Rakstu šīs rindas tieši pusceļā starp 11. un 18. novembri. Tas ir laiks, kad svētku sakarā aktualizējas valstiskās apziņas jautājumi. Tā nu ir sagadījies, ka mūsu valsts nav dibinājusies nedz pavasara cerīgā ziedonī, nedz vasaras plaukumā, nedz ziemas balstā spirgtumā, bet tieši šajā – tumšajā un drēgnajā veļu laikā. Klimatiski depresīvā laikā, kad koku zari un cilvēku dvēseles ir atkailinātas. Koki nomet lapas, lai sildītu savas saknes, un arī dvēselēm ir bailes nosalt. Pelēki miglas karogi un aprasojuši kapakmeņi – mazi brīvības pieminekļi – tāda ir veļu laika, veļu valsts simbolika.
Taču mums, dzīvajiem, pieder pašiem sava – Latvijas valsts un tai, savukārt, sava simbolika. Pelēkie miglas un sarkanbaltsarkanie auduma karogi plīvo līdzās. Un pieminēto valstu robežas – pārplūstošas, nenospraužamas. Kura kur?
Izrādās, pēc pieciem neatkarības gadiem joprojām daudziem Latvijā nav zināms, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc to atzīmēt. Varbūt tā veltīta Pumpura eposam, bet varbūt Z. Liepiņa rokoperai? Varbūt tā ir šņabja šķirnes “Lāčplēsis” prezentācijas pasākums? Brīvības cīņas? Bermonts? Pag, kas tur īsti notika? Kurā gadā? Trīs paaudzes izaugušas ar vēstures stundās aizmālētām acīm, un šīs acis nav īsti atķepušas arī šodien. Atzīstos, arī meklēju rakstos, kas jau apdzeltējuši (no vecuma, ne no šodienas preses dzeltenās kaites), un lasu, ko 1919. gada beigās ievadrakstā ar nosaukumu Brīnums raksta angļu Times: Sešas nedēļas saistīja Rīga, Latvijas Republikas metropole, visas pasaules uzmanību. Divu miljonu latvju tauta, kas pasaules karā cietusi nemazāk kā varonīgā beļģu tauta, izcīnījusi savu patstāvību, varētu teikt, kailām rokām, padzenot no Rīgas un Kurzemes 50 000 labi apbruņotu vācu – krievu armiju. Tauta, kas ar tādu mīlestību pieķērusies savai dzimtai zemei, ka tai neviens upuris nav bijis par lielu, lai aizstāvētu savu neatkarību, pelna apbrīnošanu. Tai pamatā ir garīgs spēks – varonība! To liecina šīs brīvības cīņas, kurām vēsturē nav piemēra. Tās ir leģendāras. Apliecinot savu cieņu latvju tautai, mēs neatrodam izteiksmīgāka vārda, lai apzīmētu notikušo Baltijas jūras piekrastē: brīnums.
“Nevajadzēja to nosaukt par Lāčplēša dienu”, meditē kāds mans kolēģis, “ tad būtu lielāka skaidrība. Bermontiāde man ir tuva un sāpīga, bet Lāčplēša simbols to mitoloģizē un attālina no būtības”. Varbūt. Bet re, kāda sagadīšanās – šai pašā dienā man jāpiedalās KF Spīdolas padomes sēdē, kas ir pēdējā ar šādu nosaukumu. KF valde lēmusi to atbrīvot no Spīdolas vārda. Turpmāk tā būs vienkārši KF stipendiju padome. Kas notiek? Ko nozīmē šī zemapzinīgā tieksme atbrīvoties, izvairīties no tradicionālajiem kultūras kodiem? Vai pienācis laiks tos nomainīt ar citiem? Ar kādiem? Varbūt šīs stingri strukturētās poētiskās zīmes intiuitīvi jūtam kā neiederīgas destruktīvajā plūsmā? Varbūt tie par lielu, par stipru šim laikam un mums pašiem? Vai tie izsmelti, iztukšoti un aizmetami? Varbūt tiecamies tos pasargāt? Varbūt neklājas utenī plātīties ar simtlatniekiem? Varbūt esam par vāju un ģļēvu, lai tos piepildītu ar jaunu, mūsdienīgu saturu un formu?
Formāli Lāčplēša diena tiek atzīmēta vismaz Rīgā. Viss notiek – armijas parādes, dievkalpojumi. Ar administratīvām sankcijām stimulēti, sētnieki un namu pārvaldnieki izkar karogus. Tomēr veļu valsts simbolika ņem virsroku – Latvija nevienojas kopīgā pārdzīvojumā, neatdzīvojas patiesās upuru piemiņas sāpēs, nesastingst savas brīvības cenas apjēgsmē. (Vaļā ver Dresmann bodi, “cenu svētki”!) Es palieku neziņā, vai šo dienu jel kādā veidā piemin Latvijas skolās, vai to dara pagastos, tautas namos, kritušo piemiņas vietās (vēl bez Rīgas Brāļu kapiem), mazpilsētās, zemessardzes vienībās utt. Neziņā mani notur saziņas līdzekļi. Nē, pilnībā jau tā noklusēta netiek, taču distancēšanās un dīvaina atturība jūtama. Zīmīgi, ka LNT diktores teksts skan: “Šodien tiek atzīmēta Lāčplēša diena”. Nevis: “Šodien mēs atzīmējam Lāčplēša dienu”. Turklāt televīzijas tālākā programma to nekādi neapliecina. Lai nu vēl LNT, kas jau tautā ieguvusi ironisko “no Latvijas Neatkarīgās Televīzijas”, bet arī Latvijas Nacionālā Televīzija vakarā raida vienīgi kārtējo – 63. Rēderejas sēriju, kārtējos Horoskopus utt. Un tie, kas nav zinājuši, kas Lāčplēša diena ir un ko tai vajadzētu nozīmēt, tā arī paliek neuzzinājuši, un skolā viņi arī vairs neies. Un iznāk, ka es nespēju sazināties ar savu tautu caur tautas saziņas līdzekļiem (uzsveru tautas, ne masu) un man nav pārliecības, ka esmu vienīgā, kas jūtas atstumta no valsts kā emocionālas un vēsturiskas kopības un pazemota savā patriotismā. Veļu valsts pelēkie karogi plīvo.
Patriotisma trūkums jaunatnē! Kāda pēkšņa atskārsme! Nu tad pērsim bērnus par to, ka viņiem ir kašķis! Zibināsim ar siksnām pa plikajiem dibeniem un spundēsim tumšajā kambarī! Pagāni tādi, ar kašķi aplaidušies! Bet varbūt meklēsim cēloņus? Kašķis i netīrības un nekārtības sekas. Neba svešā pirtī viņi to dabūjuši, bet pašu netīrajās mājās. Visas varas sviras, tai skaitā slotas un mazgāšanas līdzekļi ir vidējās un vecākās paaudzes rokās. Vienīgi mūsu pašu morāliski netīrajās mājās aug mūsu kašķainie bērni. Kas ir patriotisms? Tēvzemes mīlestība un gatavība to aizstāvēt. Jā. Ar piebildi: noteikti vērtību vārdā.
Kādas ir šīs vērtības? Kādēļ Tās jāaizstāv? Vai tēvzeme ir vērtība? Vai valsts ir vērtība? Vai jauna karavīra cilvēciskā cieņa ir vērtība? Vai cilvēka dzīvība ir vērtība? Vai mēs esam atbildējuši sev un savai jaunatnei uz šiem jautājumiem?
Liberālo un tradicionālo vērtību sadures laikā. Atbildes nav tik pašsaprotamas, kā pirmajā mirklī šķiet. Vai mēs esam daudz pūlējušies, lai sakārtotu savu vērtību sistēmu, samērotu indivīda un tautas šodienīgās attiecības, nācijas un cilvēces šodienīgās attiecības? Cik nopietni, stāvot uz Eiropas Savienības sliekšņa, mēs modelējam savu nākotni? Mēs prasām gatavību aizstāvēt. Bet ko? Jā, ģimeni, jā, tuviniekus, ja tiem draudētu reālas briesmas, – izsenis vīrietis aizstāv sievieti, dzimtu tās pašsaglabāšanās vārdā. Jā, savu māju, zemi, teritoriju – izsenis vīrietis to aizstāv kā savu īpašumu, kas nodrošina iztiku – pašsaglabāšanās vārdā. Tās ir realitātes, kas pieder instinktu sfērai, bet ar tām nepietiek, lai runātu par valsti. Trešā un mūsu situācijā galvenā ir t.s. simboliskā realitāte, kas ietver sevī veselu virkni nozīmīgu elementu un kas vieno cilvēkus pārdzīvojumā. Tā pieder garīgajai sfērai. Pēcatmodas laika politiskie darbinieki bieži vien mēdz aizbāzt mutes radošo profesiju pārstāvjiem ar striktu “ tās ir emocijas!”. Bet tieši emocijas bija tās, kas lika cilvēkiem saslieties Atmodā, stāvēt uz barikādēm, senākos laikos iet cīņā un iet par… Jā, par ko? Par kopīgām garīgām vērtībām, kas par tādām konkrētā sabiedrībā tiek uzskatītas. Par ideju. Tā ir ideoloģijas sfēra, kas mūsu valstī netiek novērtēta un apzināta nedz teorētiski, nedz praksē. Pasargdies, daudzi neuzdrošinās ne mutē ņemt. Iespējams, ka pārāk dzīvi un negatīvi vēl šis jēdziens tiek asociēts ar vārdkopu “padomju ideoloģija”, varbūt vienkārši trūkst gudrības. Ja nepatīk vārds, var lietot kādu citu, piemēram – valsts garīgā satversme. Lietas būtību tas nemaina. Nepieciešams apzināt un kopt simbolisko realitāti, kas realizējas kā kopīga vēsturiska pieredze, dzīvesveids, pasaules uzskats jeb vērtību sistēma, tradīcijas utt.
Milzīga loma šeit arī svētkiem, tai skaitā valsts svētkiem. Tiem jāpalīdz uzturēt spēkā ideju un jākalpo mērķim integrēt sabiedrību jēgpilnai emocionāli piesātinātai esamībai. Tādai eksistencei, kuru ir vērts aizstāvēt. Nevar pavēlēt apsargāt tukšu riekstu. Pat vāvere mežā to nedarīs. Zem kokiem mežā un zem Pasaules koka jau trūd šādas tukšas riekstu čaumalas. Veļu laiks, trūdu laiks. Un zēniem ir jāiet armijā, un zēni negrib. Nu tad jāiet meitenēm. Lāčplēša nav, tad jāmeklējot Žannas d’Arkas. Es savam bāliņam lielu kaunu padarīju. Pati jozu zobentiņu, pat’ segloju kumeliņu. Žanna gāja cīņā par Franciju. Laikam taču zināja, kas Francija ir. Vai mūsu meitenes un zēni zinās, kas ir Latvija? Kas ir rieksta kodols, būtība, saturs, dziļākā jēga? Varbūt – drīzāk iet cīņā ar saukli “Par mikipeli!” Vai “Par East – 17!” Latvija ir tās vēsture. Tradīcijas. Reliģija. Morāle. Valoda. Kultūra. Šo jēdzienu retā klātbūtne politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, bet it sevišķi pārsabiedrisko domu valdošajos saziņas līdzekļos liek man šaubīties, vai Latvija kā simboliska realitāte vispār ir. Vismaz ļoti ļoti daudziem. Veļu valsts pelēkie karogi plīvo. Tik tuvu Latvijas valsts sarkanbaltsarkanajiem.