Starptautisko organizāciju darbības efektivitāte globālo problēmu risināšanā

Eseja

Starptautisko organizāciju darbības efektivitāte globālo problēmu risināšanā

Cilvēkus visvairāk satrauc dažādas aktuālas lokālas un

individuālas problēmas. Tās ir tiešas un uzskatāmas, kamēr globālās problēmas

šķiet attālinātas un abstraktas. Tomēr nereti šo lokālo un individuālo problēmu objektīvie cēloņi

ir globāla mēroga problēmas, kuru risinājumi atsevišķu indivīdu un valstu līmenī var būt

neefektīvi. Tā, piem., lokāla problēma – piesārņotas pludmales – var būt daudz plašāku reģionālo

ekoloģisko problēmu sekas, kuru novēršanai nepietiek ar individuālu vai nacionālas valsts

mērogā uzsāktu iniciatīvu.

Lai novērstu, mazinātu un ierobežotu globālos riskus, kas nereti veicina arī lokālo ri

i
isku rašanos, saasināšanos un izplatību, cilvēkiem ir nepieciešams izprast savas individuālās drošības saistību ar šāda veida riskiem, jo tikai šāda izpratne var likt cilvēkiem akceptēt savu valdību lēmumus piešķirt finansējumu tādu problēmu risināšanai, kas tiešā veidā neskar tās iedzīvotāju drošību.

Globālo risku vadības efektivitāte ir lielā mērā atkarīga no tajā iesaistīto pušu savstarpējās

solidaritātes, kam ir jāpāraug nacionālo valstu robežas.

Arvien biežāk valstu likumdošanu nosaka starptautiskās organizācijas, un līdz ar to pilsoniskai sabiedrībai nākas kontrolēt ne tikai valsts iekšpolitiku, ber arī ārpolitiku, kā ar
r
rī šo starptautisko organizāciju darbu. Starptautiskās organizācijas arī ir tās, kuras uzņemas atbildību par globālo problēmu risināšanu.

Manuprāt, starptautiskās organizācijas mūsdienās jau ir tik dziļi iespiedušās katras atsevišķas valsts politikā, ka tām ir nenoliedzama ietekme uz notikumiem un problēmām valstīs, un
n
n par cik starptautiskajās organizācijās ir iesaistīta lielākā daļa pasaules valstu, tad nenoliedzami to ietekme globālo problēmu risināšanā ir milzīga, bet to, cik tā ir efektīva nosaka šo daudzo valstu un organizāciju sadarbība. Piemēram, Eiropas Savienības Padomes, un konkrēti Eiropas Kopienas politika vairākos pasaules reģionos aptver palīdzību attīstībai, makrofinanšu palīdzību, palīdzību ekonomiskajai, reģionālajai un tehniskajai sadarbībai, palīdzību atjaunošanai, palīdzību bēgļiem un pārvietotām personām, kā arī palīdzību operācijām, ar ko atbalsta demokrātijas konsolidāciju un tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, taču palīdzības un sadarbības programmu mērķus un nosacījumus to pareizai īstenošanai var apdraudēt vai tieši skart krīžu vai konfliktsituāciju rašanās, gaidāmi vai esoši draudi likumībai un kārtībai, kā arī personu drošībai. Lai šādas situācijas nerastos, 1999. gada 10. un 11. decembrī Eiropadomes sanāksmē Helsinkos Eiropadome uz
z
zsvēra jo īpaši, ka būtu jāizveido ātras finansēšanas mehānismi, piemēram, Komisijai jāizveido Ātrās reaģēšanas fonds, lai attiecīgi ļautu paātrināt finansējumu ES darbību atbalstam, dotu ieguldījumu operācijām, ko vada citas starptautiskas organizācijas, un finansētu nevalstisko organizāciju darbības.

Eiropas Savienības Padome ir pieņēmusi regulu par “Ātrās reaģēšanas mehānisma” izveidi, kas ļauj Kopienai ātri, efektīvi un elastīgi reaģēt uz neatliekamām vai krīzes situācijām vai uz krīzes rašanos atbilstīgi šajā regulā definētajiem nosacījumiem.

Manuprāt, šāda ātrās reaģēšanas fonda izveidošana bija nepieciešama, lai nostiprinātu saikni starp st
t
tarptautiskajām organizācijām, tādējādi globālo problēmu risināšana ir daudz efektīvāka un efektīgāka, protams visas problēmas šādas regulas pieņemšana neatrisinās, bet tās ieguldījums ātrā un nenovēlotā problēmas risināšanā un darbības efektivitātes celšanā ir ievērojams.

Tā kā globālā mērogā starptautisko organizāciju nozīme ir ļoti liela, tad loģisks ir secinājums, ka arī globālo problēmu risināšana ir to prioritāte, lai arī cik efektīvi vai neefektīvi problēmas risina katra organizācija atsevišķi, katra savā sfērā, tomēr izveidojot saikni starp organizācijām efektivitāti ir iespējams uzlabot, šis process jau ir uzsākts un tā darbības efektivitāte jau ir vērojama pasaules karstajos punktos, piemēram, Afganistānā, Irākā u.c., kur sadarbojas NATO, ANO, ES u.c. organizācijas, tās pilda katra savas funkcijas, taču viena otru papildina, tādējādi ceļot kopējo efektivitāti.

Leave a Comment