasta un kalnu apvidiem sasniedzot augstāko temperatūru nedaudz vēlāk.
Norvēģijas klimats atšķiras no Skandināvijas pārējās daļas. Augstās kalnu grēdas, kas sadala Norvēģijas teritoriju, nodrošina ierobežotu nokrišņu daudzumu lielās iekšzemes teritorijās valsts austrumu daļā, padarot klimatu kontinentālāku, nekā to varētu okeāna tuvumā gaidīt. Dažos no šiem apgabaliem – uz austrumiem no kalnu grēdas – gada nokrišņu līmenis ir zem 300 mm. Lielākā daļa nokrišņu, kas nāk no jūras, paliek Norvēģijas rietumkrastā, kur reģistrētais gada maksimālais nokrišņu daudzums vietām ir bijis 3000 mm.
Nozīmīgākajos lauksaimniecības apvidos gada nokrišņu līmenis ir starp 500 un 1000 mm, visvairāk lietus esot jūlijā un augustā. Norvēģijas iekšzemē ir apmēram 100 lietainas dienas, bet krasta apvidos – ap 150–200 lietainu dienu gadā. Vēja stiprums un virziens Norvēģijā ir ļoti mainīgs, pateicoties ātras kustības spiediena frontēm, krasta un kalnu apvidos vējš bieži mēdz būt diezgan spēcīgs.
Sāmi
Sāmi tradicionāli apdzīvo reģionus četru valstu teritorijā: Somijā, Norvēģijā, Krievijā un Zviedrijā. Sāmi dzīvojuši šajos apvidos vēl sen pirms tika izveidotas valstu robežas, tādēļ Norvēģijā viņus uzskata pamatiedzīvotājiem.
Nav pieejami precīzi dati par sāmu populācijas lielumu Norvēģijā, taču aptuveni aprēķini uzrāda, ka viņu skaits svārstās starp 60,000 un 100,000. Apmēram 15-25,000 sāmu dzīvo Zviedrijā, Somijā to ir pāri par 6,000 un 2,000 Krievijā. Sāmu vēlēšanu sarakstā, kas ietver visus sāmu tautības cilvēkus, kuri ir vecāki par 18 gadiem, ir reģistrējušies apmēram 11,000 cilvēku lai vēlētu, vai piedalītos Sámediggi (sāmu parlamenta) vēlēšanās.
Sāmu briežkopības apvidi aptver piecus Norvēģijas vistālāk ziemeļo esošos rajonus, kā arī Engerdāles pašvaldību Hēdmarkas rajonā.
Tradicionālie sāmu tautas iztikas avoti ir ziemeļbriežu audzēšana, medīšana un zvejniecība, zemkopība un duodji, jeb sāmu amatniecība.
Rūals Āmunsens (Roald Amundsen)
Tas, ka abi Norvēģijas izcilie polārpētnieki Fritjofs Nansens (Fridtjof Nansen) un Rūals Āmunsens bija laikabiedri, ir vēsturiska sagadīšanās. Āmunsens dzimis 1872. gadā, vienpadsmit gadus vēlāk nekā Nansens, netālu no Sarpsborgas pilsētas Norvēģijas dienvidaustrumos. Viņš pārtrauca iecerēto mediķa karjeru, un tā vietā nolēma veltīt dzīvi polārpētniecībai. Āmunsens bija kvalificēts jūrnieks un strādāja uz tirdzniecības kuģa Arktikā. Tad viņš pieteicās par pirmo kapteiņa palīgu uz kuģa “Belgica”, kas laikā no 1897–1899. gadam pirmo reizi vēsturē palika pa ziemu Arktikā.
Šajos ceļojumos gūtā pieredze deva viņam nepieciešamo pārliecību uzņemties grūto pasākumu, kas nebija bijis pa spēkam nevienam kuģotājam 300 gadu laikā – šķērsot Ziemeļrietumu pāreju. Pētnieki jau sen zināja, ka eksistē šāda pāreja, kas savieno Eiropu un Āziju, uz ziemeļiem no Ziemeļamerikas kontinenta, taču nevienam kuģim vēl nebija izdevies to pārvarēt visā garumā. Āmunsens nopirka pamatīgi būvētu, 45 tonnu smagu kuģi “Gjøa”, aprīkoja to ar burām un 13 zirgspēku motoru, un 1903. gada vasarā “Gjøa” dreifēja ārā no Oslo fjorda. Kuģis ar sešu vīru apkalpi bija gatavs veikt ceļu cauri Ziemeļrietumu pārejas peldošiem ledus gabaliem.
Ekspedīcija izdevās, un 1906. gada augustā “Gjøa” izlauzās cauri pārejas pēdējam posmam. Ceļā vīri bija arī savākuši bagātīgu zinātnisko informāciju, no kuras vissvarīgākā attiecās uz zemes magnētismu un novērojumiem par magnētiskā Ziemeļpola precīzu atrašanās vietu. Turklāt viņi bija arī savākuši etnogrāfiskos materiālus par eskimosu populāciju pie Ziemeļrietumu pārejas.
Ātro panākumu iedvesmots, Āmunsens pievērsās Ziemeļpola izpētei. Viņš bija iecerējis ļaut kuģim iesalt ledū uz ziemeļiem no Beringa jūras šauruma, taču pētniekam bija grūti savākt finansiālos līdzekļus. 1909. gada septembrī pasauli aplidoja ziņa, ka amerikāņi Roberts Pīrijs (Robert Peary) un Frederiks Kuks (Frederick Cook) sasnieguši Ziemeļpolu. Tad Āmunsens nolēma atlikt iecerēto ekspedīciju uz Ziemeļpolu un tā vietā mēģināt sasniegt Dievidpolu pirms Roberta Falkona Skota (Robert Falcon Scott), kurš vadīja vērienīgu ekspedīciju, kas jau bija ceļā uz Antarktīdu.
Augustā Āmunsens devās uz dienvidiem ar kuģi “Fram”, ko viņa rīcībā bija nodevis Nansens. Tajos laikos, lai šķērsotu Beringa jūras šaurumu, kuģiem bija jāapbrauc Horna rags. Tādēļ tad, kad “Fram” uzņēma kursu uz Dienvidiem, neviens nenojauta par to, ka plāni mainījušies.
Kad kuģis piestāja Madeirā, Āmunsens informēja ekspedīcijas dalībniekus, ka viņi dodas uz dienvidiem, nevis uz ziemeļiem. Skotam tika nogādāta telegramma ar ziņu, ka norvēģu ekspedīcija ir ceļā uz Antarktīdu. Dramatiskās sacensības, kas sekoja, vēl arī mūsdienās aizrauj publiku.
Āmunsens uzcēla bāzes nometni Velsas līcī. Tas bija tuvāk Dievidpolam nekā Skota ekspedīcijas sākumpunkts – Makmurdo jūras šaurums. Tomēr apvidus starp Velsas līci un Dienvidpolu bija neizpētīts, turpretī Skotam bija paredzēts doties pa maršrutu, ko 1908. gadā jau bija apguvis viņa tautietis Šekltons (Shackleton). 1911. gada 19. oktobrī Āmunsens un viņa četri biedri devās ceļā no bāzes nometnes četrās kamanās, kurās bija iejūgti 52 suņi. Āmunsena misijai bija tikai viens mērķis; sasniegt Dienvidpolu, ātri. Pēc diviem mēnešiem šis uzdevums bija izpildīts, piecas nedēļas ātrāk nekā Dienvidpolā ieradās Skots un viņa spēkus zaudējušie vīri, kas tur atrada Āmunsena pacelto karogu un telti.
1911. gada 14. decembrī Dienvidpolā pacēla Norvēģijas karogu. Norvēģu komanda bija šķērsojusi bīstamo Rosa Barjeru, lai sasniegtu šļūdoņu caurvītu, augstu kalnu grēdas pakāji. Doties tālāk šķita riskanti. Taču, pateicoties šo vīru prasmei un krietnai veiksmes devai, viņi izlauza sev ceļu augšup pa Heiberga šļūdoni, šķērsoja kalnu grēdu un sasniedza plato, kas veda uz Dienvidpolu.
Tāda vēriena pētniekam kā Āmunsens bija grūti rast jaunus varoņdarbus, tomēr bija vēl kaut kas, ko viņš vēlējās izdarīt – izpētīt Ziemeļu Ledus okeānu, to pārlidojot. 1925. gadā viņš veica pārdrošu ekspedīciju ar diviem hidroplāniem, N24 un N25. Lidmašīnas cieta avāriju, nokrītot uz ledus 88° uz ziemeļiem, tomēr komandai izdevās ar vienu no tiem atkal pacelties gaisā, un pēc trīs nedēļām viņi atgriezās Svālbardā.
Amerikānis Linkolns Elsvorts (Lincoln Ellsworth) finansēja ekspedīciju ar hidroplāniem un piedalījās tajā kopā ar Āmunsenu. Nākamajā gadā Rūals Āmunsens kopā ar Elsvortu un itāli Umberto Nobili (Umberto Nobile), vadīja ekspedīciju ar dirižabli “Norge” (Norvēģija) no Svālbardas pāri Ziemeļpolam uz Aļasku. Pētnieki šķērsoja līdz šim neizpētītu teritoriju, aizpildot pēdējo tukšo laukumu pasaules kartē.
Arktiskie pētījumi bija Āmunsena dzīves jēga un saturs. Tiem bija lemts arī vest viņu nāvē. Kad pēc diviem gadiem Nobile uzsāka otro arktisko lidojumu ar dirižabli “Italia” – dirižabļa “Norge” līdzinieku – ekspedīcija pazuda bez vēsts. Āmunsens piedalījās tās meklēšanā. Otrā meklētāju grupa atrada gan dirižabli, gan Nobili – dzīvu. Bet Āmunsens un viņa biedri nekad vairs neatgriezās.
Tūrs Heijerdāls
Vispazīstamākais mūsdienu norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls (Thor Heyerdahl) ir izzinājis vissenāko norvēģu priekšteču kultūras. Viņa meklējumu nolūks bija aizpildīt “baltos plankumus” ne tik daudz pasaules ģeogrāfiskajā kā vēsturiskajā ainavā.
Tūrs Heijerdāls dzimis 1914. gadā Norvēģijas dienvidu piekrastes mazpilsētā Larvīkā. Pēc vispusīgām studijām par Polinēzijas etnogrāfiju un arheoloģiju, Amerikas kontinentu un dienvidaustrumu Āziju, Heijerdāls izvirzīja teoriju, ka Polinēziju apdzīvojuši izceļotāji no Amerikas, nevis no dienvidaustrumu Āzijas, kā tika uzskatīts līdz tam.
Viņa hipotēzi uztvēra vēsi, tādēļ Tūrs Heijerdāls nolēma savu apgalvojumu patiesumu pierādīt ar personīgu piemēru. Šim ceļojumam viņš izgatavoja plostu no balsas koka, kas bija precīza kopija plostiem, kādus Dienvidamerikas indiāņi darinājuši kopš aizvēsturiskiem laikiem. 1947. gadā Tūrs Heijerdāls kopā ar piecu vīru apkalpi uzsāka ceļojumu no Kalao ostas Peru uz Tuamotu salām Polinēzijā, ko mūsdienās pazīst visā pasaulē kā ceļojumu ar „Kon-Tiki”.

Bīstamais ceļojums, kas ilga trīs mēnešus, bija ne vien drosmīgs pasākums, bet arī zinātnisks sasniegums. Grāmata “Klusā okeāna Amerikas indiāņi”, ko Tūrs Heijerdāls uzrakstīja pēc šīs ekspedīcijas sniedz apjomīgu materiālu, kas pamato pētnieka teorijas un kalpo kā pierādījums viņa apgalvojumiem. Šajā grāmatā T. Heijerdāls apgalvo, ka pirmie Polinēzijas apdzīvotāji ieradās no Peru ap 500. g.m.ē., un ka jauns ieceļotāju vilnis ieradās no Ziemeļamerikas ziemeļrietumu piekrastes laikā no 1000. līdz 1300. g.m.ē.
Lai savāktu vēl vairāk pierādījumu savām teorijām, 1953. gadā Tūrs Heijerdāls vadīja norvēģu arheoloģisko ekspedīciju uz Galapagu salām. Šajā ekspedīcijā tika iegūti pierādījumi T. Heijerdāla teorijām, proti, Amerikas indiāņu izcelsmes senlietas no inku un pirms inku laika periodiem, līdz šim pirmie šāda veida atradumi.
Vēl pēc trīs gadiem, 1955–1956. gadā, T. Heijerdāls vadīja 25 vīru lielu ekspedīciju uz Lieldienu salām, lai tur veiktu plaša mēroga izrakumus. Lieldienu salu atradumi pierādīja, ka ir pastāvējuši trīs izteiktu kultūru laikmeti, no kuriem otrā laikā radītas slavenās akmens statujas. Izrakumos tika atklātas arī senākas statujas, ļoti līdzīgas dažām, kas atrastas Bolīvijā. Tūra Heijerdāla uzskati par Polinēzijas apdzīvošanas vēsturi un seno kultūru pārceļojumiem šajā reģionā vēl joprojām saista interesi, taču antropologu aprindās dažkārt izpelnījušies asus iebildumus.
1969. gadā Tūrs Heijerdāls atgriezās pie nodoma par Atlantijas okeāna šķērsošanu, vadot pirmo „Ra” ekspedīciju, kuras mērķis bija ļoti līdzīgs kā „Kon-Tiki” ekspedīcijai. Ekspedīcija ar niedru kuģi „Ra”, kas tā nosaukts par godu ēģiptiešu Saules dievam, sākās no Safi Marokā, mēģinot šķērsot Atlantijas okeānu, tādējādi pierādot, ka ar seno ēģiptiešu papirusa kuģiem bija iespējams to veikt.
Tomēr, pārvarējis 5 000 kilometrus, „Ra” sāka sadalīties kļūmīgas konstrukcijas dēļ. Ceļojumu nācās pārtraukt. „Ra II” ekspedīcija, pirmās atkārtojums, ko uzsāka gadu vēlāk, bija veiksmīga, un tās dalībnieki pēc divus mēnešus ilga ceļojuma, pieveicot 6100 kilometrus, sasniedza Barbadosu. „Ra II” ekspedīcija pierādīja, ka tādi kuģi kā „Ra” aizvēsturiskos laikos ar Kanāriju straumes palīdzību varēja šķērsot Atlantijas okeānu.
1977. gadā Tūrs Heijerdāls devās vēl vienā ceļojumā ar niedru kuģi, šoreiz lai pārbaudītu teorijas par seno civilizāciju kuģošanas ceļiem okeānā. „Tigris” ekspedīcijas mērķis bija apzināt tirdzniecības ceļus okeānā, kā arī šumeru kultūras Mezopotāmijā kontaktus ar virkni citu seno kultūru centriem Vidējos austrumos, ziemeļaustrumu Āfrikā un tagadējā Pakistānā apmēram 3. gadu tūkstotī p.m.ē.
Pēc „Tigris” ekspedīcijas Tūrs Heijerdāls iesaistījās Maldivu salu Indijas okeānā agrīnās vēstures izpētē. Turklāt Tenerifē, Kanāriju salās viņš atklāja pret sauli vērstu piramīdu, kas varētu būt no Kanāriju salu pamatiedzīvotāju guanču laikiem. Tūrs Heijerdāls arī vadīja plaša mēroga arheoloģiskos izrakumus milzīgā teritorijā Tukumē, Peru, kur tika atklātas 26 Andu piramīdas.
Tūrs Heijerdāls miris 2002. gada 18. aprīlī 87 gadu vecumā.