Maza cilvēka vakara lūgšana
– Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
tu visus noglaudīt vari –
un visgarāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk – –
Kad aizmigšu – būsi tik labs tak, vai nē? –
man dārzā zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnīts iestādīts.
Un, kamēr es pats būšu apgūlies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties…
Bet zeme tik cieta, un viņam varbūt
būs zaļo galviņu pacelt grūt,
tad viņam gan, dieviņ, tu piepalīdz!…
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt gribu ko labu Tev izdomāt…
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts…
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!
Dievs tēvs pavasara vakarā
Vakarā pa krēslu papīpēties
dievs tēvs atsēžas uz mēnesragu
un uz zemi rudi-iezaļgano
smīnēdams pūš saldos tabakdūmus
cauri brūni-sārtam novakaram.
Saldā skurbumā un saldā tīksmē
lejā apreibst no tiem zemes bērni, –
apreibuši iet caur silto krēslu,
iet caur zeltā kvēlojošām birzēm,
izdziestošās blāzmas vaiņagoti.
Pumpuri kā liesmiņas zib zaros,
sirdīs mulsums salds un neizprotams…
Iet un slavē svēto pavasari,
slavē dieva tēva lielos darbus.
Bet, kad dievs tēvs paskatās un bārdu,
kura jau daudz tūkstoš gadu sirma,
viņam pašam tīri it kā brīnums,
ka aizvien vēl šitik daudz tam bērnu – –
Saule paslēpjas aiz zemes malas.
Sāk jau lidot zvaigžņu spīganītes,
sametas uz ziliem mēteļstūriem.
Pamazām kļūst salti mēnesragi.
Vēsi metas sirmam sēdētājam.
Nāk tam galvā smaga mūžīb’s doma:
Cik šā tomēr garlaicīgi sēdēt
un ar dvašas pūsmu visu valdīt!
Ak, cik labprāt viņš ar jauns nu būtu
tur, uz rudi iezaļganās zemes!
Krēslā izlēktu pa logu – prom tik! prom tik!
prom uz pusplaukušo bērzu birzi,
gaiss kur sveķainais ap rokām tinas
it kā dūnu mīkstas zaļas dzijas…
Mājās nāktu vēlu – slapjām kājām.
Tumšā priekšiņā uz runča konto
čamdītu pie rupjās rudzu maizes,
kam tā brūnā, medus stiprā smarža,
kas liek trīcēt saldā izsalkumā…
Rīt to māte dikti, dikti bārtu:
kur šis dauzījies tā visu nakti?!
Viņš tad mātei sniegtu vizbulītes,
pirmās zilās birzes vizbulītes,
kam vēl rasas lāsēs mēnessirdis…
Pēc tam… Šņaks – ! un beigta jaukā doma –
cik nu vecam vaj’g – jau šķevas rokā…
Bet uz zemi tās caur ziliem dūmiem
izšķiļas ar spožām zibens mēlēm,
un pa kalniem un pa lejām tumši
siltā pietvīkušā vakarstundā
noducina pavasara pērkons –
krēslā mīksti bubinādams veļas.
Bet zem melniem klusas liepas zariem,
tur aiz tumšā pusatvērtā loga
norūc kāds: klau, klau – jau dievs tēvs baras!
Vai tu re, – cik šogad mudīgs ticis…
Lai nu pabaras, lai – kas tad šim ko darīt:
izaugs drīzāk kustonīšiem zāle,
rudzīts pacels ātrāk zaļo galvu…
Dzirkstot zilām zvaigžņu spīganītēm,
pazūd dievs tēvs tumšā debess telpā,
mūžam saltas vientulības apņemts – –
Dieva nams
Ap liepu loga priekšā,
kas zarus līdz rūtīm pleš,
ceļ zaļu dievu namu
zaļš pavasara vējš.
Tur zīlītes dziesma saulei
un vēja kokle skan
tik saldi, ka sirmajās stundās
tvīkst asaras acīs man…
Caur asarām zaļa līst tumsa,
bet sirdī silti smej prieks.
Kur skumjas? Kur sāpes? Tām uznāk
sirms magoņu sēkliņu miegs…
Jau klusas sen kokles un dziesmas,
un nakts rasa pumpuros mirdz.
Bet zaļajā dieva namā
ar zvaigznēm dzied mana sirds…
Rozes
Rozes baltās, rozes sarkanās –
kurām no jums dvēsle līdzinās?
Kuras, kad man asnīs ilgas zied,
saldi vilinājot, smaržojiet?
Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli –
kam tu vairāk, dziļāk piederi:
mūžam baltai debess skaidrībai
jeb vai zemes liesmai sarkanai?
Kam pavisam beigās atdosies?
Kas tavs valdnieks: Lucifers vai Dievs?
Tagad ceļš tavs balts un sarkans zied.
Ejot to, tu gavilē un ciet.
Bet kas galā pestīšanu sniegs:
gars vai miesa? Debess vai ziegs? –
Rozes baltās, rozes sarkanās –
kurām no jums dvēsle līdzinās?
Dzīvīte
Dzīvīte, dzīvīte – šūpojos tevī,
vējā kā žubīte liepzariņā.
Daudz tu man solīji, maz tomēr devi.
Vai nav vienalga ar! Rai-dai-dai-dā.
Dzintara gredzenu solīja saldi
dziļjūras vārava visskaistākā.
Gredzens un devēja – putas un maldi.
Krastā tik viļņi dej: rai-dai-dai-dā.
Skumjas un laime kā vītenis vijas.
Asra krīt biķerī zaļzeltītā.
Dienā vēl krūtīs raud naktsmelodijas.
dienā, kad jādzied man: rai-dai-dai-dā.
Krūtīs kas dzimis, lai krūtīs ar miris –
vieglāk tā glabāt to baltsmiltājā.
Vaiņagā pēdējais zieds kad būs iris,
izirs ir vaiņags pats. Rai-dai-dai-dā.
Pārtrūks un izirs… Un velti sirds taujā,
brīdi kā rūgto vērst saldākajā.
Sirds mana nerātnā, sirds mana straujā –
pārtrūksi tomēr reiz! Rai-dai-dai-dā.
Mani sapņi
Es sapņotājs. Mūžam pār galvu
man ziedoša liepa šalc.
Manas dienas atpeld un aizpeld
kā gulbju pulks mākoņu balts…
Pie manis paliek tik skumjas –
kluss, tumši zaļš pīniju mežs…
Tik sapņi un tumšzaļas skumjas
manu dvēseles nemieru dzēš.
Tik sapņos un tumšzaļās skumjās
man debess ir tuvu un mirdz.
Kā rožu pumpurs pilns smaržas,
tā sapņu un skumju mana sirds…
Ak, gulbji, ak, pīnijas manas!
Es nezinu pats, kā tad būs,
kad liepa aiz akmeņu sētas
uz mūžību izšķirs reiz mūs…
Lietus vīriņš
Ruds rudiņš pa krēslu
čabina lietiņš.
Kā pelēks vīriņš
gar logu iet viņš –
kaklā zīļu vācelīte
tumšpelēka debesīte –
vasarā tā būšot pērļu sietiņš.
Tēvs liels tam un stipris –
kuļ jūras un ledu lauž.
Māte pie septiņām ugunīm
debesīs varavīksnes auž,
bet dēliņš – pa krēslu čāpo
un snauž…
Kad iedegas zvaigznīte
mākoņmaliņā,
viena zīlīte dreb tam
pašā degungaliņā…
Ak tu dieviņ – ka tik to snīpi nenolauž!
Bukurags
Oi – oi – oi, briesmīgs gan ir viņš un ļauns –
tas vecais, tas lielais, tas ragainais auns!
Nu jau pat Jankam viņš negriež vairs ceļu
un badīties iet par ar pērnajo teļu –
tas bažibozuks ar milzīgo asti.
Tik šodien gan jaunskungam izgāja prasti.
Pie elkšņiem paēnā avotiņš mazs.
Apkārt tam pienenes zeltojas.
Iet savā ragainā frizūrā
viņš raudzīt tās. Pretim tam avotā
nāk pretim otrs bažibozuks – tāds pats.
O, domā viņš – nu tik būs lieta! Un – bac!
viņš saslējies zveļ tam. Zveļ, cik tik ir jaudas, –
bunkš! – avotā… Izlec un sprauslā, un šķaudās.