Staļina terors.
Viens no šausminošākajiem un vardarbīgākajiem laikiem Latvijas un visas Eiropas vēsturē ir laiks, kad pie varas nāca Josifs Staļins jeb Josifs Džugašvili. Kaut arī Staļina noziegumi Eiropas iedzīvotāju skatījumā neizraisa tādu pašu riebumu kā Hitlera noziegumi, tie ir atstājuši dziļas sēras un naidu pret padomju savienību gandrīz katra latvieša ģimenē.
Staļina valdīšanas laikā no agrāras Krievijas, veicot piespiedu kolektivizāciju un industrializāciju, tika izveidota pasaules mēroga lielvalsts, kas bija spēcīga rūpniecības un militārajā nozarē. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni, kas bija rezultāts tam, ka Staļins vairāk rūpējās par valsts militāri – industriālo varenību, nevis iedzīvotāju labklājību. Savu mērķu realizēšanai tika izmantotas masu represijas. Kopējais Staļina valdīšanas upuru skaits nekad nebūs precīzi noteikts, taču ir zināms, ka tas ir ap 50 miljoniem cilvēku. Krievijas kolektivizācijas gados ( 1929- 1932. g. ) 3,5 miljoniem zemnieku atņēma mājas un iedzīvi, bet pašus pārvietoja uz ziemeļu un austrumu rajoniem neapdzīvotās un svešās vietās. 5 miljoni, tā saucamo „ kulaku’’ un citu zemnieku, kas nogalināti 1929.- 1933. gadam. 5 miljoni mirušo Ukrainas badā, ko mākslīgi izraisīja padomju vara. 5 miljoni nošautu militārpersonu 1933.- 1953. gadam. 5 miljoni mirušo GULAG nometnēs. Staļina paraksts tikai 1937- 1938. gados ir uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm. Kolektivizācija izraisīja krasu lauksaimniecības panīkumu, vēl nepiedzīvotu badu agrāk tik auglīgajos rajonos.
„ Lielā terora” operācijās cieta vai gāja bojā arī apmēram 700 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Terors beidzās līdz ar Staļina nāvi, taču represijas vēl nebeidzās.
Arī literatūra un rakstniecība kā tāda bija pakļauta ideoloģiskajam teroram, jo bija grūti atrast dzejnieku, kurš kaut reizi nebūtu apdziedājis Staļinu, starp šādiem dzejniekiem var minēt Aleksandru Čaku.
Krievija joprojām noliedz Staļina terora postu un par to liecina arī tas, ka Maskavā, kur padomju varas gados nošāva vairāk nekā 40 tūkstošus cilvēku, nav nevienas nošautajiem veltītas memoriālās plāksnes.
Arī mācību grāmatās šajam teroram atvēlēts ļoti maz vietas, tur tiek rakstīts, ka bija kolektivizācija, bet tā notika pārlieku bargi.
Latvija atceras šos notikumus, bet iespējams, ka tas būs tikai tik ilgi kamēr būs paaudze, kas paši ir piedzīvojusi šos skarbos un postošos pakļautības gadus. Lai arī kā par to runātu un rakstītu, jaunākā paaudze nespēj iedomāties tos pārdzīvojumus un nežēlību, kāda bija Josifa Staļina valdīšanas laikā, kaut arī ir atceres dienas genocīda upuriem, tomēr kādu jaunākās paaudzes pārstāvi šādā pasākumā gadās redzēt reti.