F.Dostojevska romāns “Noziegums un sods”

F. DOSTOJEVSKA ROMĀNS “NOZIEGUMS UN SODS”

Nozieguma, tiesas un soda problēma satrauca Dostojevski jau kopš katorgas laikiem. Taču 60. gados šis jautājums saasinājās un ieguva īpašu uzmanību.
Romāns tika uzrakstīts 1865.-1866. gadā. Tas bija ievērojamu sabiedrisku notikumu laiks, un šiem notikumiem bija ļoti liela nozīme rakstnieka daiļradē.
Pirmās romāna nodaļas tika iespiestas mēnesi pēc tam, kad D. Karakozovs izšāva uz caru. Romāna otru pusi Dostojevskis rakstīja tajās dienās, kad tika gaidīta prāva, kurā tiesāja Karakozovu, bet pēc tam – viņa sodīšanas varā.Šis notikums neapšaubāmi ietekmēja romāna folozofiski ētisko problemātiku. Rakstnieka uzmanības centrā izrādījās viens no aktuālākajiem, bet tajā pašā laikā arī viens no mūžīgajiem jautājumiem – par tiesībām uz vardarbību, par viena cilvēka tiesībām lemt par otra cilvēka dzīvību.

Romāna galvenais saturs

Romāna centrā vecenes augļotājas slepkavība, ko izdara kāds jauns cilvēks, pēc tam tiek atklāti nozieguma cēloņi, tiesa un sods. Tomēr šis romāns nav tradicionāls kriminālromāns.
Romāna galvenais saturs – jauna cilvēka dvēseles stāsts, tie iemesli, kas likuši viņam izšķirties par slepkavību, un viņa vainas noteikšana ne tikai juridiskajā, bet arī (galvenokārt) tikumiskajā nozīmē.

Sociālais fons

Romānā ļoti asi izcelta sociālā tēma. Daudzas romāna lappuses veltītas Pēterburgas nabadzīgo ļaužu, dzīves atstumto postam un pazemojumiem. Īpašu uzmanību rakstnieks veltījis nabadzības un trūkuma morālajām sekām: alkoholismam, ģimenes iziršanai, noziedzības pieaugumam, prostitūcijai. Par to liecina dramatisks vēstījums par divām ģimenēm – ierēdņa Marmeladova un trūcīgā studenta Raskoļņikova ģimeni.
Līdz ar to romāna sociālais fons kā mākslinieciska atsaukšanās uz rakstnieka paša iepazītās sabiedriskās dzīves “aktuālajām” tēmām romānā ir ieguvusi padziļinātu filozofisko jēgu.

Raskoļņikovs – romāna kompozicionālais centrs.

Romāna kompozicionālais un garīgais centrs ir tā galvenais varonis – jauns cilvēks, bijušais students Radions Raskoļņikovs. Viņš ir neparasta, apdāvināta personība, apveltīta ar filozofiskām prāta spējām. Dostojevskis bija iecerējis viņu kā 60. gadu jaunās paaudzes pārstāvi.
Galvenā varoņa raksturs ir ļoti sarežģīts un pretrunīgs. Viņā apvienots spraigs intelektuālisms, mokošas pārdomas par apkārtējās dzīves bezjēdzīgumu un individuāliskas dziņas, un tas viss beidzot modina viņā sacelšanos pret netaisnību un virza pretī noziegumam.
Pētot Raskoļņikova izdarītās slepkavības cēloņus, Dostojevskis atklāj labā un ļaunā sarežģīto dialektiku, šī neparastā noziedznieka dvēselē slēptās pretrunas, viņa rakstura un uzskatu savstarpējo iedarbi.
Visas pārējās personas grupējas ap Raskoļņikovu, to attieksme pret galveno varoni ir dažāda, tā gan papildina, gan parodē, gan izceļ viņa vienu vai otru personības šķautni.
Radions Raskoļņikovs bijis students, mācības nācies pārtraukt, jo tālākajām studijām pietrūcis naudas. Būdams jūtīga un godīga rakstura, viņš nespēj būt vienaldzīgs pret citu cilvēku ciešanām un postu. Visdziļāk Raskoļņikovu aizskar ierēdņa Marmeladova vecākās meitas rīcība – klusā, dziļi reliģiozā Soņa, glābdama no bada ģimeni, iziet uz ielas, lai pārdotu savu miesu.
Raskoļņikovs ļoti cieš, kad uzzina par savas mīļotās māsas Duņas saderināšanos ar bezjūtīgu veikalnieku Lužinu, lai palīdzētu brālim pabeigt studijas. Raskoļņikova uztverē māsas upuris ne ar ko neatšķiras no Soņas upura.

Sapnis – protesta simbols

Raskoļņikova tuvinieku, viņam svešu cilvēku ciešanas un paša pārdzīvojumus Dostojevskis attēlojis viņa baismīgajā sapnī: vāju, nodzītu zemnieku zirdziņu nežēlīgi sit satracināts piedzērušu ļaužu pūlis, sit mazā Radiona acu priekšā, un zēns metas zirgu glābt. Sapnis, kas būtībā ir cilvēces morālo un sociālo moku aina, romānā kļūst par ciešanām nolemtā varoņa protesta simbolu, tā cilvēka protestu, kurš nolēmis cīnīties pret visas pasaules ļaunumu.
Bet, lai arī cik lieli būtu Raskoļņikova tikumiskie pārdzīvojumi, tie nav galvenais un vienīgais iemesls nogalināt veceni augļotāju un par viņas naudu aplaimot brīnišķīgus, bet nabadzīgus cilvēkus.

Raskoļņikova “slepkavības teorija”

Galvenais slepkavības cēlonis ir teorija, kas pārņēmusi varoņa prātu. Šīs teorijas būtība ir tāda, ka cilvēce, pēc Raskoļņikova domām, sadalīta divās nevienlīdzīgās daļās: lielākā daļa ir “trīcoši radījumi”, konservatīvi ļautiņi, kuri dzīvo paklausībā un mīl savu paklausību. Mazākums ir “likteņa pavēlnieki”, jau kopš dzimšanas aicināti vadīt vairākumu. Viņi stāv pāri likumam, un viņiem ir tiesības “iet pāri asinīm”, ja viņi to uzskata par vajadzīgu.
Līdz šai teorijai Raskoļņikovs nonāk dziļās, ilgstošās pārdomās par esošo dzīves kārtību. Tieši šajā teorijā slēpjas vecās augļotājas noslepkavošanas patiesie motīvi. Izdarīto noziegumu Raskoļņikovs uzlūko kā eksperimentu, kā sevis morālu pārbaudi. Tātad Dostojevska romāna varonis ir slepkava filozofs. Nolēmis pārveidot nepareizi iekārtoto pasauli, Raskoļņikovs grib pierādīt sev, ka viņš nav “trīcošais radījums”, bet pieder neparasto cilvēku kārtai un viņam “ir tiesības”.
Liktenīgas nejaušības dēļ Rasoļņikovs nogalina ne tikai veco augļotāju, bet arī viņas māsu, dievticīgo un pazemīgo Ļizavetu.
Tāču rakstnieku satrauca ne tikai pats noziegums un tā iemesli. Dostojevskis piešķīra milzīgu nozīmi tam, kā izdarītā slepkavība ietekmē noziedznieka dvēseles stāvokli. Tādēļ lielākā romāna daļa veltīta soda problēmai.
Izdarījis slepkavību, Dostojevska varonis izjūt bailes taisnās tiesas priekšā, un tas viņā iedveš bailes, ka viņš nespēs sevi apliecināt kā “pārcilvēku”. Vienlaikus viņā rodas sajūta, ka viņš ir atrauts un nošķirts no apkārtējās pasaules, morāli izolēts no tiem, kurus gribēja glābt un aizstāvēt. Galu galā Raskoļņikovs atklāj, ka noziegums ir tuvinājis viņu tiem, kurus viņš neieredzēja – aukstajam aprēķinātājam Lužinam un muižniekam Svidrigailovam, kuri nicina un pazemo vienkāršos cilvēkus.

Soņas tēls un tā nozīme

Sirdsapziņa, kas moka Raskoļņikovu, aizved viņu pie Soņas. Viņas tēls ir viens no visnozīmīgākajiem romānā. Tas nes vislielāko filozofiski ētisko slodzi. Viņas tēls pavada galveno varoni līdz pat romāna beigām.
Rasoļņikovs ir dziļi pārliecināts, ka Soņa ir liela grēciniece tāpat kā viņš. Viņš cenšas attaisnot sevi, salīdzinot savu noziegumu ar Soņas “noziegumu”. Taču viņas rīcības pamatā ir pašuzupurēšanās. Pēc viņas pārliecības, izliet otra cilvēka asinis nozīmē nogalināt arī pašam sevi. Soņas tēlā ir iemiesots rakstnieka ētiskais ideāls.

Rasoļņikova salīdzināšana ar Lācaru, tās filozofiskā jēga

Viena no būtiskākajām ainām romānā ir Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas lasīšana. Tai ir dziļa filozofiskā jēga: evaņģēlija teksts par to, kā Jēzus Kristus uzmodina no mirušajiem Lācaru, piešķir laikmetīgā romāna darbībai mūžības dimensiju.
Rasoļņikovu Dostojevskis salīdzina ar Lācaru. Rasoļņikova izdarītā slepkavība – tā ir viņa paša nāve. Pārkāpis morāles likumu, kas pasludina ikviena cilvēka personības svētumu, romāna varonis ir nogalinājis cilvēku sevī.
Evaņģēlija izlasīšana kļūst par pirmo soli pretī Raskoļņikova tikumiskajai atdzimšanai. Ja Lācaru glābj brīnums, tad varoņa tikumiskās atdzimšanas ceļš ir grūts un mokpilns. Raskoļņikova sirdsapziņa liek viaņam labprātīgi pieteikties policijā un saņemt sodu par izdarīto noziegumu.

Informācijas avots:
Literatūra 11. klasei. – R.: Zvaigzne ABC, 1996, 68.-73.lpp.

Scroll to Top