FJODORA DOSTOJEVSKA PERSONĪBA
Izdales materiāls 11. klasei
I
Fjodors Dostojevskis dzimis 1821. gada 30. oktobrī Maskavā ārsta ģimenē. Nākamā rakstnieka tēvs bija beidzis Medicīnas un ķirurģijas akadēmiju, strādāja Maskavā kādā nabadzīgo ļaužu slimnīcā. Viņš bijis labs ārsts, taču smaga rakstura, ātrsirdīgs un despotisks. Kā atceras viņa laikabiedri, “tēvu viņam nekad netikās pieminēt”, turpretī “māti vienmēr pieminējis ar dziļu godbijību”. Dostojevska māte bija izglītota, sabiedriska, dzīvespriecīga, mīlēja dzeju un mūziku, viņa bija gudra, daudz lasījusi.
Ģimenē bija iecienīta kopīga grāmatu lasīšana, ar lielu aizrautību tika lasīta N. Karamzina “Krievijas valsts vēsture”. No visām Vecās Derības grāmatām nākamā rakstnieka iztēli visvairāk ietekmē vēstījums par Ījabu – lielo ciešanu un sāpju grāmata.
Kaut arī Dostojevska tēvs piederēja pie senas muižnieku dzimtas, dzīvesveids viņu ģimenē nebija muižniecībai raksturīgs. Viņi dzīvoja slimnīcas ēkas spārnā, vienā no nabadzīgākajiem Maskavas rajoniem, kur jaunais Dostojevskis varēja vērot pilsētas pašu trūcīgāko ļaužu kārtu. Ne velti par viņa daiļdarbu varoņiem galvenokārt kļuva Pēterburgas nomaļu iemītnieki, provinciālās Krievijas pilsētnieku vidējie un zemākie slāņi.
II
Pirmo izglītību Dostojevskis ieguva Maskavas privātajās pansijās. Pēc mātes nāves 1837. gadā tēvs aizveda abus vecākos dēlus – Mihailu un Fjodoru – uz Pēterburgu un nodeva mācīties Galvenajā inženieru skolā. “Mani un brāli aizveda uz Pēterburgu, uz Inženieru skolu, un sagandēja mūsu nākotni. Manuprāt, tā bija kļūda,” atcerējās Dostojevskis mūža beigās. Nekādu aicinājumu kļūt par kara inženieri rakstnieks nejuta. Tieši šajā laikā viņā nobrieda pārliecība, ka viņa aicinājums ir kļūt par dzejnieku, nevis par inženieri.
Pirmie gadi Pēterburgā, pavadīti nīstās Inženieru skolas drūmajā atmosfērā, Dostojevskim bija intensīvas intelektuālās un garīgās sevis attīstīšanas laiks. Viņa kultūras interešu loks bija neparasti plašs. Viņš aizrautīgi lasa Puškinu, Gogoli, Šilleru, Balzaku, Igo. Bieži apmeklē koncertus, operu. Šajos gados Dostojevska interesi nopietni saista teātris, turklāt ne tikai krievu, bet arī franču un vācu teātris.
III
Viņu īpaši sajūsmina rakstnieki romantiķi. Dostojevski dziļi saviļņoja viņu radītie cildenie romantiskie varoņi, apliecinādami cilvēka dabas bagātīgās, neaptveramās iespējas. Taču šo varoņu traģiskie likteņi, gaišo cilvēcisko centienu sadursme ar dzīves bargo nepielūdzamību modināja viņā pasaules nepilnības izjūtu. Šo pārliecību Dostojevskī radīja arī dzīve Pēterburgā ar tās asajiem kontrastiem.
Tajā pašā laikā Dostojevskis apjauta arī iekšēju tuvumu rakstniekiem reālistiem ar viņu apbrīnojamo prasmi analizēt dzīves īstenību. Ne velti viņš šajā laikā cītīgi strādāja, tulkodams Onorē Balzaka romānu “Eiženija Grandē”. Šim Dostojevska māksliniecisko interešu plašumam bija milzīga nozīme viņa – kā iesācēja rakstnieka – mākslinieciskās sistēmas meklējumos.
Tieši Inženieru skolā pavadītajos gados sākās Dostojevska literārā darbība. Viņa pirmie mēģinājumi līdz mums nav nonākuši – šie rokraksti nav saglabājušies. Tomēr ir zināms, ka Dostojevskis ir strādājis pie trīs drāmām: “Marija Sjuarte”, “”Boriss Godunovs”, “Žīds Jankelis”. Drāmu nosaukumi liecina par Dostojevska aizraušanos ar Šillera, Puškina un Gogoļa darbiem.
IV
Beidzis inženieru skolu 1843. gadā, Dostojevskis atstāja dienestu un nolēma visu sevi veltīt tikai literārajam darbam. Sākas jaunā, nenodrošinātā literāta trauksmainā dzīve. Dostojevskis aizrautīgi strādā pie sava pirmā darba “Nabaga ļaudis”. Romāns iznāca 1846. gadā un padarīja autoru plaši pazīstamu.
Dostojevska pirmais romāns veltīts nabadzības tēmai – tā tiek variēta visos aspektos. Līdzās galvenajai tēmai attīstās otra, ne mazāk svarīga – “nabaga ļaužu” cilvēciskās cieņas apliecinājums. Izmantojot savu daiļdarba formu – romānu vēstulēs, jaunais rakstnieks visā pilnībā atklāj “nabaga ļaužu” iekšējo pasauli, psiholoģiski dziļi ielūkojas viņu dvēselēs.
Pateicoties romāna panākumiem, jaunais Dostojevskis iekļūst tā laika krievu izcilāko rakstnieku sabiedrībā.
Cits pēc cita tiek iespiesti viņa jaunie darbi: “Dubultnieks”, “Saimniece”, “Baltās naktis” un citi.
V
1848. gadā Dostojevskis iestājas Pēterburgas literāta M. Butaševiča-Petraševska pulciņā. Pulciņa dalībnieki aizraujas ar Vakareiropas utopisko sociālistu idejām. Domājot par Krievijas likteņiem, viņu kvēlākā vēlme – panākt ekonomiskās un politiskās reformas savā zemē. Pulciņa biedri iestājas par zemnieku atbrīvošanu, par tiesvedības pārkārtošanu, par brīvu rakstītā vārda iespiešanu. Taču par šādu ideju sludināšanu 1849. gadā pulciņš tika sagrauts. Dostojevski un citus pulciņa dalībniekus arestēja un nodeva tiesai. Kopā ar citiem pulciņa dalībniekiem par šādu rīcību Dostojevskim piesprieda nāvessodu nošaujot, taču pēdējā brīdī nāvessods tika atcelts un nomainīts pret katorgu. Tie bija mokoši desmit gadi. Īpaši smagi bija pirmie 4 gadi Omskas cietumā. Visus ieslodzījumā pavadītos gadus Dostojevska kājas bija iekaltas važās. Pastiprinājās epilepsijas lēkmes. Vienīgā grāmata, ko atļāva lasīt, bija Bībele.
Par savu dzīvi katorgā un tur sastaptajiem cilvēkiem Dostojevskis vēlāk uzrakstīja grāmatā “Piezīmes no Mirušo nama”.
Pēc ilgiem ieslodzījumā pavadītiem gadiem 1859. gadā Dostojevskis atgriežas literatūrā. Viņš no jauna cenšas ieņemt aktīvu sabiedrisko pozīciju.
Informācijas avots:
Literatūra 11. klasei. – R.: Zvaigzne ABC, 1996, 60.-65. lpp.