Starptautiskā lietišķā etiķete

Satura rādītājs

1. Starptautiskā lietišķā etiķete

1.1.

1.2. Sasveicināšanās

1.3. Iepazīšanās un iepazīstināšana

1.4. Lietišķā sarakste

1.5. Lietišķā tīkla etiķete un elektroniskā pasta lietošanas principi

1.6. Vizītkartes

2. Etiķetes normas atsevišķās valstīs un zemēs.

2.1. Japāna

2.2. Francija

2.3. Arābu zemes

2.4. Zviedrija

2.5. Latvija

3.nodaļa

Secinājumi

Izmantotā literatūra

1. STARPTAUTISKĀ LIETIŠĶĀ ETIĶETE

Starptautiskā lietišķā etiķete ir uzvedības normu kopums, kas jāievēro lietišķajās attiecībās. Tās mērķis ir palīdzēt veidot veiksmīgu saskarsmi starp dažādu tautu un kultūru pārstāvjiem. Darbs ar citu kultūru pārstāvjiem prasa ļoti augstu profesionālās sagatavotības līmeni. Dažādu kultūras īpatnību pārzināšana un atbilstošu etiķete normu ievērošana palīdz izvairīties no pārpratumiem vai pat attiecību izbeigšanos.[1] (13)

Ir vairāki etiķetes veidi:

· Diplomātiskā protokola norma –

ar stingri ierobežotu un ceremoniālu raksturu – šīs prasības ir ļoti būtiskas un nozīmīgas;

· Ikdienas etiķete – tā drīkst būt brīvāka, atraisītāka un pieļauj dažādus uzvedības variantus;

· Viesmīlības etiķete – jau prasa stingrāku etiķetes normu ievērošanu viesu uzņemšanā un pieņemšanās;

· Svētku etiķete – tā uz laiku atceļ ikdienā pieņemtās un akceptētās normas un uzvedības standartus.

· Galma etiķete – darbības vieta ir monarhu galmi un tiem pieņemts rituālu aranžējums;

· Militārā etiķete – rezumē militāristu uzvedības noteikumus visās to darbības sfērās;

· Literārā etiķete – mūsdienās ir zaudējusi savu kādreizējo nozīmi, lai arī vēsturiskā aspektā tā jo
o
oprojām tiek respektēta;

· Lietišķā jeb biznesa etiķete – nosaka darījumu cilvēku īpašos uzvedības noteikumus.[2](12-13)

Tās normas, tā pat kā citas etiķetes normas vēstures gaitā ir veidojušās, pārveidojušās un attīstījušas. Starptautiskā lietišķā etiķete sistematizē noteikumus lietišķajā saskarsmē ar mērķi palīdzēt veidot veiksmīgu saskarsmi st
t
tarp dažādu tautu pārstāvjiem. Tas nozīmē, ka cilvēks nezaudējot savas uzvedības normas, pieņem arī partnera uzvedības normas, kas var būt atšķirīgas. Visur pasaulē augstu tiek vērtēti lietišķo attiecību pamatprincipi: laipnība, cieņa, sapratne un, protams, “zelta morāles” princips.[2](13-15)

1.2. Sasveicināšanās

Katra lietišķā tikšanās sākas ar sasveicināšanos. Sasveicināšanās formas un rituāli ir dažādi. To ietekmē tādi faktori kā partnera amats, vecums, dzimums, kultūras un reliģijas atšķirības, sagatavotības līmenis un informācija ar partneri. Lai dibinātu veiksmīgas attiecības, ir svarīgi ievērot daudzveidīgos saskarsmes elementus un censties izzināt biznesa partnera nacionālās sasveicināšanās īpatnības.

Sasveicināšanos nosacīti var iedalīt divos veidos: mutiskā jeb verbālā (pasveicināšana, pieklājības frāzes, retoriskie jautājumi) un ķermeniskā jeb neverbālā (sarokošanās, paklanīšanās, skūpsts) sasveicināšanās.

· Mutiskā jeb verbālā sasveicināšanas

Kaut gan sasveicināšanās rituāli dažādās valstīs mēdz atšķirties, līdz ar starptautisko sakaru at

t
ttīstību veidojas kopīgas iezīmes. Kopīgie verbālās sasveicināšanās principi ir šādi.

1. Mutiskais sveiciens vienmēr ir jāatņem. Neatņemts sveiciens var tikt uzskatīts par nevēlēšanos kontaktēties vai necieņas izrādīšanu.

2. Sasveicinoties svarīgi ir ievērot noteiktu kārtību. Latvijā saskaņā ar pieklājības likumiem jaunākais vienmēr pirmais sveicina vecāko, vīrietis – sievieti, meitene – kungu gados, padotais priekšnieku. Šāda kārtība pastāv daudzviet pasaulē. Biznesa attiecībās saskarsmes kārtību nosaka nevis vecums, bet ieņemamais amats.

3. Ienākot telpā vai pievienojoties kādai cilvēku grupai, pirmais sveicina ienācējs neatkarīgi no dzimuma vai statusa.

Sasveicinoties cilvēki viens otru uzrunā. La
a
atviešu un krievu valodas otrās personas uzrunas forma atšķiras atkarībā no cilvēka vecuma vai amata. Savukārt, piemēram, angļu valodā skaitļa atšķirību nav, ir tikai viena uzrunas forma “You”.

Pirms personvārda daudzās valstīs ir pieņemts lietot uzrunas formas.(15-16)

Lai saskarsmi padarītu daudzveidīgāku un patīkamāku, cilvēki nereti sveicienu papildina ar kādu frāzi vai retorisku jautājumu. Piemēram, Ķīnā, Malaizijā un Honkongā satiekoties parasti tiek uzdots jautājums “Vai jūs jau esat ēdis? vai arī “vai jūs jau esat ēdis rīsus?” un atbilde vienmēr ir “Jā” neatkarīgi no tā vai cilvēks ir ēdis vai ne, jo jautājums ir retorisks. Ja šajās pašās valstīs cilvēku satiek uz ielas, parasti uzdod jautājumu “Kurp jūs dodaties?” un atbilde skan “Pastaigāties” vai “Tāpat vien” . No cilvēka netiek gaidīts , lai viņš atklātu savu maršrutu, jo tā ir privāta lieta. Musulmaņu zemēs sasveicinoties mēdz lietot vārdu “Selamat”, kas nozīmē “Miers”.

Kopumā jāatceras, ka gan uzdotie jautājumu, gan atbildes ir formālas. Oficiālajās situācijās nevajadzētu radoši veidot jautājumus un atbildes, lai nekļūdītos un arī nemusinātu partneri.(17)

· Ķermeniskā jeb neverbālā sasveicināšanās

Sasveicināšanās formas ietver ne tikai verbālos, bet arī neverbālos komponentus. Pie ķermeniskās sasveicināšanās var pieskaitīt rokasspiedienu, skūpstu, noliekšanos, uzsitienu pa plecu aplausus utt. Rietumeiropā, Skandināvijā, Ziemeļamerikā un arī Latvijā visizplatītākais neverbālās saskarsmes elements ir sarokošanās. Rokas pasniegšanas veids un kārtība ir daudzveidīga atkarībā no kultūras atšķirībām. Taču attīstoties lietišķajai saskarsmei starptautiskā līmenī, ir izveidojušās arī kopīgas iezīmes.

Kopīgi sarokošanās principi ir šādi:

· Roku pirmais sniedz vecākais – jaunākajam, sieviete – vīrietim, pasniedzējs – studentam, augstākstāvoša persona – zemākstāvošai.

· Vīrietis vienmēr sniedz roku stāvot, sieviete var pasniegt roku arī sēžot. Šo priekšrocību var izmantot gados vecāki cilvēki un augstāka ranga personas. Ja vīrieši ir labi pazīstami, viņi var sarokoties nepieceļoties. Sarokoties nepieceļoties var arī tad, ja tas traucē vai apgrūtina apkārtējos.

· Pēc sarokošanās vīrietim ir atļauts apsēsties tad, kad to ir izdarījusi sieviete. Tas pats attiecas uz gados jaunāka vai zemāka ranga personu attiecībā pret gados vecāku vai augstāka ranga personu.

· Parasti sasveicinoties dod labo roku, taču dažās valstīs, piemēram, Malaizijā pasniedz abas rokas. Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos kreisā roka tiek uzskatīta par “netīru”, tāpēc ar to nekad nedrīkst sarokoties.

· Pievienojoties kādai grupai, parasti roku sniedz visiem grupas locekļiem, vispirms augstākstāvošajai personai. Austrumu kultūrās vēl joprojām vispirms cieņa tiek izrādīta vecākiem cilvēkiem neatkarīgi no ranga.

· Parasti sarokojas sasveicinoties vai sasveicinoties un atvadoties. Arābu zemēs ir pieņemts paspiest roku ikreiz, kad cilvēki satiekas, neatkarīgi no tikšanos skaita dienā. Citās zemēs, arī Latvijā, sarokojas tikai satiekoties vai satiekoties un atvadoties.

· Sasveicinoties ir pieņemts skatīties acīs. Izņēmums ir Austrumu kultūras, kurās skatīšanos acīs varētu interpretēt kā necieņas izrādīšanu. Austrumos ir pieņemts pacelt skatienu aptuveni kaklasaites mezgla augstumā.

· Pasniegtā roka jāpieņem vienmēr, pretējā gadījumā sniedzējs to var uzskatīt par apvainojumu.

· Sasveicinoties nedrīkst otru roku turēt kabatā, jo to var uzskatīt par necieņas izrādīšanu.(17-19)

Lai gan pastāv kopīgas iezīmes, dažādās kultūrās rokasspiediens var atšķirties pēc ilguma un stipruma.

1.3. Iepazīšanās un iepazīstināšana.

Lietišķajā pasaulē šim rituālam ir gan praktiska, gan reprezentatīva loma. Iepazīstināšanai vai priekšā stādīšanās procedūrai ir divas formas: Tiešā (katrs pats stādās priekšā) un pastarpinātā (saskarsmē iesaistās trešais jeb starpnieks). Trešā persona visbiežāk ir biznesa partneris, kopīgs paziņa, namatēvs vai namamāte. Plašākos saietos parasti iepazīstinātāja lomu uzņemas organizators.(21-23)

Iepazīstoties, tā pat kā sasveicinoties, jāievēro noteikta kārtība. Vīrieti stāda priekšā sieviete, jaunu cilvēku – gados vecākam, padoto – priekšniekam. Jāatceras, ka lietišķajās attiecībās kārtību nosaka dienesta stāvoklis, nevis dzimums vai vecums. Ja cilvēki iepazīstas vai tiek iepazīstināti, ir jāpieceļas, izņemot atsevišķus gadījumus, kad tas nav iespējams.

Pirms cilvēku savstarpējās iepazīstināšanas ir pieklājīgi vispirms lūgt atļauju. Latvijā atļauja tiek lūgta ar vārdiem “Atļaujiet jūs iepazīstināt!”, “Atļaujiet stādīt priekšā!”. Kad atļauja ir dota, iepazīstināšanu parasti sāk ar vārdiem “Mans kolēģis [vārds, uzvārds].”. Nebūtu ieteicams lietot norādāmos vietniekvārdus, piemēram, “Tas ir mans kolēģis” vai “Lūk, tas/šis cilvēks ir.”.

Nereti iepazīstinot min arī personas ieņemamo amatu, profesionālo statusu vai akadēmisko grādu. Trešā persona dažreiz iepazīstinot sniedz īsu informāciju par personu, lai ievadītu turpmāko sarunu. Iepazīstinot sievieti ar vīrieti vai otrādi, parasti pirmo nosauc vīrieša, tad sievietes vārdu un uzvārdu, ja sievietei ir pavadonis, vispirms iepazīstina ar sievietes pavadoni un tad – ar pašu sievieti. Ja mājās viesojas paziņas un biznesa partneri, viņus stāda priekšā mājiniekiem, nevis otrādi.

Pēc iepazīšanās ir pieklājīgi izteikt savu prieku par to. Pirmos vārdus parasti saka sievietei, gados vecākam vīrietim vai augstākstāvošai personai.

Īslaicīgā saskarsmē, piemēram, nejauši satiekoties liftā, nav obligāti jāiepazīstina ar blakus stāvošo cilvēku. It īpaši tas nav vajadzīgs tad, ja ir skaidri zināms, ka šiem cilvēkiem nebūs nekādu lietišķu attiecību un viņi turpmāk netiksies.

Lai arī iepazīšanās formas tiek stingri regulētas, mūsdienās tās kļūst daudz brīvākas un cilvēku attieksme pret tām ir tolerantāka. Agrāk sarunas laikā turēt roku kabatā bija nepieklājīgi, savukārt tagad turēt roku kabatā nebūtu pieņemams sasveicināšanās brīdī, taču sarunas laikā tas vairs netiek uzskatīts par etiķetes pārkāpumu.(21-23)

1.4. Lietišķā sarakste

Lietišķajā pasaulē vēstules un citas sarakstes formas tiek dēvētas par biznesa korespondenci jeb lietišķo saraksti. Tā pilda korespondences apmaiņas funkciju starp cilvēkiem vai uzņēmumiem, un tai ir lietišķs raksturs. Lietišķas vēstules atšķirībā no privātām vēstulēm parasti raksta ar datoru. Darījumu vēstules ir saturīgas, loģiskas, īsas un bez liekvārdības. Lietišķajām vēstulēm ir stingri noteikta struktūra. Vēstules sākas ar oficiālu uzrunu, pēc tam seko īss problēmas izklāsts un nobeigums. Nereti lieto atsauces uz iepriekšējo saraksti vai dokumentiem, vēstules beigās ir datums un paraksts.

Dažās kultūrās cilvēkus uzrunā tikai uzvārdā, citās lieto vārdu un uzvārdu, citās tam pievieno amatu un/vai akadēmisko grādu. Biznesa korespondencē uzrunas un nobeiguma forma ir stingri noteikta. Anglijā nobeiguma formas lietojums ir atkarīgs no uzrunas, piemēram, pie uzrunas, kas sākas ar ”Dear Sirs/Sir/Madam [uzvārds]”, tiek izmantota nobeiguma forma “Yours faithfully” vai “Yours sincerely”, savukārt pie uzrunas “Dear [vārds]” – “Best wishes”. (23)

Aiz oficiālajām uzrunām parasti lieto uzvārdu. Zemēs, kur cilvēkam parasti ir viens uzvārds un viens vārds un tie tiek lietoti zināmā secībā, šo prasību var viegli izpildīt. Taču Ķīnā, kur cilvēkam mēdz būt uzvārds un vairāki vārdi, uzvārds parasti tiek nosaukts vai rakstīts pirmais. Taču jābūt uzmanīgiem, jo ķīnieši un japāņi starptautiskajā biznesā dažreiz, veidojot vizītkartes, maina savu ierasto vārdu kārtību. [1] (24)

Kā norādīts Andrew Littlejohn grāmatā “Company to Company” par biznesa vēstuļu rakstīšanas pamatprincipiem, biznesa vēstules tiek iedalītas trīs grupās – formālajās biznesa vēstulēs, personiskajās biznesa vēstulēs un neformālajās biznesa vēstulēs. Atkarībā no vēstules tipa ir jāievēro struktūras un satura atšķirības.

Formālās biznesa vēstules ir oficiālākas un, kā jau rāda nosaukums, formālākas. Parasti formālajās vēstulēs lieto formu “mēs”, ar to domājot uzņēmumu vai iestādi. Formālā vēstule sastāv no uzrunas, ievadvārdiem, kur tiek pateikts rakstīšanas iemesls, galvenās daļas, kur tiek izklāstīts fakts, nobeiguma, kur tiek runāts par nākotni, un atvadīšanās vārdiem. Vēstules sākumdaļā nereti tiek dota atsauce uz kādu konkrētu dokumentu (līgumu, rēķinu, iepriekšējo vēstuli, minot tās rakstīšanas datumu un/vai numuru) vai telefona sarunu. Valodas stils ir atturīgs, bezpersonisks un ļoti pieklājīgs.

Pie otrās vēstuļu grupas tiek pieskaitītas personiskās jeb privātās biznesa vēstules. Personisko biznesa vēstuļu struktūra ir nedaudz atšķirīga no formālo vēstuļu struktūras. Ievadvārdos parasti atsaucas uz pēdējo tikšanos vai telefona sarunu, paužot par to prieku. Nobeigumā seko kāda personiska informācija. Nereti ar vēstules saņēmēja starpniecību tiek nodoti sveicieni kādai trešajai personai.

Neformālās biznesa vēstules struktūra un valodas stils ir atšķirīgs no formālās un personiskās biznesa vēstules. Līdzīgi kā personiskajā biznesa vēstulē, sākumā un beigās tiek minēta kāda informācija, kas raksturo personu labās personiskās attiecības. Valoda ir vienkāršākā, un frāzes tiek saīsinātas, piemēram, tā vietā lai lietotu frāzi “Es būtu pateicīgs, ja Jūs varētu.”, raksta “Vai Jūs varētu.?”.

Lietišķā sarakste balstās uz konkrētām prasībām, kuras nereti ir starptautiski atzītas. Tas palīdz nodot informāciju saprotamā veidā un ļauj izvairīties no pārpratumiem. Lietišķās sarakstes principi nedaudz mainās, rakstot elektroniskās vēstules.

1.5. Tīkla etiķete un elektroniskā pasta lietošanas principi.

Interneta un elektroniskā pasta lietošana ir kļuvusi par vietējo un starptautisko uzņēmumu saziņas neatņemamu sastāvdaļu. Internets ir ērts, salīdzinoši lēts un ļoti ātrs līdzeklis informācijas nodošanai un saņemšanai. Elektroniskais pasts jau daudzviet pilnībā ir aizstājis faksa lietošanu, jo ar to iespējams nodot informāciju daudz kvalitatīvākā formā. Elektroniskā pasta lietotājiem ir arī iespēja nosūtīt dokumentus, kurus saņēmējs vajadzības gadījumā var rediģēt un nosūtīt atpakaļ. Var teikt, ka interneta iespējas kļūst aizvien neierobežotākas un tādēļ to lietotāju skaits pasaulē arvien pieaug.

Internetā, tāpat kā tiešajos kontaktos un biznesa korespondencē, ir jāievēro etiķetes normas. Lai gan par interneta lietošanu ir izdotas vairākas rokasgrāmatas, tīkla etiķete ir tikai veidošanās stadijā. Angļu valodā interneta jeb tīkla etiķetei ir izveidojies saīsināts nosaukums netiquette. Tīkla etiķete ir uzvedības normas un noteikumi, kas regulē cilvēka darbību un sazināšanās principus tīklā. Elektroniskās vēstules ir lietišķas sarakstes jeb biznesa korespondences sastāvdaļa. Rakstot šīs vēstules, jāievēro līdzīgas prasības, kā rakstot lietišķās vēstules vai sūtot faksu. Īpatnība ir tāda, ka elektroniskās vēstules ir vēl lakoniskākas, īsākas un ietver tikai pašu būtiskāko informāciju. Lai gan elektroniskā pasta etiķete ir nedaudz liberālāka, tā nosaka, ka uz elektroniskajām vēstulēm ir jāatbild 24 stundu laikā (izņemot brīvdienas).

Lai izceltu svarīgāko un paātrinātu pretējās puses informācijas saņemšanu, elektroniskajās vēstulēs bieži lieto standarta saīsinājumus. Latviski tiek lietoti daudzi dažādi saīsinājumi, galvenokārt tādi paši kā vēstulēs vai faksos. Starptautiski izplatīti ir saīsinājumi no angļu valodas vārdiem, piemēram: OBO – our best offer (mūsu labākais piedāvājums); DTD – dated (datēts); B4U – before you (pirms Jums) u.c.

Noformējot elektronisko vēstuli, nedrīkst ignorēt aili Subject jeb Temats. Šajā ailē pēc iespējas precīzāk un īsāk jāformulē vēstules saturs, Tas saņēmējam palīdz ātri orientēties un saprast, par ko ir rakstīts vēstulē, un ienākošās vēstules sakārtot pēc to svarīguma.

Virginia Shea, kas raksta par tīkla etiķeti, ir formulējusi vairākus principus, kuri jāievēro tīklā. Lūk daži no tiem:

· Cilvēciskuma un zelta morāles princips. Nereti cilvēki tīklā uzvedas nekulturāli vai rupji, īpaši, ja rakstītais ir anonīms.

· Tīklā ir svarīgi ievērot tos pašus uzvedības standartus, ko dzīvē. Protams, uzvedības noteikumi tīklā mēdz būt nedaudz atšķirīgi, bet to nozīme nemainās.

· Citu cilvēku laika respektēšana. Pirms nosūtīt elektronisko vēstuli, jāpārliecinās, vai tā nav veltīga sava un citu cilvēku laika tērēšana un vai vēstules nosūtīšana patiešam ir nepieciešama.

· Loģika, saprotamība un pieklājība. Tīklā cilvēku vērtē nevis pēc apģērba, vecuma, ādas krāsas vai svara, bet pēc rakstīšanas kvalitātes. Svarīga ir ne tikai stila, bet arī pareizrakstības ievērošana.

· Cilvēka privātās dzīves respektēšana un laika atšķirību ievērošana. Sūtot elektronisko pastu, tāpat kā zvanot vai sūtot faksu, ir jāievēro laika ierobežojumi un atšķirības.

· Kļūdu piedošana. Cilvēki, īpaši tie, kuri internetu tikai apgūst, nereti pieļauj dažādas kļūdas. Ja uz kļūdām patiešām nepieciešams norādīt, tas jādara delikāti.

Papildus standarta etiķetes prasībām atsevišķas organizācijas un uzņēmumi ir izveidojuši savu koncepciju un principus interneta lietošanai un elektroniskā pasta sūtīšanai. Elektroniskā saziņa tiek kontrolēta un darbavietā pieļaujama tikai darba vajadzībām. Bieži vien tīkla lietošanas noteikumus reglamentē iekšējās kārtības noteikumi. Elektroniskajām vēstulēm parasti ir noteikts formāts , un tajās ir iekļautas ziņas par uzņēmumu vai darbinieku.[8]

1.6. Vizītkartes

Vizītkartes prezentācija ir nozīmīga biznesa etiķetes sastāvdaļa. Vizītkartē ir rakstīts personas vārds, uzvārds, ieņemamais amats, uzņēmuma koordinātas un informācija par kontaktu iespējām. Vizītkartes izmērs parasti ir 10 X 5 cm. Vizītkaršu krāsa un izskats mēdz nedaudz atšķirties, taču to veidošanā jāievēro noteikti pamatprincipi.

Vizītkartes var iedalīt biznesa, ģimenes un privātās vizītkartēs. [1]

Lietas, kas jāievēro privātās iepazīšanās gadījumos:

· Sieviete nekad neatstāj savu vizītkarti neprecēta vīrieša mājās;

· Precēta pāra mājās viesis atstāj divas vizītkartes;

· Pēc iepazīšanās ar sievieti vīrietis sūta savu vizītkarti arī viņas dzīvesbiedram.[5]110

Lai gan biznesa vizītkartes starptautiskajā mērogā tiek veidotas pēc līdzīgiem principiem un satur līdzīgu informāciju, attieksme pret tām ir atšķirīga. Austrumu zemēs, piemēram, Japānā, vizītkaršu pasniegšanai un saņemšanai ir izveidojies īpašs rituāls. Tas ir šāds: vizītkarti dod un saņem ar abām rokām, rūpīgi apskata to četras piecas sekundes un tad ieliek vizītkaršu makā. Austrumu zemēs pret vizītkarti izrāda tādu pašu cieņu kā pret personu, kura to ir pasniegusi. [1]

Tādēļ pirms biznesa attiecību sākšanas būtu svarīgi izpētīt šo aspektu, lai neradītu nepareizu iespaidu.

Attiecībā uz vizītkartēm nereti tiek pieļautas vairākas kļūdas:

· Vizītkartes nav pieejamas pietiekamā daudzumā;

· Uz vizītkartēm tiek pierakstītas piezīmes, papildu informācija vai komentāri;

· Vizītkarte tiek ņurcīta rokās vai novietota neatbilstošā vietā;

· Saņemtā vizītkarte nejauši tiek aizmirsta;

· Vizītkarte tiek izmantota kā rādāmkociņš;

· Saņemtā vizītkarte tiek nekorekti komentēta vai netiek aplūkota vispār;

· Starptautiskajā saskarsmē netiek ņemtas vērā partnera nacionālās īpatnības (piemēram, Austrumu kultūras rituāls, pasniedzot un saņemot vizītkarti) u.tml.

Šādas un līdzīgas kļūdas tiek pieļautas tad, ja cilvēks nezina etiķetes normas, kas attiecas uz vizītkaršu pasniegšanu un saņemšanu. Lai izvairītos no kļūdām, jāiepazīstas ar vizītkaršu lietošanas noteikumiem.

Barbara Pachter un Marjorie Brody, starptautiskās biznesa etiķetes konsultantesun grāmatas “Biznesa etiķetes rokasgrāmata” (“Complete Business Etiquette Handbook”) autores, ir izdalījuša četrus galvenos nosacījumus, kas jāatceras, prezentējot savu vizītkarti savu vizītkarti starptautiskās biznesa attiecībās.

Starptautiskajā saskarsmē ieteicams lietot divvalodu vizītkartes. Vienā pusē informācija jāraksta savā valodā, otrā – attiecīgās valsts valodā. Divvalodu vizītkartes ieteicams lietot Tuvajos Austrumos, Āzijā un Austrumeiropā. Uz vizītkartes jābūt informācijai par amatu un/vai titulu. Eiropā īpaši nozīmīgi ir parādīt arī akadēmisko grādu. Vācijā, Dānijā un Zviedrijā uz vizītkartes mēdz rakstīt arī sava uzņēmuma dibināšanas datumu. Šajās valstīs vairāk uzticas senākiem uzņēmumiem. Rakstīt uzņēmuma moto uz vizītkartes nav labs stils, jo potenciālais partneris to var uzskatīt par ietekmēšanu.

Lietišķam cilvēkam ik dienu jānēsā līdzi vizītkartes, lai nenonāktu neērtā situācijā, kad nav vizītkartes, ko pasniegt darījumu partnerim.

Pasniegšanas vieta un laiks ir īpaši nozīmīgs Austrumu kultūrās. Piemēram, Japānā vizītkarti pasniedz tad, kad persona ir iepazīstinājusi ar sevi un paklanījusies. Pirmais savu vizītkarti pasniedz viesis. Itālijā un Nīderlandē vizītkartes pasniedz tikai tikšanās beigās.

Vizītkartes pasniegšanas rituāls ir stingri noteikts, īpaši – Austrumu kultūrās. Divvalodu vizītkartes pasniedz ar to pusi uz augšu, uz kuras rakstīts vietējā valodā. Tuvajos Austrumos, Āzijā un Āfrikā vizītkarti pasniedz tikai ar labo roku. Japānā, Ķīnā, Singapūrā un Honkongā vizītkarti pasniedz ar abām rokām. Kad vizītkarte ir pieņemta, saņēmējam jāizsaka pateicība. Japānā ir pieņemts vizītkarti turēt uz galda visu tikšanās laiku. Makā vizītkarti ieliek tikai tad, kad tikšanās ir beigusies.

Starptautiskajā praksē ir pieņemti simboliski apzīmējumi attieksmes paušanai pret personu, kurai nosūta vizītkarti. Šie apzīmējumi ir saīsinājumi no franču valodas. Tie plaši tiek lietoti diplomātiskajās attiecībās, taču tos izmanto arī augsta līmeņa lietišķajos kontaktos. Oficiālos gadījumos saīsinājumus raksta ar zīmuli vizītkartes kreisajā apakšējā stūrī.

Parasti tiek izmantoti šādi saīsinājumi:

P.R. – pour remercier (pateicība);

P.F. – pour feliciter (apsveikums);

P.F.C. – pour faire connaissance (prieks par iepazīšanos);

P.P. – pour presentation (iepazīšanās neklātienē);

P.P.C. – pour prendre conge (atvadīšanās neklātienē);

P.C. – pour condoleances (līdzjūtības izteikšana).

Pirms vizītkartes izmantošanas citā valstī ir jāiepazīstas ar vietējām tradīcijām un vizītkartes pasniegšanas rituāliem. Starptautiskajā biznesā vizītkartes ir vēlams lietot, jo tās palīdz uztvert un saglabāt informāciju par personu. Vizītkarte pilda arī reprezentatīvu un reklāmas funkciju.[1]

2. ETIĶETES NORMAS CITĀS ZEMĒS UN VALSTĪS

2.1. Japāna

Japāņu etiķete krietni atšķiras no citu tautu uzvedībs noteikumiem. Viņu tradīciju savdabība krīt acīs jau pirmajā brīdī, jo īpaši, ja ļaujamies kārdinājumam to salīdzināt ar mūsu vai lielākajā Eiropas daļā izplatītajām pieklājības normām. Ievērot un fiksēt šīs atšķirības nesagādā pūles, taču daudz grūtāk ir tās saprast un novērtēt.

Reizēm saskarsmes gaitā dažas japāņu uzvedības izpausmes var tikt aplami uztvertas, radot neizpratni un aizspriedumus pret partneri.

Japāņu uzvedības kodekss balstās uz piederību noteiktai struktūrai, grupai, firmai vai korporācijai, kurā locekļi ir savstarpēji cieši saistīti, kur visu nosaka sociālo, morālo un uzvedības normu hierarhija.

Katrā sociālā grupā ir vecākie un jaunākie. Gados vecākie pret jaunākiem (arī pret padotiem) izturas atsaucīgi, savukārt jaunajiem allaž jāpiebremzē degsme un nemitīgi jāapliecina pateicība vecākajiem. Nepakļaušanās sirmam vecumam Japānā ir samērā reta prādība. Uzticība noteiktai grupai, kurai esi piederīgs, šai zemē tiek atalgota ar darba līgumu uz mūžu un regulāru pakāpšanos pa karjeras kāpnēm.

Šī sarežģītība, daudznozīmība un nenoteiktība izpaužas tādās vienkāršās valodas formās kā noliegums vai apstiprinājums. Vārds “jā” japāņu valodā ne vienmēr apzīmē vai izsaka apstiprinājumu. Visbiežāk tas liecina par dzirdētās informācijas uztveršanu un gatavību arī turpmāk uzklausītpartneri. Vēl vairāk sarežģītības slēpjas japāņu nē. Katrs latvietis, gluži tāpat kā vācietis, itālietis vai amerikānis, uz jautājumu „Vai tie nav jūsu dokumenti?” atbildēs: “Nē, tie nav manējie”. Japānis visdrīzāk teiks: “Jā, tie nav mani.”

Japāņu valodas etiķete nepieļauj pārāk kategoriskus formulējumus. Viņi cenšas izvairīties no piedāvāto lūgumu un priekšlikumu tieša noraidījuma, tāpēc mēģina svus formulējumus nogludināt vai parādīt nekonkrētus.

Eiropiešus parasti mulsina nekategorisku apgalvojumu formas dominante izteikumos un vairāku noliegumu pielietojums vienā frāzē. Taču tas netiek darīts speciāli, vien tālab, lai sarunas biedram neuzstieptu savu viedokli, neietekmētu viņu un atstātu sprieduma izvēles brīvību.

Ja japāņu partnerim izrādīsiet necieņu, tad viņš vienkārši partrauks nevēlamo saziņu. Atbildēt uz rupjību vai pat izteikt apvainojumus japānim nozīmē vairāk nekā pašcieņas aizskarumu, taču pie aktīva uzbrukuma ķeras tikai ārkārtējā gadījumā.[2]

Būtiskāka par runas un uzvedības normām ir vispārēja pieklājība un centieni nevienu neaizvainot. Jebkāda dusmu vai citu emociju izpausme tiek uzskatīta par vājuma pazīmi.[6]

Lai panāktu harmonisku saskaņu japāņi labprāt piekrīt neformālai saskarsmei. Vēl vairāk, daļu jautājumu japāņi labprāt izlemj neoficiālā gaisotnē: bārā viai restorānā, protams, draudzīgā noskaņā. Pie oficiālā sarunu galda saskarsmes stilam ir dažas īpatnības. Vispirms jau japāņi ir mazvārdīgi. Viņi labprāt savā runā atsakās no visa liekā, jo uz liekvārdību raugās ar aizdomām.

Eiropiešus allaž pārsteidz japāņu maniere – saskarsmes laikā neskatīties sarunas biedram acīs. Starptautiskajos kontaktos pieredzējušie japāņi raugās sarunas biedra sejā, taču acīs – nē. Tas tāpēc, ka saskaņā ar japāņu etiķeti blenzt acīs otram ir slikts tonis.

Japānā darījumu kontaktus mēdz dibināt ar starpnieku palīdzību.

Saskarsmē ar japāņiem ļoti būtiska ir apmainīšanās ar vizītkartēm. To saņemot, jāizrāda cieņa, tikšanās laikā tā jāpatur uz galda, un to drīkst noglabāt tikai pēc sarunu beigām. Šai procedūrā japāņi ir visai kaprīzi, jo vizītkartes saturs viņiem ir galvenais informācijas avots par sarunas biedra statusu. Ja vizītkartes partnerim nav, tad japānis izjūt diskomfortu, kas nekādi nenāks par labu attiecību attīstībai.

Kontaktējoties ar japāņiem, jāpatur vērā, ka par lietas būtību sarunas pirmajās 15 minūtēs nerunā. Sākumā var apjautāties par ģimeni, neslēpt augsto novērtējumu Japānas ekanomikai, parunāt par vēstures tematiem, mākslu, laiku un tikai pēc tam ķerties vērsim pie ragiem. Jebkurā, pat visgrūtākajā sarunu situācijā jācenšas saglabāt mieru. Esiet kautrīgs, korekts, atturīgs, centieties bieži atvainoties, jo tā japāņiem ir pieņemts.

Lietišķos kontaktos humoru un jokus labāk neizmantot. Neformālā gaisotnē var pamēģināt, bet jāpatur prātā, ka daudzas lietas japāņi uztver burtiski. Tāpēc ne vien joks, bet pat gluži nevainīgs žargona teikums spēj pagalam satraukt japāni un apdraudēt iesāktos kontaktus.

Japānā nav pieņemts sasveicinoties sarokoties; aizskart partneri, apņemot viņu ap pleciem, vai vispār fiziski pieskaroties.

Japānā nav pieņemts piecelties, ja telpā ienāk vecāks cilvēks, kaut arī tas būtu nozīmīgākais vietējās sabiedrības hierarhijā. Jo, raugi, viņu apziņā stāvošais iepretī sēdošajam jau tāpat atrodas daudz cienījamākā pozā.

Japāņi ir ļoti punktuāli un praktiski, tāpēc nekad nenokavē tikšanos, saprotams, to pašu gaida arī no partnera. [2]Citos gadījumos laiks ir plūstošs. Sapulce turpinās tik ilgi, kamēr viss ir izrunāts vai kamēr to pārtrauc kāds augstākas priekšniecības rīkojums.ja cilvēks atstāj darbu pirmais, pat gadījumos, kad viņš ir izpildījis savus tiešos pienākumus, to uzskatīs par necieņu pret pārējiem grupas dalībniekiem un aizvainojošu attieksmi pret vadītāju.[6]

Nav grūti pamanīt, ka japāņi žestikulē daudz mazāk nekā citu nāciju pārstāvji. Viņiemnav pieņemts enerģiski vicināt rokas un publiski paust savas jūtas. Žesti ir lakonski, skopi, strupi vai pat dīvaini. Tā, piemēram, lai norādītu uz kādu klātesošo, japānis tā virzienā pastiepj zodu. Ja japānis vēlas sacīt “Es pats”, tad viņš ar rādītājpirkstu piedur savam degungalam. Īkšķa un rādītājpirksta savienojums aplītī nozīmē naudu.

Dāvanu apmaiņa japāņiem ir pieņemta lieta, zināma nodeva vēsturiskām tradīcijām, kas tiek izmantota arī attiecībās ar ārzemniekiem. Dāvanu saņemšana un nodošana jāveic ar abām rokām, pie tam dziļi paklanoties. [2](70-74)

2.2. Francija

Dīvainā kārtā tieši francūžiem vairāk nekā citu tautu pārstāvjiem patīk vusur meklēt līdzības un salīdzinājumus. Mūsdienīgs, labi audzināts francūzis to nekad nepateiks skaļi. Kaut arī tieksme salīdzināt sevi ar citiem ir ieprogrammēta viņu raksturā un sakņojas nacionālajā mentalitātē.

Francūzis neko neuztver pārāk nopietni.[2]61

Latvišiem tik raksturīgais atturīgums, neizteiksmīgā klusēšana uz intelektuāli viengabalaino francūzi ar viņam tik raksturīgo loģisko, aso prātu un reālo skatu uz dzīvi var iedarboties pat nomācoši. Klusēšana un nogaidīšana ir vissliktākā poza saskarsmē ar framcūzi, jo viņa komunicēšanās stils ir enerģisks un aktīvs. Francūzis sarunas laikā bez jebkādām ceremonijām var pārtraukt savu partneri izsakot kritiskas piezīmes vai pārlieku emocionālus pretargumentus. Taču nevajag to uztvert kā necieņas izrādīšanu. Vienkārši jābūt psiholoģiski gatavam uztvert franču tempermentu kā nacionālu īpatnību, bet nekādā ziņā nav jākrīt panikā un jādistancējas.

Pirms pieņemt kādu lēmumu, francūzis noteikti gribēs sīki un smalki izpētīt itin visus priekšlikumu aspektus, tāpēc gaidāmai sarunai ar francūzi nepieciešams sagatavoties īpaši rūpīgi. Tikšanās reizē jābūt gatavam arī uz birokrātiskiem aizspriedumiem. Franči ļoti ciena subordināciju, tāpēc jebkura lēmuma pieņemšana notiek strikti ievērojot hierarhiju.

Franči lietišķo sarunu laikā izturās piesardzīgi. Tas izpaužas gan partnera izvēlē, gan lēmumu pieņemšanā un kontraktu parakstīšanā. Francūzis ne vienmēr būs gatavs riskēt.[2](62)

Jaunus partnerus viņi meklē pēc rekomendācijām, protekcijām, izmantojot ģimenes vai radnieciskos sakarus, kā arī draudzīgus un finansiālus kontaktus. Jūsu pilnvaru atzīšana un lietišķas sarunas sāksies tikai pēc tam, kad būsit iepazīstināts ar darījumā iesaistītajiem juristiem un advokātiem. Tāpēc varat būt drošs, ka darījuma līgums ar franču uzņēmēju vienmēr būs ļoti komkrēts, juridiski precīzs un nevainojams, to nevarēs dažādi iztulkot un izmantot kā pretargumentu pastāvošai likumdošanai.

Taču precizitāte nav tikai advokāta, bet arī jebkura īstena francūža rakstura iezīme. Apbrīnojamas novērošanas spējas un nepārspējama pārliecināšanas māka vienlaikus – arī šīs īpašības droši var piedēvēt fraņčiem. Viņi augstu vērtē loģiku, asu prātu un spilgtas runas dāvanas. Tāpēc viņu dzīve nav iedomājama bez domu apmaiņas, diskusijām, prasmes uzturēt sarunu, kā arī mākas skaisti izteikties, skaisti uzsaukt tostu, elegantu komplimentu dāmai, sirsnīgu apsveikumu vai pateicību kolēģim.

Kaur francūzis lieliski pārzina gan angļu, gan vācu valodu, viņi tās lieto nelabprāt . Ja gribat gūt drošus panākumus, piedāvājiet francūzim savas firmas katalogus, reklāmas bukletus vai kādu citu iespiedprodukciju fraņču valodā.[2]63

Aiz fraņču ārējā viegluma un nepretenciozitātes īstenībā slēpjas cilvēks, kurš māk ieturēt vajadzīgo distanci un necieš familiaritāti. Viņam derdzas uzsišana uz pleca, muguras papliķēšana un jebkura cita līdzīga rīcība. Francijā nav pieņemts uzrunāt cilvēku vārdā, ja nu vienīgi gadījumos, kad esat izteicis tādu vēlmi.

Visbiežāk lietojamās uzrunas formas ir Monsieur! – kungs!, Madame! – kundze! vai Mademoiselle! – jaunkundze! Lietišķos apstākļos, neatkarīgi vai sieviete ir precējusies, vai nav, viņu uzrunā ar Madame!

Neprognozējama būs reakcija, ja klāstīs francūzim savus uzskatus par reliģiju, biznesa ienākumiem, slimībām, ģimenes nepatikšanām, politiskajām simpātijām un antipātijām. Tad jau labāk tērzēt par filosofiju, mākslu, kultūru, tūrisma objektiem, grāmatām, izrādēm u,tml. Īpašu atzinību izpelnīsities, ja spēsit, piemēram, izrādīt patiesu interesi par Francijas kultūru un tās mantojumu.

Pie pusdienu galda nebūtu ieteicams runāt par politiku un biznesu. Par darba darīšanām var sākt runāt tikai uz maltītes beigām, kad tiek pasniegts deserts un kafija. Nopietnu jautājumu apspriešana pirms ēdienreizēm, frančuprāt, liecina par partnera neaudzinātību un aprobežotību. Atklājot savu sakāpināto interesi par naudas lietām, jūsu biznesa izredzes Francijā saruks līdz minimumam. Sadarbojoties ar fraņču partneriem vienmēr der atcerēties, ka viņiem netīk strēbt karstu.[2]64;

Lietišķu jautājumu apspriešana ārpus biroja ir iecienīta arī Francijā.Jūs varat fraņču partneri uzaicināt, piemēram, uz restorānu, kura izvēli labāk atstāt partnera ziņā vai arī paļauties uz savu gaumi. Rēķinu, protams, maksā uzaicinātājs.

To gan ielāgojiet – fraņču ēdieni ir viņu necionālais lepnums! Tāpēc par augstākā mērā nepieklājīgu varētu tikt uztverta jūsu sniegšanās pēc papildus garšvielām. Bet, runājot par dzērieniem, to lietošana ir iecelta kulta godā. Nav cieņā degvīns un viskijs. Priekšrocība tiek dota vīnam. Tāpēc labāk to izvēli atstāt jūsu partnera ziņā.

Ja franču partneris ir uzlūdzis jūs uz pusdienām vai vakariņām savās mājās – jums tiek parādīts liels gods. Šo žestu vart tulkot arī kā tiekšanos pēc labām, stabilām un ilglaicīgām attiecībām.[2]65

Pats par sevi saprotams, ka šāds fraņču drauga labvēlības žests ir attiecīgi jānovērtē, ar to saprotot namitīgu jūsmošanu un komplimentu izteikšanu mājas saimnieka kulināra un vīnpratēja talantam. Par obligātu pateicības zīmi tiek uzskatīta ierašanās ciemos ar dāvanu: konfekšu kārbu, šampanieša pudeli, vīnu (bet tikai tad, ja labi orientējaties šai pasaulē), puķēm (atcerieties, ka baltas krizantēmas Francijā tiek uzskatītas par sēru zīmi, bet neļķes – par nelaimes vēstnesi), suvenīriem un tml.

Ja esat ielūgts ciemos privāti, jums tiks piedota 10-15 minūšu kavēšanās. Visos citos gadījumos jābūt precīzam.

Dot padomus par ģērbšanos Francijā ir diezgan grūti. Taču nekad nevajadzētu aizmirst, ka ārējais izskats uz fancūzi var atstāt noteicošu iespaidu. No laba auduma darinātā klasiska piegrizuma uzvalkā jūs varat justies ērti un pārliecinoši jebkurā situācijā.[2]66

2.3. Arābu zemes

Islama ticība un tās likumi arābu zemēs nosaka cilvēka uzvedību visās situācijās. Arābu zemēs darbadienas ir no sestdienas līdz ceturtdienai: piektdiena ir musulmaņu brīvdiena.

Musulmanis lūdz Dievu piecas reizes dienā. No tiem kuri nav musulmaņi, netiek gaidīta piedalīšanās ceremonijā, bet viņiem nevajadzētu traucēt vai pārtraukt svēto rituālu. Nedrīkst ar kāju uzkāpt uz lūgšanu paklāja, ne arī iet garām lūdzējam pa priekšu.

Mošeja ir svēta vieta. Ārzemniekam vajag iepriekš apjautāties, vai viņš drīkst apmeklēt mošeju. Ja atbilde ir pozitīva, jāievēro ģērbšanās noteikumi un jāatturas no fotogrāfēšanas, ja tas nav atļauts.

Arābi ļoti silti un sirsnīgi sasveicinās ar sava dzimuma pārstāvi. Viņi var skūpstīt viens otram vaigu trīs vai četras reizes pēc kārtas. Sarokošanās ir parasta parādība, pēc tam roku pieliek pie sirds, tādejādi norādot, ka sveicināmais tiek ieslēgts sirdī.

Persona, kura atrodas darījuma braucienā, sasveicinās ceremonijas laikā var pasniegt savu vizītkarti. Labi, ja vizītkartē teksts ir arī arābu valodā.

Ja saņemts uzaicinājums viesoties mājās, lielākoties var sagaidīt eiropeisku maltīti. Reizēm namatēvs aicina jūs apsēsties uz zema spilvena un ņemt ēdienu ar rokām. Nesēdi tā, lai citiem būtu jāpēta tavas kurpju zoles, toties, ja jūs pārliekat vienu kāju pār otru, to uzskata par apvainojumu. Gan ēd, gan sniedz ēdienu ar labo roku. Arābi ir ļoti viesmīlīgi, tiek piedāvāts daudz ēdiena, un saimnieki gaida, lai viesis arī daudz ēstu; tādejādi tas apliecina savu cieņu pret piedāvāto cienastu.

Vienalga kādā valstī tas arī notiktu, sarunās vajadzētu izvairīties no ticības apspriešanas, kā arī nerunāt par Tuvo Austrumu politiku un starptautisko naftas politiku. Nedrīkst kritizēt pastāvošo kārtību, ne arī runāt par suņiem. Tāpat arī navajadzētu pārāk jūsmot par kādu priekšmetu, jo namatēvs var to jums uzdāvināt un jūs nedrīkstat nepieņemt: pretējā gadījumā viņu apvainosit. Tiesa, saņemot dāvanu, jaatbild ar līdzvērtīgu pretdāvanu.

Viesim, kasdodas uz arābu zemēm, jāievēro ģērbšanās noteikumi. Vīriešiem jāģērbj uzvalks un jāsien kaklasaite, bet sievietēm jāvelk gari un paplati tērpi, kas neizceļ auguma formas. Šorti netiek atzīti nedz vīriešiem , nedz sievietēm.

Vīrietim ārzemniekam pret arābu sieiveti jāizturas ar īpašu cieņu. Sievieti ar aizsegtu seju vīrietis ārzemnieks vispār nedrīkst uzrunāt. Sievietēm ārzemniecēm ir vieglāk tuvoties savām arābu masām.[4]630;631

2.4. Zviedrija

Par zviedra sociālā un psiholoģiskā portreta rakstūrīgajām iezīmēm pieņemts uzskatīt nopietnību, pamatīgumu, racionālismu, lietišķumu, darbīgumu, saprātīgumu, akurātumu, uzticamību, godīgumu.

Arī zviedrus var uzskatīt par pedantiem. Tāpēc nebūs labi, ja pie pirmās tikšanās uzrunāsit viņu vārdā. Visās lietās vēlams ievērot secību. Tikšanās un darījumi tiek plāmoti laikus. Zviedriem patīk, ja viņi jau iepriekš zina sarunas dalībnieku vārdus un iecerētā pasākuma programmu. Plānojot lietišķas tikšanās ar zviedriem, neaizmirstiet, ka visas aktivitātes šajā valstī pamirst līdz ar vasaras atvaļinājumu, Ziemassvētku vai Lieldienu brīvdienu sākšanos.[2]60

Ikvienu Zviedrijas sabiedriskās un biznesa dzīves aspektu blīvi caurauž vēlme panākt vienprātību un kompromisu.

Vienotības un piederības apziņa ir noteicošā galvenokārt sociālā, nevis individuālā līmenī – privātajā dzīvē zviedri ir ļoti noslēgti, lieli individuālisti, un viņu starpā valda sacensības gars.

Gluži tā pat kā pārējās Skandināvijas valstīs, arī Zviedrijā sievietēm piešķirts tik augsts statuss un loma, par kādu citur var tikai sapņot.[6]112

Diskusijas būs noritējušas apmierinoši tikai tad, ja tajās panākta pilnīga vienprātība. Retais atbalstīs nostāju, ka lēmums ir labs tāpēc vien, ka to izdevies pieņemt. Izlēmība kā pašmērķis neizpelnīsies nekādu atzinību, bet vārdam “kompromiss”zviedru izpratnē nepiemīt negatīva pieskaņa. Tāpēc lēmumu pieņemšana norit ārkārtīgi lēni, un tas varētu tracināt cilvēkus, kas ir pieraduši pie daudz straujākas rīcības, toties šo apdomību kompensē pieņemto lēmumu īstenošanas efektivitāte.

Zviedru sabiedrībā valda koleģialitāte, taču ne kolektīvisms. Zviedru vadītājiem jābūt gataviem atvēlēt daudz vairāk laika pretrunīgu pozīciju uzklausīšanai, pārliecināšanai un viedokļu samierināšanai, nekā to spētu paciest, piemēram, viņu anglosakšu vai fraņču kolēģi. Nesaskaņas un konkurence ir visai izplatīta parādība, tomēr galu galā panākta vienošanās tiek augstu vērtēta. Par vadītāja otro dabu kļūst vidutāja un sarunu risinātāja iemaņas, kas balstās prasmē pamatot savu viedokli, pārliecināt un saglabāt atturību. Koleģialitāti apliecina vieglums, ar kādu zviedri bez vilcināšanās un neņemot vērā ne ieņemamo amatu, ne dzimumu, sabiedrisko stāvokli vai vecumu familiāri sāk uzrunāt cits citu vārdā.[6]115

Salīdzinājumā ar zviedriem pat šveicieši šķiet gatavie tūļas. Ja tikšanosparedzēts beigt noteiktā laikā, tā arī notiks, lai gan viss vēl nav izrunāts. Neprecizitāti neuzskata par neizdarību vai par rupjību, vēl ļaunāk – tā ir būtiska rakstura trūkuma izpausme.

Zviedrijā cilvēki tiecas strikti nodalīt darījumus no draudzības. Saasinātā vēlme saglabāt privātās dzīves intimitāti nosaka to, ka korporatīvā dzīve ir saistīta tikai un vienīgi ar biznesu.

Pirms kopīgām lietišķām vakarīņām ar zviedru partneriem nav nepieciešamības apzināt jaunumus politikas un kultūras jomā – pietiks, ja zināsiet par jaunākajiem vietējās futbola komandas sasniegumiem. Ne tāpēc, ka zviedri neinteresēetos par politiku vai mākslu, – ar biznesa partneriem šādas lietas apspriest nav pieņemts. Personīgi jautājumi nedrīkst traucēt darījumiem vai aizēnot tos. Lai cik nepiespiesta būtu gaisotne, darījumu partneri no Eiropas dienvidiem reti kad var palepoties, ka viņiem izdevies iepazīt zviedru kolēģus tuvāk.

Zviedri cenšas nepateikt neko lieku, lai izvairītos no konflikta, savukārt tiem, kuri pieraduši par visu no sirds izrunāties, šāds lakonisms var likties nomācošs.

Tā pat kā citiem ziemeļniekiem, arī zviedriem piemīt secīgais jeb pamīšus runas stils. Ikviens runā pēc kārtas bet pārējie uzmanīgi klausās, nepārtraucot un pat nekādi neizrādot savu attieksmi pret dzirdēto. Atšķirībā no runīgākajām tautām zviedros klusums nerada riebumu, tāpat nav jācenšas par katru cenu uzturēt sarunu. Saviesīgu tērzēšanu Zviedrijā, tāpat kā Norvēģijā, nicīgi dēvē par tukšām pļāpām un prasmi sarunāties uzskata drīzāk par sabiedrības uzliktu pienākumu, nevis par priekšrocību.[6]116;117

Klusēšana nebūt nenozīmē negatīvu attieksmi, bet neizsaka arī piekrišanu. Zviedriem tā drīzāk uzskatāma par intraverta rakstura iezīmi un liecina par pārdomām. Tāpēc ne vienmēr uzreiz varēsit uzminēt sava partnera attieksmi pret notiekošo. Daudzās zviedru organizācijās un kompānijās tiek ievērota stingra subordinācija un, ja svešinieks to neievēros, iecerētos panākumus var arī negūt.[2]60

Ja esat uzlūgts paciemoties zviedra mājās, tad uzskatiet to par īpašas uzmanības pazīmi. Te derētu atcerēties, ka zviedru etiķete prasa arī atbildes ielūgumu no jums. Ciemos nākot, noteikti jāņem līdzi puķes namamātei.

Zviedru ģērbšanās stils ir samērā tradicionāls, priekšroka tiek dota klasiskajam. Oficiālās pieņemšanās dāmas nevelk mugurā neko melnu.

Zviedrus pazīstam kā prasmīgus uzmanības un cieņas izrādītājus un izmeklētu apsveikuma runu teicējus. Draudzīgu attiecību labad ieteicams ielāgot viņu svinamās un piemiņas dienas un savlaicīgi nosūtīt atbilstošu atklātnīti, suvenīru vai nelielu dāvanu.[2]61

2.5. Latvija

Baltijas valstīs tradicionāli tiek ievērotas labas uzvedības normas. Oficiālas maltītes laikā saka runas un tostus. Uzrunā lieto “jūs” formu. Ziedi tiek pasniegti visos iespējamos gadījumos, un mazāk oficiālos pasākumos labprāt tiek dziedāts.[4]630

Latvijā pēc pirmajām formālajām iepazīšanās frāzēm cilvēki var sāk arī uzrunāt cits citu vārdā un, ja to pieļauj saziņas valoda, arī vienskaitļa pirmajā personā. Formālākā saziņā vīrieša uzvārdam pievieno uzrunu “kungs”, sievietes uzvārdam “kundze”.

Latvieši ir pieklājīgi, tomēr ar mazpazīstamiem cilvēkiem vairās būt vaļsirdīgi un pirmajās tikšanās reizēs izsakās ļoti piesardzīgi. Tiešums un atklātība tiek pietaupīti labi pazīstamiem cilvēkiem un neformālai gaisotnei. Izvairība izteicienos īpaši vērojama, ja jāizsaka atteikums, noraidījums vai jāapspriež sasāpējusi problēma. Tāpat nevajadzētu vienmēr pakļauties, ka “jā” patiešām nozīmē piekrišanu.

Darījumu vidē humors tiek lietots reti – ar jokiem un asprātībām apmainās galvenokārt tuvi paziņas.vārdu spēles, sarkasmu un citas verbālā humora formas latvieši ne vienmēr saprot.

Latvijas darījumu vide nav plaša, te visi cits citu pazīst. Gluži tāpat kā citās bijušajās sociālisma zemēs, arī te lietišķajās attiecībās liela nozīme ir radu, draugu un paziņu lokam, kas izveidots, mācoties skolā, universitātē, dienot armijā, savukārt ārzemniekiem iepriekšēja pazīšanās ar vietējiem var palīdzēt darījumos, tomēr biznesa vidē tai nav izšķirošas nozīmes. Personīgu attiecību veidošana ar potenciālajiem biznesa partneriem nav obligāts nosacījums.

Latvijas ekvivalents golfa spēlei ir medības. Tāpat plaši izplatītas ir biznesa pusdienas un kokteiļu vakari. Lai gan pret darbu kopumā pieņemts izturēties nopietni, komandas saliedēšanas nolūkos arvien biežāk tiek rīkotas biroja ballītes. Tās sākas ar oficiālām uzrunām un tostiem, tomēr gaisotne drīz vien kļūst krietni atbrīvotāka, reizēm pat anarhistiska.

Kaut gan latvieši no dabas ir atsaucīgi, gatavi sadarboties un labi strādā komandās, uzņēmumu vadība pārsvarā ir centralizēta un atrodas pašu lielāko priekšnieku rokās. Bosi cenšas ieturēt distanci no padotajiem. Svarīga ir nevis vienprātība, bet gan skaidrs darbības virziens un precīzi rīkojumi. Biznesa skolās apgūtās vai no starptautiskiem uzņēmumiem aizģūtās komandas vadības metodes ir modē, tomēr nav plašiizplatītas. Vadītāju pienākums ir sekot, lai padotie dmonstrētu vislabāko sniegumu un ievērotu termiņus.

Latvieši darījumos dod priekšroku metodiskiem un strukturētiem procesiem, tādejādi reizēm krasi kontrastējot ar krievu tautības biznesmeņu tieksmi improvizēt. Latviešu uzņēmumos sanāksmes notiek saskaņā ar noteikto darba kārtību, un tajās tiek izstrādāsti rīcības plāni, kurus ievēro un īsteno, ja tos apstiprinājušas un tājāk nodevušas attiecīgās amatpersonas.

Lielākajā daļā uzņēmumu rakstiskus rīkojumus izpilda bez atgādinājumiem, savukārt mutiskas vienošanās – ne vienmēr. Cilvēki vislabāk strādā tad, ja viņiem dots konkrēts rakstveida rīcības plāns. Gadījumos, kad nepieciešama radoša pieeja, neordināri risinājumi vai iniciatīva, viņinav tik aktīvi.[6]128;129

3. nodaļa

Starptautiskajā darījumu attiecībās no etiķetes viedokļa visbiežāk tiek pieļautas šādas kļūdas:

► neatbilstoša sasveicināšanās vai darījumu partnera nacionālo sasveicināšanās īpatnību neievērošana;

► neatbilstošu uzrunas formu lietošana;

► iepazīšanās rituāla nozīmes nenovērtēšana;

► lietišķajām normām neatbilstoša un nesakopta āriene;

► tīkla etiķetes un elektroniskā pasta lietošanas principu pārkāpšana;

► dāvanu pasniegšanas rituālu neievērošana un nenovērtēšana;

► partnera laika necienīšana un tikšanās kavēšana;

► humora neatbilstoša lietošana utt.

Domstarpības norāda uz atšķirīgo uztveri un attieksmi pret vienām un tām pašām lietām. Konfliktus rada gan cilvēku individuālās un nacionālās atšķirības, gan pieklājības normu ignorēšana.[2](13-15)

Rodas jautājums, kādēļ vajadzīgs ievērot etiķeti. Ja domājam par sev izdevīgo – etiķetes ievērošana palīdz mums tikt pieņemtiem noteiktā sabiedrībā. Vispārējās etiķetes zināšanas ļauj droši justies jaunā situācijā, sniedz stabilitātes izjūtu. Ārējo uzvedības normu ievŗošana palīdz mūs “sadzirdēt”, dodot iespēju atklāt arī savas iekšējās kvalitātes.[3] 222

Būt pieklājīgam ir izdevīgi vienmēr un visur. Pieklājība ir pasaulē vienīgais ieguldījums, kas neko nemaksā, bet nodrošina neizmērojamas dividentes – apkārtējo cilvēku cieņu, kas ar laiku var pāraugt draudzībā un mīlestībā, spēju saglabāt iekšējo harmoniju un, ja nepieciešams, pārvarēt stindzīnošu kautrību. [7] 24

Mūsdienīga biznesa labklājības rādītājs ir spēja pastāvēt un konkurēt arī starptautiskajā tirgū. No uzņēmējiem tiek prasīta konkurēt spēja un produkcijas realizācija ārvalstīs tikpat efektīvi kā savā valstī. Noraidot svešzemju tirgus piedāvātās iespējas, uzņēmējs noraida biznesa attīstības iespējas un konkurētspēju nākotnē. Īpaši aktuāli tas ir patlaban, kad Latvija jau ir iestājusies Eiropas Savienībā un jau ir dažādu starptautisko organizāciju dalībniece.

Biznesa pamatā ir ne tikai tehnoloģijas un veiksmīgas biznesa stratēģijas, bet arī cilvēka vēlmes, motivācija, vērtības un informācijas iegūšanas un apstrādes veidi. Lietišķās attiecībās ir svarīgi ievērot uzvedības standartus un cienīt citu tautu paražas un rituālus. Dažādu tautu nacionālo īpatnību pārzināšana un atbilstoša etiķetes ievērošana palīdz izvairīties no pārpratumiem vai pat attiecību saraušanas.[1](13)

Ir valstis, kur joprojām biznesā darbojas tikai vīrieši un sievietes netiek iesaistītas biznesa saskarsmē. Kā piemēru var minēt arābu valstis, Indiju un Ķīnu, kur sievietēm nav pieņemts pat sarokoties. Arābu valstīs parasti sievietes vispār netiek ievērotas, netiek uzturēts acu kontakts un jebkāda fiziska saskarsme starp pretējā dzimuma pārstāvjiem ir stingri aizliegta. Ja arābu partneris izturas tā, it kā viņa sieva nebūtu iesaistīta saskarsmē, ir jārīkojas tāpat.

Rokasspiediens nereti tiek kombinēts ar kādu citu neverbālu sasveicināšanās elementu. Indonēzijā, Ķīnā un Honkongā tā ir paklanīšanās. Mazākās Ķīnas pilsētās rokasspiediens joprojām nav pieņemts un sasveicinoties ievēro tikai nacionālo sasveicināšanās rituālu. Ciemiņi var tikt pieņemti ar aplausiem. Šādos gadījumos piemērota atbilde uz sveicienu ir aplausi.

Bez rokasspiediena un paklanīšanās ir vēl citi neverbālie sasveicināšanās komponenti. Piemēram, arābi sasveicinās, sakrustojot abas rokas uz krūtīm, Indonēzijā, lai parādītu īpašu cieņu un sirsnību, satverot partnera roku pieliek pie sirds.

Viens no neverbālās sasveicināšanās komponentiem ir skūpsts. Izraēlā rokasspiedienu kombinē arī ar skūpstu uz viena vai abiem vaigiem. Brazīlijā precētu sievieti noskūpsta uz vaigiem divas reizes, bet neprecētu – trīs reizes. Skūpstot roku vai vaigu, ādai nepieskaras.(19-20)

Tātad saveicināšanās veids un rituāli dažādās valstīs ir diezgan atšķirīgi, un svarīgi ir iepriekš iepazīties un sagatavoties, jo tādejādi jūs izrādat cieņu un vēlmi iepazīt šīs valsts vietējo kultūru ar tās īpatnībām, kā arī vēlmi sadarboties.

Mūsdienās daudzas sasveicināšanās formas ir integrētas un apvienotas. Attieksme pret sievietēm lietišķajos kontaktos mainās: vienotas normas abiem dzimumiem saskarsmi būtiski atvieglo. Ir mainījusies arī attieksme pret stingro sasveicināšanās kārtību. Tagad sveicienu var padot tas, kurš pirmais otru pamana, arī tad, ja otra persona ir zemākstāvoša vai jaunāka.

Pasaulē ir atšķirīga attieksme pret tiešo un pastarpināto iepazīšanas formu. Tādās valstīs kā Vācija vai Japāna ir ieteicams izmantot tikai pastarpināto iepazīšanās formu, par trešo personu parasti izvēloties kādu kopīgu paziņu vai kolēģi. Austrālijā un Itālijā iebraucējs var ar sevi iepazīstināt pats, jo tiešā iepazīšanās forma ir samērā izplatīta.(21-23)

Amerikā un daudzās Eiropas valstīs vizītkarti uztver tikai kā līdzekli informācijas iegūšanai un nodošanai. Austrālijā biznesmeņi vizītkartes praktiski neizmanto. Arī daudzviet citur pasaulē vizītkartes nelieto, ja vien personai nav vārds, kuru grūti atcerēties vai izrunāt.

Zemēs, kurās vizītkartes tiek uztverta kā informācijas līdzeklis, veidojas attiecības ar Austrumu kultūras pārstāvjiem, jāatceras, ka biznesa partneris nevērīgu izturēšanos pret vizītkarti var iztulkot kā necieņas izrādīšanu tās īpašniekam.[1]

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN AVOTU SARAKSTS

1. Dubkēvičs L., Ķestere I. Saskarsme – Lietišķā etiķete. – R.: SIA “J.L.V”, 2003. – 222. lpp.

2. Gulēna G., Esiet, lūdzu, tik laipni un .! – R.: Zvaigzne, 1998. – 24. lpp.

3. Kincāns V., Etiķete. – R.: P & Ko, 2003. – 11.-12., 60.-66., 70.-74. lpp.

4. Kincāns V., Etiķete sadzīvē, lietišķajos kontaktos, starptautiskajās attiecībās. – R.: Elpa-2, 2000. – 110. lpp.

5. Lasila S., Jaunā zelta uzvedības grāmata. – R.: Sprīdītis, 1994. – 627.,630.-631. lpp.

6. Līkopa V., lietišķā etiķete starptautiskajā biznesā. – R.:

7. Mouls Dž., Biznesa kultūra un etiķete Eiropas valstīs – R.: Jāņa sēta, 2003. – 112.-117., 128.-129., 232.-233. lpp.

8. www.albion.com/netiquette

Leave a Comment