Ievads
1. Jēdziens – nacionālisms
2. Nacionālā identitāte
3. Nacionālisma paveidi
3.1 Rusofobija un antisemītisms
3.2 Tolerance nacionālajās attiecībās
3.3 Nacionālā paškritika
4. Nobeigums
Ievads
Ja nacionālismu uzskata par ideoloģiju, ko pauž konkrēti cilvēki, tad to var definēt kā sabiedrisku vai personisku uzskatu par to, ka konkrēta cilvēka kultūras kopienas intereses stāv pāri visām citām vērtībām gan sabiedrībā pašā, gan ārpus tās.
Nacionālisms ir grūti saistāms ar tādām universālām vērtībām kā tolerance, demokrātija un indivīda tiesības, jo tas attiecīgās sabiedrības intereses bieži izvirza pāri visām citām interesēm, uzsverot savas nācijas pārākumu pār citām nācijām. Šādi uzskati noved pie konfliktiem starp tautām un valstīm ( piem., bijušajā Dienvidslāvijā ). Nacionālisma saknes rodamas etnisko grupu vai nāciju faktiskajā nevienlīdzībā, kad attiecīgas grupas locekļi ar nacionālismu cenšas šīs nevienlīdzības novērst. Tomēr pastāv situācijas, kad nacionālisms ir sekmējis demokrātijas un citu sabiedrības pamatvērtību nostiprināšanos, piemēram, cīņa par nacionālo neatkarību, kas norisinājusies daudzās valstīs, nenoliedzami ir saistīta ar nacionālistisku sentimentu. Taču nacionālisma ideoloģija no apspiesto ideoloģijas ļoti ātri spēj pārtapt par apspiedēju ideoloģiju, jo nespēj sabalansēt savas nācijas intereses ar personas, kā arī citu etnisko grupu interesēm.
Kas ir nacionālisms – “Nacionālisms nepavisam nav nāciju pašapziņas atmoda; nacionālisms rada nāciju tur, kur tās nemaz nav, bet, lai to izdarītu, jāpastāv dažām īpatnējām atšķirības iezīmēm, uz kuru pamata darboties pat tajā gadījumā, kad skaidri redzams, ka tās ir pilnīgi negatīvas iezīmes”.
Nacionālisms radies 18. gadsimta Lielās franču revolūcijas ienesto pārmaiņu rezultātā. Par nacionālisma laikmetu pamatoti tiek uzskatīts 19. gadsimts ar tam raksturīgajiem nacionālo, patriotisko kustību uzliesmojumiem Eiropā.
Vērtējumi par nacionālismu ir bijuši ne vien dažādi, bet arī polāri – no pilnīgas noliegšanas līdz cildināšanai. Taču noliegts parasti bija agresīvais nacionālisms, bet cildināts – dabiskais patriotisms, attīstīta nacionālā pašapziņa un gatavība aizstāvēt savas tautas intereses.
Jēdziens – nacionālisms
Nacionālisms palīdz radīt nācijas uz politiskas ideoloģijas, uz konkrētas etniskās vai pilsoniskās identitātes pamata. Nacionālisms būtu jāpēta “kā kultūras un identitātes veidols”, kā ideoloģija un sociālpolitiskā kustība.
Nacionālisms: ideoloģija, valoda, jūtas. Jēdziens nacionālisms var apzīmēt:
1) nāciju vai nācijvalstu veidošanās un pastāvēšanas procesu kopumā;
2) nācijpiederības apziņu, jūtas un centienus, kas virzīti uz nācijas drošības un uzplaukuma veicināšanu;
3) nācijas un tās sūtības valodu un simboliku;
4) ideoloģiju, kas ietver nācijas kultūras doktrīnu, nacionālo gribu un priekšrakstus, kā īstenojumi nacionālie centieni un nacionālā gribas;
5) sabiedriski politisku kustību nācijas mērķu sasniegšanai un nacionālās gribas īstenošanai.
Šos dažādos nacionālisma izpratnes aspektus pēta Smits.
Nacionālisms kā sociālpolitiska kustība balstās uz nacionālisma ideoloģiju. Tie nepastāv atsevišķi. Šajā sakarībā Smits definē “nacionālismu kā ideoloģisku kustību autonomijas, vienotības un identitātes sasniegšanai un uzturēšanai tās populācijas interesēs, kuras locekļiem vai kādai locekļu daļai no tiem lemts radīt īstu vai potenciālu nāciju”. Smita atziņa palīdz izprast nacionālismu kā nācijas ideoloģiju. Viņš nacionālismu kā ideoloģiju raksturo šādi:
1) Pasaule sastāv no nācijām, un katrai nācijai ir sava individualitāte, vēsture un likteņa sūtība.
2) Nācija ir visas politiskās un sabiedriskās varas avots, un uzticība nācijai stāv pāri visām lojalitātēm.
3) Ja cilvēciskās būtnes vēlas būt brīvas un grib sevi piepildīt, tām jāidentificējas ar kādu konkrētu nāciju.
4) Ja mēs gribam, lai šajā pasaulē valdītu miers un taisnīgums, nācijām ir jābūt brīvām un neaizskaramām.
Smits uzsver domu, ka nacionālisms ir politiska ideoloģija. Bet tas nenozīmē to, ka katrai
nācijai jādibina sava valsts. Nācijas pastāvēšanas pamatu veido autonomija, identitāte, vienotība, brālība un kultūra. Katrai nācijai ir savi izpausmes veidi un simboli. Nācijas atribūti ir karogs, himna, naudas zīmes, parādes, galvaspilsēta, zvērests, tautastērpi, folklora, kara varoņu un vēstures pieminekļi, pase, nacionālā valoda un daudz kas cits. Tieši simboli, paražas un rituāli ir ļoti noturīgi nacionālisma elementi. Simbolika un nacionālās ceremonijas padara nacionālismu uztveramu un izteiksmīgu.
Nacionālisma paveidi. Tie rodas uz viena vai otra nācijas modeļa pamata un ir ļoti dažādi. Tādēļ pastāv vairākas nacionālisma tipoloģijas.
Smits izveido savu pagaidu tipoloģiju, balstoties uz etniskā un teritoriālā nacionālisma atšķirībām, kā arī ņemot vērā nācijas tapšanas vēsturisko situāciju.
Teritoriālais nacionālisms:
• pirmsneatkarības kustība jeb antikoloniālais nacionālisms. Šīs kustības priekšstats par “nāciju galvenokārt ir pilsonisks, teritoriāls”, un tas izpaužas centienos radīt jaunu valsts nāciju;
• pēcneatkarības kustība ir vērsta uz to, lai koloniālās valsts vietā radītu jaunu “teritoriālu nāciju”. Tas integrālais nacionālisms.
Etniskais nacionālisms:
• pirmsneatkarības kustība, kas balstās uz etnisku nācijas izpratni. Tas ir atdalīšanās un diasporu nacionālisms;
• pēcneatkarības kustība ir vērsta uz to, lai veidotu lielāku “ etnonacionālu valsti “
Nacionālisms ir pasaulīgs, moderns senlaiku dievišķīgo etniskās izredzētības mītu ekvivalents.
Nacionālisma ietekme uz kultūru Rietumeiropā sākās 17.gs. beigās un 18.gs. sākumā. Nacionālā valsts ar savu politiku arvien vairāk sāk ietekmēt sabiedrības dzīvi un tās kultūru. Nacionālisma ietekme pieaug ideoloģijas un valodas attīstības rezultātā.
Rietumu nacionālisms un apgaismība veido vienu kultūras modeli – neoklasisko. Otru veido medievisms – interese par tautu seno vai viduslaiku garīgo mantojumu. Tā nacionālisms kļūst par kultūras izpausmes formu.
Nacionālā identitāte
Nacionālā identitāte ir sarežģīts fenomens cilvēku garīgajā pasaulē. Tas cilvēku saista ar citiem konkrētas nācijas locekļiem un ļauj pazīt pašam sevi, savu patību. Nacionālā identitāte ietver gan kultūras, gan politisko identitāti un ir raksturīga kā politiskajai, tā arī kultūras kopienai. Nacionālās identitātes veidošanās ir politisks akts.
Nacionālās identitātes politika balstās uz specifisku nacionālo identitāti, kas never nebūt politiska. Nācijas etniskais variants veidojas uz citas politiskās identitātes bāzes salīdzinājumā ar tās teritoriālo paveidu.
Nācijas politiskās identitātes veidošanas galvenie līdzekļi:
• aristokrātiskais pamats: aristokrātiska kultūra un tradīcijas, kas bieži savijas ar reliģijas ietekmi;
• nozīmīgu etnisko minoritāšu iekļaušana savā sastāvā: Krievijas impērija, Osmaņu Turcija, Japāna iekļauj savā sastāvā daudzas lielas minoritātes;
• ierēdniecisko valstu spēja modernizēties: Tā parāda, kā dominējošā etniskā būtība un valdošā šķira saliedējas, pakļaudama citas ethnies un zemākās šķiras (Smits);
• oficiālā un valsts iestāžu nacionālisma izmantošana: Valdošā šķira, iekļaujot savu nacionālismu izglītības programmā tiecas asimilēt etniskās minoritātes (Smits). Kā piemērus Smits min Krieviju, PSRS, Turciju, Etiopiju, Japānu.
Piemēram, PSRS sabruka, bet tas nenozīmē, ka līdz ar to izzuda arī padomju cilvēka vēl identitāte. Tā vēl joprojām kā vakardienas padomju cilvēka garīgums izpaužas gan mūsu dzīvē, gan arī politikā.
Nacionālisms un nacionāla identitāte mūsdienu pasaulē. Tieši nacionālā identitāte ir pati svarīgākā un fundamentālākā no visām cilvēka identitātes formām. Nacionālisms ir aptvēris visas pasaules malas. Var teikt, ka “pasaule ir sadalīta visupirms un galvenokārt” nācijvalstīs” – valstīs, kas pretendē būt par nācijām; un nacionālā identitāte itin visur stimulē nerimstošu dziņu pēc tautas neatkarības un demokrātijas.
Nacionālisma globalizēšanās ir mūsdienu realitāte visas pasaules mērogā.
Kultūrā nacionāla identitāte izpaužas mītos, vērtībās, vēsturiskajās atmiņās, valodā, sabiedriskos institūtos un paražās. Nacionālā identitāte balstās uz nacionālo kultūru, kura atšķiras no citas nacionālās kultūras.
Politikā nacionālā identitāte nosaka “ne vien valdošā režīma personālsastāvu, bet arī leģitimē un bieži vien ietekmē politiskos mērķus un pārvaldes praksi, kura regulē katra pilsoņa dzīvi’.
Cik patlaban būtiska ir nacionālā identitāte? – “ pati izpratne par nāciju un tautību mainās ļoti strauji, it īpaši Eiropā un ASV. Cilvēki ceļo, maina gan dzīvesvietu, gan darbavietu, asinis sajaucas. Pasaule kļūst arvien mazāka. Vecā nacionālās identitātes ideja kļūst mākslīga. Var veidoties specifiska identitāte, bet tai nav jābūt nacionālajai identitātei. Ko tas nozīmē jaunajā ekonomiskajā un politiskajā telpā? Asinis, dzimto zemi, norobežošanos un šķelšanos? Identitāte ir daudz lielāka un arī dziļāka. Nacionālā identitāte ir tikai virspuse. Vai tagad ir lielas atšķirības starp Rīgu un Berlīni vai Ņujorku? Visur tādi paši veikali, pārtika, viesnīcas. Un tad kļūst vajadzīga identitāte, kura ir jau aiz nacionālās”.( Dr. Daniels Lībeskinds ).
Nacionālisma paveidi
Ievērojamākie 20. gadsimta teorētiķi E.Smits, E.Gelners, Ē.Hobsbaums u. c.atzinuši nacionālisma daudzveidību. Plašu atzinību iemantoja Ernsta Gelnera izstrādātais koncepts par nacionālismu kā politisku doktrīnu. Nacionālisms ir katras tautas dabiskie centieni savai etniskajai kultūrai rast politisku jumtu – savu valsti. Pēc Gelnera atzinuma, tas nevar izdoties visām tautām un pasaulē nekad nebūs 2000 valstu. Globālā mērogā vācu zinātnieks E.Jāns saskata piecas nacionālisma formas: 1) impērisko nacionālismu; 2) nacionālismu, kas ierobežo ES kompetenču paplašināšanu; 3) vairākuma un mazākuma nacionālisma kombinācijas vienas valsts ietvaros; 4) nacionālismu, kas izpaužas kā pretestība imigrantu pieplūdumam; 5) valsti veidojošo ( pamatā etnisko ) nacionālismu.
Savas valsts veidošanās procesā etnonacionālisms ir demokrātisks un republikānisks. Nonākot pie varas, etnonacionālistiskā elite sekmē autoritāru, pat diktatorisku režīma rašanos.
Latviešu etnopsiholoģiskās noskaņas precīzi atspoguļo tieši etnocentrisms – aizsarglīdzeklis savas etniskās identitātes saglabāšanai. Tautas daļa nevar izrauties no savas agrākās pieredzes gūsta. Elmārs Vēbers to raksturo kā iepriekšējās vēsturiskās pieredzes zemapziņas struktūru, kas savienojas ar izpratni par latviešiem kā “ nevarīgiem dzīves pabērniem”.
Rusofobija un antisemītisms
Ksenofobija ir kopsaucējs dažāda tipa nacionālistiskiem aizspriedumiem. Naids pret svešiniekiem, kas rodas bez iemesla un nācis no vissenākās cilvēces pagātnes, sakņojas tumsonībā un neizglītotībā. Ksenofobija pastāv arī 21. gadsimtā – kā aizspriedumi pret čigāniem, ebrejiem, kaukāziešiem utt.
Rusofobijai Latvijā patiesībā nav dziļu vēsturisku sakņu Sadzīvošanas pieredze agrākajos laikos bijusi samērā labdabīga. Latvieši prata atšķirt impērisma ideoloģijas nesējus Pēterburgā un Rīgā no saviem kaimiņiem krieviem. Rusofobija ir padomju režīma mantojums. Nekrievu tautām pēc PSRS sabrukuma visvienkāršākais ceļš, kā izskaidrot savu nelaimju cēloņus, bija uzvelt atbildību un vainu par režīma nodarījumiem krieviem.
Rusofobiju veicina politiski angažētas personas – kad tas izdevīgi kaut kādu politisku mērķu sasniegšanai. Rusofobiski izlēcieni un izteicieni no latviešu preses slejām nekad pilnībā nepazūd.
Par laimi, cilvēcisko attiecību līmenī rusofobija nav plaši izplatīta. To apstiprina arī socioloģiskie pētījumi. Tomēr rusofobijas pārvarēšanu masu apziņā kavē divi šķēršļi – iekšējais un ārējais. Latvijā ir politiskie spēki un arī preses izdevumi ( “Latvietis Latvijā“ ), kam izdevīgi izmantot iebraukto rusofobijas sliedi, lai saglabātu spriedzi sabiedrībā un iegūtu no tā politisku kapitālu sev.
Rusofobijas pārvarēšanu mūsu valstī kavē arī lielās kaimiņzemes – Krievijas nostāja. Krievija, kā zināms nav pilnībā oficiāli nosodījusi komunistisko pagātni. Izskatās, ka viņi to arī nevēlas darīt, kas lielā mērā sarežģī mūsu kaimiņattiecības.
Krievijā nav notikusi vēsturiska grēksūdze. Nav nosodīti 1937.gada bendes, nav nosodīta visa sistēma, citām valstīm uzspiestie režīmi un citām tautām nodarītais posts. Skolas mācību grāmatas kaunīgi apiet 1939. gada paktu ar Vāciju, GULAGU sistēmu, Katiņu, arī oficiālo padomju antisemītismu. Tā ir neizmantota iespēja veidot kvalitatīvi jaunas attiecības iespējas ar Poliju, Čehiju, Latviju, Igauniju, Lietuvu.
Par antisemītisma dabu un būtību sarakstīts ļoti daudz darbu dažādās valodās. Pie kapitāliem pētījumiem pieder arī ASV latviešu vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa izdotās grāmatas par holokaustu Latvijā. Plaši izplatīti ir šādi spriedumi par šo ksenofobijas formu: 1) attieksme pret ebrejiem un antisemītismu ir jebkuras sabiedrības demokrātijas pakāpes rādītājs. Īsti solidārā demokrātiskā sabiedrībā antisemītismam nebūtu vietas; 2) antisemītisma apkarošana nav ebreju problēma, tā ir citu problēma. Antisemītisms jāapkaro tām tautām, kuru vidū ir antisemīti.
Galvenos antisemītisma mītus jau viduslaikos radījusi Katoļu baznīca. Eiropas lielākā daļa 11. gadsimtā bija katolizēta. Ārpus šīs baznīcas varas palika vienīgi jūdaisti, ebreji.
Viduslaikos ebreji tika padzīti no vairākām valstīm, apvainojot viņus “ valsts graušanā “ no iekšienes. Piemēram, Spānijā pēc ebreju panīka saimnieciskā dzīve, cieta medicīniskā aprūpe, aizkavējās kapitālisma attīstība. Ekonomiski uzplauka valstis, kas pieņēma ebrejus, – Turcija, Holande, Vācijas pilsēta Hamburga, Frankfurte pie Mainas. Krievija ar savu neganto antisemītismu zaudēja daudzus radošus cilvēkus, toties ASV labprāt pieņēma izglītotos, dinamiskos, apsviedīgos imigrantus.
Tagad ebreju tauta par tai pagātnē nodarītajām pārestībām saņem atvainošanos no visām pusēm. Katoļu baznīcas vārdā ebreju tautai pāvests atvainojās 1997. gadā un 2000. gadā. Tomēr zinātnieku prātus joprojām nodarbina jautājums par antisemītisma saglabāšanās cēloņiem un dziļākajām saknēm. Publikācijās saskatāmi trīs galvenie skaidrojumi.
Jau 19. gadsimtā marksisti Krievijā, Austrijā, Vācijā un arī Latvijā vienmēr asi vērsās pret antisemītismu savās zemēs, saskatot tajā sociālpolitiskas saknes: valdošās aprindas novērš neapmierinātību ar sociālo netaisnību, ievirzot to tradicionālā antisemītisma gultnē, pavēršot niknumu pret citādajiem, sabiedrības izstumtajiem.
Plaši izplatīts antisemītisma izskaidrojums saistīts ar ekonomisko konkurenci. Antisemītisma ekonomiskie cēloņi saskatāmi arī Latvijā 20. – 30. gados.
Pavisam citādu izskaidrojumu antisemītismam dod franču domātājs Ž.P. Sartrs, kurš uzskata, ka antisemītismā nav nekā racionāla, tas ir absurds no sākuma līdz beigām. Neviens arguments nav apstiprinājies, visi antisemītu lietotie apgalvojumi tiek apgāzti un ar faktiem tiek parādīta to nepamatotība. Atspēkoti mīti par to, ka ebreji ievazājuši mēri, slepkavojuši zīdaiņus vai bijuši antipatrioti savās valstīs, vai čekisti. Neviens arguments nav apstiprinājies.
Holokausta pētnieks A. Ezergailis saskata piecus galvenos antisemītisma paveidus pasaulē: reliģisko, kapitālistisko, rasiski – bioloģisko un vēl divus, kuri tuvāk skar mūsu zemi un mūsu pagātni. Ceturtais saistīts ar pārmetumiem, ka ebreji vienmēr esot radikāli revolucionāri, čekisti, komunisti utt. Piektais ir padomju propagandas ilgi un viltīgi potētais anticionisms.
Tolerance nacionālajās attiecībās
Tolerance kā cilvēces izdzīvošanas taktika vienmēr pastāvējusi blakus vardarbībai un neiecietībai.
Tolerancei ir daudz sinonīmu. Tas ir dialoģiskums, atvērtība citām kultūrām, atteikšanās spriest par citiem tikai pēc sava ģīmja un līdzības. Tolerance ir iecietība visplašākajā nozīmē, pretimnākšana vājākajam, neaizsargātajiem. Iecietība un atbalsts nepieciešams bērniem, invalīdiem, AIDS inficētajiem u.c. Tolerance pastāv gan individuālā, gan sabiedrības līmenī. Starp abiem līmeņiem pastāv mijiedarbība – jo vairāk tolerantu cilvēku, jo iecietīgāka sabiedrība kopumā. Ja sabiedrībā reizē ar demokrātiju un politisku kultūru ir iedibinājies zināms tolerances līmenis, tad, kā likums, to jutīs visi – imigranti, invalīdi, dzīves pabērni.
Tolerance nozīmē saprātīgu piekāpību. Taču tai jābūt abpusējai. Kontaktējošās puses – valstis, etnosi, sociālās grupas vai partijas ir vienlīdzīgas un vadās pēc paritātes noteikumiem. Paternālisms nav savienojams ar toleranci.
Toleranci iespējams samērot ar lojalitāti, ar tautas vēsturisko atmiņu, ar ilgstošām sadzīvošanas tradīcijām un citiem faktoriem. Tolerance ir gribēts, iegūts un kultivēts sabiedrības uzvedības modelis. Socioloģiski pārbaudīts ir tas fakts, ka tolerancei labvēlīga vide ir lielpilsētas, gados jaunākie un izglītotākie iedzīvotāju slāņi. Tas ir pilnīgi saprotams, ja atzīstam, ka tolerances atmosfēra nav stihija, nav dabas dota. Tā ir pašdisciplīnas un audzināšanas rezultāts. Tāpēc tā piemīt tai sabiedrības daļai, kura ir labāk organizēta, izglītota, apzinās savu lomu.
Krievu filozofs un rakstnieks Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju aicina: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien.
Svarīgs tolerances indikators ir cilvēka attieksme pret vardarbību, kaut arī tā norisinās citā pasaules malā. Piemēram, Krievijas kara laikā pret Čečeniju 1995. gada jūlijā Latvijā tika veikta speciāla aptauja par attieksmi pret karadarbību Čečenijā. Tikai 15,4 %piekrita, ka tā ir Krievijas iekšēja lieta. Apmēram 40 % vērtēja karadarbību kā genocīdu pret čečenu tautu, bet 62,3 % izteica viedokli, ka nav pieļaujami cilvēktiesību pārkāpumi un vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Latvijas iedzīvotāji nebija vienaldzīgi pret vardarbību, kura viņus pašus neskāra.
Viena no aktuālākajām tolerances šķautnēm ir attieksme pret svešiniekiem, iebraucējiem, imigrantiem. Tā ir smaga problēma visā posttotalitārajā telpā, kurā ir iekšējā nestabilitāte un mantojumā no komunistiskās ideoloģijas palikusi melnbaltā domāšana, kategoriskums. Svešā pieņemšana patiešām prasa piepūli, neuzticības pārvarēšanu.
Tolerantu starpetnisku attiecību rādītājs un resurss ir jauktās laulības. Jaukto laulību ievērojams īpatsvars sabiedrībā jau liecina par zināmu tolerances līmeni. Bet jauktās laulības arī rada labvēlīgu starpetnisko vidi, ļauj tuvāk iepazīt citādo. Etniski jauktā laulība ir etniski jauktās sabiedrības mikrovide. Latvijā jau no 60. gadiem ir iedibinātas tradīcijas jaukto laulību pētīšanā.
Trešdaļa visu Latvijā noslēgto laulību ir etniski jauktas. Krieviem jauktu laulību īpatsvars ir ap 38 – 40 %, latviešiem šis rādītājs stabili turas 18 % robežās. Etniski jauktajā ģimenē, tāpat kā jauktajā sabiedrībā, satiekas atšķirīgas tradīcijas un saduras etniskie stereotipi. Speciālajos empīriskajos pētījumos ir mēģināts noskaidrot etnisko stereotipu lomu ģimenes attiecībās. Kā kolorītu jaukto ģimeni var minēt krievu dzejnieci Ludmilu Azarovu, kura laulībā ar Ojāru Vācieti nodzīvoja 27 gadus. Tādu piemēru Latvijā ir ļoti daudz.
Pastāv jautājums, vai tolerantu attiecību veidošanā ir kāda loma nacionālajiem raksturiem. Tautu sadzīvošanā sava loma ir temperamentu atšķirībām, noturīgām sadzīves tradīcijām, reakcijas ātrumam uz pēkšņo situācijas maiņu.
Latvieši un igauņi kā tuvākie kaimiņi un vēstures satuvinātas tautas savās savstarpējās attiecībās piedzīvojuši gan rīvēšanos, gan sāncensību. Tomēr objektīvi vērtējot, šo divu tautu attiecību vēsture ir reti labvēlīga. Eiropas kontekstā latvieši un igauņi izskatās kā vienas no miermīlīgākajām tautām.
Katrai tautai organiski nepieciešams sevi salīdzināt ar citu tautu un ar kaut ko izcelties blakus citām. Tas pieder pie nācijas identitātes.
Latvijas tradicionālo minoritāšu nacionālie raksturi nav krasi atšķirīgi, tomēr dažādi.
Nacionālā paškritika
Tolerance nesaraujami saistīta ar paškritiku un atbildību. Romas pāvests pasludināja 2000. gadu par grēku nožēlošanas gadu. Pats rādīja piemēru, izlūgdamies piedošanu visiem, kam Katoļu baznīca nodarījusi pāri savas pastāvēšanas laikā.
Vācija pēc Otrā pasaules kara, savu vadošo politiķu Konrāda Adenauera un Vilija Branta vadīta, atzina savu vainu un izlūdzās piedošanu okupētājām tautām un par holokaustā noslepkavotajiem ebrejiem. Atbildība par savu pagātni kļuvusi par vācu tautas politiskās kultūras svarīgu sastāvdaļu.
Latvijā paškritika nav populāra. Tomēr jaunā topošā latviešu nācija bija uz to spējīga, paškritiskajā un pašironiskajā brāļu Kaudzīšu romānā “ Mērnieku laiki “ apliecinot savu vitalitāti. Nacionālā paškritika nereti izsauca protestus.
Mūsu dienās paškritika, arī pašironija sastopama I.Šuvajeva, A.Priedīša, P.Laķa u.c. publikācijās. Taču tā joprojām nav plaši izplatīta parādība. Labāk patīk savas nacionālās vēstures ja ne idealizācija, tad piepacelšana. Ļoti noderīga būtu vēsturiskā publicistika, kas ļautu kritiski ielūkoties pagātnē, saskatīt arī savu vadoņu pieļautās liktenīgās kļūdas. Godīga pašizziņa, pašanalīze solītu mums drošāku garīgu līdzsvaru nekā vainas meklēšana tikai ārējos spēkos. Ar nacionālo paškritiku ir tāpat kā ar atsevišķa cilvēka pašanalīzes spējām. Par to rakstīja J.Rubenis: “Nespēja atklāt savas vājības, runāt par tām noved strupceļos. Taču patiesībā viss ir otrādi – spēja atklāti runāt par savām vājībām ir stipra, nevis vāja cilvēka zīme…Latvijas sabiedriskajā dzīvē šādai atklātībai ir ļoti ir ļoti maz piemēru.“
Sāpīgi un nevēlami vēsturiski temati ir tie, kuri prasa pašanalīzi. Nevēlama tēma joprojām ir holokausta norise Latvijā.
Patiesībā vēsturisko atbildību nevar prasīt no katra. To spēj uzņemties zinošs, jutīgs, inteliģents cilvēks. A.Ezergailis desmit gadus vāca un analizēja materiālus, lai atklātu patiesību par holokaustu Latvijā, arī par latviešu līdzdalību tajā. Ne visiem Latvijā tas ir pa prātam.
Tautas vārdā var runāt intelektuālā elite, jo visos laikos šī tautas daļa ir bijusi nacionālās pašapziņas izteicēja un veidotāja. Latviešu inteliģences drāma 20. gadsimta vēstures peripētijās ir tā, ka inteliģencei bija gan lieli nopelni, gan sava vaina.
Mainoties vēsturiskajai situācijai, izšķirošajā brīdī latviešu inteliģence atkal bija gatava uzņemties atbildību. Tās neapšaubāms nopelns padomju režīma pastāvēšanas apstākļos ir latviešu kultūras prestiža saglabāšana, aktīvas nacionālās pašapziņas veidošana. Radošā inteliģence ar nepārtrauktu klusu pretestību režīma uzspiestajai ideoloģijai psiholoģiski sagatavoja, iezvanīja to, izkliedza latviešu tautas galvenās nacionālās prasības. Tautā atradās intelektuāli spēki, atradās profesionāli juristi, žurnālisti, kuri spēja ietērpt nacionāli demokrātiskās kustības mērķus skaidri formulētās programmās, palīdzēja tapt politiskām partijām un kustībām.
Nobeigums
Nacionālismam kā ideoloģijai un sociālpolitiskajai kustībai arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta visās postsociālisma valstīs.
Liekas, ka pēdējo 10 gadu radikālās pārmaiņas mūs ievirzījušas starptautiski pieņemtu liberālu etnisku attiecību gultnē. Tomēr nevar cerēt, ka apzinātu tolerantu starpetnisku attiecību perspektīva Latvijai jau automātiski garantēta. Tā prasīs piepūli no visām sabiedrības daļām.
Mūs vēl tur Austrumeiropā iesakņojusies nācijas etniskā izpratne. Jau pati izpratne par nāciju kā vienīgi etnokulturālu veidojumu provocē etnonacionālismu.
Nācija var pastāvēt, organiski pieņemot inovācijas, pastāvīgi reidentificējoties. Visi etnosi savā garajā vēsturē ir mainījušies, reaģējot ar ārējās pasaules izmaiņām. Teorētiski etnosu nemitīgai pārveidošanai un dzīvotspējai nav robežu.
Nacionālā valsts ar savu politiku arvien vairāk sāk ietekmēt sabiedrības dzīvi un tās kultūru. Nacionālisma ietekme pieaug ideoloģijas un valodas attīstības rezultātā.
Patlaban aktuāli ir jautājumi: 1) kas es esmu; 2) kas esam mēs; 3) kāds ir mūsu mērķis un kāda ir mūsu loma dzīvē un sabiedrībā. Līdz ar to aktuāla kļūst arī nacionālās identitātes problēma visās postsociālisma valstīs, arī Latvijā.
Pozitīvā pašidentifikācija radikāli mainīs etniskās sadzīvošanas atmosfēru. Cilvēks būs atvērts iecietībai un tolerantām attiecībām.
Izmantotā literatūra:
Apine I. Politoloģija; Zvaigzne ABC, 2001
Tauriņš G. Politika III daļa ; Rīga, 2002
Autoru kolektīvs, Politika Latvijā; Rasa ABC, 1999
Ievads politikā; Zvaigzne ABC, 1998