Ievads
F. Nīče nenoliedzami ir viens no sava laika ievērojamākajiem filozofiem, kas izceļas ar radikālo un nesaudzīgo attieksmi savos darbos. Viņš izjauc visu, kas ir bijis, iesīkstējušas kultūras un sadzīves tradīcijas un vērtības, priekšstatus un aizsāk pilnīgi jaunu domāšanu un pasaules izjūtu.
Nīče ieteic izvērst un pilnveidot cilvēka garīgās potences, talantus, neapmierināties ar dzīves dīku omulību, sīkām gudrībiņām, sēnaliskām uzmanībām, “lielā vairuma laimi”. Viņš aicina uz pilnvērtīgu garīgi radošu kultūras dzīvi, pacelties pāri balagānam un viduvējībai. Pēc viņa uzskatiem, jāveido augstākais cilvēks, pārcilvēks, kura izcelšanās esot zemes prāts, jauns dzīvības tips, jauna eksistences forma.
Pārcilvēka tēls poetizētā veidā parādīts Nīčes grāmatā “ Tā runāja Zaratustra “, kur viņš tam piešķir augstāko varonību un pilnību. Šajā darbā rādīts, ka pārcilvēks pašattīstības gaitā pārvēršas no ļaužu masas nozākātāja par tās svētītāju. Viņa labsirdība ir viņa pēdējā pašpārvara.
Cilvēkam, ja viņš grib būt stipra personība, suverēns indivīds, pēc Nīčes domām, jātop visos virzienos un attieksmēs pilnīgi par sevi pašu.
FRĪDRIHS VILHELMS NĪČE
Frīdrihs Vilhelms Nīče ( 1844 – 1900 ) vācu filozofs un filologs, dzimis Rekenā ( Saksijā ). Studējis Bonnas un Leipcigas Universitātēs, un no 1869-1880.gadam strādājis par sengrieķu valodas profesoru Bāzeles Universtātē Šveicē. Viņu ļoti ietekmēja Šopenhauera darbi un Vāgnera mūzika. Nīče kļuva abu draugs, taču šī draudzība beidzās, kad Nīče sliktās veselības dēļ aizgāja no universitātes. Nīče ir pazīstams ar šādiem darbiem: “Grieķu valsts“ ( 1871 ), “Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei“ ( 1873-1874 ), “Rīta blāzma“ ( 1880-1881 ), “Priecīgā zinātne” ( 1881-1886), “Tā runāja Zaratustra” ( 1883-1885 ), “Viņpus laba un ļauna” ( 1885-1886), “Par morāles ģenealoģiju” ( 1887 ), autobiogrāfisko darbu “Ecce homo” ( “Lūk cilvēks”) ( 1888 ) un citiem.
Nīče no pārpūles un vientulības psihiski sabruka.
NĪČES FILOSOFIJAS PAMATNOSTĀDNES
Eiropas filozofijā Nīče iezīmējas kā nesaudzīgs un radikāls domātājs. Viņš izmaina itin visu, kas ir pastāvējis līdz šim un aizsāk jaunu domāšanas un pasaules izjūtas laikmetu.
Kaut arī Nīčes mācībā ir sastopamas iekšējās pretrunas, viņa filozofija, ētikas teorija un sociāli politiskā koncepcija veido ciešu vienību. Tajā ir diezgan vienojošu pamatsaišu un loģikas.
Uz klasiskās filozofijas fona Nīčes filozofija liekas nesistemātiska un pretrunu pilna, tomēr, mēģinot šo filozofiju sakārtot un sistematizēt, no tās pazūd Nīčes unikalitāte un personība, un tādā gadījumā šai filozofijai zūd piešķirtā jēga un spilgtums.
Viens no svarīgākajiem jēdzieniem Nīčes mācībā ir dzīve. Būtībā tā ir izvirzīta viņa filozofijas centrā ar visu tās mainību, nepārtrauktību un pilnvērtīgumu. Kā virziens dzīves filozofija aizsākas 19. gs. otrajā pusē Vācijā. Galvenais šajā filozofijā ir nevis prāts, bet prātam nepakļautā dzīve.
Lai gan Nīčes filozofiju nav iespējams sistematizēt, tajā ir saskatāmi pieci galvenie punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba un mūžīgā atgriešanās.
Nihilisms ir visu pastāvošo normu, vērtību, principu noliegums. Nīče aicina pārvērtēt visas šīs vērtības, kultūru, morāli, cilvēka izpratni. Ļoti asi tiek kritizēta kristietība, jo Nīče uzskata, ka līdzjūtība, žēlsirdība, tuvākā mīlestība, pieticības jūtas degradē cilvēka dzīvi. Varasgriba, nav varaskāre, bet drīzāk gan spēka apziņa un centieni padarīt dzīvi intensīvāku.
NĪČES IZPRATNE PAR PĀRCILVĒKU
Kas tā ir par domu, kas slimo vientuļnieku tā ielīksmo? kas liek viņa sirdij straujāk pukstēt un viņa kājai dejot? – Tā ir doma par “mūžīgo atgriešanos” un par “pārcilvēku”, par cilvēces pilnīgākas attīstības stadijas pārstāvi. Nīče ir patlaban atradis veidu, kā šīs idejas ietēlot. Viņš liek šīs idejas mutē Zaratustram, senajam persiešu pravietim un ticības nodibinātajam.
Par pārcilvēka izpratni Nīčes filozofijā vienmēr ir risinājušās diskusijas. Visvienkāršākā pozīcija tajās ir atziņa, ka pārcilvēks ir valdnieka tipa cilvēks, kam pieder vara. Bieži no Nīčes tekstiem mēdz citēt domu, ka pārcilvēks ir “blondā bestija”, šajā sakarā domājot, ka Nīče atzinis ģermāniskās rases pārākumu pār citām rasēm. Jāpiebilst, ka Hitlera režīma ideologi mēģināja izmantot Nīčes filozofiju savas ideoloģijas pamatošanai. Taču fašismā Nīče tika lasīts ļoti izkropļotā veidā, izmantojot tikai tos tekstus, kas it kā sakrita ar fašisma ideoloģiju. Īstais Nīče ir daudz sarežģītāks, humānāks un filozofiskāks, un nav uzskatāms par nacisma priekšteci, jo daudzi viņa filozofijas uzskati nekādi nav savienojami ar totalitārisma ideoloģiju. Nīče, patiesībā ir tik pretrunīgs domātājs, ka viņa filozofiju var tulkot dažādi un piemērot daudziem nolūkiem. Nīče ir dzejnieks, domātājs, kas apraksta savus ideālus. Pārcilvēks Nīčes filozofijā nav politizēts varonis, bet gan cilvēka ideāls. Ja no pārcilvēka gūt reālāku notēlu, tad tas jāidentificē ar dižciltīga tipa cilvēku, kuru Nīče raksturojis diezgan dzīvi un uzskatāmi.
“Dižciltīgs cilvēks”, saka viņš, “ciena sevī savu valdonību, savu spēku pār sevi pašu, prasmi runāt un klusu ciest, patiku – parādīt attiecībā uz sevi pašu varu un stingrību, un visa stiprā un stingrā cieņu. Ticība sev, lepnums uz sevi pašu pieder pie dižciltības morāles”.
Runājot par pārcilvēku, Nīče atkārto to pašu domu gaitu, kura risināta jautājumā par morāli. Tas nozīmē – iet pāri, pacelties augstāk, domāt citādi, balstīties uz pilnīgi citiem kritērijiem. Tātad, izprotot cilvēka būtību, filozofijai vajag raudzīties pavisam citādi nekā agrāk. Ir jāpaceļas pāri esošajam cilvēkam un jārada jauns priekšstats par cilvēka ideālu. Tāpat Nīče arī aicina, sauc pēc cita veida Dieva, jo uzskata, ka šis pastāvošais Dievs ir miris.
PĀRCILVĒKA VEIDOŠANĀS
Nīče ieteic izvērst un pilnveidot ikviena cilvēka garīgās potences, talantus, neapmierināties ar dīku dzīves omulību, sīku gudrību, kas viņaprāt, raksturīga tautas masām, pūlim. Viņš aicina uz pilnvērtīgu garīgi radošu un cilvēka spējas attīstošu kultūras dzīvi, pacelties pāri viduvējībai, paplašināt savu redzesloku, pārvarot ierobežotību, provinciālismu un izvirzoties cilvēces problēmu vispārinātā skatījuma līmenī. Katram cilvēkam ir savas dabas dotās spējas jāattīsta, jāizdaiļo, jāapgaro. Ja cilvēks vēlas būt stipra personība, suverēns indivīds, pēc Nīčes domām, jātop visos virzienos un nozarēs pilnīgi par sevi pašu, jādzīvo noteikti un stingri veselumā. Pārcilvēks spēj tā dzīvot, jo to viņam atļauj ne tikai garīgās potences, bet arī viņa labā veselība, fiziskās dotības, ķermeniskais rūdījums un skaistums. Pārcilvēks ir kā jauns pārsugas pārstāvis, jo dzīvē nepārtraukti notiek evolūcija, viss attīstās, virzās uz priekšu, un arī cilvēks nedrīkst atpalikt. Pārcilvēks ir jauns dzīvības tips, kuram piemīt zemes prāts, tā ir jauna eksistences forma. Pārcilvēkam, pēc Nīčes domām, nebūtu jābūt kā retam izņēmumam, bet jānostiprinās kā konstantai, noturīgai parādībai.
Runājot par pārcilvēka ideju, Nīče izvēlas raksturīgus vārdus. Par pārcilvēku runājot, viņš bieži runā par ārprātu, tomēr šis ārprāts nav tas pats, kas vājprāts. Pārcilvēka ār-prāts, par kuru māca Nīče, nozīmē to, ka pārcilvēku nevar radīt ar prātu. Pārcilvēks paceļas pāri visam esošajam un veido pilnīgi jaunu cilvēka ideju. Cilvēks pats nekad nav dots gatavā veidā, viņam ik brīdi sevi jārada un jāapliecina sevi no jauna. Vispirms, kā saka Nīče, cilvēkam ir jāizcīna sava iekšējā cīņa ar zvēru sevī, pēc tam jānāk gara pārvērtībām. Pēc Nīčes domām, tās ir trejādas: gars top par kamieli, kas pacietīgi nes visas nastas, tad par lauvu, kas iemieso brīvību jaunu vērtību radīšanai, bet no lauvas – par bērnu, kas ir jauniesākums, pirmā kustība, savu gribu gribošs. (Kūle M., Kūlis R. Filosofija, 1998).
Viena no pārcilvēka raksturīgākajām īpašībām ir savu ciešanu un vājuma stingra pārvarēšana. Pārcilvēks, lai kas arī notiktu, neatļausies nolaisties līdz žēlabu un gaušanās līmenim, viņš visu pacieš mierīgi un ar cieņu. Nīče uzskata un uzsver savos darbos, ka īstenais, pastāvošais cilvēks ir daudz augstāka vērtība nekā vēlamais, jo vienīgās vērtības, kas varētu ilgstoši pastāvēt un saglabāties mūsdienu vērtību sistēmā, ir godīgums un gods.
Pārcilvēks ir apveltīts ar augstu atbildības sajūtu. Viņš par savu rīcību, darbiem, vārdiem vienmēr atbild pats, necenšoties slēpties aiz pārējās sabiedrības vienveidīgajām masām, aiz kaut kādiem iedomātiem un pieņemtiem principiem. Viņš pat neatsaucas uz Dievu, nesaka, ka “tā bija Dieva griba”, pārcilvēks uzņemas atbildību pats un to pašu prasa no citiem cilvēkiem, jo katram pašam par sevi ir jāatbild, nevis jāvaino vai jāslēpjas aiz citiem.
Nīčes ideja par pārcilvēku un gara tapšanu ir risināt ar estētisku smalkumu. Šajā ziņā var teikt, ka Nīče līdzinās senajiem grieķiem – nevis patiesība vai tikums tradicionālajā izpratnē, bet gan skaistums un spēks ir Nīčes dzīves stila ideāli.
PĀCILVĒKA TĒLS DARBĀ “TĀ RUNĀJA ZARATUSTRA”
Pārcilvēka tēls poetizētā veidā ir parādīts Nīčes grāmatā “Tā runāja Zaratustra”., kur viņš tam piešķir augstāko varonību un pilnību. Nīčes nākamajos darbos pārcilvēks figurē jau konkretizētākā izskatā, bet arī šeit ir daudz tēlainības, zemtekstu un paradoksu.
Darbā “Tā runāja Zaratustra” Nīče parāda, kā pārcilvēks pašattīstības gaitā, izmantojot savus plašos uzskatus un gribasspēku, pārvēršas no ļaužu masas nozākātāja par tās svētītāju. Pārcilvēka labsirdība ir viņa pēdējā sevis pārvarēšana. Līdz ar to pārcilvēka jēdziens ieņem citu saturu un veidu. Tas redzams Zaratustras jauna garīga stāvokļa sasniegšanas procesā. Zaratustra vairs nevar palikt savā kalnu vientulībā, viņš sajūt sevī aicinājumu līdzīgi saulei izstarot savu gaismu uz pasauli un cilvēkiem. “Tu, lielais spīdekli!” tā viņš uzrunā sauli. “Kas būtu tava laime, ja tev nebūtu kam spīdēt!”
Būtībā Zaratustra pamazām sāk ienīst pats savu naidu pret tautas pelēko masu, vienveidību. Dzīves alkas, dziņa galīgi pārvarēt pesimismu, iespējams, ka arī dziņas pēc augstākas garīgas varas ved Nīčes varoni Zaratustru uz šo pašattīstības kalngalu. Viņš aicina uz dāvinošo tikumību: ”Es mīlu to, kura dvēsele pati sev’izšķiež, kurš pateicības nedz grib, nedz dod, jo tāds dāvina pastāvīgi un negrib sevi taupīt” Dāvinošo tikumību viņš uzskata par augstāko no visiem tikumiem.
Šīs izmaiņas uzskatos notiek tādēļ, ka tikai paceļoties vispārējam cilvēces un līdz ar to masas līmenim, var pacelties augstāk arī cilvēces virsotnes – izcilas un spilgtas personības. Jo augstāks būs cilvēces vispārīgais kultūras līmenis, jo augstākas būs cilvēces galotnes. Un, ja mēs vēlamies kļūt par pārcilvēkiem, par augstāko pilnību sasniegušām būtnēm, to nebūs iespējams izdarīt bez visas pārējās “pelēkās ļaužu masas” attīstības un virzīšanās augšup.
Cilvēkam, ja viņš grib būt stipra personība, suverēns indivīds, pēc Nīčes domām, jātop visos virzienos un attieksmēs pilnīgi par sevi pašu. Kas tu vari tapt, kas tu varētu tapt, par tādu topi īstenībā! Nīče uzsver, ka pārcilvēkā šī pašizpausme, pašapstiprināšanās parādās visspilgtāk. To viņam atļaujot ne tikai viņa garīgās potences, bet arī viņa laba veselība, fiziskās dotības, ķermeniskai rūdījums un skaistums.
PĀRCILVĒKS UN VARASGRIBA
Nīčes filozofijā pastāv jēdziens “varasgriba”. Šis jēdziens, tāpat kā pārcilvēka jēdziens, ir izraisījis daudzas diskusijas. Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir, vai Nīčes ideālam – pārcilvēkam – varaskāre ir dominējošā? Lai iegūtu atbildi uz šo jautājumu, varasgriba jāiesaista visā kopējā Nīčes kontekstā. Pārcilvēka idejā tiek uzsvērts spēks un uzņēmība, drosme mainīt pastāvošo lietu kārtību. Visu vērtību pārvērtēšanā tiek uzsvērta jaunrade, kas prasa maksimālu piepūli. Varasgriba akcentē vajadzību pēc garīga spēka un piepūles radīt kaut ko jaunu. Citiem vārdiem sakot, tā ir tieksme pēc spēka, uzņēmības, arī varonības, bet nevis varaskāre. Nīče ļoti asi vēršas pret “mazajiem” un nevarīgajiem ļaudīm, pūli, taču cilvēkus viņš nesadala šķirās, sociālās grupās. Mazie un nevarīgie viņa uztverē ir tie, kas grib savu eksistenci attaisnot ar novecojušām, iesīkstējušām vērtībām.
Ikvienam ie iespējas pieņemt pārcilvēka ideju un mainīties, tikai, lai to izdarītu, ir jāizcīna ar sevi iekšējā cīņa, lai pārvarētu zemo “zvēru” sevī. Šī cīņa ir savijusies ar ciešanām, kuras Nīče pretstata līdzcietībai kā vienam no kristietības pamatprincipiem. Nīče pret kristietību izturas naidīgi, jo līdzcietība novājina cilvēku un mazina gribu pēc varas. Dzīve pati par sevi ir augstākais mērķis un vērtība, taču tāda ir tikai stipro, spēka pilno indivīdu dzīve, jo tā tuvina cilvēkus pārcilvēka ideālam.
Varasgribai ie jāpiemīt katram cilvēkam, tomēr nedrīkst to sajaukt ar varaskāri. Varasgribas stimulēts, cilvēks tiecas pilnveidot sevi dažādās jomās, tiecas pēc kā augstāka –
būtībā tuvina sevi pārcilvēka ideālam.
NOBEIGUMS
Var teikt, ka Nīče neapšaubāmi ir bijis izcils sava laika filozofs un domātājs. Viņa savdabīgie uzskati un spriedumi ir pilnīgi jauns pavērsiens filozofijā. Nīčes filozofija ir spēcīgi ietekmējusi vairākus tālākos filozofijas virzienus, piemēram, dzīves filozofiju, eksistenciālismu, pragmatismu.
Viena no būtiskām pretrunām Nīčes mācībā ir starp viņa centieniem darbā “Tā runāja Zaratustra “ piešķirt galvenajam varonim tā galīgās pārtapšanas rezultātā cilvēciskus vaibstus, no vienas puses, un daudzām tādām konkrētām nostājām sabiedrības sociālās struktūras, valsts iekārtas, tautas izglītības, rasu un tautu attiecību un citos jautājumos , no otras puses, kas iezīmējas ar sakaru saraušanu ar humānisma tradīcijām.
“Pūļa cilvēks, kas jau sācis valdīt pār pasauli, tiek pārāk žēlots, pārāk daudz tam tiek piedots, tādēļ Nīče noliedz kristietību, jo šī piedošana un vājuma attaisnošana, viņaprāt, notiek kristietības iwetekmē. Tādēļ Nīče ir aicinājis veidot izcilu cilvēku – pārcilvēku, kurš būtu spēcīgs gan morāli, gan fiziski, un pacelties virs pūļa līmeņa. Pārcilvēks ir cilvēka ideāls, kurš ir pārvarējis pats sevi.
Katrā ziņā , Nīče krasi izceļas ar savām idejām uz tālaika filozofu fona, kopumā ienesot filozofijā ļoti daudz jauna un neparasta.
“Mīliet kaut arī savu tuvāko kā sevi pašu, bet esiet vispirms tādi, kas mīl sevi pašu”.
Nīče.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
Ebels G., F.V.Nīčes sociāli politiskā filozofija; Pētergailis 1995 g.;
Ebels G., Nīče un mūsdienas; Pētergailis 1996 g.;
Nīče F., Tā runāja Zaratustra; Zvaigzne ABC;
Kūle M., Kūlis R., Filosofija; Rīga, Zvaigzne ABC 1998 g.