NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS JĒDZIENS

IEVADS

Pirmie pētījumi par noziedznieka personīu parādījās jau XIX. Gadsimtā un turpinās vēl joprojām, bet vienota uzskata par personību kā tādu un par noziedznieka personību nepastāv, zinātnieki visu laiku izvirza jaunas teorija, piadāvā jaunas hipotēzes un strīdās par to. Vissdrīzāk, ka tā notiek tieši tapēc, ka cilvēka personība ir ļoti sarežģīta, to nevar pakļaut stingriem likumiem. Un pie tam runa iet par indivīdu, kurš nekad nevar būt 100% līdzīgs kādam citam indivīdam, cilvēka personība nepakļaujas likumiem, tā ir ļoti savdabīga un vienreizēja. Protams, var saredzēt un apkopot pazīmes, kas var būt raksturīgas vairākiem noziedzniekiem, bet tomēr tas nekad nedos pabeigtu viedokļi parindivīda personību.
Šī darba mērķis ir izskatīt tieši noziedznieka personību no kriminoloģiskā aspekta, kaut gan tiks pielietotas arī citu zinātnes metode un uzskati, jo vienīgi no kriminoloģijas skatspunkta izskatīt noziedzniek personību nevar, liela nozīme te ir arī psiholoģijai, psihiātrijai un socioloģijai. Bet uzreiz gribētos teikt, ka neviena no piedāvātam pieejam noziednieka personības izprašanai nepretendē un tās pilnību, proti, piedāvāto materiālu var papildināt un apstrīdēt, kas arī būs pareizi, jo kā jau tika minēts vienota viedokļa par šo tēmu vēl joprojām nepastāv.
Mēs mēģināsim izskatīt dažādas, vissizplatītākas pieejas noziedznieka personības izprašanai un atpazīšanai, jo aptvert visus iespējamos un piedāvājamos uzskatus par šo problēm tāda neliela darba ietvaros nav iespējams, lai panākt plašāku šīs problēmas apskatu būtu nepieciešams uzrakstīt vairākas biezas grāmatas.
Noziedzības kliniskā pētīšana, kas balstās pārsvara uz sociāliem faktoriem, bioloģiskā faktora noziedzieka personībā teorija, psiholoģiskie pētījumi, socioloģiskie un citi pētījumi, novērojumi un teorija ,manuprat, nevar pastavēt atsevišķi. Tās veido vienotu orgānismu, jo tiek pētīta viena problēma, tikai no dažādiem skatpunktiem, kur svarīga ir katra pieieja un katrs jaun novērojums.

NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS JĒDZIENS

Eksperimenti par noziedznieka tēla pazīšanu apliecināja noteikta sociālā tipa personības eksistēšanu, kurai piemīt sociāli nosacīto raksturojumu kopums, kas ir tipisks tiem cilvēkiem, kuri izdara kādu noziedzīgo nodarījumu, un kas arī nosaka noziedzīgas uzvedības iespējamību. Savukārt, talākie pētījumi parādīja, ka noziedznieka personību atšķir sekojošo komponentu kopums:
· Personības formēšana prettiesiskās un amorālas apkārtējo cilvēku uzvedības apstākļos,
· Amorālas rīcības un dažāda veida parkāpumu sistēmas esamība, kas turpina eksistēt arī pēc noteikto ietekmēšanas līdzekļu pieņēmšanas,
· Sociālās atbildības iztrūkums,
· Pieradums pie savas uzvedības negatīva novērtējuma,
· Sociāli-psiholoģisko pašaizsardzības mehānismu izstrādāšana utt.
Pamatojoties uz apjomiga statistikā materiāla profesore A.I. Dolgova secināja, ka 4iem no 5iem aptaujātiem noziedzniekiem ir stabils pazīmju komplekss, kas sastāv vairāk kā no 20 dažādām pazīmēm, tai skaitā arī sociāli-demogrāfiskās un tikumiski-psiholoģiskās pazīmes*. Tādā veidā noziedzīga personība ir cilvēkam izveidoto sociāli-tikumisko pazīmju un biopsihisko īpatnību kopums, pie tam jābūt pazīmju un īpatnību kritiskai kombinācija, kas radītu jauno īpašību – rīkoties prettiesiski.
Tā “noziedznieka personību” var attēlot kā “tādu īpašību kopums, kas piemīt cilvēkam, kurš jau izdarīja vai izdara noziegumu, kas arī sastāda viņa idividualitāti”. Kriminoloģi pēta šo īpašību kopumu, lai noteiktu konkrēta nozieguma izdarīšanas determinantus, kas, savukārt, var tikt izmantoti krimināllietas izmeklēšanas un izskatīšanas procesā, kā arī sastādot individuālas profilaktikas metodiku. Tomēr pamatojoties uz konkrēta noziedznieka personības pētījumiem nevar noteikt ne tikai visu noziegumu izdarīšanas cēloņus, bet arī tās konkrētas grupas. Tieši tāpēc zinātnisko pētījumu procesā kriminologi izpēta noziedznieka personību grupas līmenī, un arī kā savā veidā kopīgo “noziedzības subjektu”, t.i., izmantojot tipoloģijas proncipu.
Ar tādu pieeju tiek pētītas noziedznieku kategorijas un tipi, kas tiek izdalīt pēc izdaramā nozieguma un nodarījuma subjekta personīsko īpašību satura līdzības. Tādā veidā noziedznieka personība kriminoloģijā tiek izpētīta trijos līmeņos:
– individuālajā;
– grupu;
– kopīgajā.
Apkopojot dotos trīs noziedznieka personības izpētīšanas līmeņus, uz tās pamatā varētu noformulēt noziedznieka personības jēdzienu plašakajā nozīmē, kā raksturojumu kopumu, kas tiek izmantots noziegumu izdarījušā cilvēka personības izzināšanai un nozieguma izdarīšans cēloņus noteikšnai.
Izskatot noziedznieka personību par vispārpieņemtiem postulātiem kriminoloģija uzskata:
1. sociāli-nozīmīgo integrēto īpašību kopums noziedznieka personībā, kas izveidojās daudzveidīgas un sistemiskās mijiedarbības rezultātā ar citiem cilvēkiem. Tāds personības aspekts ļauj izskatīt noziedznieka personību kā:
– sabiedrības locekļi
– sociālo vai citu grupu locekļi
– sociāli-tipiskas pazīmjes nesēju

2. cilvēks nepiedzimst par noziedznieku, bet kļūst par to. Tas nozīmē, ka katrs indivīds kā personība – ir ne tikai esošo attiecību, bet arī savas attīstības un pašapzināšanas produkts. Viens un tāds pats (pēc objektīvām pazīmēm) sabiedriskais stāvoklis esot no vairākas personas puses dažādi uztverts un novērtēts, pamudina viņus pie pavisam atšķirīgam darbībam. Cilvēka attieksmes sistēma pret dažādam sociālām vērtībām un dzīves realitātem, pret pašu sevi un saviem pienākumiem, pret dažādām grupām utt., tātad, ir atkarīga kā no iekšējiem, tā arī no ārējiem personiskiem apstākļiem. Te svarīgi ir atzīmēt pastāvīgo mijiedarbību starp socioloģiskā un psiholoģiskā faktoriem.
3. stingri antisociālie uzskati un orientācijas, kā arī spilgti izteikta individuālistiskā ievirze, nav raksturīga visām bez izņēmuma noziegumu izdarījušām personām.
4. noziedzniueka personība atšķirās no likumpaklausīgas personības ar savu sabiedrisko bīstamību. Šaja gadījumā sabiedrisko bīstamību jāsaprot kā īpašību kopumu kriminoģēno interešu un motivēcija veidā, kas radīja attiecīgo noziedzīgo uzvedību. Tāda personas kriminoģēna orientācija nosaka tās sabiedriskās bīstamības un noziedzīgas uzvedības saturu. Sabiedriskas bīstamības obligāta sastāvdaļa ir tiesiskās psiholoģijas kriminoģēna deformācija, t.i., dažādi krimināllikuma necieņas varianti. Taču personas sabiedriskā bīstamība nenozimē noziedzīgas uzvedības fatālitāti. Tā īpašība vai nu realizējas vai nu nerealizējas personas darbībā, un tas ir atkarīgs kā no pašas personas, tā arī no ārējiem apstākļiem, kas var traucēt vai sekmēt tādu uzvedību.
5. Noziedznieka personības pētīšanai jānotiek pamatojoties uz stabilo tiesisko bāzi, t.i., jāpēta to cilvēku personību, kuri pēc likuma uzskatami par nozieguma subjektu. Tāpēc izskatāmai kategorijai ir laika robežas: no nozieguma izdarīšanas brīža, ko konstatēja tiesa, līdz sodamības dzēšanai. Bet kāda personību mēs tad pētīsim?.. Tā, piemēram, noziedznieka, apsudzējama, tiesājama, notiesāta personība tiek noteikta saskaņā ar krimināl-procesuālo likumdošanu, kaut gan runa iet par vienu un to pašu personu. Jāatcerās, kaut arī šie jēdzieni ir līdzīgi, tomēr viņi nav identiski. Zinātniskā literatūra piedāvā virki mūs interesējošo nosaukumu, bet tos var apstrīdēt kā no valodniecības tā arī no tiesību normu viedokļa. Daži no tiem ir:
a) pirmskriminogēna (runa iet par personības kriminalizācijas stadiju);
b) administratīvi-antisociālā;
c) personība, kas ir sabiedriski bīstama;
d) devianta personība; personība ar devianto uzvedību uc.
Ļoti bieži izmantotais termins “personas, kas ir disponētas nozieguma izdarīšanai” ir pretrunā ar nevainības prezumpcijas principu un tapēc skaitas nevisai veiksmīgs. Protams, mēs to izmantosim sarunvalodā, bet nedarīsim to oficiālajos avotos.
Dažādus noziedznieka personības aspektus pēta ne tikai kriminoloģijas zinātne, bet arī tādas jauktas zinātnes kā juridiskā psiholoģija, tiesu psihiatrija, tieslietu statistika uc.
Šīs daļas nobeigumā gribētos minēt vēl to, ka psiholoģijā galvenais noziedznieka personībā – ir tās daba un būtība, tās antisabiedrisko pazīmju formēšanas mehānismi, formas un ceļi, tās īpatnības, kas sadarbojoties ar apkārtejo vidi vai priekšnoziedzīgo situāciju izraisa noziedzīgo rīcību, citiem vārdiem sakot viss tas, kas var izskaidrot nozieguma izdarīšanu. Tādu pētījumu rezultāti kļūst par pamatu noziegumu profilakses izstrādāšanai.

Noziedznieka personības kriminoloģiskā raksturojuma pamatpazīmes

Personības kriminoloģisko īpašību pētīšana un uzskaite ļauj noskaidrot faktorus, kas ietekmē noziegumu izdarīšanu. Tās rezultāti sekmē svarīgāko profilaktisko darbu noteikšanu. Saskaņā ar apkopotiem kriminoloģiskiem pētījumiem un statistikas datiem:
– Noziedznieku starpā ir vairāk vīriešu, nekā sievietes;
– Noziedznieku vecuma raksturojums ļauj izdarīt secinājumus par dažādas vecuma grupas pārstāviem kriminoģēno aktivitāti un noziedzīgas uzvedības īpatnībām. Kriminoloģi jau sen konstatēja, ka jauniešu vecuma personas biežāk izdara agresīva un impulsīva rakstura noziegumus. Vecākas personas rīkojas apdomāti, tai skaitā arī no tādas rīcības iespējamo seku viedokļa. Nepārprotami, ka tieši vecums lielākajā merā nosaka cilvēka vajadzības, dzīves mērķus, interešu loku, dzīvesveidu. Un tas nevar neietekmēt prettiesiskas darbības raksturu. Kā liecina statistiskie dati aptuveni 33% no visiem noziegumiem, izdara personas vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Bet patiešām kriminogēno iedzīvotāju daļu veido personas vecumā no 30 līdz 49 gadiem. Šīs vecuma grupas cilvēki izdara visvairāk slepkavības – aptuveni 34,9% un noziedzīgo nadarījumu, saistīto ar smagu miesas bojājumu nodarīšanu, īpatsvars sastāda 53,6%. Nepilngadīgie vecumā no 14 līdz 17 gadiem visvairāk tiek apsūdzēti par izvarošanām (apmēram 19,6%), kā arī par slepkavībām – 14,3% Bet visbiežāk izvarošanas izdara personas vecumā no18 līdz 24 gadiem un tas ir 37,7% no visiem izdarītajiem noziegumiem. Vecumā pēc 30 gadiem biežāk tiek izdarīti noziedzīgi nodarījumi ekonomiskā jomā. Visretāk noziegumus izdara personas vecākas pār 50 gadiem, un noziegumu, kas izdarīt šīm vecumgrupas ietvaros, īpatsavras sastāda tikai 5-6% no visiem noziegumiem. No visiem Latvijas teritorijā reģistrētiem noziegumiem 95% ir izdarījuši Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji un pilsoņi, nevis ārzemnieki;
– gan ģimenes stāvokļis (vai apstākļi), gan audzināšana lielā mērā ietekmē personiskas īpašības veidošanās. Kriminoloģiskie pētījumi rāda, ka vairāk nekā puse no visiem noziedzniekiem nav precējušies. Tas ir saistīts ar to, ka ģimenei un laulībai piemīt stiprais morālais un sociālais mobilizējošais potenciāls. Turklāt nepilnas ģimenes, zems kultūras attiecību līmenis ģimenē, prettiesiskas uzvedības stereotīpu esamība tajā, viens bērns ģimenē, vai otrādi – daudz bērnu, vai audzināšana bērnunamā – tas viss ietekmē cilvēka personības veidošanās;
– noziedznieku izglītotības līmenis, kā parasti, ir visai zems. Viņiem pārsvarā ir nepabeigta vidēja vai augstā izglitība. Nelielu skaitu veido noziedznieki ar augstāko izglītību, pārsvarā viņi izdara noziegumus, saistītus ar amata pienākumu pildīšanu;
– par noziedznieka personību atšķirošo pazīmi var kalpot viņa izvairīšanās no tādas sociālās darbības kā mācības un darbs. Pēc statistikas apmēram 30% aizturēto noziedznieku nozieguma izdarīšanas brīdī bija bezdarbnieki vai nestudējošie. Pat ja viņi strādā, tad viņu darba gaitai ir savas īpatnības. Parasti izpildamais darbs ir raksturīgs ar zemo kvalifikācijas līmeni, bieži tiek mainīta pati darbavieta, pie tam tā nereti ir saistīta ar darba pienākumu nepienācīgo izpildīšanu, neierašanos darbā utt. Mūsu dzīve atklāj papildus faktorus, kas arī ietekmē noziedznieka personību, tādus kā: bezdarbība, migrācija, nacionālisms, etniskie konflikti utt. Nedrīkst noliegt, ka tās parādības atspoguļojas individuālajā līmenī;
– starp noziedznieku kriminoliģiskām īpatnībam var izdalīt tādu kā īpaša attieksme pret likumu. Nevar teikt, ka viņi tos nezin. Tieši otrādi, daudzi atšķirās ar dziļām tiesiskām zināšanām, bet būtu kļūdaini uzskatīt, ka likumpārkāpēji labāk zin kriminallikumu nekā citi cilvēki. Parasti, līdz pirmā nozieguma izdarīšanai noziedznieks nav lietpratīgs tiesiskajā jomā un pārsvarā noziedznieku iegūtas zināšanas ir nejaušas, bezsistēmiskas un stingri ierobežotas ar personīgo pieredzi vai apkārtējo cilvēku pieredzi.
Visam augstāk minētam noziedznieka personības īpatnībam vispirms ir statistiskā nozime un tās ir raksturīgas noziedzniekam kā zinātniskam jēdzienam. Grūti būtu atrast noziedznieku, kam piemītu visas augstākminētas īpašības. Tātad var secināt, ka dažādiem noziedzniekiem nosauktas īpašības piemīt dažādā mērā.
Tomēr paradokss – mums apkārt daudz cilvēku, kuriem piemīt tās īpašības, bet viņi neizdara noziegumu. Tapēc svarīgi atzīmēt, ka minētas ziņas nav attiecinamas pilnīgi uz visiem cilvēkiem un tos pat nevar attiecināt uz visiem noziedzniekiem. Te nav nekādas likumsakarības, jo cilvēka uzvedība bieži vien ir neprognozējama. Daudzi speciālisti uzskata, ka noziedznieka personībā tās īpašības uzkrājas, iegūst kaut kādu kritisku massu, kura beidzot pamudinā izdarīt noziegumu. Tāda īpašība iegūva nosaukumu – “noziedznieka personības kriminoģenēze”.

NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS VEIDOŠANĀS PROCESS

Noziedznieka personības veidošanās process ir viņa socializācija, t.i., process, kura gaitā personai izveidojas sabiedriskās īpašības, pašapziņa un sociālās orientācijas sistēma, kas ļauj cilvēkam izvēlēties sev piemītošo dzīves veidu, sociālus sakarus; veidojas cilvēka talākais uzvedības modelis; iekļūstot sociālajā vidē, persona pielāgojas tai; notiek iepazīšanas ar sabiedrībā pieņemtiem notiekumiem,likumiem, tradīcijā utt. Šīs periods ir zīmīgs ar to, ka tās laikā rodas un nostiprinās konkrētai personai raksturīgākais reakcijas veids uz dažādām dzīves situācijām un to situāciju īpatnējas novērtēšanas un analīzas veids.
Personas socializācija, kā aktīvs process, neilgst visu dzīvi, bet tikai īsu laika posmu, kurš ir nepieciešams, lai uztvertu sabiedrības normu kompleksu. Taču socializācija ka tāda tomēr ilgst visa indivīda dzīves garumā, kad viņš iegaumē tās sabiedrības sociālās normas un kultūras vērtības, kurai viņš pieder. Izšķir pirmatnējo socializāciju (bērna socializāciju), starp socializāciju (pusaudža socializācija), noturīga socializācija, t.i., konceptuāla, vienotā socializācija, kura apzīme pārēju no jauniešu stāvokļa līdz pieauguša pozicijai.
Pirmatnējai socializācijai ir liela nozīme noziedznieka personības veidošanā un šo posmu vissvairāk ietekmē ģimene un sabiedriskas audzināšanas institūti (bērnudarzs, skola). Tās gaitā, bērns neapzinoties apgūst uzvedības normas un veidus, iegaumē pieaugušo tipisko reakciju uz dažāda veida problēmām, viņu uzvedību, bet kļūstot pats par pieaugušo viņš savā uzvedībā bieži vien atkārto tieši bērnības laikā no vecākiem (vai citiem audzinātājiem) iegūto pieredzi, kas ir iesakņojies viņu zemapziņā. Piemēram, vīrietis bieži atrisina konflikta situācijas pielietojot fizisko spēku, tieši tāpat kā kādreiz to ir darījis viņa tēvs. Līdz ar to var apgalvot, ka noziedzīgā uzvedība ir savā veidā pirmatnējas socializācijas turpinājums, bet, protams, jau citā formā, bieži vien deformētajā.
Pirmatnējās socializācijas defektiem, kuri rodas ģimenē, var būt kriminogēna nozīmē un turpmāk tie spēj izraisīt noziedzīgo uzvedību, pirmkārt tāpēc, ka bērns vēl nav apguvis citas, pozitīvās darbības veidus, viņš pilnībā ir atkarīgs no pieaugušajiem un bezspēcīgs viņu priekšā. Un tieši tāpēc kriminoloģija pēta personības veidošanos tieši ģimenes lokā, jo ģimene ir tā vide, kurā jāmeklē nozieguma izdarīšanas un personas noziedzīguma pazīmju formēšanss iemeslus.
Tika apkopoti daudzi socioloģisko un sociāli-demogrāfisko pētījumu dati par noziedzniekiem, par viņu ģimenēm un par to kā viņi tika audzināti. Tas deva reālo iespēju izpētīt ģimenes ietekmi uz personības veidošanu, kā arī atklāt dažas likumsakarības.
Tomēr pamatojoties uz daudzējādiem datiem par nelabvēlīgām un nepilnām ģimenēm, rodas jautājums: kāpēc citi cilvēki, kuri nāk no tādam ģimenēm nekad neizdara prettiesiskas darbības, bet citi izdara? Par nelabvēlīgam ģimenem tiek atzītas tādas, kur vecāki rīkojas prettiesiski vai amorāli. Tomēr tas, ka ģimenē nebija tēva vai viņa rīcība ir bijusi amorāla, nenozīmē, ka bērns obligāti kļūs par noziedznieku. Tieši tāpēc zinātnieki uzskata, ka lielāka nozīme ir nevis ģimenes sastāvam, ne attiecībām starp vecākiem, pat ne viņu pretlikumīgai uzvedībai, bet galvenokārt vecāku attieksmei pret savu bērnu, kas var izpausties kā viņa pieņemšana vai atstumšanai.
Pastāv vairākas ģimenes, kurās vecāki izdara likumpārkāpumu(-s), bet viņu emocionālā attieksme pret bērnu ir ļoti sirsnīga un silta. Un ir pamats uzskatīt, ka, ja Tādas attiecības nepastāvēja bērnībā, tad arī nākotnē, iespējams, šim cilvēkam būs svešas siltas un sirsnīgas jūtas. Bērna dzīves apstākļi un dzīves veids ietekmē viņa psihisko un morālo attīstību, kaut gan arī ne tiešā veidā. Vienādos dzīves apstākļos var formēties pavisam atšķirīgas personu īpašības, un tas ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, kādas attiecības ir personai ar apkārtējo vidi un kādas bioloģiskās īpašības viņai piemīt.
Daudzu pētījumu rezultātā tika pierādīts, ka bērnos, kuri tika audzināti ģimenēs ar stabiliem, siltiem emocionālie kontaktiem un cienīgajā attieksmē pret tās locekļiem, veidojas tādas īpašības kā: sabiedriskums, labdabīgums, līdzjūtība, patstāvīgums un prasme atrisināt konfliktu situācijas mierīgajā, likumīgajā ceļā. Tas viss padara cilvēku komunikablu. Bet, ja ģimenē bērnam pievērsa maz uzmanības un viņš nejūta siltumu no vecāku puses, tas var sekmēt emocionālo „badu”, kas sekmē neapmierinātības izjūtu ar dzīvi, augstāko jūtu un vērtību neattīstīšanos un personas noslēgtību savās problēmās. Ka rezultāta pastāv arī iespēja, ka bērnam, kad viņš būs izaudzis vai jau berības gados, var rasties psihiskās attīstības atpalikums, psihiskās dabas traucējumi, ar visām no tā izrietošam sekam.
Bet bērnu psiholoģiskā atstumšana no vecāku puses nav vienīgais noziedznieka personības izveidošanās iemesls. Bērniem un pusaudžiem ir nepieciešami emocionālie sakari ar vecākiem, kuri, diemžēl, dažreiz demonstrē nievājošo attieksmi pret morāliem un tiesiskiem aizliegumiem, pasniedz pretlikumīgās uzvedības piemērus (piemēram, pastāvīgi dzer, kaujās vai lieto narkotikas u.c.). Un tā kā bērniem ir cieši kontakti ar saviem vecākiem, tādēļ viņi samērā ātri un viegli apgūst šādus negatīvas uzvedības piemērus, kuri iesakņojas viņu psihē un ar laiku sāk stimulēt pretlikumīgu rīcību. Šāds kriminogēnās personas rašanās ceļš ir diezgan labi izpētīts un ir pazīstams tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.
Kriminogēnās sekas var būt arī tādai bērna audzināšanai, kad starp bērnu un vecākiem nepastāv siltu emocionālo attiecību, kad apkārtējie rūpējās tikai par bērna materiālo vajadzību apmierināšanu, nemācot viņam izpildīt visparastākos pienākumus, cienīt apkārtējos un ievērot tikumības normas.
Tas, kas vecāki atstum savus bērnus vai pienācīgi nerūpējas par viņiem, ietekmē bērnus ļoti stipri. Visbiežāk tie ir gadījumi, kad viņus sit, ņirgājas pār viņiem, dzen ārā no mājām, kas var sekmēt neārstējamo psihisku traumu rašanos. Arī „neitrālas” attiecības starp bērniem un vecākiem ir sava veida atstumšana. Tās ir attiecības bez jebkādas emocionālās nokrāsas, kad katrs ģimenes loceklis dzīvo savu dzīvi un neinteresēja par citiem sev tuviem cilvēkiem. Šādas attiecības ir grūti atklāt, jo tās slēpj, gan bērni, gan vecāki, pie tam tas netiek darīts apzināti. Jo pat pieaugušam cilvēkam ir grūti atzīt, ka vecāki viņu nav nemīlējusi. Notiesātās personas, kuras atrodas ieslodzījuma vietās, nereti atdzīst šo faktu, jo viņu stāvoklī vecāku palīdzība, līdzjūtība un mīlestība ir ļoti nepieciešama, pat, ja agrāk – pirms notiesāšanas, ar vecākiem nekādu sakaru nebija.
Pētījumi rāda, ka tas, ka starp ģimenes locekļiem nav pozitīvu attiecību, sevišķi nelabvēlīgi ietekmē meitenes. Pirmkārt, gandrīz visas meitenes, kuras bija vecāku atstumtas, ļoti āgri sāk dzimumattiecības, kļūst par viegli iegūstamu seksuālo objektu. Viņas ļoti ātri demoralizējas, viņu intīmie sakari iegūst nekārtīgu raksturu. Otrkārt, atrautas no ģimenes, skolas, viņas ļoti ātri zaudē normālās cilvēciskās saskarsmes apziņu. Meitenēm ir ļoti grūti, citreiz pat neiespējami, atgriezties pie normālās dzīves un atgūt apkārtējo cilvēku cieņu un uzticību. Sievietes sociālā apzīmogošana (stigmatizācija) ir daudz noturīgāka un iznīcinošāka nekā vīriešiem. Sevišķi traģiski veidojas prostitūtu, klaidoņu, narkomānu, alkoholiķu, kā arī to sieviešu likteņi, kuras saistīja savu dzīvi ar profesionāliem noziedzniekiem. Viņas ne tikai ir grūti pāraudzināt, viņas pašas bieži vien nevar atrast sev vietu normālajā cilvēcīgajā dzīvē.
Svarīgi ir tas, ka vecāku emocionālās atstumšanas rezultātā, nepieņēmot bērnu vai arī nedodot viņam savu mīlestību un maigumu, viņa psihē zemapziņas līmenī formēja uztraukums, nemiers, bailes pazaudēt sevi, savu „Es”, savu vietu dzīvē, kā arī veidojas naidīgums, pat agresija pret apkārtējiem. Visas šīs īpašības var nosaukt par satraukumu – ar ko jāsaprot bailes no neesamības. Izšķir diva veida bailes: bailes no nāves; pastāvīgs uztraukums un nepārliecinātība pār sevi. Ja uztraukums sasniedz nāves baiļu līmeni, tad cilvēks sāk aizsargāt savu bioloģisko statusu un bioloģisko eksistenci – tieši tas sekmē vardarbīgo noziegumu izdarīšanu, jo tas ir sava veida paņēmiens, kā aizsargāties no pasaules, kuru tāds cilvēks subjektīvi uztver kā bīstamu un naidīgu. Tā pētījumu rezultātā tika atklāts, ka slepkavai ir raksturīgs paaugstināts jūtīgums, viņus ļoti viegli var aizvainot un saniknot. Ja bailes saglabājas uztraukuma un nepārliecinātības līmenī, tad cilvēks mēģina aizsargāt savu sociālo statusu un eksistenci izdarot mantkārīgos un mantkārīgi – vardarbīgus noziegumus.
Tieši pastāvīga satraukuma esamība, viegla aizvainojamība un emocionālā nestabilitāte kriminoģēni labveligajos apstākļos bieži padara cilvēku par noziedznieku. Šīs īpašības rodas jau bērnībā, kad vēl tikai notiek personas formēšanas process. Un bieži vien cilvēks ar virki negatīvo pārdzīvojumu un jūtu izdara noziegumu, lai neiznīcinātu savus uzskatus, lai nezaudētu savu vietu pasaulē un lai pierādītu sev un citiem, galvenokārt tieši citiem cilvēkiem, ka viņš ir ko vērts.
Paaugstināts uzbudinājums var būt arī iedzimts, bet, audzinot bērnu veselīgajos apstākļos to var mainīt vai vispār nonivelēt, kā arī citas negatīvas emocijas. Savukārt nelabvēlīgajā vidē uzbudinājums kopā ar citam noziedzīgām pazīmēm tikai palielinās. Un šo negatīvo jūtu iedarbībā, kas pēc būtības iznīcinoši iedarbojas uz cilvēku, viņš var viegli pārvarēt jebkuras morāles šķēršļus un tiesiskus aizliegumus, pat nedomājot, ka prettiesiskas darbības var but sodāmas.
Sabiedrībā arī pastāv objektīvie faktori, kuri izraisa personā augstu uzbudinājuma līmeni: sabiedrības sadalīšanā pēc materiālā nodrošinājuma līmeņa, nevienlīdzīga attieksme prêt dažadas sociālas gruppas pārstāvjiem, vienaldzīga un nīcīga attieksme prêt bērniem no nelabvelīgām ģimenēm, un vispār sabiedrības neieinteresētība apkārt esošos cilvēkos. Līdz ar to cilvēks, kuram ir izveidojušas kriminoģēnas pazīmes arī kļūst vienaldzīgs prêt to sabiedrību, kurā viņš dzīvo un prêt šis sabiedrības normām un vērtībām; pēc būtības viņam jau nav ko zaudēt, jo labas emocionālas attieksmes nekad, varbūt, nav bijis un arī nebūs, tieši otrādi, izdarot noziegumu, viņš varētu pievērst sev uzmanību, izdarīt tā, lai kādam vēl būtu problēmas, ne tikai viņam.
Protams, daudziem cilvēkiem ir jau iedzimta tieksme agresīvi un naidīgi uztvert apkārt notiekošo. Un ir liela varbūtība, ka šie cilvēki rīkosies pretlikumīgi. Tomēr neviena tieksme nevar simtprocentīgi sekmēt nozieguma izdarīšanu un kā jau tika minets iepriekš vienmēr ari pastāv iespēja nonivelēt kriminoģēnas pazīmes, kad cilvēks vēl atrodas pirmatnējas socializācijas stadijā. Arī nāves bailes un pastāvīgu uztraukumu var pārvarēt izmantojot morāles labošanas paņēmienus, kuri jau tika pielietoti neskaitāmas reizes visas vēstures laikā, bet noziedzība joprojam pastāv un diez vai kād reiz izzudīs.
Tātad ģimeni no psiholoģiskā aspekta var raksturot, kā vienotu sistēmu, kuras locekļiem ir savstarpējs kontakts, kuri mīl viens otru, kas veido vienotas intereses, vērtības un saskaņotu uzvedību. Ģimenei ir raksturīgs arī tas, ka tās locekļi ir spējīgi uzņemties viens otra pienākumus, viņi jūt viens otram līdz, jo var iztēloties sevi otra vietā. Identifikācija ir nesaraujami saistīta ar komunikabilitāti, jo, tieši iedomājoties sevi citas personas vietā, cilvēks var izjust un saprast otra pārdzīvojumus. Uz identifikāciju tiek balstīta viena no galvenajām ģimenes funkcijām – rēķināties ar citiem ģimenes locekļiem, ņemt vērā viņu uzskatus un vērtējumus.
Pusaudža socializācijas procesā aktīvo lomu spēlē vienaudžu gruppa. Tā ir pirmā vieta, kur bērns salīdzina ģimenē iegūtus uzskatus ar citu indivīdu priekštatiem, proti, notiek personisko uzskatu veidošanās neatkarīgi no pieaugušiem cilvēkiem. Svarīgi ir arī tas, ka tādas gruppās pastāv varas hierarhija, veidojas solidaritātes normas un uzvedības paraugi, kuras daļēji atspoguļo pieaugušo cilvēku dzīvi. Nelabvēlīgas pazīmes personā turpina veidoties tādā pusaudžu grupās. Viņi veido to cilvēku grupu, kuri bērnība bija izstumti no savām ģimenēm – kā zēni, tā arī meitenes. Viņu satuvināšanās šādas gruppas ietvaros parasti notiek ļoti ātri. Un pusaudžu subkultūrai ir ļoti liela nozīmē, jo tā veido pērējas posmu starp bērna socializāciju un jauniešu vecumam. Viņu līdzība un pastavīgie sakari palīdz noturēties sabiedrības priekšā, kuru viņi uztver kā svešu un naidīgu. Un dažas svarīgās tiesiskās normas beidz regulēt viņu uzvedību vai arī nekad to neregulēja (jo viņiem varbūt vispār nebija priekštata par to, kas ir tās tiesiskās normas, vai šis priekštats ir deformēts). Cik tas nebūtu bēdīgi, bet tādu grupu pastāvēšana ir neizbēgama, tādā pašā mērā kā likumīgi pastāvošo sabiedriskās organizācijas un struktūras, no kurām arī tiek izstumtas atsevišķas personas, kuras ir nolemtas pavadīt savu dzīvi citā vidē. Tādas personas apvienojas savās grupās, lai varētu aizsargāt savas intereses un iegūt savstarpēju cieņu un atbalstu, vai arī zaude uzticību prêt citiem sabiedrības locekļiem un kļūst par vientuļiem “vilkiem”.
Noziedznieka personība formējas ne tikai mikro vides ietekmē (ģimenes, citas mazās sociālās grupas), bet arī makro sociālas parādības procesu ietekmē. Tie darbojas divējādi: atklāti – piemēram, masu mēdiji un pastarpināti – caur mikro apkārtni. Masu mēdijas ir ārkārtīgi nozīmīgs socializācijas institūts, bet tā ietekme nav izšķiroša. Pirmkārt, pastāv pasniedzamas informācijas interpretēšanas un novērtēšanas induviduālais un gruppu atlases mehānisms. Reākcija uz ieraudzīto un sadzirdēto ir stipri atkarīga no nostādnem, kas valda cilvēka pirmatnējā socializācijas institūtā. Otrkārt, pārmērīga masu mēdiju kultūras absorbešana negatīvi iedarbojas uz personības radoša potenciala attīstību, individualitāti un tās socialo aktivitāti. Tomēr galvenais socializācijas processa faktors ir makrovide – ta objektīva realitate, kura ir izveidota no sociāli-ekonomiskiem, politiskiem, ideoloģiskiem un sociali-politiskiem faktoriem, kuri tieši mijiedarbojas ar porsonību tās dzīves garumā.
Socializācijas process un rezultats iekļauj sevī iekšējo, lidz galam neatrisināto konfliktu starp personības identifikāciju ar sabiedrību un tās savrupinasanu. Respektīvi, veiksmīga socializācija paredz cilvēka efektīvo adaptāciju sabiedrībai no vienas puses, un viņa pašattīstību, kā aktīvo mijiedarbības processu ar sabiedrību, no otras puses.
Personības socializācija veido cilveka formēšanas processu kā sabiedriskas būtnes, kas raksturojas ar sarežģīto dialektisko personības un sociālās vides mijiedarbīnu.

NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS ĢENĒZES ĪPATNĪBAS VAI SAKARĪBA STARP SOCIĀLO UN BIOLOĢISKO

Cilvēka individuāla attīstība un garīga tēla formēšana notiek ģenētiskās un sociālās programmas mijiedarbības rezultātā. Audzināšanas ietekmē sociālā programma, tieši mijiedarbojoties ar ģenētisko programmu, vienā vai otrā mērā tiek iegaumēta un pakāpeniski kļūst par indivīda iekšējas pasaules saturu. Sakarības problēmai starp sociālo un bioloģsiko noziedznieka personībā un noziedzīgajā uzvēdībā ir nozīme tikai tad, ja runa iet par konkrētiem noziegumiem un noziedzniekiem, nevis par noziedzību un tās cēloniem.
Cilvēki ar iedzimtām vai iegūtām psihiskām vai fiziskām nepilnībām veido īpatnējo sociālas gruppas tipu, tā kā tie vai nu vispār nevar iegaumēt sociālās programmas vai arī iegaumē tos tikai aprobežotajā apjomā. Taču kriminologus interesē nevis visa to cilvēku gruppa, bet tikai tie no viņiem, kurus iedzimtās vai iegūtās fiziskās vai psihiskās anomālijas: pirmkārt noveda līdz izmaiņām personībā, otrkārt var novest vai jau noveda līdz noziedzīgai uzvedībai.
Noziedzīgumu var izskatīt netikai kā rezultātu, bet arī kā tapšanas procesu: personas noziedzīgums (криминогенность) veidojas pirms nozieguma izdarīšanas, nosakās tās izdarīšanas brīdī un var turpināt eksistēt arī pēc noziedzīga nodoma realizēšanas. Tādā veidā izdala trīs noziedznieka personības noziedzīguma ģenēzes stadijas:
1. noziedzīguma pazīmju veidošanās personai, kad tā šajā periodā izdara dažāda veida amorālas rīcības un nekrimināla rakstura pārkāpumus. Dotajā brīdī personas negatīva ievirze vēl neaizņem vadošas pozīcijas. Noziedznieka personības ģenēzē šī pirmatnēja kriminalizācija veido tā saucamo personības pirmskriminoģēno stadiju.
2. noziedzīga nodarījuma izdarīšana kļūst par reāļas īstenības faktu, kā rezultātā – personības kriminalizācija ir notikusi
3. tālāk seko postkriminoģēna stadija, kad persona tiek saukta pie kriminālatbildības. Teorētiski jau šajā momentā jāsākas personas dekriminalizācijas procesam, tomēr tās nav vienīgais iespējamais variants. Pirmkārt patiešam ir iespējams, ka noziedznieka personībā notiks pārmaiņas labajā virzienā, t.i., priekšplānā atkal parādīsies personas pozitīva ievirze. Tad postkriminoģēna personības stadija beigsies ar stabilo sociālās ievirzes izveidošanu un noziedznieka personība nozudīs kā tāda. Otrais variants – atrodoties ieslodzījuma vietā vai pēc soda izciešana, kamēr saglabājas sodamība vai tā nav dzēsta, notiesātais izdara vēl vienu noziegumu. Jebkurā gadījumā tas nozīmē personas “otro” kriminalizāciju, respektīvi, personas dekriminalizācijas process nenotiek un tā atkal atgriežas kriminoģēnajā stadijā.
Noziedznieka personības ģenēzei ir dažas īpatnības tad, ja noziedzniekam ir fiziskās vai psihiskās dabas traucējumi. Kriminoloģiskie pētījumi rāda, ka tādas novirzes ietekmē cilvēka uzvedību, tai skaitā arī noziedzīgo.
XIX. gadsimtā Čezare Lombrozo pieverša uzmanību noziedznieka antropoloģiskām pazīmēm un uz savu pētījumu rezultatā secināja, ka daudziem no tiem ir fiziloģiskā rakstura anomālijas. XIX.-XX. gadsimtu robežā E.Kremers pamatojoties uz paveiktiem pētījumiem konstatēja, ka cilvēka noteikta fizoskā konstitūcija atbilsts noteiktam noziedzīgas uzvedības tipam. Viņš izveidoja likumsakarību, saskaņā ar kuru gariem, plecīgiem un stipri uzbūvētiem vīriešiem ir tieksme peč vardarbīgo noziegumu izdarīšanas. XX. gadsimtā Aizenks, pētot nervu sistēmas īpašības, konstatēja, ka jo lielāks cilvēkam ir ekstrsversijas radītājs, jo tuvāks viņš ir nzieguma izdarīšnai.
Anglija, ASV, Austrālijas un citu valstu zinātnieku pētījumi atklāja paaugstinātu hromosomas anomālijas procentu starp izpētītiem noziedzniekiem, savukārt cilvēkiem, kuri nekad neizdarīja nekādus noziegumus hromosomas anomālijas vai nu netika konstatētas vispār vai tās procents bija ļoti zems. Hromosomas anomālijas ir sastopamas gandrīz 0,4% no jaundzimušiem bērmiem. Hromosomas anomāliju kriminoloģisko nozīmi parasti piedēvē diviem no tiem, saistītiem ar vīriešiem esamo papildus 47. hromosomu “X” vai “Y” tipa. 60-jos gados bija izteikts viedoklis par to, ka šo anomāliju tipi var būt saistīti ar noziedzīgo uzvedību. Tomēr ticamo datu šaja jomā nav. Pētījuma metodes nepilnības, mazs novērojumu skaits noveda pie tā, ka pašlaik dažādo pētnieku novērtējumi pār liekas hromosomas izplatību noziedznieku starpā ļoti krasi atšķirās.
Psiholoģi mēģināja izskaidot bioloģisko faktoru nozīmi noziedznieka personībā pētot dvīņus. Šīs pētījums ir orientēts uz vienotu ģenētisku pamatu, respektīvi uz ģenotīpa līdzību, un vērsts prêt pazīmju sakritības pakāpes noskaidrošanu, tai skaitā arī kriminoloģisko pazīmju. Dvīņu metodes nozīme ir tā, ka vienolainiem dvīniem ir identisks ģenotips. Salīdzinot tādus dvīnus un novērtējot iekšpāras korelācijas (sakritības) lielumu, var noteikt, kādas viņu īpašības ir ģenotipa determinētas un kādas – sociālas vides ietkemes rezultāts. Dažādo pētījumu datu salīdzinājumi rāda otra dvīņa noziedzīguma biežumu, ja pirmais bija noziedznieks, pie tam, kā izrādās, vienolaino dvīņu noziedzīguma biežums ir divreiz lielāks, nekā divolaino. Tomēr tas nevar būt par pierādījumu noziegumu biloģiskai izcelsmei. Personu, kurām ir līdzīgs genotips, noziedzīga uzvedība var tikt izskaidrota kā ar līdzīgo personības veidošanas vidi, tā arī ar līdzīgam psihofizioloģiskām izpētīto personu ipašībām. Pie tam vienolaino dvīņu starp iedzivotājiem ir ļoti nedaudz, bet starp noziedzniekiem – tikai vieni, kas neļauj izdarīt kaut kādus viennozīmīgus secinājumus.
Varbūt vienīgais ko ar lielāko ticamību var teikt ir tas, ka hromosomas anomālija un psihiskā saslimšana bieži vien ir saistīti, jo starp izmeklētiem noziedziekiem lielākai daļai no viņiem bija psihiskie traucējumi.
Pie visbiežāk kriminologiskā aspektā pētītām psihiskām anomālijam attiecas: psihopātija, alkoholisms, narkomānija, ologofrēnija , centrālas neiru sistēmas traumas, šizofrēnija noturīgas remissijas stāvoklī, epilepsija.
Kā rāda pētījumi starp noziedzniekiem, it īpaši starp tiem, kuru izdara vardarbīgus noziegumus, 30% sastāda tie, kuriem ir psihiskās anomālijas, bet viņi atrodas pieskaitamības stāvoklī. Pie tam tādas anomālijas ir sastopamas starp nepilngadīgām personām, kuri izdarīja noziedzīgus nozdarījumus prêt personas veselību vai nonāvēšanu (slepkavība, izvarošana, smagi miesas bijājumi utl.), recidīvistiem. Pēc statistikas datiem starp personam, kuras izdarīja smagus un sevišķi smagus vardarbīgus noziegumus, visbiežāk sastopāmas anomālijas ir:
– psihopātija un psihopātisks stāvoklis – 33%;
– centrālas neiru sistēmas bijājumi – 19%;
– galvas smadzeņu sasitumi – 18%.
Starp slepkavam vairāk nekā 70%-iem ir dažāda veida psihiskās anomālijas, recidīvistu starpā – 70-90%-iem ir konstatēta psihopātija.
Psiholoģijas, psihofizioloģijas, psihiātrijas nolikumi un daži kriminoloģiskie dati dod pamatu uzskatīt, ka jebkurās izcelsmes psihiskās darbības vājināšana un alterācija veicina tādus kriminoģēni nozīmīgus rakstura iezīmju rašanas un attītstību kā agresivitāte, kairinājums, cietsirdība, aizdomīgums, griezsirdība, sadisms, aktīvie protesti pret vispārpieņemtām morālām normām, informācijas selektīva uztveršana (uztver tikai tās ziņas, kas atbilst jau psihē nostiprinātām vērtībām un uzskatiem, respektīvi tikai to, ko grib uztvert), atbildības sajutas neesamība, apkārtējo cilvēku vainošana utl. – tas viss noved cilvēku pie gribas procesu pazemināšanas, iedvesmas paaugstināšanas (personai kļūst ļoti viegli kaut ko iedvest), apturoša kontrolējoša mehānisma vājināšanai (cilvēks vai nu vispār nespēj kontrolēt savas darbības un emocijas, vai spēj to darīt tikai daļēji). Tādas iezīmes traucē normālo socializācijas procesu, dažos gadījumos noved līdz invaliditātej, traucē nodarboties ar konkrētiem darbības veidiem un vispār strādāt, kas paaugstina prettiesiskas darbības izdarīšanas un pretsabiedriskā dzīvesveida vešanas iespējamību. Norādīto faktoru nozīmīgums palielinas mūsdienas apstākļos, kas raksturojami ar kopējo psihisko sasprindzinājumu, ar emocionāli-stressa traucējumu skaita pieaugumu un ar psiholoģisko anti-adoptācijas stāvokli.
Psihiskās anomālijas butiski traucē arī sociālo normu, kas regulē cilvēka uzvedību sabiedrībā, iegaumēšanu. Kā parasti cilvēkiem ar dažāda veida psihiskām novirzem saskarsmes loks ir ļoti šaurs un nestabils, bet dažiem tāds vispār trukst. Jebkurā ziņā tādiem cilvēkiem socializācijas process ir bieži vien neveiksmīgs vai vispār nenotiek. Tomēr tas nenozīmē, ka psihes anomālijas vienmēr ir par nozieguma izdarīšanas iemeslu. Pirmkārt, kopējā noziedznieku masā subjekti ar tādām anomālijam nesastāda vairākumu. Otrkārt, pat psihisko anomāliju esamība kādam cilvēkam, nevienmēr liecina par to, ka tieši tā saspēlēja kriminoģēno lomu viņu noziedzīgajā uzvedībā. Treškārt, kā pierāda pētījumi ne jau pati psihes novirze nosaka nozieguma izdarīšanu, bet tomēr tā audzināšana, tie indivīda veidošanās apstākļi uc., kas radījā cilvēka kriminoģēnas personības pazīmes. Protams, tādas anomālijas var sekmēt kriminoģēnas pazīmjes rašanās un attīstību, kā arī pašu prettiesisku uzvedību, bet drīzāk tikai kā apstākļis, nevis noteicošais faktors. Taču kādas psihiskās anomālijas konstatēšana neizskaidro kāpēc cilvēks ir izdarījs noziegumu. Motivāciju un noziedzīgas uzvedības iekšējus iemslus navar saredzēt diagnozā, kurš tikai nosaka viena vai cita traucējuma esamību, tās pakāpi, smagumu utt. Tapēc saprast nozieguma subjektīvus iemeslus var tikai psiholoģiskajā ceļā, pētot personību. Psihes defekti, ja tādi ir, neparāda noziedzīgas uzvedības motīvus, kaut gan var tos ietekmēt. Tapēc pamatnozīme ir nevis anomālijai kā tādai, bet gan personas sociālajam tēlam un citiem psiholoģiskiem un socoiloģiskiem faktoriem, kas veido un ietekmē cilvēka personibu.

NOZIEDZĪGAS UZVEDĪBAS MOTIVĀCIJA

Noziedzīgas uzvedības psiholoģiskajā mehānismā noziedzīga mērķa pieņemšanai no subjekta puses ir centrālais posms. Subjekta kriminālais mērķis rodas dēļ tā, ka subjektam ir pieņēmama vajadzības apmierināšana vai problemātiskās situācijas atrisināšana noziedzīgajā veidā. Savukārt mērķa pieņemšanas nepieciešamību nosaka tieksme – motīvs. Motīvs atspoguļo to, kā dēļ persona izdara kādas darbības, tajā laikā kad mērķis nosaka darbības veidu un tās tiešo rezultātu.
Kā parasti cilvēka darbība ir “polimotivēta”, t.i., to nosaka vairāki motīvi. Pie tam daļai no tiem ir vadoša loma, bet citi spēlē tikai papildinošo lomu. Nevienmēr ir iespējams konkrēti noteikt nodarījuma motivāciju, jo bieži vien noziegums ir pamatots ar veselo motīvu kompleksu.
Bet par motīva avotiem var kalpot kā iekšējie tā arī ārējie faktori. Iekšējie pamudinājuma avoti veidojas no cilvēka vajadzībam un pretenzijam, no personiskām vērtībām utl. Ārējie motīva avoti ir dzīves vai kādi konkrētie apstākļi, kur rodas problemātiskā situācija. Motīva rašanās un mērķa pieņemšana nosakāmas ar personīski savdabīgo uztveri un situācijas ārējo apstākļu novērtējumu, respektīvi, ar sociālās percepcijas* processu. Tādā veidā motīva veidošanā nodrošina mērķa akceptēšanu noziedzīgajā izturēšanā. Motīva rakstura un lomas izpētīšana noziedzīgas uvedības rašanā ir nepieciešama, lai saprastu šis uzvedības iemeslus un apstākļus, kā arī lai noteiktu psiholoģiskās īpašības, kas veido personības kriminoģēnas tieksmes elementus.
Daži pētnieki uzskata, ka motīvs pats pa sevi nenosaka nepieciešamību pieņemt un izvēlēties tieši noziedzīgo rīcības veidu, tapēc, ka jebkuru tieksmi var ievīrzīt sociāli-pieņēmamajā vai antisociālajā gultnē, respektīvi, apmierināt motīvu radošo vajadzību kā tiesiskajā tā arī noziedzīgajā ceļā. Tomēr pastāv sociāli-dezadaptētie motīvi, kurus ir grūti vai vispār nevar realizēt sociāli-pieņēmamajā veidā. Tādi motīvi it kā veicina prettiesiska mērķa-veida pieņemšanu uzvedībā un nostājas par krimināli-nozīmīgiem. Ir arī taisni kriminālie motīvi, radītie ar personas vajadzību izdarīt noteikto noziedzīgo darbību, vai citiem vārdiem – ar kriminālo tieksmi. Motīvu kriminoģēnais saturs ir nosakams ar noteiktam motīvveidojošām personas īpašībam, kas minēti zemāk. To pašu var pateikt arī par subjekta uzvedības sociālo percepciju. Viņa priekštatiem par sociālo situāciju var būt diezgan adekvāts sociāli-tiesiskais raksturs, bet var būt arī sakropļots, kriminoģēni nozīmīgs saturs. Sikāk izskatīsim kriminoģēnus motīvus un sociālās percepcijas kriminoģēno saturu – iemeslus, kas sekmē noziedzīga darbības veida pieņemšanu, radot noziedzīgo uzvedību.
Noziedzīgie motīvi. Tie ir motīvi, radīti taisni ar kriminālo vajadzību, kas izpaužas tieksmē izdarīt noteikta veida sabiedrīski bīstamo darbību. Subjektīvi pārdzīvojama vajadzība pēc tāda nodarījuma izdarīšanas ir vajadzības priekšmets. Kriminālā vajadzība var izpausties kā iesakņojošs pieradums sistēmiski izdarīt noteikta rakstura noziedzīgas darbības vai tā var rasties citāda psiholoģiskā mehānisma darbošanas rezultātā. Tāda pieraduma realizācija kā paristi nodrošina apmierinātības stāvokli, iekšēja sasprindzinājuma izlādēšanu. Tāda veida motivi visbiežāk izpaužas kā tieksme pēc seksuāli-vardarbīgiem nodarījumiem, vēlme nodarīt cietušajām dažāda veida mokas vai ņirgāšanās pār viņu, huligānisms, kas saistīts ar vardarbīgām vai eksgibicioniskām darbībām, vandālisma akti un citi. Nepārvāramo tieksmi pēc nozieguma izdarīšanas, kas ir impulsīvi radījies, attiecinā pret psihisko slimību – tiekšanās patoloģiju. Toties šis psihiskās anomālijas veids neizslēdz pieskaitamību, jo noziedznieks, vadīts ar kriminālo tieksmi, spēj atturēties no noziga nozdarījuma izdarīšanas ja situācija ir bīstama un var radīt viņam nelabvēlīgaa sekas.
Kriminoģēni nozīmīgie motīvi tiek radīti ar dažādām sociāli dezadaptētam vajadzībam, kurus ir grūti vai vispār nav iespējams apmierināt tiesiskajā ceļā. Šie motīvi var veidot dažādus tipus, kas atšķirtās pēc saviem avotiem:
· Pirmo tipu veido motīvi, kas radīti ar hipirtrofētām amorālām tieksmem, kuru apmierināšanu subjekts nevar nodrošināt likumiskajā veidā vai tā apmierināšana ir saistīta ar kriminālo risku – ar lielo iespējamību, ka amorāls nodarījums pārveidosies pār noziedzigo. Tādas tieksmes var izpausties kā vajadzība pēc sistēmiskas amorāla rakstura izklaidēšanas, dzimumtieksmes izlaidīga apierināšna (respektīvi tieši tādā veidā, kādā to aizliedz likums) uc.
· Otro veidu izsaka motīvi, kas balstās uz hipertrofētām vajadzībām, t.i., uz vajadzībām, kuru līmenis ir acīmredzami pārmērīgi paaugstināts, neatbilst individuālām vai sociālām tās nodrošināšanas tiesiskām iespējam un nepārprotami pārsniedz vidējo sociālo vai dzīves līmeni (citādāk šis vajadzības nevarētu nosaukt par hipertrofētam). Šo vajadzību intensīva pārdzīvošana, apzinoties, ka tos nevar apmierināt likumiskajā ceļā it kā pamudina personu rīkoties pretlikumiski. Tādu “kriminoģēni-piespiedošo” motivāciju var radīt:
– neadekvāti paaugstinātas materiāla rakstura pretenzijas, kas vērstas uz materiālās turības nodrošināšanu, īpašuma iegūšanu utl.;
– hipertrofēta vajadzība valdīt pār citiem cilvēkiem (piemēram, pār noteiktās sociālās gruppas pārstāvjiem), dominēt starpcivēku attiecībās, kas izpaužas kā despotisms, pārmērīgs aizdomīgums un naidīgums;
– pārmērīgas pretenzijas prestīžas statussa iegūšanā kādā konkrētajā gruppā, pašizteikšanā (pašapmierinātības pārdzīvošana no tā, ka citi pievērš viņam uzmanību, ir sajusmā pār viņu, vai apskauž viņu, vai arī baidās no viņa), kā arī vajadzība pēc pašnotiekšanas, kas pamudina personu uz riskantam vai
citāda rakstura darbībām, kuras ir neadekvātas vai izdarāmas pretī vispārpieņemtām sociālām normām un prasībām (visai raksturīgs noziedzniekiem, kuri cenšas iegūt “kriminālo autoritāti”).
· Trešo kriminoģēni nozīmīgo motīvu tipu veido pamudinājumi, kas ir noteikti ar nepieciešamību izlādēt personas noturīgo negatīvo emocionālo stāvokli. Tas izpaužas kā nepārtraukts tādu jūtu pārdzīvojums kā: atsavināšanas sajūta, uztraukums, savas nepilnības sajūta, pārestība, naidīgums, agressivitāte uc. Tādi pārdzīvojumi var rasties un fiksēties elementāro sociālo vajadzību pastāvīgas neapmierinātības rezultātā. Minētie emocionālie pārdzīvojumi tās paasināšanas brīdī vai kriminoģēnās situācijās sekmē prettiesiska nodarījuma izdarīšanu, kura rezultātā notiek laicīga pārdzīvojumu izlādēšana, deprivētas (депривированный) vajadzības apmierināšana vai kompensācija. Kā personas psiholoģiskās īpašības, kas nosaka tāda veida emocionāli-motivējošos pārdzīvojumus, izvirzās attiecīgas rakstura akcentuācijas un emocionāli-motivējošas nostādnes.
· Ceturtais kriminoģēni nozīmīgo motīvu veids izpaužas kā aas negatīvo jūtu pārdzīvojums attiecībā pret noteiktiem sociāliem subjektiem un objektiem, kuras ir tiesiski aizsargājamas. Šos pārdzīvojumus rāda jau izveidojies assa antipātiska attieksme pret kādiem cilvēkiem, sociālām gruppam, valsts un sabiedriskām institūcijam un pret citām tiesiski aizsargājamām sociālām vērtībām. Tādas jūtas rāda personā tieksmi kaitīgi iedarboties uz minētām vērtībām. Antipātija šaja gadījumā izpaužas kā pārliecinātība par šo subjektu un objektu kaitīgumu. Bieži vien ir tā, ka priekštata iztrūkums par reālo kāda subjekta vai objekta “kaitīgumu”, ir aizvietots ar naidīgas attieksmes jūteklisko komponentu, kas kļūst izšķirošs.
· Piekto tipu veido kriminoģēni nozīmīgie motīvi, radīti ar sociāli-“atsavināta” dzīvesveida nepieciešamību; personiskas vērtības parasti ir vērstas uz to, lai pievienotos kādai prettiesiski ievirzītai gruppai, iegūtu autoritāti noziedznieku starpā. Vajadzība būt iekļautam kriminālajā vidē var būt pieradumu pie šis vides un vienlaicīgi atsavināšanas no sabiedrības tikumiskās kultūras rezultāts. Profesionāliem noziedzniekiem un personam, kuras ilgāku laiku pavadījušas ieslodzījuma vietās, ši vajadzība bieži vien iegūst neapzinātas tieksmes raksturu.
· Sesto tipu veido tieksmes, radītas ar neadekvāto, tikumiskajā un juridiskajā ziņā, ārējo apstākļu nozīmes novērtēšanu, kas var novest cilvēku līdz juridiski nepamatotām vai citāda rakstura prettiesiskām darbībām. Respektīvi, cilvēks kādu apsvērumu vai apstākļu dēļ nespēj reāli novērtēt esošo situāciju, viņam tā situācija liekas labvelīga, lai panāktu sev izdevīgo un vajadzīgo rezultātu, kuram nav tiesiskā pamata, un viņš izdara riskantas darbības (no juridiskā aspekta). Motīvu, kas nosacīti ar neadekvāto ārējo apstākļu novērtēšanu, kriminoģēnais nozīmīgums ir noteikto personisko īpašību deformācijas rezultāts, kuras izpaužas sociālajā percepcijā un nosaka uztvēramas sociālās parādības nozīmi un jēgu.
Motīvs ir subjektīva parādība, kas saistīta ar personas individuālām nostādnem un īpatnībam, bet tajā pašā laikā tas iekļauj sevī arī personas sociāli-psiholoģiskās pazīmes. Un noziedzīgas uzvedības motivācija nevienmēr ir tieši saistīta ar izdaramo nozieguma nozieguma raksturu. Tāpēc motīvu nedrīkst meklēt tikai ārējos apstākļos, bet to vajag “izvilkt” no pašas personības.

NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS STRUKTŪRA

Noteicot noziedznieka personības sturktūru jāņem vērā to, ka tā pirmām kārtam ir sociāli nozīmīgo īpašību kopums, kas izveidojās mijiedarbības rezultātā ar dažādiem cilvēkiem, kuri personu padara par darbības, izzināšanas, saskarsmes utt. Subjektu. Šīs personas aspekts ir nozīmīgs psiholoģijā, jo ļauj izskatīt cilvēku kā sabiedrības, sociālo gruppu vai citādu gruppu locekli, kā sociāli-tipisko iezīmju nesēju.
Personas psiholoģiskā analīze paredz maksimālo psihiskās īpatnības un bioloģiski nosacīto īpašību (kas atspoguļojas cilvēka uzvēdības mehānismā, arī noziedīgajā) uzskaiti. To izcelšana noziedznieka personības struktūrā nenozīmē nozieguma izdarīšanas iemesla psiholoģizāciju vai bioloģizāciju, kaut gan tāpēc, ka dauzdaz psihiskās īptnības un bioloģiski nosacītas īpašības atrodas soiālo faktoru ietekmē. Kā zināms, tikai sociāli iegūtas negatīvas personas iezīmes var būt nozieguma izdarīšanas iemesls. Atsevišķā psihiskā processa, stāvokļa un bioloģiski nosacīto īpašību nelabvēlīgas īpatnības var tikai sekmēt nozieguma izdarīšanu. Ņēmot vērā augstāk minēto var izdalīt sekojošas noziedznieka personības zemstruktūru pazīmes:
– sociāli-demogrāfiskās pazīmes, tādas kā sociālā izcelsme un sociālais stāvoklis sabiedrībā, ģimenes un darba stāvoklis, nacionālā un profesionālā piederība, materiālās nodrošinātības līmenis;
– garīgas attīstības līmenis, kultūras, izglītības, zināšanas, iemaņas un prasmes līmenis;
– tikumiskās īpašības, vērtību orientācijas un personas tieksmes, cilvēka sociālās pozīcijas un intereses, vajadzības un paradumi;
– psihiskie processi, personības īpašības un stāvokļi;
– biofizioloģiskās pazīmes, tādas kā: dzimums, vecums, veselības stāvoklis, fiziskās konstitūcijas īpatnības utl.
Jebvienas zemstruktūras atsavināšana sagrautu visas struktūras vienotību, jo neviena no augstākminētam pazīmēm personības izzināšanas kontekstā nevar pastāvēt patstāvīgi. Tātad viņas visas atrodas savstarpējā sakarībā un savstarpējās attiecībās, līdz ar ko mums ir darīšanas nevis ar pazīmju vienkāršo kopību, bet gan ar sarežģīto elementu vienotību, kas kopumā veido noziedznieka personību.
Savukārt var piedāvāt arī citus noziedznieka personības struktūras variantus, konkrēti:
– krimināl-tiesiskās un sociāli-demogrāfiskās pazīmes;
– sociālās izpausmes dažādās sabiedriskās dzīves sfērās;
– tikumiskumiskās īpašības;
– psihiskās īpatnības.
Pēc būtibas otrā piedāvāta struktūra ir gandrīz vienāda ar pirmo, visdrīzāk tieši tāpēc, ka minētas pazīmes ir ļoti nozīmīgas un tos nevar neņemt vērā. Bet vajadzētu arī atzīmēt, ka neviena tāda shēma nesaturēs sevī specifiskās iezīmes, kuras ir raksturīgas tikai noziedznieka personībai, jo pēdēja atšķirās no personības kā tādas ne ar kādiem savas struktūras komponentiem esamību vai neesamību, bet gan ar šis struktūras noteikto komponentu saturu un ievirzi. Tieši tāpēc mēs runājam par uzskatu, interešu, vajadzību, kas arī kļūst par konkrēta nozieguma izdarīšanas iemeslu, pretsabiedrisko ievirzi, un tieši tāpēc psihologija it īpaši interesējas par tikumības pazīmem, vērtību orientācijam utt. Protams tas nenozīmē citu zemstruktūru ignorēšanu, tieši otrādi, vajag zināt un ņemt vērā visas noziedznieka personības īpašības, jo tās ietekmē katra individa uzvedību.
Personības ievirze ir tās savdabīģi pārdzīvojama selektīva attieksme pret realitāti, kas raksturo šo cilvēku un ietekmē viņa darbību. Ievirze pati par sevi ir vadošs elements personības psiholoģiskajā struktūrā. Tā [ievirze] būtiski ietekmē arī citus elementus – zināšanas apjomu, bioloģiski nosacīto īpašību izpausmes raksturu (tepmeraments, dotības). Ievirzei ir arī izšķiroša nozīme personības sociālā tipa noteikšanā un tā nosaka attiecīgas noziedzīgas uzvedības izvēli.
Profilaktiskajā darbā daudzām no nosauktām personības pazīmēm jābūt par ietekmes objektu. Lielākajā mērā tas attiecas uz tikumiskām raksturlīkmem, kurus jakoreģē. Tomēr bieži mēdz būt tā, ka ja neveikt pasākumus cilvēka profesionālā līmeņā paaugstināšanā, jaunās specialitātes apgūšanā, materiālās nodrošinātības nostiprināšanā, somātiskas saslimšanas un psihisko traucējumu ārstēšanā, tad pārveidot viņa uzvedību ir ļoti grūti un varbūt gandrīz pat neiespējami.

NOZIEDZNIEKU KLASIFIKĀCIJA UN TIPOLOĢIJA

Lai pareizi izšķirtu noziedznieku klasifikācijas un tipoloģijas sarežģītus jautājumus, kam ir liela zinātniska un praktiskā nozīme, vajadzētu noteikt principiālas metodoloģiskās pieejas šiem zinātniskas izzināsanas paņēmieniem. Pirmkārt jāatzimē, ka klasifikācija un tipoloģija, neskatoties uz to ka tās ir ļoti lidzīgas, tomēr nav viens un tas pats. Būtiskākā atšķirība starp klasifikāciju un tipoloģiju ir tāda, ka pirmā dod pētāmā objekta aprakstu, savukārt otrā – šī apraksta skaidrojumu, proti, tipoloģija var diezgan būtiski palīdzēt noziedznieka rakstura atklāšanā, noziedzīgas uzvedības rašanas iemeslus konstatēšanā un līdz ar to var mēģināt veikt indivīda uzvedības prognozēšanu.

Klasifikācija ir zemāks indivīdu apkopošanas līmenis, kas parāda izpētāmo objektu noteiktu sagrupējumu pēc viņu atšķirīgām pazīmēm. Klasifikācija tiek izveidota balstoties uz diezgan stingrām grupu un apakšgrupu kritērijiem, katra no kurām ieņem stabilu, noteikti fiksētu pozīciju. Klasifikācija ir paralēli pakārtoto jēdzienu, objektu klases, jebkuras zinātnes nozares vai cilvēka darbības jomas sistēma, kura tiek izmantota kā saziņas līdzeklis, kas izveido saikni starp šiem jēdzieniem vai objektu klasēm. Klasifikācija palīdz zinātniekiem no empīriskas zināšanu uzkrāšanas virzīties uz to teorētisko izzināšanu, izmantojot tipoloģisko analīzi. Klasificējot, objekti tiek sadalīti pēc tas kopējam iezīmem.
Kriminologiskās klasifikācijas ietvaros tiek pētīta ne personība kā tāda, bet noziedznieku “kontingents”. Noziedznieku klasifikācija var tikt veidota balstoties uz dažādiem pamatiem un gruppējuma veidiem, bet būtiski ir izdalīt divas lielākas pazīmju gruppas:
– socioloģiskās vai sociāli-demogrāfiskās
– tiesiskās.
Pie pirmās pazīmju gruppas attiecas: dzimums, vecums, izglītības līmenis, materiālās nodrošinātības līmenis, sociālais stāvoklis, ģimenes stāvokļis, sociālā izcelsme, nodarbošanas veids, dzīvesvieta, nodarbinātība ar sabiedriski lietderīgu darbu.
Pie otras – raksturs, izdarīto noziegumu smaguma pakāpe, nodarījums izdarīts pirmo reizi vai atkārtoti, gruppā vai vienatnē; noziedzīgas darbības ilgums, noziedzīga apdraudējuma objekts, vainas forma.
Atsevišķo gruppu veido pazīmes, kas raksturo noziedznieku veselības stāvokli. Šajā sakarā var piedāvāt sekojoso iedalījumu: veselie un personas, krām ir somātiskās vai psihiskās dabas traucējumi.
Protams, piedāvātais noziedznieku klasifikācijas pazīmju uzskaitījums nav izsmeļošs un var tikt papildināts. Daudz ir atkarīgs no tā, kā dēļ un priekš kam tiek veikta klasifikācija, kādiem mērķiem tā ir pakļauta katrā konkrētajā gadījumā.
Tipoloģija, savukārt, ir zinātniskas izziņas metode, kuras pamatā ir objektu sadalīšanas un grupēšanas sistēmā. Lai izveidotu doto sistēmu ir nepieciešams apkopot un pareizi iedalīt informāciju par noteiktām personām. Tipoloģija balstāsta uz izpētāma objekta līdzīgas un atšķirīgas pazīmjes atklāšanas. No teorētiskā viedokļa, tipoloģija, salīdzinājumā ar klasifikāciju, ir augstāks salīdzināšanas līmenis. Sadalot noziedzniekus pēc tipiem nav obligāti apskatīt un pieminēt visus grupas objektus. Noziedznieku tipologiskā analīze ļauj izskatīt noziedznieka personību kā vienotu un patstāvīgu tipu citu sociālo tipu starpā.
Viena tipa ietvaros vienlaicīgi jābūt gan nozieguma izpausmes pazīmēm, gan tā izdarīšanas iemeslu pazīmēm. Tipoloģija parasti atspoguļo noteiktās likumsakarības un pazīmes, kuras piemīt noziedzniekiem un kuras tiek fiksētas kriminoloģiskajos pētījumos.
Runāt par noziedznieka personību kā par sociālo tipu var tikai tajā gadījumā, ja tai ir kaut kādas pazīmes vai pazīme, kuras nav citiem sociālo tipu pārstāvjiem. Par tādu īpašību uzstaja noziedznieka sabiedrīska bīstamība, kas izpaužas kā bojājuma nodarīšanas iespējamība interesēm un attiecībām, kuras tiek aizsargātas no valsts puses.
Noziedznieka personība, kā tipoloģiskas kārtas parādība, ir vienoto, noturīgo un būtisko sociāli-psiholoģisko pazīmju un īpašību nesējs. Personības kā tipa specifika ir tā, ka tajā ir īpatnības, kas uzstājas par noziedzīgas uzvedības iekšējiem psihiskiem iemesliem. Jo jebkurš noziegums, vienalga kādā formā tas neizpaustos, attiecībā prêt subjektu nav nejaušība. Tās pamatā ir personas sociālo, tikumisko un psiholoģisko īpašību attīstība.
Konkrētajā sabiedrībā noziedznieka personība ir likumsakarīga sociālā figūra tiktāl, ciktāl ir likumsakarīga noziedzības eksistēšana šis sabiedrības attīstības konkrētajā etapā. Tāpēc par noziedznieka personību kā par laicīgo socialo tipu var runāt tiakai sakarā ar noziedzību, kurai ir pārgajošs sociālais raksturs.
Noziedznieka personības izpētīšanas mērķis ir noskaidrot noziedzības iemeslus un izstrādāt prevencijas līdzekļus. Tātad noziedznieka personības tipoloģijai jāpakļaujas kopējiem uzdevumiem, respektīvi, to jāstūdē, lai izprastu noziedzīgas uzvedības mehānismu un iemeslus, kas, savukārt, palīdzētu noziedzības apkarošanā.
Kā jau agrāk tika minēts, cilvēka darbības pamatstimuls ir motīvs (sk. noziedzīgas uzvedības motivācija). Tieši motīvā atspoguļojas tas, kā dēļ tiek izdarītas kādas darbības. Tajā tiek konkretizētas vajadzības, kas nepārtraukti mainās.
Tipoloģijas veidi var būt ļoti dažādi, mēs piedāvāsim tikai vissizplatītākus. Tā, piemēram, var sadalīt noziedznieku tipus pēc personiskas bagātināšanas motīviem. Kaut gan tieksme paaugstināt savas materiālās nodrošinātības līmeni nav prettiesiska, galvenais šeit ir tā, kādilīdzekļi tiek izvēlēti šī mērķa sasniegšanai. Tāds personības tips parasti tiek devēts par mantkārīgo, bet visdrīzāk ka tas ir morāls vērtējums; jēdziens par mantkārību attēlo šeit personas kopējo ievirzi un izvēlamos darbības līdzekļus, nevis tikai pati pa sevi motīvu. Tāpēc mantkārīga tipa izdalīšana ir iespējama tikai ar tādu nosacījumu. Šis tips apvieno visas personas, kuras noziegumus (jebkādus) ir izdarījušās personiskas iedzīvošanas nolūkā.
Vajag atzīmēt, ka starp vainīgiem mantkārīgajos nodarījumos un noziegumos, saistītajos ar amatu un tās pienākumiem, izcelas grupa, kurā cilvēki izdara tādus noziegumus ar nodomu gūt prestīžu: iegūt dzīvē augstāko sociālo un darba stāvokli, iegūt autoritāti starp apkartējiem cilvēkiem utl. Mantkārība, kas šeit tiek saprasta kā personiska iedzīvošana, izvirzās kā papildus motīvs. Tātad, noziedzniekus, kuriem raksturīgs minētais motīvs, var apvienot “prestīžajā” tipā.
Grūtāk ir noteikt noziedznieku tipu, kuri izdarija, tā saucamos, mantkārīgi-vardarbīgus noziegumus. Un lai atrisinātu šo jautājumu vajag izriet no tā, kādi bija vadošie nozieguma motīvi. Piemēram, ja laupīšana tika izdarīta ar iedzīvošanas nolūku, tad šī nodarījuma subjektu varētu attiecināt pie mantkārīga tipa. Bet medz būt arī tā, ka dažas laupīšanas, kas tiek izdarītas gruppā, tiek noorganizētas speciāli, lai saliedētu gruppas dalībiekus un vēl vairāk pakļaut viņus līdera ietekmei, nevis lai iedzīvotos.
Vardarbīgo noziegumu motīviir diezgan daudzveidīģi. Vispār, dažos gadījumos būtu aplami nosaukt vardarbību par motīvu, jo vardarbīgas darbības tikai pašas vardarbības dēļ var izdarīt tikai psihiski slimas, nepieskaitamas personas.
Vispār pēc motīva var izveidot diezgan plašu tipoloģiju, jo motīvs, piemēr, var būt arī atriebība, var būt seksuāli-vardarbīgais tips un daudzi citi. Bet būtiski ir arī tas, ka motīva veids nevienmēr sakrit ar nozieguma veidu, un tas ir loģisķi, jo lai apmierinātu savas tieksmes un vajadzības noziedznieks var izvēlēties visai dažādas darbības un lidzekļus, apmēram uz cik pietiks fantāzijas. Bet tipoloģija pēc motīva nav vienīgais tipoloģijas iespējamais veids.
Noziedznieku tipoloģiskās gruppas var tikt veidotas arī pēc pretsabiedriskas ievirzes un vērtību orientācijas rakstura. Šaja sakarā var izdalīt sekojošas gruppas:
– negatīvi-nevērīga attieksme prêt personu un tās svarīgākiem labumiem, tādiem kā dzivība, veselība, fiziskā neaizskaramība, gods, cieņa uc. Tāda pati attieksme ir ievērojama arī agresīvi-vardarbīgo noziegumu (slepkavība, miesas bojājumu nodarīšana, izvarošana) pamatā;
– mantkārīgas tieksmes, kas saistītas ar visu īpašuma veidu ignorēšanu. Tas vissvairāk ir saistīts ar noziegumiem prêt īpašumu, pie tam tādiem, kuri tika izdarīti tieši un tikai mantkārīgā nolūkā, nevis situācijā, kad cilvēkam nav ko ēst un tad viņš izdara noziegumu;
– devianta attieksme prêt dažādiem sociāliem notiekumiem un nostādnem, kas saistīti ar vispārpilsoniskiem, dienesta, ģimenes un citiem pienākumiem. Tādas antisociālas pazīmes nosaka tādu noziegumu izdarīšanu kā sadzīviskie nodarījumi, nodarījumi prêt pārvaldes kārtību, prêt jurisdikciju uc.;
– vieglprātīga un bezatbildīga attieksme prêt esošam sociālām vērtībām un saviem pienākumiem, kas izpaužas kā dažāda veida neuzmanīgo noziedzīgo nodarījumu izdarīšana;
Ir iespējams iedalīt noziedznieku tipus arī pēc viņu sabiedriskās bīstamības pakāpes un pēc noziedzīguma izteikšanas un aktivitātes:
– sevišķi bīstamie noziedznieki (aktīvi antisociālie vai arī profesionālais tips). Pie tādiem parasti attiecina vairākreizes sodāmus recidīvistus, kuru noziedzīgai darbībai ir aktīvs opozicionārs raksturs, vērst prêt sabiedrību, tās vērtībām un normām;
– desocializētie bīstamiem noziedznieki (pasīvie asociālie) –personas, kuras ir “izkritušas” no normālas saskares un sakaru sistēmas, diezgan ilgu laiku ved parazītisko eksistēšanu. Tie ir klaidoņi, ubagotāji, liekēdi; daudzi no viņiem ir alkoholiķi. Atšķirībā no bīstamiem noziedzniekiem, viņi, pārsvarā, ir pasīvi un it kā “peldē pa straumi”. Paši kā parasti neveido labvēlīgas situācijas nozieguma izdarīšanai, bet izmanto izveidojušas. Līdzīgi seviški bīstamiem noziedzniekiem, šī tipa pārstāvji ir stabili savās nostādnēs un prettiesiskajā uzvedībā;
– nestabilie noziedznieki – personas, kuras izdara noziegumus (dažreiz vairākkārt) ne jau savas antisabiedriskās nostādnes un uzskatu dēļ, bet dēļ piederības pie dažām gruppam ar negatīvas ievirzes darbību un dēļ dzīvesveida, kas atrodas sociāli pieņēmama un antisabiedriska robežā. Tie atšķirās ar deļējo noziedzīgumu, kur apvienojas noziedznieka personības pazīmes un likumpaklausīgas personas īpašības. Bet līdz ar būtiskam izmaņam dzīves apstākļos labākajā pusē un efektīva audzināšanas iedarbības rezultātā viņi ir spējīģi atturēties no prettiesiskām darbibam;
– situatīvie noziedznieki – personas, kuru sabiedriska bīstamība viņu uzvedībā ir izteikta nedaudz, bet tomēr pastāv un parādas attiecīgās situācijās. Noziegumi tiek izdarīti ne tapēc, ka situācijai ir izšķiroša nozīme, bet viņu psiholoģisko īpatnībi dēļ, kuru dēļ, savukārt, noziedznieki nonāk nežēlīgajā atkarībā no situācijas un nepietiekamas tikumiskas audzināšanas rezultātā neatrod tās sociāli pieņēmamo atrisināšanas rezultātu.
Varētu piedāvāt arī ceturto tipoloģizācijas veidu, kur noziedznieki tiek diferencēti pamatojoties uz sakarību starp negatīvām un pozitīvām personas ievirzem:
– profesionālais tips – vissbīstamākais personības tips. Personas ievirze ir deformēta un izteikti negatīva. Šī tipa personas atšķirās ar “tiesību nihilismu”, zemo kultūras līmeni, antisabiedriskām nostādnem. Šīm tipam ir raksturīga iekšēja tieksme pēc nozieguma atkārtotas izdarīšanas, viņš ir aktīvs un līdz ar to pats izveido situācijas, kuras sekmē nozieguma izdarīšanu (līdzīgi ar aktīvi antisabiedrisko tipu);
– ierastais tips – šim tipam ir raksturīga būtiska deformācija sociālās ievirzes struktūrā, pozitīvais components ir vāji izteikts, personas sociāli-psiholoģiskās īpašības ir nestabilas un pretrunīgas. Šī tipa noziedzniekiem ir ļoti zems tiesiskas apziņas līmenis, viņiem trūkst stingras robežas starp tikumisko un amorālo. Galvenā atšķirība no profesionālā tipa ir tāda, ka ierasta tipa noziedznieki paši neizveido nozieguma izdarīšanai labvelīgas situācijas, bet izmanto jau esošas;
– nestabilais tips – šim tipam nav noturīgo vai sevišķi nozīmīgo deformāciju, negatīvas un pozitīvas ievirzes ir vienādas. Bet viņam ir raksturīgs pretrunīgums, kurš šajā gadījumā var pazemināt vai tieši otrādi paaugstināt noziedzīguma līmeni;
– nevērīgais tips – šajā tipā domine pozitīva ievirze, proti ir minimums negatīvas ievirzes. Nevērīgajam tipam ir raksturīga vieglprātiga attieksme pret sociālām normam, kas regulē uzvedību sabiedrībā. Kā parasti tādi noziedznieki izdara nesmagus noziegumus aiz neuzmanības ar netiešo nodomu;
– gadījuma tips – raksturojams ar pilno pozitīvo ievirzi, bez jebkādam deformācijam. Piemit noturīgs tiesiskās apziņas limenis, noziegumu izdara tikai dzīvesituāciju spiedienā. Šī tipa noziedznieki izdara noziegumus stiprā garīga uztraukuma stāvoklī, kas tika izraisīts ar prettiesiskām cietušā darbībām vai pārkāpjot nepieciešamas aizstāvēšanas robežas.
Nepārprotami, ka šai tipoloģijai, kā arī citām, ir nosacīts raksturs un, visdrīzāk, ne katru noziedznieku var bēz šaubām attiecināt pie kāda no tipiem. Jo bieži vien var satikt jauktus, starptipus, kuriem raksturīgas arī citu tipu pazīmes.
Noziedznieka personības pamatpētīšanas praktiskā virziena, apjoma un tās analīzes robežas noteikšana ir atkarīga no konkrētiem uzdevumiem, kas rodas noziedzības apkarošanas un profilakses gaitā.
Lai noziegumu profilakse butu veiksmīga ir nepieciešmas zināt visas tās individuālās īpatnības (pirmāmkārtam motīvus), kuras var stimulēt konkrētas personības noziedzīgo rīcību, un tiem jābūt par īpašas uzmanības objektu. Šajā darbības jomā var parādīties nepieciešamība noskaidrot visas tās personiskas pazīmes, balstoties uz kurām var novērst notikumu nelabvelīgo gaitu, proti, maksimāli izmantot zināšanas par personību profilaktiskiem mērķiem. Dažas no tāda veida problēmām rodas noziegumu atklāšanas un izmeklēšanas gaitā. Tā, pamatotas hipotēzes, par izdarīta nozieguma motīviem, izvirzīšana un pārbaude var palīdzēt noziedznieka konstatēšanā un kriminālmeklēšanā, bet viņa personisko īpašību uzskaite var sekmēt atsevišķo izmeklēšanas darbību izpildīšanu (prātināšana, konfrontēšana utt.).

NOBEIGUMS

Konkrēto noziegumu izdarīšans apstākļi un iemesli daudz ir atkarīgi no noziedznieka personības. Ir nepieciešama rūpīga personas veidošanās sociālas mikrovides izpētīšana un nozieguma izdarīšanas konkretas situācijas. Iegūtām ziņām jābūt profilaktiskā rakstura, un šeit personas kriminoloģisko īpašību, tās ģenēzes zināšana palīdz atlasīt vissnozīmīgāko informāciju par izdarita nozieguma iemesliem un apstākliem, kas tika iegūtiizmeklēšanas gaitā.
Risinot profilāktiska rakstura uzdevumus par noziednieka labošanu vai noziedzīgas uzvedības apkarošanu jāņēm vērā noziedznieku tipoloģiju un psiholoģiskā rakstura informāciju par noziedznieka personību. Izmantojot personības dažādus tipus un tās aprakstošus rakstutojumus var noteikt, pie kāda tipa attiecas konkrētais noziedznieks. Un principā zinot kādi profilaktiskie pasākumi ir ieteicami šim tipam var pamatotāk un mērķtiecīgāk veikt konkrēto individuāli-audzinošo darbu, protams ņēmot vērā personas individuālās īpatnības.
Rezumējot, gribētos pasvītrot, ka noziedznieka personības izpētīšanai un jau esošai par viņu informācijai ir ļoti liela nozīme, ko nedrīks nonivelēt. Noziedznieka personības raksturojums palīdz atrisināt tiesiskus, izmeklēšanas un profilaktiskus uzdevumus. Nedrīkst aprobežoties tikai ar vienas jomas pētījumiem, jāpievērš uzmanība attiecīgiem pētījumiem arī citās zinātnēs. Tomēr ir arī jārūpējas par, to lai iegūta informācija un zināšanas būtu pārbaudīti, lai tiem būtu reālais pamats un reālā, objektīva nozīme.

IZMANTOTAS LITERATURAS SARAKSTS

1. «Личность преступника и назначение наказания» Учебное пособие. Бурлаков В.Н., Ленинград, 1986 г.;

2. «Основы профилактики правонарушающего поведения несовершеннолетних». Бурлаков В.Н., Волгарева И.В., Федорова Г.Г. – СПб.: Образование, 1992 г.;

3. «Юридическая психология», В.Л.Васильев, Санкт-Петербург, 2001 г.

4. «Преступное поведение и психические аномалии», Ю.М. Антонян, С.В. Бородин, изд. Спарк М. 1998;

5. «Преступность и психические аномалии», Ю.М. Антонян, С.В. Бородин, «Наука» М. 1987;

6. «Основы социологггических знаний» Курс лекций по общей социологии, Анурин В.Ф. Темплан, 1998 год;

7. «Психология преступника и расследования преступлений», Антонян Ю.М., Еникеев М.И., Эминов В.Е. М., 1996;

8. “Crime and personality” Eysenck, H., 1977

9. “Psychology and crime”, Ainsworth P.B., 2000

10. “Criminology and social theory”, 2000;

11. Genetics and criminal behaviour

SATURS
IEVADS 1
NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS JĒDZIENS 2
Noziedznieka personības kriminoloģiskā raksturojuma pamatpazīmes 4
NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS ĢENĒZES ĪPATNĪBAS VAI SAKARĪBA STARP SOCIĀLO UN BIOLOĢISKO 11
NOZIEDZĪGAS UZVEDĪBAS MOTIVĀCIJA 15
NOZIEDZNIEKA PERSONĪBAS STRUKTŪRA 18
NOZIEDZNIEKU KLASIFIKĀCIJA UN TIPOLOĢIJA 20
NOBEIGUMS 25
IZMANTOTAS LITERATURAS SARAKSTS 26
SATURS 27

Scroll to Top