PR definīcijas.

Kurss: PR. No 1998/1999 mācību gada pierakstiem.

PR definīcijas.

NB – 1979. gadā ASV 1. reizi tika definētas PR!

PR varētu definēt kā saskarsmes mākslu, kas prasa zināmu izpratni. Tās neapšaubāmi ir mūsu gs. produkts. PR iever sevī divpusēju komunikāciju, informācijas nodošanu un saņemšanu.
PR – apzināta un plānota darbība, kas vērsta uz sabiedrību, kas tieši vai netieši saistīta ar organizāciju. Mērķis – radīt uzticību sabiedrības un organizācijas starpā.
PR rada nepieciešamo gaisotni, lai organizācijas mērķi tiktu saprasti un pieņemti.
PR – ētiska propaganda.

PR darbības jomas:
 publicitāte
 komunikācija
 attiecības starp valdību un sabiedrību, lobēšana (Public Affairs)
 finansu PR
 ražošanas attiecības (attiec. starp darba devēju un ņēmēju)
 reklāma
 attiecības ar minoritātēm
 programmu plānošana
 mediju attiecības
 propaganda
 izglītība (kursi, semināri)

PR speciālists darbojas:
 plānošanā (kopā ar organizācijas menedžeriem)
 vadībā (iekšējā komunikācija, skaidro vadības plānus)
 kā padomdevējs (noskaidro viedokļus, izskaidro tos)
 analīzes procesā, izpētē (tendences, konflikti, neizpratne)
 kā naudas vācējs
PR speciālists var būt organizācijas pastāvīgs darbinieks, aģentūras pārstāvis vai darboties patstāvīgi.

PR aktivitātes principi:
 savā darbībā balstās uz realitāti nevis pieņēmumiem
 veic sabiedrības izpēti (aptaujas, intervijas, datu pārpirkšana)
 izstrādā plānu jebkurai darbībai
 sabiedrība intereses stāda 1. vietā
 nemelo :))))
 ir savdabīgs ombudsmens (konfliktu novēršana)
 realizē team-work, jo vienatnē ir grūti pieņemt lēmumus
 kontrolē plāna izpildes gaitu un veic novērtēšanu
 meklē noderīgus cilvēkus un kontaktus
PR ietver sevī:
 psiholoģiju
 politoloģiju
 vēsturi
 žurnālistiku

PR izprot divejādi:
 preses aģents, strādā ar medijiem; uzdevums – piesaistīt uzmanību, dot info
 attīstības sekmētājs – realizē programmas, analizē reakciju, piesaista līdzekļus organizācijai, darbojas iekšējo konfliktu novēršanā, veido komunikāciju darbinieku un vadības starpā

PR un mārketings
PR un mārketinga speciālisti bieži darbojas kopā, jo abi veicina pārdošanu. PR, atšķirībā no mārketinga, pārdod uzņēmumu, organizācijas vārdu. PR darba lauks ir plašāks nekā mārketingam.

Publicitāte (bieži PR sinonīms) – info nodošana, uzmanības piesaistīšana. Tai ir noteiktas komunikatīvas funkcijas, tā nevienmēr ir pozitīva. Publicists – rakstītājs, info izplatītājs.
Reklāma ir sava veida propaganda, tai ir jārada vēlēšanās, motivēta tieksme, prasība pēc kāda produkta.
PR stratēģija ir radīt nosacītus refleksus, kas izsauc aktivitāti, uzticēšanos.

PR praktiķis ir pētnieks, padomdevējs, plānotājs, garastāvokļa uzturētājs, stratēģis…….
(kas viņš nav???)
E. Bernajs (pirmais PR teorētiķis) nosauc šādas īpašības: raksturs, loģika, padomība, radošas spriešanas spējas. (universāls cilvēks???)

Propaganda.
Propagare (lat) – turpināt, izstiept
1622. gadā Romā (Gregors XV ) nodibināja organizāciju, kas nodarbojās ar katolicisma ideju izplatīšanu. Pēc Franču revolūcijas propaganda kļuva politiska. 19. gs vidū propag. sāk saistīt ar anarhiju. Kā valsts varas realizācijas elementu to sāk pielietot pēc 1819. gada.
Propaganda – komunikācija, kas sevī ietver ultimatīvu mērķi un cenšas panākt brīvprātīgu domas akceptēšanu; taktisks līdzeklis sabiedrības domas iespaidošanai; var būt demokrātiskas un autoritatīvas formas. Propag. lieto varas nostiprināšanai un saglabāšanai, cenšas ātri iespaidot sabiedrisko domu, panākt, ka mērķa auditorijas priekšstati sakrīt ar propag teikto.
Pastāv:
 melnā propag. (dezinformācija)
 pelēkā propag. (fakti tiek savienoti ar izdomājumiem)
 baltā propag. (balstās uz patiesību, bet pasaka tikai daļēju info)
PR un propag. bieži ir grūti atšķirt.
Atšķirīgais:
 nolūki vai mērķi procesā (propag. – cīņa par varu)
 ētiskie kritēriji (propag nav ētiska)
 propag atklāti kalpo politikai, PR to nedara
 PR, atšķirībā no propag., veido tēlu, operē ar pārbaudītiem faktiem, nemelo un nelieto sagrozījumus un jēdzienus, kas grūti izprotami
 propag mērķis ir aicināt uz darbību, tā sadala – savējie: pretējie, PR to nedara
Propaganda = pārliecināšana.
Grieķijā un Senajā Romā (4. gs BC) tas nozīmēja masu komunikāciju, simbolu izmantošanu un cilvēku psiholoģisku ietekmēšanu.
Pārliecināšana var būt retorika, argumentācija, debates, diskusijas. Rezultāts ir abpusēja izglītošanās.

Manipulācija – cilvēka vadīšana, izmantojot ievirzes vai orientāciju. Var tikt izmantota zinātniskiem vai politiskiem mērķiem.
 Reālā manipulācija – cilvēks saprot, ka ar viņu manipulē.
 Nesaprotamā, slēptā manipulācija – tiek lietoti līdzekļi, ko grūti uztvert, izprast pilnībā.

Senie filosofi par pārliecināšanu un cilvēka dabu
Sokrāts
Par galveno filosofijas izpausmes formu Sokrāts uzskatīja dialogu, dzīvu un nepastarpinātu sarunu. Tikai dialoga rezultātā var nonākt pie patiesām zināšanām, jo patiesība slēpjas katrā cilvēkā, tai tikai jāļauj pamosties. Sarunas gaitā tās dalībnieki nosaka tematu, atklāj problēmas bŪtību, konstatē nepilnības, beigās dod atspēkojumu. Iedarbīgs ierocis sarunā, ja nedarbojas argumentācija, ir ironija, tā noved cilvēku tik tālu, ka tas sapinas savos apgalvojumos. Sokrāts ironiju vērsa uz citiem, šaubas – uz sevi.
Lielu vērību Sokrāts pievērsa jautājumu formulēšanai, jo tie virza un orientē, atbildes tikai konstatē. Sokrāta mērķis nebija demonstrēt zināšanas, bet gan attīstīt tās un papildināt. Dialoga mērķis bija radīt sākumu zināšanu meklējumiem. Sofisti izstrādāja eristiku = sokratiku (strīda un atspēkošanas māksla, argumenta iekšējo pretrunu atklāšana).
Sokrāts uzskatīja, ka dialoga laikā tiek atsauktas atmiņā zināšanas, par kuru esamību cilvēkam nebija ne jausmas.
Anamnēzes princips – ar jautājumu palīdzību cilvēku noved līdz jaunām zināšanām.
Sokrāta skolnieks Platons lielu uzmanību pievērsa ētikai, tās principu ievērošanai.
Aristotelis.
Uzskatīja, ka pretējas tēzes noliegums kalpo par pierādāmās tēzes netiešu apstiprinājumu. Šo domu atbalstīja arī sofisti un Sokrāts.
Aristotelis par visbŪtiskāko Sokrāta jaunievedumu uzskatīja indukciju (pierādījumi caur virzību) – kopējo ainu atklāj, ejot caur domu korekciju, balstoties uz pieredzi.
Aristotelis ir retorikas pamatlicējs.
Retorika – daiļrunāšanas māksla, populārs ētikas un politikas pamatjēdzienu izklāsts. Ar tās palīdzību ir iespējams izteikt savu viedokli. Aristotelis iesaka savā runā izmantot faktus, empīriskus piemērus. BŪtiski ir uztvert auditorijas noskaņojumu, oratoram ir jāpamana, ko vēlas pŪlis.
Atecgnoi – fakti un notikumi, ko orators nevar kontrolēt, no viņa neatkarīgi blakusapstākļi. Aristotelis runā par redzes sajŪtu, kas mŪsdienās ir neatņemama reklāmas sastāvdaļa, grafiski parādāma sajŪta.

Senajā Romā darbojās profesionāli pārliecinātāji (juristi un politiķi). Viens no viņiem – Cicerons – izveidoja states teoriju (definīcija, kurā kādam viedoklim ir priekšroka).
3 retorikas principi, kas radās Senajā Romā:
 lai pierādītu – jāpārliecina
 lai patiktu – jāvaldzina
 lai uzvarētu – jāierosina
Cicerons radīja klasisko runas, raksta modeli – ievads, izklāsts, nobeigums; izmantoja atkāpes, raksturojumus u.c. kompozīcijas elementus.
Cicerons ieviesa 3 runas stilus:
 vienkāršais runas stils – cilvēks jāpārliecina, jārunā brīvi, plŪstoši dabiski,
 vidējais runas stils – cilvēks jāiepriecina, runā iekļauj metaforas, dažādus atgadījumus no dzīves,
 augstais runas stils – cilvēks jāaizrauj, runas valodai jābŪt gleznainai, iedvesmojošai, pārliecinošai.

Makiavelli.
Šis vīrs bija pirmais politikas zinātnieks, ieviesa jēdzienu “valsts”, runāja par cilvēku ietekmēšanas un viedokļu kontroles metodēm. Makiavelli mēģināja atklāt sabiedrības attīstības vēsturi, tās attīstības procesu. Atzina, ka sabiedrības morālei ir liela nozīme, tā veicina pašsaglabāšanos un attīstību. Uzskatīja, ka politiķi var neievērot morāli, ja nepieciešama ātra rīcība.
1456. gadā GŪtenbergs iespieda Bībeli, sākās Renesanse – laiks, kas pārveidoja Rietumu sabiedrību. Reformācija nostiprināja Renesanses panāktās izmaiņas.

Dekarts izmantoja tā laika zinātnes (matemātika, loģika), lai pārliecinātu cilvēkus. “Es domāju, tātad es esmu = cogito ergo sum).

F. Larošfuko (“Maksimas”) teica, ka “cilvēkiem patīk lasīt par sevi” (horoskopi, domu graudi).

Visi iepriekš pieminētie uzskatīja, ka jāprot pamatot savu viedokli, sabiedrības intereses piesaistīšanai ir jārunā par kaut ko jaunu vai aizliegtu. Visefektīvāk info var izplatīt iespiedveidā. Info ir jābŪt vienkāršai un saprotamai.

PR piedzimst, aug un attīstās
PR kā jēdzienu pirmo reizi lieto 1882. gadā Dormans Ītons Jēlas univeristātē. 1897. gadā šo jēdzienu sāk lietot mŪsdienu izpratnē, nostabilizējas preses aģenta loma.
Amerikas revolŪcija tiek uzskatīta par svarīgu laiku PR attīstībā (Semjuels. Adamss). Bostonas tējas vakars
Adamss izstrādāja 6 galvenās tehnikas efektīvai darbībai:
 aktīva organizācija
 mediju un arī citu komunikācijas kanālu izmantošana
 simbolu un slenga ieviešana
 pseidonotikumi (notikumi uzmanības piesaistīšanai)
 konfliktu vadīšana (kurš paspēs runāt pirmais, tas uzvarēs)
 kampaņas koncentrācija
1829. gadā ASV pirmo reizi vēsturē tika radīts preses sekretāra postenis. 1843. gadā ASV V. Falmers atvēra pirmo reklāmas biroju. 1890. gadā universitātēs ieviesa priekšmetus ar ievirzi reklāmā.
1922. gadā E. Bernajs uzraksta savu grāmatu – ???. Raksta par PR darba principiem, pirmo reizi min konsultējošo funkciju. Bernajs palīdzēja veidot Hitlera kampaņu.
Eiropā pirmās zināšanas par PR ienāk 30. gados. Par nopietnu praksi var sākt runāt tikai pēc 2. pasaules kara. Reklāmas jomā sāk izmantot psihoanalīzes elementus, simbolus. 60. gados to aizliedz, jo nav īsti skaidrs, kā to sasaistīt ar pārdodamo produktu. Tad arī attīstās kognitīvā teorija – pārliecināšana tiek virzīta tā, ka atbilst tam, ko jŪs domājat, info tiek nodota pa viegli saprotamiem kanāliem.
PR speciālisti definēja pārliecinoša ziņojuma principus:
 ziņojumam jāpiesaista uzmanība
 argumentiem jābŪt saprotamiem
 ziņas saņēmējam argumenti ir jāiemācās un jāizprot
 jauniegūtās zināšanas cilvēks izmantos tikai tad, ja viņam bŪs motivācija to darīt
 arī pilnīgi nesaprotami argumenti var ietekmēt (“paņem uz emocijām”)

Ko iespēj vārds
 Vārdi palīdz pārliecināt.
 Nedrīkst lietot superlatīvus (“šis veļas pulveris ir labāks nekā citi…”, nevis vislabākais )
 Jāizceļ pozitīvais.
 Pilnīga secinājumu izpratne nerada uzticību, labi darbojas daudznozīmīgi vārdi.
 Vārdus var izmantot kā definīcijas – doublespeaking (aukstais karš, sarkanie draudi utml.).
 Cilvēki reaģē uz vārdiem, ja tiek ir lietoti citā kontekstā nekā parasti.
 Vārds veido domu, uzskatus; viedoklis maina realitāti.

Dažas noderīga tehnikas:
 Izmantojot analoģiju metodi, jānoskaidro, vai radītā asociācija neradīs nevēlamu efektu. Klasiskajā retorikas teorijā analoģiju izmanto kā pārliecināšanas līdzekli. Salīdzināšanai ir jāizvēlas kādu divu lietu bŪtiski aspekti, bŪtiskas pretrunas starp salīdzināmajiem objektiem.
 Pareizo jautājumu veidošana – dažādi formulējumi izsauc atšķirīgu reakciju.
 pievilināšanas mākslā liela nozīme ir dekorācijai, veidolam, metodei, kā lietas pasniedz, izceļot pozitīvo.
 Factoic psiholoģija – fakti sāk eksistēt tikai tad, kad tie parādās masu medijos. Gebelss uzskatīja, ka sabiedrību iespējams ietekmēt tikai, popularizējot lielus melus kombinācijā ar maziem meliem vai pierādāmu patiesību. Baumas ir bīstamas, jo argumenti tās nespēj atspēkot. Baumas parādās, ja:
 faktus nav iespējams pārbaudīt,
 nepareizā info saskan ar sabiedrības psiholoģiskjām vajadzībām,
 ir nepieciešama pirmspārliecināšana.
2. pasaules kara laikā tika radītas aģentŪras, kas nodarbojās ar baumu apslāpēšanu.

NB 99% teorētiķu uzskata, ka sabiedrībā nav iespējams radīt konsensus (saskaņu) uz ilgu laiku. Tas ir nemitīgi jāatjauno!
PR sociāli politiskā nozīme
 PR nerisina problēmas, bet likvidē, mazina sekas
 PR darbojas, lai politika bŪtu caurspīdīga, lai cilvēki justos politiski un sabiedriski nozīmīgi; PR darbojas arī kā pakalpojumu sniedzējs
 PR ir publiski atbildīgs, veido bāzi konsensus nodibināšanai:
 pragmatiski sociālā loma – izslēdz ētikas aspektus, galvenais ir apmierināt klienta vajadzības,
 neitrālā sociālā loma – neitrāla ir gan PR, gan sabiedrība,
 konservatīvā sociālā loma – PR ir tiesības definēt organizācijas ekonomiskās intereses un tās aizstāvēt,
 radikālā soc. loma – PR virza sabiedrības attīstību, veicina izmaiņas,
 ideālistiskā soc. loma – izmanto spēles teoriju, sabiedrības vai organizācijas ieguvumi var nodarīt kādam zaudējumus (spēlē vienmēr ir zaudētāji un uzvarētāji),
 kritiski soc. loma – PR tiek kritizēts par neētiskumu.

NB Šodien sabiedrība virzās uz ideālistisko + neitrālo pieeju!

Dž. Gruninnga 4 informācijas plŪsmas modeļi
1. Preses aģents jeb publicitātes modelis – izmanto propagandu, puspatiesību, piesaista sabiedrības uzmanību, stāstot tikai pozitīvu info. (Barnums. Dzeltenā prese)
2. Sabiedrības jeb informatīvais modelis – izmanto objektīvu info, darbojas kampaņveidīgi, nenodarbjas ar izpēti. (Aivijs Lī)
3. Divu ceļu asimetrijas modelis – izmanto teorētiskās zināšanas, liek sabiedrībai pieņemt uzskatus, kas valda organizācijā. Darbību plāno, veic sabiedrības izpēti. Darbības rezultātā mainās sabiedrība, organizācija nemainās.
4. Divu ceļu simetrijas modelis – PR ir starpnieks starp organizāciju un sabiedrību. Izpēte ir abpusēja. Rezultātā iegŪst gan organizācija,. gan sabiedrība (notiek kvalitatīvas izmaiņas). Politikā šim modelim atbilst liberālisms.

Asimetriskai un simetriskais pasaules uzskats.
Asimetriskais:
 uz problēmu skatās no organizācijas iekšējā viedokļa,
 sistēma ir aizvērta (info plŪst tikai uz āru),
 elitārisms (līderi uzskata, ka zina labāk par citiem),
 konservatīvisms (organizācija neatbild uz apk;artējās vides vēlmi to izmainīt),
 tradicionālisms (organizācijas kultŪra balstās uz tradīcijām),
 centrālā autoritāte (vara koncentrējas dažu cilvēku rokās).

Simetriskais:
 savstarpēja atkarība (organizācija neuztver sevi kā izolētu veidojumu, ir robežas, kur sastopas ar sabiedrību),
 atvērta sistēma (brīva info apmaiņa, organizācija ir gatava izmaiņām),
 kustīgais līdzsvars (tiecas uz līdzsvaru ar citiem),
 objektīvisms (katrs dabinieks var dot savu ieguldījumu organizācijas veidošanā, neatkarīgi no stāvokļa),
 autonomija (cilvēki paši nosaka savu uzvedību),
 fleksibilitāte (organizācija ir gatava jaunievedumiem, pārmaiņām),
 menedžmenta decentralizācija (tas kontrolē nevis diktē),
 atbildība gulstas uz visiem,
 konflikti tiek risināti nevis ar spēku vai manipulējot, bet komunikācijā.

PR problēmas organizācijā
 Komunikatīvā klimata izpēte – atklātības līmenis, sapratne.
 Komunikācijas tīkls – vai tas pastāv, kā darbojas.
 Komunikatīvā slodze – pēta, cik daudz info nepieciešama, cik spēj uztvert.
 Komunikācijas plŪsma – horizontālā (viena līmeņa darbinieki) un vertikālā (no lejas uz augšu un otrādi).

Ētika un profesionalitāte
 Ētiku nevar atšķirt no darbības.
 PR bieži vērtē kā neētiskas.
 Paši speciālisti savu ētiku vērtē zemu. Kritēriji:
 vai var akceptēt darba devēju, klientu?
 vai vākt info par citu klientiem?
 vai risināt problēmas, kas saistītas ar nelegālām darbībām?
 ko darīt ar žurnālistiem, ar kuriem strādā?
 vai izpaust patiesību, bet tikai daļēju (puspatiesības)?
 PR darbība jāsaista ar sabiedrības interesēm.
 PR jābŪt precīzam un patiesam.
 PR neizplata info, kas noved pie korupcijas valdībā vai medijos.
 Nerunā par bijušajiem klientiem.
 Negarantē rezultātu bez savas kontroles.
 Neprezentē konkurējošu vai kompromitējošu info bez klienta piekrišanas (nekonfrontē).
 Nepiedalās pasākumos, kas saistīti ar personīgām interesēm.
 Nepieņem naudu, dāvanas, kas nav līgumā :)))
 Nenosaka sava darba cenu.

Komunikācija un realitāte (un mēs viņus kā mazos ežus…….)
 Lazerfelds – sabiedrības domu neveido tikai mediji, tā veidojas komunikācijā ar sabiedriskās domas līderiem. Cilvēki uzticas info, ja viņi to iegŪst paši, neuzticas, ja pasniedz tikai argumentus.
 Ietekmi var panākt, ja ir pārliecība, ka info sniedzējs ir godīgs un uzticams. Ja info sniedzējs pats tāds jŪtas (AHA!), ir vieglāk pārliecināt. Argumentiem jābŪt pareizajā laikā un vietā.
 Iedomātā uzticība – manipulē ar imidža veidošanu, lai radītu uzticību. Svarīgs ir ārējais izskats. Pašpārdošana, pašģenerējoša pārliecība – pārliecina citus, pārliecinot sevi (Hitlers), visefektīvākā pārliecināšanas forma.
Komunikācijas modelis:
 ziņojuma nosŪtīšana
 medijs
 auditorija
 ziņa tiek dekodēta
 reakcija
 atgriezeniskā saite
Uzvedības modelis:
 apziņa (cilvēku uzmanības piesaistīšana) – PR pēta, kāds ir apziņas līmenis sabiedrībā, kāda varētu bŪt potenciālā reakcija
 potenciāla gatavība (cilvēka pieredze, vērtības, ekspektācijas) – PR rada motivāciju kaut ko darīt, paredz iespējamos sarežījumus, kontrolē procesu
 izšķirošs notikums (pseidonotikums, tīšs vai netīšs, iespaido rīcību) – PR izvēlas līdzekļus, kas varētu bŪt visiedarbīgākie, meklē variantus
 uzvedība, darbība – PR novēro reakciju, nosaka, ar kādiem līdzekļiem var nostiprināt uzvedību, panākt tās noturību; izvēlas vai nu komunikāciju, vai darbību, vai abus divus kopā.
Pārliecināšanas modelis:
 prezentācija (info jāpasniedz pārliecinoši)
 uzmanības piesaistīšana (ziņojums ir jāizprot)
 info aptveršana (sapratne)
 ziņojuma akceptēšana
 panāk, ka ziņojumu atceras
 pamudina, piespiež uz kādu darbību

Pārliecināšana un izmaiņas
 Pārliecināšana iedarbojas uz neizlēmīgajiem un tiem, kas jau pieņēmuši vajadzīgo viedokli. Metodes:
 vara – piespiešanas metodes, autoritātes izmantošana
 pārliecināšana – racionālais + emocionālais + jaunas idejas
 aizbildnieciska attieksme – ziedojumi sabiedrībai, labdarības akcijas, kukuļdošana
 Kognitīvā disonanse – cilvēks rīkojas tā, lai attaisnotu savu darbību, izjŪt vainas apziņu, vēlmi kompensēt kādu savu nodarījumu.

Avotu, ziņojumu, mediju izvēle pārliecināšanas procesā
 pašpārliecināšanās tehnikas,
 viedokļu maiņu ietekmē augstas ticamības avots,
 ekspertu izmatošana,
 neatraktīvi elementi ir efektīvi, ja ziņa ir nopietna (katastrofas),
 apbalvojums it efektīvāks, nekā soda taktika,
 avotu uzticamība var nedarboties, ja argumentācija ir neskaidra,
 mēreni draudi rada lielāku efektu, jo stipri draudi rada vēlēšanos pašaizsargāties.
Ziņojums:
 skaidri formulēts
 pozitīvs
 svarīgākā info ir ziņojuma sākuma un beigās, jo tur labāk uztver un atceras
 uzticamību panāk, ja izskaidro dažādus viedokļus
 “baiļu elementus” saturošas ziņas uztver labāk
 info jātkārto, nodrošinoties pret pretargumentiem.
Efektīvs viedokļa izteikums:
 ja ir uzmanību piesaistošs notikums
 ja ir aicinājums uz darbību
 ja iesaista cilvēkus un parāda viņu intereses
 ja ir līderis, kas apstiprina
NB Uzticamību nevar izmērīt!

Sabiedriskā doma
 PR nosaka, kāda ir sabiedriskā doma un ko sabiedrība gaida no organizācijas
 PR noskaidro, ko īsti grib klients,
 PR publicē savas intereses masu medijos
 Pēta un veido labvēlīgu vidi organizācijas iekšienē
 Seko info, kas cirkulē sabiedrībā, vērtē interešu konfliktus, domā, kādi kompromisi vajadzīgi
 Sakārto hierarhijā to, ko sabiedrība gaida no organizācijas
 Veido kontaktus ar žurnālisitem, ieinteresē tos par vajadzīgajiem tematiem
 Motivē organizācijas darbiniekus strādāt
 Gratifikācijas teorija – cilvēks savas psiholoģiskās vajadzības apmierina caur masu medijiem
 PR noskaidro, kādus medijus lieto multiplikatori (info meklētāji, ar specifiskām zināšanām, ir vairāk informēti nekā citi, kontaktējas ar sev līdzīgiem)
 Masu komunikācija ir vienpakāpju komunikācija, izolēta un anonīma
 Sabiedriskā doma veidojas 2-pakāpju komunikācijā
 PR izmanto cilvēkus, kam ir specifiskas zināšanas, taču tiem var bŪt savs, atšķirīgs viedoklis
 Jo vairāk ir specifisko grupu, jo grŪtāk ir ietekmēt sabiedrisko domu ar dažiem sab. domas līderiem
 Komunikācijas kanālus ir jāsadala uz dažādām interešu grupām

Sabiedriskās domas līdera raksturojums
 Augsts vai vidējs ienākumu līmenis
 Laba izglītība
 Spēcīga pašrealizācija, emocionāla stabilitāte
 Izmanto medijus, ir labāk informēts
 Domā kritiski
 Uzskati ir stabili
 Bieži nerunā tā, kā PR vēlētos

PR publikas segmentācija (skaldi un valdi)
Publika – var bŪt arī viens cilvēks, kas saistīts ar konkrēto organizāciju.
Auditorija – saņem info, ir pasīva.
Publikas segmentācija – publiku raksturo, lai noteiktu labāko ceļu, pa kuru nodot info.
Steikholderi – cilvēki, kas jebkādā veidā ir saistīti ar organizāciju, sevi izsaka caur kādu grupu.

NB PR darbojas ar vairākām grupām vienlaikus!

Publika kā grupa:
 atrodas noteiktā situācijā, risina kādu problēmu
 var bŪt masu mediji
 specializētie mediji
 lokālie mediji
 investori
Lai noteiktu prioritāro publiku, lieto formulu: P + V = I
P – organizācijas potenciāls ietekmēt publiku
V – organizācijas ievainojamība, ko rada publika
I – publikas ietekme uz organizāciju
Izpēte! Gan formālā (anketas utt.), gan neformālā (analizē publikas izglītības līmeni, vērtību sistēmu).
Publikas segmentācija:
 definē publiku
 nosaka publikas demogrāfiskos rādītājus
 psihogafika (vērtību un dzīves stila sistēma)
 anketās bŪtiski ir definēt gan attieksmes, gan uzvedības objektu – ja JŪs, vai tad JŪs……
 salīdzina info ar statistikas datiem
Publikas segmentācija I.
 Aktualizētāji – aktīvi cilvēki, kas gatavi pārmaiņām, veiksminieki, realizē savi dažādos veidos. BŪtisks ir imidžs, bet ne vara. Biznesa aprindas, valdības pārstāvji.
 Cīnītāji – zems ienākumu līmenis, nav stingra sociālā pamata. Orientējas uz pašreizējo momentu, reizēm ir pasīvi, nevar atrast savu vietu, tāpēc uzticas vienkāršām lietām.

Publikas segmentācija II.
 Uz principiem orientētie – ietekmē principi, ticība, nevis jŪtas:
 piepildītie – vērtības ir zināšanas un atbildība; izmanto visas iespējas, lai papildinātu zināšanas; vērtības – ģimene, autoritātes,
 “ticīgie” – pakļaujas tradīcijām, ieradumiem, parasti ir nelieli ienākumi.
 Uz statusu orientētie – ietekm;ejas no darbības, no citu viedokļiem, atzinības:
 sasniedzēji – veiksmīgi karjerā, kontrolē savu dzīvi, vērtības – autoritātes, pārbaudītas lietas, kas atbilst viņu iedomātajam statusam,
 censoņi – meklē motivāciju, drošību, nav pārliecināti par sevi, ir neapmierināti, apskauž citus. (???)
 Uz darbību orientētie – ietekmējas no riska, darbības, pārmaiņām:
 veidotāji – dzīvo saskaņā ar darbību, vērtības – valdība, pieredze, praktiskas lietas,
 pārsvarā jaunieši – nav īpaša uzvedības modeļa, nav stabili politikā, tērē daudz naudas nepraktiskām lietām. (cik precīzi!)

Publikas segmentācija III. (pēc iesaistes līmeņa)
 Primārā publika – aktivitātes tieši mērķētas uz šo publiku
 Iejauktā publika – info g.k. saņem no primārās publikas
 Novērotāja publika – kopīgi mērķi ar primāro publiku, darbojas kā padomdevējs primārajai publikai, izmanto tās uzticību
 Apslēptā publika – nav nodoma ar to strādāt, vai to mainīt
 Apzinātā publika – ir noteikta nepieciešamība, bet nav vēlēšanās to realizēt
 Aktīvā publika – saprotoša un gatava kaut ko manīt
NB Tikai personīgā pieredze un masu mediji nav novērotāja publika!

Adaptācijas process.

Adaptācijas
pak Ieteicamie kanāli
Sapratne
Interese
Attīstība
Pārbaude
Adaptācija
Masu mediji
Starpnieks
Citi
Personīgā pieredze

Sapratne – uztver ideju, taču zināšanas nav pilnīgas
Interese – meklē vairāk info
Attīstība – piemēro ideju savai individuālajai situācijai, pieņem lēmumu sākt to izmē?ināt
Pārbaude – ieinteresēts izmēģināt jauno ideju, kāda trešā persona parasti dod motivāciju to darīt
Adaptācija – pieņem, akceptē jauno ideju

Masu mediji – var iedarboties tikai uz pirmajiem diviem posmiem
Starpnieks – var bŪt tie, kam ir kāds ieguvums no mŪsu uzvedības, vai tie, kam mēs uzticamies
Citi – personīgie draugi, paziņas
Personīgā pieredze – balstoties uz to, adaptācija var arī nenotikt

PR komunikācija ar medijiem/ organizatoriskās formas
 Preses konference – rīko tad, ja sniedz info visiem medijiem kopā, sagatavo izdales materiālu, svarīgs ir laiks un konteksts
 Brīfings – īss paziņojums, mediji neuzdod jautājumus, info ir īsa un konkrēta
 Paziņojums (statement) – dara zināmu attieksmi, nevis sniedz info, izmanto politikā.
 Preses relīze – ziņa, rakstīts ziņas formā (apgrieztā piramīda)
 Iepazīstināšanas vēstule (Pitch letter)- piedāvā materiālu, nav nepieciešama jauna info
 Biogrāfija – par cilvēkiem, organizācijas attīstību utml.
 Iekšējās, ārējās vēstules
Preses dienesti – strādā pastāvīgi un patstāvīgi, ir organizācijas apakšvienība, savu darbu saskaņo ar mārketinga un reklāmas nodaļām
Preses centri – tiek veidoti uz īsu laiku kāda svarīga notikuma atspoguļošanai
Preses klubi – neformālas tikšanās ar preses pārstāvjiem

Info žurnālistiem dod divos veidos:
 ļauj to ierakstīt, filmēt pašiem
 izsniedz jau gatavu materiālu

NB Ļoti svarīgi ir redzēt sociālo kontekstu, veidot hierarhiju, kurā novērtē notiekošo, konkrēto laiku (labs laiks – pirms Ziemassvētkiem, tad maz jaunumu)

Mediju segmentācija I.
Elektroniskie Iespiestie (drukātie)
 audio
 video

Mediju segmentācija II.
 sabiedriskie (finansē valsts, abonentmaksas, neatkarīgi)
 komercmēdiji (sponsori, ir atkarīgi)
 reģionālie (pamatā komercmēdiji)
 specializētie (veidojas, vadoties pēc cilvēku interesēm, demogrāfiskajiem rādītājiem)
 organizāciju mediji

PR plānošana
PR darbība var bŪt divejāda:
 atvērtas sistēmas rea?ēšana – organizācijai ir regulāra politika
 aizvērtas sistēmas rea?ēšana – darbība ir kampaņveidīga, katrai problēmai veido atsevišķu programmu

PR darbībā pastāv 4 soļi:
1. problēmas definēšana – parasti tas ir viens teikums vai rindkopa, kas formulēta, balstoties uz savākto info, faktiem; neietver risinājumu, tikai apraksta problēmu,
 kas ir problēma? kur saskata potenciālu bīstamību?
 kādā situācijā tā ir problēma?
 kas ir iesaistīts?
 kas tiek ietekmēts? kādā veidā?
2. situācijas apraksts:
 formulē organizācijas misiju,
 apraksta stratē?iju, politiku,
 īsi pastāsta par organizācijas vēsturi,
 analizē reputāciju ietekmējošos faktorus,
 nosaka korporatīvo identitāti,
 segmentē publiku,
 raksta info par organizācijas darbiniekiem, steikholderiem, budžetu, pakalpojumiem, produktiem, statistikas datiem,
 no dažādiem viedokļiem skaidro esošo problēmu, pēta precedentus,
 veic kontentanalīzi,
 veido mediju, iesaistīto organizāciju sarakstu,
 izpēta likumdošanu
3. darbības un komunikācijas stratēģija:
 komunikācija ir efektīva tikai tad, ja saņēmējam info ir vajadzīga
 jānoskaidro, vai ir jāapmierina cilvēku vajadzība pēc info, vai tikai vajadzība pēc intereses apmierināšanas
 reti ir nepieciešama vispārīga info, svarīgāka ir personiskā iesaiste, personīgs labums
 cilvēkam jājŪtas tieši iesaistītam problēmā
Situācijas izpratni raksturo van Leuvena teorija: lietotājs sakopo medijus un ziņas, atbilstoši savām interesēm un atbilstoši savam uzskatam par to, cik racionāla ir info, kā tā atbilst viņa interesēm; selekcijā izmanto personisko pieredzi.
1. plānošana un plāna izstrāde:
 mērķa grupas analīze,
 mērķu atlase, darbības alternatīvu izstrāde

SWOT analīze
S – strengths (stiprās puses)
W – weaknesses (vājās puses)
O – opportunities (iespējas)
T – threats (draudi)
Stratē?ijas:
 SO – organizācijas stiprās puses nodrošina iespējas
 ST – stiprās puses dod pretsparu apkārtējās vides draudiem
 WO – cenšanās minimizēt vājās puses, izmantojot ārējās iespējas
WT – cenšas minimizēt organizācijas vājās puses un apkārtējās vides draudus

Formālā, neformālā izpēte
Neformālā izpēte:
 vairāk info iegŪst situācijas aprakstā,
 liela loma ir personīgajai pieredzei, intuīcijai
 žurnālistiskā izpēte – intervijas, loģiski jautājumi, rakstu, publikāciju analīze,
+ publiku īpaši neapgrŪtina, iegŪst pārredzamu ainu, lēta metode, palīdz sekot, kā mediji attiecas pret organizāciju
– nav pētījums, nevar noteikt faktorus, kas ietekmē atbildes, nav zināma sabiedrības viedoklis
 viedokļu komunikācijas audits (aptaujas),
+ ir iespējams fiksēt dažādas nepilnības priekšstatos
– tiek aizskarta konfidencionalitāte, var gadīties neveiksmīga izlase

Formālā izpēte:
1. definē problēmu
2. nošķir bŪtisko no nebŪtiskā
3. veido publikas segmentāciju
4. meklē info par līdzīgiem pētījumiem
5. attīsta hipotēzi, apstiprina to
6. izvirza mērķa grupas, ar kurām strādās
7. vāc datus, analizē, izdara secinājumus

 Kvalitatīvā izpēte:
 analizē precedentus, biogrāfijas, vēsturi
+ rod atbildi uz jautājumu, kāpēc tāda situācija radās
– grŪti vispārināt, ne vienmēr var uzticēties datiem
 ar dziļo interviju palīdzību cenšas izprast lietas bŪtību, jāpanāk maximāli atklātas atbildes
+ iegŪst daudz info, kas parāda tendences, kāda info bŪs nepieciešama nākotnē
– grŪti izmantot kontentanalīzē, var arī nebŪt patiesas atbildes
 veido fokusgrupas – intervē dažādus sabiedrības pārstāvjus
+ parasti sasniedz mērķi, ātra un lēta metode
– neaptver visu auditoriju, rezultāti var nebŪt patiesi
 Delfija tehnika – dažādiem cilvēkiem uzdod vienu jautājumu, atbildes sagrupē, neskaidro motivāciju, rezultātus dara zināmus tiem pašiem cilvēkiem, kas atkal atbild, līdz nonāk pie konsensus.
 Kvantitatīvā izpēte = kontentanalīze – info izsaka skaitļos, procentos, sagrupē
+ parāda, kas notiek, cik bieži ir publikācijas, kā mainās mediju attieksme pret organizāciju
– dārga, laikietilpīga metode, kas neparāda ziņojumu ietemi uz sabiedrību.

Organizācijas reputācija
Reputācija = Imidžs + Identitāte
Identitāte – specifisku iezīmju kopums
Imidžs – tas, kā organizāciju uztver sabiedrība, tēls, ko var ievainot baumas, neveiksmīga reklāma
Reputāciju panāk ar:
 reklāmas kampaņām,
 dažādām kontrolsistēmām,
 sociālās atbildības demonstrēšanas palīdzību (vide, darbinieki),
 biroja iekārtojumu,
 saikņu nodrošināšanu ar medijiem,
 akciju pārdošanu darbiniekiem,
 jaunu ideju ģenerēšanu un ieviešanu,
 veiksmīgu mārketingu,
 klientu apkalpošanas metodēm,
 problēmu risināšanas tehnikām,
 klientu, darbinieku, investoru imidža palīdzību.

organizācijas lielums ekonomiskā situācija/ peļņa
stabilitāte REPUTĀCIJA redzamība medijos
reklāma sponsorēšana/ labdarība

Reputācijas veidošanā ir svarīgs:
 uzticamības princips,
 ticamības princips – atklātība nodrošina uzmanību.

Korporatīvā komunikācija
Tā ir ilglaicīga komunikācija ar sabiedrību. Mērķis – padarīt organizāciju pazīstamu, iegŪt sabiedrības uzticību, mainīt sabiedrisko domu, mazināt distanci. Izmanot visus masu komunikācijas līdzekļus – reklāma, sponsorēšana utt. Korporatīvā komunikācija nedrīkst bŪt fikcija!
Korporatīvā identitāte
Tā ir specifisku īpašību vai pazīmju attēlošana, izpausmes veidu summa, kas raksturo organizāciju un padara to atšķirīgu no citām. Organizācijas jēga un forma. Identitāte attīstās jau no organizācijas pirmsākumiem, tās veidošana ir menedžmenta funkcija.
Sevī ietver:
 organizācijas nosaukumu, jēgu, saukļus,
 sistēmu (ja organizācija ir liela),
 korporatīvo komunikāciju (organizācijas kultŪra, simboli, dizains),
 rezonansi, tēlu sabiedrībā,
 uztveres procesu, ka noslēdzas ar atpazīšanu,
 solidarizācijas procesu (cilvēks jŪtas piederīgs organizācijai),
 nemitīgu identitātes uzturēšanu un saglabāšanu.
No identitātes organizācija gaida:
 stabilu sabiedrības attieksmi, uzticēšanos,
 iespēju orientēties situācijā.
Korporatīvās identitātes veidošanā izmanto: sociālo psiholoģiju, reliģiju, politoloģiju, kibernētiku (mācība par stuktŪru), sinerģētiku (kopdarbība), ētiku, estētiku, semantiku, lingvistiku, komunikācijas zinātnes, dizainu uttttttttttttttt. 🙂
Korporatīvā kultŪra
Organizācijas darba stils un komunikācijas veids. Ar to var noslēpt sociālās integrācijas trŪkumu (McDonald), vērtību orientācijas trŪkumu (“Banka Baltija”). Svarīgi ir nodrošināt cilvēka personisko iespēju realizāciju darbavietā.
ViA misija: ViA veicina reģiona attīstību, sniedzot augstāko profesionālo izglītību un veidojot darba tirgŪ konkurētspējīgas personības.
Korporatīvais dizains
Uzņēmuma identitātes vizuālais tēls (logo, firmas zīme, krāsas, burtu fonti).
zaļa – pasivitāte
zila – vēsums,
violeta – smagnējība,
purpurs – cēla,
oranža – silta,
dzeltena – viegla,
sarkana – aktīva

PR menedžments
Stratēģiskajā menedžmentā PR nodarbojas gan ar ārējo, gan ar iekšējo problēmu risināšanu. PR darbību nosaka organizācijas misija.
Organizācijas misija raksturo organizāciju, definē aktivitātes. Parasti to formulē vienā teikumā, to pārskata katrus 10 gadus (ja vien tik ilgi firma spēj turēties virs Ūdens:))))))). Preses relīzēs misiju raksta kā pēdējo teikumu.
Misija ietver:
 mērķi,
 stratēģiju,
 klientus,
 vērtības,
 standartus,
 uzvedību.
NB Vērtības pieprasa standartu!
Organizācijas mērķi ir saistīti ar misiju, tie var bŪt vairāki – tuvāki un tālāki. Bieži mērķis definē rezultātu. Vistālākie mērķi – 10 gadi, tuvākie – 1 – 5 gadi. Bezpeļņas organizācijas definē mērķus tikai 1 gadam!
Misija – organizācijas bŪtība
Mērķis – ceļš, kā šo bŪtību piepildīt, īstenot. Aim – tālākais mērķis
Objective – tuvākais mērķis
Goals – ceļa zīmes

Komunikācijas menedžera loma:
 info vākšana,
 ārējās prezentācijas,
 līdzdalība lēmumu pieņemšanā
 pasniedzamās info sagatavošana saprotamā formā, tās izskaidrošana.
Lēmums:
 specifiska uzticēšanās darbībai,
 izvēles brīdis starp altenatīvām,
 komplicēta drāma, kas ietver varu, ietekmi, sarunas spēles, politiku, sociālās attiecības utt.
To ietekmē:
 info apjoms,
 info daudzveidība un konkurējošie mērķi,
 cilvēku skaits, kas piedalās lēmuma pieņemšanā,
 problēmu savstarpējās saistības,
 lēmuma neatgriezeniskums.

Rodfords definē 3 soļus;
1. problēmas atpazīšana un info vākšana, iespējamo rezultātu prognozes
2. intuīcijas un analīzes iekļaušana, alternatīva scenārija izstrāde
3. lēmuma pieņēmēji apspriežas, komunikējas, saskaņo viedokļus.

PR loma lēmuma pieņemšanā:
 darbojas kā eksperts analīzes procesā,
 konsultē, analizē lēmumu,
 vāc info, apstrādā scenāriju, apspriež resursus un sskaņo lēmuma interpretāciju,
 novēro plāna darbību, koriģē to.
NB Stratēģiskā plānošana balstās uz pieņēmumiem!

PR efektivitāte plānošanā:
 PR plāni parasti saskan ar organizācijas plāniem un politiku (HA!)
 pastāv :
 stratēģiskais plāns – KO?
 taktiskais plāns – KĀ?
 vienreizējais plāns vai pastāvīgais plāns – to nosaka nolŪks + misija + stratē?ija
 PR plāna izstrādes pakāpes:
 mērķa noskaidrošana
 situācijas analīze
 barjeru noskaidrošana
 prognozēšana

Problēmas risināšanas formulas
R – A – C – E (J. Marston)
R – research
A – action
C – communication
E – evolution

R – O – P – E (Hendrix)
R – research
O – objective (output – ražošanas metodes, inpact – pastāvīgās metodes (informatīvās, attiekmes un uzvedības) + situācijas definētās metodes)
P – process
E – evolution

10 soļu problēmas risināšanas stratēģija:
1. problēmas definīcija,
2. situācijas analīze,
3. programmas mērķu noteikšana,
4. publikas noteikšana,
5. programmas atsevišķo mērķu noteikšana
6. programmas veidošana katrai publikai atsevišķi,
7. komunikācijas programma
8. programmas īstenošana (budžets, pienākumu sadale),
9. attīstība,
10. atgriezeniskā saite.

Problēmas risināšanā traucē:
 nepilnīgas zināšanas par situāciju (faktu vākšanas kļŪdas),
 paša ideāli, subjektivitāte, personiskie mērķi, pieredze,
 bezprecedenta situācija,
 cilvēku resursu trŪkums,
 citu dažādie mērķi un uzskati.

PR un mārketings
4 Ps :
 product,
 price,
 place,
 promotion.
PR un mārketingam kopīgais ir iedarbošanās uz klientu. Mārketinga galvenā funkcija ir vērsta uz servisu, tirgu, PR iedarbojas uz vidi. Par reklāmu ir svarīgāka info par produktu, publicitāte, redzamība, atpazīstamība.
PR un mārketings sadarbojas 6 punktos:
1. izpēte (palīdz noskaidrot, kad, kā, kur, produktam jāparādās tirgŪ),
2. vides uzraudzība (imidža veidošana),
3. produkta pasniegšana, info izplatīšana,
4. tirdzniecības veicināšana (bieži pērk nevis produktu, bet pasniegšanas veidu),
5. nosaukuma radīšana (tam jābŪt īsam, skaidram, jārada asociācijas), markas popularizēšana,
6. stila un iepakojuma radīšana.

Media Mix:
 uzmanības piesaiste,
 intereses radīšana,
 ticības nostiprināšana, Media Mix to visu ietekmē
 nolŪka veidošana,
 vēlmes radīšana,
 pirkšanas veicināšana

Media Mix izmanto:
 reklāmu,
 bukletus,
 atlaižu sistēmu,
 pircēju kartes,
 loterijas,
Ziņojuma efektivitāti ietekmē ārējie ziņojumu avoti, cilvēku avoti (pārdevēji!), akcionāru sniegtā info, pasīvie ziņojumu avoti (veidlapas, ceni zīmes, kalendāri utt.).
PR un mārketings lieto vienus komunikācijas kanālus, tikai atšķiras auditorijas un ziņojuma saturs.

10 PS mārketinga komunikācijā:
1. produktu rinda (iepakojums, pasniegšana, šķirnes imidžs, garantija),
2. cenu rinda (vēlamā cena, kredīts),
3. vietu rinda (izvietojums, piegādes laiks),
4. reklāma (visi kanāli),
5. veicināšana (tiešie ziņojumi, konkursi, izstādes),
6. pārdošana un serviss (vieta, personāls),
7. publicitāte (ziņojumi medijos),
8. ārējā info (sabiedriskā doma, rešās personas),
9. verbālie un neverbālie ziņojumi no organizācijas darbiniekiem (apģērbs, manieres),
10. pasīvie ziņojumu avoti (nevēlas sniegt info, dara to neapzināti).

Mārketinga mērķis (šauj, nu, šauj, ka tev saka! …… eh, garām….:)))) ir cilvēks ar savām sociālajām vajadzībām, tieksmēm, šaubām un vēlmēm. Pircēji atšķiras pēc demogrāfiskajiem aspektiem (psihografika):
 vecums,
 ienākumu līmenis,
 nacionālās īpatnības,
 politiskie uzskati, raksturo atšķirību
 dzīvesvieta, NB Gaumi nevar ietekmēt!
 izglītības līmenis.
 Primārās vajadzības – fizioloģiskās vajadzības
 Sekundārās vajadzības – veiksme, vara, piederība u.c.
Apmierināta vajadzība noņem spriedzi, bet vēlme atjaunojas pēc kāda laika atkal.
Daļēji apmierināta vajadzība noņem spriedzi daļēji, liek cilvēkam aktīvi darboties, lai vajadzība tiktu apmierināta pilnīgi.
Neapmierināta vajadzība rada papildus slodzi, liek darboties, lai šo pašu vajadzību apmierinātu.
NB Cilvēki nevēlas maksāt pārāk daudz par primāro vajadzību apmierināšanu.
Par 3., 4. un 5. līmeni dažkārt gatavi maksāt pat neadekvātu summu.

Mārketinga funkcijas
 Plānošana:
 tirgus attīstības prognozes,
 preču cenas,
 realizācijas veicināšana,
 reklāma.
 Organizēšana
 Koordinēšana
 Uzskaite
 Kontrole
 Tirgus izpēte:
 noskaidro, kurš tirgus ir visizdevīgākais (nacionālais, reģionālais vai internacionālais),
 dala tirgu pēc noteiktām pircēju pazīmēm,
 pēta tirgu ar kompleksajām izpētes metodēm, uzsver darbinieku izglītības līmeni, spēju adaptēties, firmas konkurētspēju utt.
 Preču ražošanas un patērēšanas iespēju analīze – izmēģinājumu pārdošana, pēta atsauksmes.
 Sadales, preču politika:
 tiešā metode – firmas sadales tīkls
 netiešā metode – neatkarīgie starpnieki
 kombinētā – abas kopā.
 Cenu politika:
 augstu cenu politika,
 zemu cenu politika,
 diferencētu cenu politika,
 prestiža cenu politika,
 diskriminējoša cenu politika,
 nocenotas preces,
 cenu atlaides.
 Komunikācijas politika:
 preču reklāma,
 prestiža preču reklāma,
 tiešā pārdošana,
 apkalpošana, serviss,
 preču sadales veicināšana.

Mārketinga veidi
 Stimulējošais:
 info izplatīšana,
 preces tuvināšana patērētājam,
 labāks preču izvietojums.
 Konversiālais (rada pieprasījumu):
 analizē cēloņus, kāpēc nav pieprasījuma,
 izstrādā stratēģiju,
 uzlabo sortimentu,
 ceļ kvalitāti,
 pazemina cenas.
 Remārketings:
 pasniedz jaunu info,
 atdzīvina interesi.
 Atbalstošais:
 cenu politika,
 pārdošanas apjoms,
 izmaksu kontrole.
 Demārketings:
 “noņem” reklāmu,
 paaugstina cenas,
 pārorientējas uz citām precēm.

PR valdībā (PA – Public Affairs)
Uzdevums ir sabiedrības domas veidošana, ir cieša saistība ar likumdošanu. Palīdz ievērot sabiedrības intereses, veicina tās iesaisti politikā.
PA no PR atšķiras ar to, ka necenšas tik ļoti pievērst sev uzmanību, tas nav aktuāli, jo PA bieži pamana tāpat. PA galvenais ir skaidrot savu pozīciju, nostāju.
PA realizē:
 pilsoņu iesaistīšanos politikā, lai valdība varētu realizēt savus mērķus (diskusijas, semināri, programmas utml.),
 info izplatību par nepopulāriem lēmumiem, rada poz. sabiedrības attieksmi, “pieradina”, tikai tad sāk skaidrot situāciju,
 info izplatību par likumu saturu, to izmaiņām, pilsoņu tiesībām un pienākumiem,
 politikas transparentumu (caurspīdīgumu).

Politiskās kampaņas principi
 Pseidonotikumi, lai kontrolētu masu mediju attieksmi un piesaistītu uzmanību
 Rīko konkursus uz valsts, pašvaldību amatiem (demokrātijas princips rada uzticību)
 Pēta sabiedrības viedokļus dažādos līmeņos
 Piešķir balvas, dod gandarījumu, lai piesaistītu
 Konsultējas ar autoritātēm un slavenībām, tas rada uzticību un pozitīvu priekšstatu
 Manipulē ar ekonomiku un citām iekšpolitikas lietām
 Izvairās no kompromitējošām personām
 Runā atklāti, neslēpjas
Laba PA principi:
 bŪtiskāks ir darbs, nevis vārdi, jāļauj runāt citiem
 ja nepieciešams, ir jārunā pirmajam, tad iegŪst lielāku uzticību
 uzbrukums ir efektīvāks par aizsardzību
 vieglāk ir parādīt specifiskus mērķus, nevis līdzekļus, kā tos sasniegt
 sabiedrība pieņem vieglāk sliktas lietas, ja uzticas vadonim (Hitlers)
 visi skaidrojumi ir jāpasniedz vienkāršā valodā, saprotami
 sabiedrība noticēs meliem, ja netik pausts pretējs viedoklis
 nedrīkst solīt pārāk daudz
 PA nevar atrisināt problēmu, ja politiķis ir vājš, neizdevies vai organizācija ir neētiska
PA imidžs un taktika:
 neiesaistās politiskās kņadās,
 atbalsta politisko klusēšanu,
 sasaista politiķa tēlu ar domu par izmaiņām, pārmaiņām,
 ieņem aktīvu pozīciju dažādos jautājumos, bet ne skandālos,
 apkaro oponentus,
 aicina bŪt optimistiem,
 runā par tradicionālām vērtībām, nevis par uzskatu maiņu (jaunas vērtības ir grŪti “pārdot”,
 pārstāv konkrētas politiskās partijas vai grupējumus,
 apkaro demagoģisko retoriku.
Sociālās bezpeļņas organizācijas:
 sociālo dienestu a?entŪras (apmierina sociālās vajadzības – Sarkanais Krusts u.c.),
 veselības organizācijas (specifiskas slimības, nodarbojas ar lobēšanu, biedru aprŪpi),
 slimnīcas,
 reliģiozās organizācijas,
 labklājības un sociālās aprŪpes (valdība pati tādās bieži veido kā naudas dalīšanas institŪcijas),
 kultŪras organizācijas (valdība bieži sniedz atbalstu),
 fondi (konkrēti mērķi, vāc naudu, ziedo, veido attiecības ar sabiedrību).
Sabiedrisko organizāciju uzdevumi:
 veidot un attīstīt sabiedrības izpratni par sevi, saviem nolŪkiem un mērķiem,
 pamudināt izmantot pakalpojumus,
 veidot izglītojošus materiālus,
 piesaistīt brīvprātīgos darbiniekus (volunteers),
 piesastīt sev līdzekļus.
Fondu veidošana:
 naudas meklēšana, vākšana,
 korporatīvie (dibināšanas) ziedojumi,
 pamatfondi,
 strukturētas kapitālkampaņas,
 notikumu sponsorēšana (līdzekļus vāc, personīgi griežoties pie cilvēkiem – vēstules, telefoniski),
 komerciālie pasākumi (organizācijas vārdu piesaista, piem., kādai komandai, klubam, vienojas par reklāmas izvietošanu – Whiskas un tī?eru māja),
 kādas organizācijas produkcijas brīvprātīga izpārdošana, tā piesaistot fondam līdzekļus.
NB Ziedo, ja ir patiesa vēlēšanās ziedot (filantropija), vai tādā veidā tiek apmierinātas ego vajadzības, vai tiek iegŪti nodokļu atvieglojumi – cik vienkārši!!!!!!!!!!!
Multipakāpju jaunumu izplatīšana:
 jaunums vai zināšanas (masu mediji),
 pārliecināšana (interpersonālā komunikācija),
 lēmums, adaptācija,
 tālāka attīstība vai noraidīšana.
NB Masu mediji rada priekšstatu par to, kas notiek, kas ir svarīgs!
Lobēšana (lobby – uzgaidāmā telpa)
 Lobisms – valdības akceptētas pašas valdības attiecības ar kādu organizāciju; savu interešu aizstāvība.
 1956. gadā Dž. Kenedijs atzina, ka lobisti ir eksperti, kas var izskaidrot problēmas cēloņus, detaļas, atrodas pozīcijā.
 Lobisti sniedz info likumdevējiem, veido memorandus, cenšas ietekmēt lēmumu pieņemšanu, veido kontaktus ar ietekmīgām personām, organizē diskusijas, debates.
 Profesionālās asociācijas orientējas uz savstarpējā labuma un izdevīguma principiem, tiecas pēc varas. Sabiedrības intereses vērtē augstāk par politiskajām interesēm, bet ir politiski aktīvas.
 Pastāv konfrontācija, viedokļu sadursmes, tiesas prāvas, demonstrācijas u.c.

Kampaņas (Pirmā kampaņa – E. Bernajs)
Kampaņā, atšķirībā no programmas noteikti ir kulminācija, kurā tiek iesaistīta liela sabiedrības daļa (prezentācija, izstāde utlm.). Kampaņai nepieciešams simbols un sauklis.
NB Kampaņas balstās tikai un vienīgi uz izpēti!
Kampaņu tipi:
 ilglaicīgās kampaņas – mērķtiecīgi koordinē viena vai vairāku specifisku mērķu sasniegšanu, ko nosaka, vadoties pēc organizācijas misijas,
 kampaņa vērsta uz konkrētas problēmas atrisināšanu, situācijas uzlabošanu, viedokļu maiņu utt.,
 kampaņa, kurā, lai pastiprinātu efektu, vai arī, ja nav iespējams sasniegt mērķi, izmanto represijas,
 kampaņai dod īpašu nosaukumu, pievērš uzmanību problēmai, kas nav cieši saistīta ar kampaņu, aktivizē publiku.

Kampaņas plānošana:
 nosaka laika limitu,
 izvirza mērķi (vai tas atbilst organizācijas misijai?),
 nosaka publiku,
 izvēlas medijus.
Tie dažādie kampaņu mērķi:
 pārliecināt par kaut ko, panākt sapratni,
 informēt + pārliecināt,
 izglītot sabiedrību, lai izmainītu tās ikdienas uzvedību,
 pastiprināt attieksmi un uzvedību tiem, kas ir pozīcijā ar mums,
 mainīt opozīcijas attieksmi (šiem cilvēkiem ir sterotipi, bias!),
 veidot uzvedību un attieksmi, sniedzot info.

Kampaņas principi:
 noskaidro, kādas ir publikas vērtības un vajadzības,
 sistemātiski plāno un realizē (realizē!) izplānoto,
 novēro un kori?ē,
 novērtē masu mediju un interpersonālo komunikāciju,
 sadala medijus uz katru auditoriju.
NB Lielākā problēma – piedabŪt to sasodīto auditoriju darīt to, ko mēs gribam!

Kampaņas efektivitātes faktori:
mērķis – definē mērķus, iespējamo rezultātu
auditorija – nosaka, kas vispār ir iejaukts
auditorijas rasturojums – vērtības, intereses, demogrāfiskie rādītāji
auditorijas mērķi – kas auditorijai ir specifisks
mediji – komunikācijas kanāli
avoti – kur iegŪt info, kam uzticas
izglītojošais komunikācijas stratē?ija – novērtē ziņojuma atbilstību mērķim
aspekts + ziņojums – kas ir prioritārais ziņojumā
vadīšana neverbālie elementi – uzmanības piesaistīšana
Iebraukšana auzās jeb krīze
 Psiholoģiski dramatiskas krīzes (dabs katastrofas)
 Mierīgas krīzes (AHA!) – Krievijas krīze, piemēram
 Tīšas darbības izraisītas krīzes (terors)
NB Krīze var neparedzēti pieaugt un pastiprināties!
 Krīzes komunikācija – komunikācija starp organizāciju un tās publiku pirms krīzes, krīzes laikā un pēc notikuma. Tā vērsta uz organizācijas imidža saglābšanu, draudu minimizēšanu. Ar pozitīvu info pasargā imidžu.

NEITRĀLA INFO KRĪZE NEITRĀLA INFO
POZITĪVA INFO
Krīzes pakāpes:
 žurnālistu jautājumi,
 baumas,
 krīze kolektīvā, dezinformācija.
NB Svarīgi ir izvēlēties vienu personu, kas runās ar medijiem, lai novērstu dažādu viedokļu parādīšanos!

Krīzes novēršana:
 ir PR kompetencē (divu ceļu komunikācija),
 pārskata vai nav atšķirības starp politiku un misiju,
 samazina bīstamo materiālu un procesu (ekonomisko) izmantošanu,
 veicina brīvu visa veida info plŪsmu,
 analizē iekšējās krīzes un problēmas,
 rīko tikšanās ar vietējo sabiedrību,
 izveido padomi, iekļaujot arī sabiedriskās domas līderus,
 izplata vēstules starp klientiem un steikholderiem (komunikācija 1:1),
 sponsorē un nodarbojas ar labdarību,
 maximāli samazina krīzes laiku un izplatību,
 atgŪstas pēc krīzes, atgŪst uzticību,
 novērtē labo mācību un “liek aiz auss”.
Principi krīzes komunikācijā:
 krīzes komunikācijas plānam ir jābŪt gatavam jau pirms krīzes,
 jāizstrādā instrukcijas, ko katrs dara krīzes gadījumā,
 jāveido īpaša komanda, kas darbojas krīzes laikā,
 jāizraugās cilvēks, kas runās ar medijiem,
 jāizveido adrešu, telefonu saraksts, lai visus vienmēr var sameklēt,
 krīzes situācijā IR JĀRUNĀ!!!, lai pārliecinātu un saglabātu uzticību,
 jāspēj mainīt plānus, piemēroties situācijai.
Krīzes programmas veidošana:
 vienojas par krīzes definīciju (menedžeri),
 brainstorming – plānošana, idejas,
 darbs ar medijiem (darbiņš grŪts un atbildīgs, jo nedrīkst stāstīt visu, jāsaglabā miers un cēlas manieres:)))),
 simulācija – imitē notikumus, nokasa, ko var izdarīt un ko nevar,
 audits – nosaka katra komunikācijas locekļa zināšanas par krīzi, saviem pienākumiem, datu bāzi utt.
Krīžu kopīgās iezīmes:
 vienmēr var atrast vainīgo,
 kaut kas ir “likts uz kārts” – peļņa, reputācija utml.,
 kāds par to noteikti uzzinās.
Moderna krīzes menedžmenta raksturojums:
 fleksibilitāte, mainīgums,
 pieņēmums ir realitāte,
 vienkārša komunikācija un argumenti krīzē nedarbojas, ir “jāņem uz emocijām”,
 cilvēki grib zināt, tāpēc jāpārdomā info pasniegšanas veidi,
 lielā globalizācijas tendence (mediji sašaurina pasauli),
 jāatrod vainīgais, jo asinkārā sabiedrība grib, lai “galvas ripotu”,
 krīze, pareizi izmantota, var bŪt reklāma organizācijai.

Reklāma
Komunikatīvi sakari, kad info sniedz persona vai organizācija ar maksas līdzekļu starpniecību. Jau 1948. gadā ASV reklāmu definēja kā “jebkādu pre?u vai pakalpojumu bezpersonisku pasniegšanas veidu, ko apmaksā pasŪtītājs”.
 Informatīvā reklāma – publicē, raida, ja tirgŪ parādās jauna prece. Galvenais ir panākt, lai nopērk pirmo reizi (info par pielietojuma veidu). Lieto arī, ja mainās preces cena. Kori?ē maldīgus prokšstatus, mazina bailes no produkta un veido priekšstatu par pašu kompāniju.
 Pārliecinošā reklāma – lieto, ja tirgŪ parādās tādas pašas grupas preces. Salīdzina, veido priekšstatu par preces priekšrocībām, īpašībām. Motivē uz tŪlītēju pirkumu.
 Atgādinošā reklāma – izmanto, kad prece jau ir tirgŪ. Palīdz saglabāt uzticību, atgādina par preces priekšrocībām, īpašībām un izdevīgumu.

Pastāv 12 preces vērtēšanas varianti:
1. pēc labuma (ko šī prece man dod),
2. pēc taustāma labuma (smaržas, saldumi),
3. pēc sociālā prestiža, 4 * 3 = 12
4. pēc pašapliecināšanās
1. pēc patērēšanas rezultāta,
2. pēc procesa (patī kaut ko darīt),
3. pēc labuma vienlaicīgi ar patērēšanu (iepakojums)

Motīvi, kas nosaka izvēli:
 utilitārais (fiziolo?iskais) – ekonomiskums, drošība, vienkāršība, garantija,
 prestižs, cieņa,
 estētiskais un emocionālais (preces izskats), NB Sudraba krāsa – elegance!
 atdarināšana (personības, populāri cilvēki),
 tradīcijas (ieradumi, respekts).
Reklāmas attīstību ietekmē:
 sociāli ekonomiskie apstākļi,
 tehnoloģijas (kāda veida reklāma kur parādīsies),
 tirgus apstākļi (ko cilvēki pērk, kāds ir ienākumu līmenis, dzīves stils).
Reklāmas veidošana:
 nosaka reklāmas mērķi, to izmanto reklāmas teksta rakstīšanā, arī lieto, lai noteiktu atgriezenisko saiti,
 veido reklāmas budžetu, izmaksu pamatojumu:
 brīvā jeb patvaļīgā metode – nav kritēriju, cik naudas tiks izlietots reklāmai
 konkrēti % no realizāciajs apjoma, ir sakarība starp peļņu, cenu un reklāmas izmaksām, arī – cik naudas reklāmai izmanto konkurenti
 saprātīgs princips – pēta konkurenci, reklāmu plāno tā, lai dotu pretsparu konkurentiem
 definē uzdevumu, vadoties pēc tā, nosaka nepieciešamās izmaksas,
 nosaka reklāmas vai info pasniegšanas paņēmienus ar brainstorm, variantu konstruēšanas palīdzību,
 izlemj, kādus medijus izmantos, cik bieži reklāmu atkārtos,
 prognozē iespējamos rezultātus,
 feedback – novērtē efektivitāti.
Reklāmas veidošanas likumi:
 nedrīkst pārāk slavēt,
 jabŪt vienam pārliecinošam argumentam, kas pasvītro bŪtisku atšķirību (“netaisīt mākoņus”!)
 induktīvā metode – no atsevisķiem faktiem izdara spriedumu (reklāmās aptaujā cilvēkus, diskutē – “Rama”)
 deduktīvā metode – no vispārējā atvasina atsevišķas idejas.

Reklāmu tipi:
 orientējas uz cilvēku vajadzību apmierināšanu (notiek atsauce),
 neorientējas uz cilvēku vajadzību apmierināšanu (nav konkrētas vajadzības, ko apmierina),
 orientējas uz preci (tiek uzsvērtas preces īpatnības, pielietojums un priekšrocības),
 orientējas uz pircēju (dzīvesveids, vājības, vēlmes, zemapziņa).
Reklāmas stili:
 epizode – imitē kādu reālas dzīves situāciju,
 dzīvesveids – parāda, kā prece raksturo īpašnieka dzīvesveidu,
 tiek iekļauti fantāzijas elementi,
 veido noskaņu (humors, amizantums),
 muzikālais efekts (jauniešu reklāmas),
 izmanto personības vai slavenības,
 veic tehnisko ekspertīzi, pārbaudi,
 tekstuālais pierādījums (aizkadrā iedomāts speciālists paskaidro, ka nu bez šitās mantas vairs nekādi uz priekšu……….:)))),
 izmanto īpašas balsis.
Uzmanības pievēršanas tehnika: (A + I + M + D + A)
A – attention:
 izmanto personības (skaistas sievietes),
 bērnus (kā vērtību),
 laimīgas, pievilcīgas ģimenes,
 dzīvniekus, mājdzīvniekus,
 vīriešus (HA, vīrieši tikai aiz.. nu, labi, neizplŪdīsim sīkumos!)
I – interest:
 patīkams noskaņojums,
 apmierinātība,
 vajadzības veidošana,
 salīdzinājuma došana.
M – motivation
D – desire
A – activity
 Modeļiem ir jābŪt pievilcīgiem, noslēpumainiemm jāraisa pozitīvas emocijas
 Reklāmās labi izmantot paradoksus un humoru, šokējošas situācijas, salīdzinājumus, jo straujas izjŪtu maiņas rada vēlmi pirkt produktu
 Reklāmai ir jāuzrunā personīgi
 Sižetam jābŪt oriģinālam
 Lietām jābŪt pievilcīgām, izteiksmīgām
Reklāmu tekstos:
 raksta tiem, kam nav info par produktu,
 bŪtiski ir apzināties, ka galvenais ir radīt iespaidu, nevis sajŪsmināties,
 prognozē iespējamo rezultātu,
 izvairās no paštīksmināšanās.
NB Galvenais ir noskaidrot publiku, jo tad ir iespējams pareizajiem cilvēkiem pateikt īstās lietas īstajā laikā!

Scroll to Top