SPT jēdziens, priekšmets un sistēma

SPT jēdziens, priekšmets un sistēma
SPT – tā ir kompleksa tiesību sistēma, kas apvieno valstu iekšējās likumdošanas, starptautisko līgumu un paražu normas, kuras regulē mantiskās un personiskās nemantiskās attiecības ar ārvalstu elementu (tas ir starptautiska rakstura attiecības) ar kolīziju un materiāli tiesisko metožu palīdzību. SPT 2 pazīmes: privāttiesiskais raksturs, kas veidojas pa horizontāli, subjekti ir vienlīdzīgā stāvoklī, pat gadījumā ja viens no subjektiem ir valsts. Starptautiskais raksturs – ārvalstu elements, tas veido starptautisko raksturu. SPT regulēšanas priekšmets ir starptautiskas nevlstiskas attiecības, kurām nav varas rakstura. SPT sistēma ietver normas, kas regulē:
 Ārvalstnieku, personu bez pilsonības, ārvalstu juridisko personu u.c. organizāciju kā starpttautiski civiltiesiskās aprites dalībnieku tiesisko statusu savas valsts tiesību subjektu tiesību un likumīgo interešu aizsardzību ārvalstīs;
 Valsts, starptautisko organizāciju, to pārstāvniecību un amatpersonu piedalīšanos civiltiesiskajās attiecībās ar ārvalstu elementu.
 Lietu tiesības, saistību tiesības, intelektuālā īpašuma tiesības, mantojuma tiesības, ģimenes, darba tiesības.

Starptautiskās privātās un publiskās ties.kopīgais un atšķirīgais
St.publ.ties objekti – visi materiāli un nemateriāla rakstura jautājumi, darbība vai atturēšanās no rīcības par ko valstis vai citi šo tiesību subjekti stājas savstarpējās publiskajās tiesiskajās attiecībās;regulē starptautiskās politikas, ekonomikas jautājumus.
Privātās tiesības – koncentrējas uz civiltiesisku gan materiālu, gan nemateriālu tiesisko attiecību reglamentāciju, kur galvenais priekšnoteikums ir ārvalstu elements.
Publisko tiesību subjekti – valstis, nācijas, tautas, starptautiskās organizācijas, valstīm līdzīgi subjekti.
Privat.ties.subj.- privātās fiziskās un juridiskās personas absolūtā vairumā precedentos.
Privat.tiesību avoti – starptautiskie līgumi (konvencijas)starptautiskās paražas, vispārējie tiesību principi, starptautisko tiesu un arbitrāžu lēmumi, valstu iekšējās tiesības, valstu nacionālo tiesu lēmumi, tiesību doktrīnas.

SPT avoti jēdziens un veidi
Tiesību avoti ir tehniskie līdzekļi, ar kuru palīdzību noteiktā valstī noteiktā periodā veido un precizē juridiskās normas. TA ir tiesību normas iekšēji organizēta satura ārējā izpausme.
Starptautiskie līgumi – līgumi, kas ietver konvencionālās normas; vienošanās starp starptautiskajiem tiesību subjektiem, kuras izstrādā līgumā pamatojoties uz saskaņotu gribu, kuras mērķis ir vienveidīgi regulēt noteiktas sabiedriskas attiecības.Civiltiesiskajās attiecībās ar ārvalstu elementu starptautiskajā līguma darbība atkarīga noratifikācijas. Rezultātā starptautiskais līgums darbojas kā nacionālo tiesību avots. Starptautisko tiesību norma piemērojama konkrētām sabiedriskām attiecībām transformējot to par valsts iekšējo normu. Starptautiskie līgumi pārasti tiek slēgti, piemēram, par tiesisko palīdzību, par tirdzniecību, ekonomisko sadarbību, par pilsoņu tiesisko statusu citā valstī, par starptautisko civilprocesu utt.
Paražas – praksē izveidojies uzvedības noteikums, kuram kompetentas valsts intitūcijas piešķir obligātu juridisku raksturu.
Tiesu precedenti- tiesu lēmumi konkrētā lietā, kas ir obligāta attiecīgajām tiesu institūcijām, kā arī visām zemākās instances tiesām, izskatot analoģiskas lietas turpmāk.
Tiesību doktrīna – pazīstamu un autoratīvu juristu – zinārnieku zinātniskie darbi un viedokļi.

Juridiskās personas statuss spt.
Juridiskā persona ir organizācija, kurai ir atsevišķa manta, kura var savā vārdā iegūt subjektīvās tiesības un uzņemties pienākumus un kas var būt prasītāja un atbildētāja tiesā.(valsts, pašvaldība, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi, lietu kopības) Atiecībā uz jur.personām spt kontekstā jāņem vērā jur.pers tiesībspēja un rīcībspēja. Jur. Pers abas tiesības sakrīt. Jur.pers ir vispārēja un speciālā tiesībspēja. Vispārējā – tiesības iegūt civilās tiesības un pienākumus, izņemot tādas tiesības un pienākumus, kuru neatņemams priekšnoteikums ir dabiskas cilvēka īpašības. Speciālā – jur.personai ir tiesības iestāties tādās tiesiskajās attiecībās, kas nepieciešamas, lai sasniegtu likumā vai statūtos norādītos mērķus. Jur.pers statuss – regulējošo normu kopums, kas dod pamatu izveidot konkrētu juridisku personu. Normas nosaka kārtību kādā var izveidot un likvidēt juridisku personu. Statusa noteikšana dod atbildes uz jautājumiem vai persona var darboties ārpus savas “tēvzemes”, kādas ir šīs darbības formas un veidi, kādas darbības tā var veikt. Galvenie spt principi attiecība uz jur.pers. ir :
 Lex personālis – personālais likums;
 Inkorporācijas teorija – firma pieder valstij, kur tā rēģistrēta. Šī teorija ir nepilnīga. ASV, Indija, Lielbritānija.
 Galvenās mītnes atrašanās vietas teorija. Firma pieder valstij kur atrodas tās galvenā mītne. Vācija, Francija
 Kontroles teorija – kādu valstu pilsoņiem pieder akciju pakete. Skandināvijas valstīs.
 Uzņemuma patiesās ekonomiskās darbības vietas koncepcija
Hāgas konvencija nosaka, ka nacionalitāti nosaka pēc reģistrācijas vai atrašanās vietas likuma.
Ārvalstnieka civilā tiesībspēja un rīcībspēja LV
Ārvalstnieka tiesībspējas un rīcībspējas pamatojumam var būt divi varianti:
1. Ārvalstnieki un bezvalstnieki attiecīgajā valstī bauda tās pašas tiesības kā vietējie pilsoņi
2. Fizisko personu tiesībspēju un rīcībspēju regulē to personālie likumi.
LR CL 8.pants nosaka, ka fiziskas personas tiesību un rīcības spēja noteicama pēc viņas dzīves vietas likums ja personai ir vairāk dzīves vietu un viena no tām ir Latvijā, tad viņas tiesību un rīcībspēja, kā arī tiesiskās darbības sekas jāapspriež pēc Latvijas likuma. Ārzemnieku, kam nav rīcības spējas, bet, kam to varētu atzīt pēc Latvijas likuma, saista viņa tiesiskā rīcība, kas izdarīta Latvijā, ja to prasa tiesiskās apgrozības intereses. Juridiskas personas tiesību un rīcības spēja nosakāma pēc viņas valdes atrašanās vietas likuma.

Kolīziju tiesības
Spt ietvaros izšķir divu veidu normas: kolīziju normas, materiāli tiesiskās normas.
Kolīziju tiesības ir kolīziju normu kopums – uzvedības noteikumi, kas nosaka, kādas valsts tiesības jāpiemēro konkrētām tiesiskajām attiecībām. Kolīziju normu uzdevums ir nevis tieši regulēt sabiedriskās attiecības, bet noteikt tās valsts tiesības kuras jāpiemēro konkrētajam gadījumam. Kolīziju normas struktūrā ietilpst kolīzijas normas apjoms un piesaiste. Kolīzijas normas apjoms ir tā kolīzijas normas daļa, kurā noteiktas tiesību attiecības, kādām šī norma tiek pielietota. Piemēram, Latvijas CL 9.pants. Kolīzijas piesaiste ir norāde uz kompetento likumu vai patiesībā, tiesību sistēmu, pēc kuras jārisina dotās tiesiskās attiecības. Piem, CL 18.pants. Praksē tiek pielietotas kolīziju piesaistes, kuras daži autori dēvē arī par principiem vai kolīziju likumiem (saites formulām), ko parasti apzīmē ar latīņu burtiem. Izplatītākās saites formulas:
 Lex personalis (personālais likums), kas ietver sevī lex nationalitatis – pilsonības valsts tiesības un lex domicili p patstāvīgās dzīves vietas likums. Pēc šīs formulas tiek spriests par personas tiesībspēju, rīcībspēju, par atsevišķām mantiskām, nemantiskām tiesībām.
 Lex societatis – nosaka jautājumus, kas saistīti ar juridiskajām personām un tās ietver: inkorporācijas, reģistrācijas vietas likumu, administrācijas atrašanās vietas valsts tiesības, saimnieciskās darbības veikšanas vietas likumu.
 Lex reicitea – lietas atrašanās vietas likums. Attiecas uz jautājumiem, kas saistīti ar nek.īpašumu, mantojuma tiesības, īpašuma tiesības.
 Lex laboratis – darba izpildes vietas likums. Reglamentē attiecības sastībā ar darbu.
 Lex celebrationis – norāda uz laulības noslēgšanas vietas tiesībām.
 Lex regitactum – attiecas uz noslēgtajiem aktiem.
 Lex loci delicti commissi – regulē attiecības, kas rodas zaudējumu nodarīšanas rezultātā.
 Lex flagi, lex bandale – attiecas uz gaisa un jūras pārvadājumiem, karogu valsts tiesības.

INCOTERMS TERMINI
Eksporta darījumi starptautiskajā tirdzniecībā tiek noformēti sarptautiskajos tirdzniecības kontraktos, kuros izmanto tādu terminoloģiju un uz to balstītus pamatnoteikumus, kurus nelieto valsts iekšējā tirdzniecībā. Šie termini ir pakāpeniski ieviesušies kā eksporta tirdzniecības darījumu paražu normas, kuras ir pakāpeniski standartizētas un vienkāršotas ar īsiem formulējumiem. Starptautiskās tirdzniecības palāta, kurai ir konsultatīvs statuss ANO, šos terminus standartizēja savā 1953.gada publikācijā “Incoterms 1953”, kuras pilns nosaukums ir “Starptautiskie noteikumi tirdzniecības terminu interpretācijai.” Praksē šo normu kompleksu sauc par Incoterms terminiem vai noteikumiem. Šo terminu galvenā nozīme ir pārdoto preču piegādes noteikumu standartizācijā. Noteikumus lieto arī pirkuma cenas noteikšanai. 1996.gada ANO Ekonomikas komisija Eiropai publicēja Incoterms 1990.gada alfabētisko sarakstu, kas aptver Incoterms 1967,1976,1980. Jānošķir tie Incoterms termini, ko tradicionāli lieto jūras transportam, ko visiem transporta līdzekļiem, piemēram, konteineriem lietojamiem Incoterms terminiem. Incoterms piemēri. FCA – pēc šī kontrakta pārdevējs maksā par preču transportu un to apdrošināšanu līdz brīdim, kad tās noteiktā vietā tiek iekrautas konteinerā. CFR – pārdevējs maksā par preču iekraušanu uz kuģa un transportu pa jūru, bet pircējs apmaksā apdrošināšanu pēc tam, kad preces ir iekrautas kuģī.
Ģimenes un laulību tiesības
Ar ģimeni tiek apzīmēta kopēja saimniecība, mājsaimniecība, dzīves telpa, viens finansēšanas avots vai kopējs budžets.
Laulība ir vēsturisks no tradīcijas un reliģijas radīts institūts, kurš ir nostiprināts tiesībās. Šī institūta radīšanas mērķis ir bērnu radīšana.
Laulības noslēgšanas veidi: laulība tiek slēgta tikai valsts iestādēs (piemēram, Krievijā); laulība tiek slēgta tikai baznīcās (Īrija); laulību var noslēgt gan baznīcā, gan valsts iestādē (Latvija); laulību var noslēgt konsulārās iestādēs; lailību slēdz ar pilnvaroto p-ārstāvju starpniecību (islama valstis); laulības noslēdz deklarēšanas, paziņojuma kārtībā (atsevišķi ASV štati).
Lietu tiesības
Lietu tiesības – civiltiesisku normu kopums, kas regulē sabiedriskās attiecības starp tiesību subjektiem sakarā ar viņu kundzību pār lietām.
Lietas tiek iedalītas kustamās un nekustamās. Spt nav universālas metodes, lai noteiktu vai īpašums ir kustams vai nekustams. Piemēram, Anglijā mašīnas detaļas līdz salikšanai kopā ir kustamas, bet vēlāk tās skaitās nekustamā īpašuma sastāvdaļa. Spt ir nostiprinājies princips, ka tas nav tiesību, bet fakta jautājums, vai lieta ir kustama vai nekustama. Spt pamatnostāja, ka lietu (īpašuma) tiesībās vadošais ir lietas atrašanās vietas likums. Ja personai nav tiesībspējas, tad šī persona no īpašuma tiesībām tiek atstumta. Attiecībā uz līgumiem, kas saistīti ar īpašumu, jāņem vērā, ka ja līgums noslēgts citā valstī pēc tās valsts principiem, tad šīs līgumsaistības var realizēt, ja to atzīst īpašuma atrašanās vietas institūcijas.
Lex rei citae darbība. Lietas atrašanās vietas likumu nosaka lietas nekustīgums. Anglo sakšu tiesībās atrašanās vietas likumam pakļauts viss privāttiesisko attiecību spektrs līdz pat personas rīcībspējai. Alžīrijas civilkodekss nosaka, ka īpašuma atrašanās vietas likums regulē ne tikai īpašuma tiesības, bet arī citas lietu tiesības. Virsroku dažkārt ņem saistību tiesību kolīziju principi. Šveicē puses var pašas izvēlēties tiesisko kārtību, ne tikai saistību tiesību jautājumus, bet arī lietu tiesību statusu. Likumīgi iegūta lieta vienā vietā tiek atzīta par likumīgu citā valstī līdz brīdim, kamēr tās izcelsmi nevar apstrīdēt kāda trešā persona. jāņem vērā, lietas atrašanās vietas likums un iepriekšējās vietas lietas atrašanās likums.
Attiecībā uz lietām ceļā darbojas tādi likumi kā – preces nosūtīšanas vietas likums, preces adresāta vietas likums, Incoterms, kuģa karoga likums. Šajā gadījumā pusēm pašām jānosaka piesaiste. Ja tas netiek darīts, tad skatās pēc apstākļiem.
Attiecībā uz lietu tiesībām spt jāņem vērā tādi jautājumi kā nacionalizācija un ekspropriācija (tas ir īpašuma izņemšana no privātā vai ārvalsnieka īpašuma un tā nodošana valsts īpašumā valsts politikas pasākumu veidā) kā arī konfiskācija (atsevišķu īpašuma objektu izņemšana no privātā vai ārvastnieka īpašuma individuālās sankcijas veidā. Spt tiek pieņemts, ka nacionalizācija ir valsts iekšējā lieta.

Saistību tiesības
Saistību tiesības ir tādas tiesības uz kuru pamata vienai personai respektīvi parādniekam jāizdara par labu otrai personai kreditoram zināma darbība, kam ir mantiska vērtība. Saistību tiesības rodas: no tiesiska darījuma, neatļautas darbības, pēc likuma. Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai, izbeigšanai. Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt darbība, atturēšnās no kaut kādas darbības, darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, darbība ar citu mērķi. Spt saistību tiesību kontekstā darbojas lex voluntatis (gribas autonomija) Gribas autonomija ir gribas institūts, kur darījuma puses, kurām ir juridiska saikne ar dažādu valstu tiesisko kārtību var izvēlēties sev tīkamāko tiesisko kārtību. Šis ir viens no galvenajiem kolīziju risināšanas principiem saistību tiesībās. Tomēr princips nav absolūts. Daudzās valstīs to lokalizē izvirzot nosacījumu faktorus un piesaistot to pie noteiktas vietas: līguma noslēgšanas vietas likums, līguma izpildīšanas vietas likums, lietas atrašanās vietas likums. Anglijā un ASV tiek ierobežota gribas autonomija nosakot līguma vadošo likumu. Puses var izvēlēties vienu vadošo likumu, bet ja tas nav izdarīts, tas tiek noskaidrots izejot no tiesiskiem darījumiem, kuriem ir visciešākā saikne ar konkrēto saistību vietu. Šveices likumā noteikts, ka likuma izvēlēi ir jābūt redzamai no līguma satura vai jābūt tieši līgumā norādītam.
Starptautiskās konvencijas saistību ties.jomā: 1980.gada Vīnes konvencija”Par starptautikiem pirkšanas, pārdošanas līgumiem”
1955.gada Hāgas konvencija”Par starptautiskajiem preču pirkšanas-pārdošanas līgumiem”
1986.gada Hāgas konvencija”Par kustamu lietu pirkšanas-pārdošanas līgumiem”
1980.gada Romas konvencija”???”
Līguma veidi un forma
 Vienpusēji, divpusēji, daudzpusēji darījumi
 Nosacītie darījumi – līgumslēdzējpuses stājas līgumsaistības, ja iestājas noteiktie apstākļi.
 Atceļošie darījumi – atceļošie darījumi iestājas ar konkrētu apstākļu iestāšanos.
 Atlīdzināmi, neatlīdzināmi darījumi.
 Rakstiski un mutiski darījumi.
 Kvazi kontrakts – kontrakts nav izteikts vārdos, bet būtība veidojas no apstākļiem(piemēram no padarītā darba vai situācijas).
Nacionālajās materiālajās normās ir iestrādāts mehānisms kā slēgt darījumus. Ja slēdzot līgumu ārvalstīs ir ievērotas nacionālās tiesību prasības, tad darījums ir spēkā. Iepriekš minētais nav attiecināms uz darījumiem ar lietu. Ukrainā iekšzemes darījumiem ir jābūt rakstiskam un abu līdzējpušu parakstītam.
Vēl spt darbojas lex loci actus – pilnvaras izdošanas valsts likums. Lex ventitoris –pārdevēja valsts likums. Ja līgumā izpaliek pušu vienošanās par vadošo likumu, tad nosaka pēc pārdevāja valsts likuma. Šveicē tiek pieņemts, ka vsciešākā saikne tiek noteikta, kur viena no pusēm veic noteiktos pakalpojumus. Pārdošanas līgumos noteicošais ir pārdevēja valsts likums.

Mantojuma tiesības
Mantojums – juridiska persona, kas var uzņemties saistības un iegūt tiesības.
Mantinieks – persona, kam pieder tiesības iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā.
Mantojums atklājas ar personas nāvi. Personām, kas pretendē uz mantojumu jāpierāda personas nāve. Aicinājums mantot var tikt izteikts testamentā līgumā vai likumā. Prioritāte ir līgumam.
Spt mantojuma tiesībās darbojas nacionālais un abpusības režīms – ārvalstnieki var iegūt mantu citā valstī, ar nosacījumu, ka citas valsts pisoņi var iegūt mantu arī ārvalsnieka valstī. Atsevišķās valstīs nacionālās normas ir atšķirīgas mantojuma jautājumos un unifikācija ir sarežģīta, jo valstis nevar vienoties par personu loku, kas var mantot, par tesamenta formu, mantojuma saņēmēja tiesībām un pienākumiem. 1900.gada Hāgas konvencijā tika noteikti kolīziju principi mantojuma jautājumos. Galvenais princips – mantojums ir vaiengabalains un tas ir jāpiesaista pie mantojuma atstājēja nacionālā likuma, neatkarīgi no tā vai manta ir kustama vai nekustama. Ši konvencija gan nav spēkā, tomēr pastāv 3 kolīziju virzieni:
 Personāllikums – pilsonības jeb dzīvesvietas likums
 Akta taisīšanas vietas likums
 Lietas atrašanās vietas likums
Daudzas valstis praktizē mantojuma sadali šādi : attiecībā uz kustamām lietām – personālais likums, uz nekustamām – lietas atrašanās vietas likums(Francija, ASV, Ķīna). Citas valstis (Čehija, Polija, Japāna) attiecībā uz mantojuma viengabalainību darbojas pilsonības likums vai pēdējās dzīves vietas likums. 1989.gada Hāgas konvencija “Par mirušo personu kustamā īpasuma mantojumam pielietojamo likumu.” Saskaņa ar to vadošais ir aizgājēja pēdējās rezidences valsts likums. Gadījumā, ja aizgājējs nav šīs valsts pilsonis un nav dzīvojis tur pēdējos 5 gadus, tad tiek pielietots viņa pilsonības likums.
Ārvalstnieka tiesībspēja uz mantojumu
Francijā darbojas speciāls institūts, kurš regulē ārvalstnieka statusu šajā jautājumā. Nevienmēr ir pieļaujama mantijuma izdošana uz ārvalstīm.