Šūna.
1665. gadā Roberts Kuks izgudroja Mikroskopu un atklāja šūnas.
Tika radīta šūnas teorija ,kuru radīja no 1838.gada līdz 1839. gadam, kuru radīja Teodors švāns : Visi organismi sastāv no vienas vai vairākām šūnām, katra šūna ir organisma pamatvienība, kas funkcionē patstāvīgi un vienlaikus iekļaujas organisma kopējā darbībā.
1858.gadā Rūdolfs Virhovs papildināja šūnu teoriju : Jaunas šūnas rodas tikai daloties vecajām šūnām.
Kas ir šūna?
Šūna ir dzīvā organisma uzbūves un funkcionēšanas patvienība.
Šūna ir pati mazākā dzīvā vienība.
Visas vienšūnas un daudzšūnau organismu šūnas ir lidzīgas pēc savas uzbūves ,ķīmiskā sastāva,galvenajām dzīvības norisēm un vielmaiņas.
Šūnu vairošanās notiek dalīšanās ceļā.
1. kodoliņš 2. kodols 3. ribosoma 4. pūslītis 5. graudainais endoplazmatiskais tīkls 6. Goldži komplekss 7. citoskelets 8. gludais endoplazmatiskais tīkls 9. mitohondrijs 10. vakuola 11. citoplazma 12. lizosoma 13. centriola
Šūnas iedala:
Augu šūna
Dzīvnieku šūna
Šūnu darbība.
Visās organisma šūnās notiek dažādas darbības, kas liecina par to , ka tās ir dzīvas. Pati svarīgākā no šīm ir vielmaiņa. Vielmaiņa ir visu pārējo dzīvības darbību – augšanas, attīstības, kairināmības, vairošanās, novecošanas un šūnu nāves pamats.
(Vielmaiņa. Vielmaiņa ir vielu ķīmiskās pārvērtības dzīvajā organismā.Tā nodrošina organismam enerģiju un uzbūves materiālu. Šūna dzīvo tik ilgi, kamēr starp šūnu un šūnstarpas šķidrumu, kas to apņem, pastāv vielu apmaiņa, bet organisms kopumā dzīvo tik ilgi, kamēr pastāv vielu apmaina starp organismu un ārējo vidi. No šūnstarpas šķidruma šūnā visu laiku nonāk barība, skābeklis un citas šūnai nepieciešamās vielas. Šūna izdala šūnstarpas šķidrumā vielu sadalīšanās produktus un citas vielas, kas tai nav vajadzīgas. No vielām, kas no zarnām uzsūcas asinīs, šūnās veidojas katram organismam raksturīgās olbaltumvielas, tauki un ogļhidrāti. Šūnās notiek arī pretēja darbība – organisko vielu noārdīšana. Noārdot organiskās vielas, atbrīvojas enerģija, ko šūnas izmanto dzīvības darbību nodrošināšanai. Daudzām noārdīšanas reakcijām ir nepieciešams skābeklis.)
Galvenie šūnas vielmaiņas procesi ir:
sintēzes reakcijas, kuru laikā rodas jaunas vielas – olbaltumi, lipīdi, ogļhidrāti, nukleīnskābes, ATF, u.c.
noārdīšanās reakcijas, kuras ir pretējas sintēzes procesiem. To laikā sarežģītas vielas tiek sadalītas vienkāršās.
enerģētiskie vielmaiņas procesi, kuru laikā atbrīvojas enerģija, kas nepieciešama šūnas izdzīvošanai un normālai funkcionēšanai.
Interesanti…
ķīniešu zinātnieki no Šanhajas Otrās medicīniskās universitātes 2003. gadā, savienojot cilvēka šūnas ar trušu olšūnām, radīja pirmās himeras. Pirms embriji tika iznīcināti, tie vairākas dienas attīstījās mēģenē, līdz varēja iegūt to šūnas.
Šogad Stenfordas universitātē Kalifornijā, iespējams, notiks eksperiments, kura gaitā tiks radīta pele ar cilvēka smadzeņu šūnām.
*cilmes šūna
Jēdzienu “cilmes šūnas” vēl 1908. gadā ieviesa krievu hematologs Aleksandrs Maksimovs, kas teorētiskā līmenī pieņēma, ka cilvēka organismā jāatrodas šūnām, kuras spēj pārtapt neironos vai asinīs. Tomēr praktisks apstiprinājums šim pieņēmumam tika gūts tikai 1976. gadā, kad nu jau PSRS profesori Josifs Čertkovs un Aleksandrs Fridenšteins atklāja kaulu smadzeņu cilmes šūnu fundamentālās īpašības. Zinātnieki secināja, ka, pārstādot kaulu smadzenes, iespējams glābt dzīvniekus, kas saņēmuši nāvējošas radiācijas devas.
Cilmes šūna ir dzīves un dzīvības avots. Pirmā cilmes šūna ir apaugļota olšūna. No tās veidojas viss cilvēka organisms. Tā ir pārsteidzoši precīzi saskaņota dalīšanās un diferenciācijas ģenētiskā programma.
Pēc iegūšanas avota cilmes šūnas iedala:
• Olšūnas
• Embrionālās cilmes šūnas
• Nabas saites un placentas cilmes šūnas
• Pieauguša cilvēka cilmes šūnas
• Klonētas cilmes šūnas
• Teratomas cilmes šūnas
Cilmes šūnu loma organismā:
Augsti specializētas cilmes šūnas ikdienā nodrošina nepārtrauktu organisma šūnu atjaunošanos. Ja notiek „katastrofa”: trauma, infarkts, akūta vai hroniska infekcija u.t.t, tad atjaunošanās procesos aktīvi piedalās pluripotentās cilmes šūnas. Iekaisuma mediatoru ietekmē tiek aktivēta pluripotento cilmes šūnu migrācija uz bojājumu vietu un tiek realizēts ģenētiski ieprogrammētais akts, lai atjaunotu bojātā orgāna anatomisko, fizioloģisko un funkcionālo vienotību.
Cilmes šūnas jaundzimušā asinīs atrodas lielā daudzumā, kā arī placentas un nabas saites asinīs
Latvijā arī ir iespēja pēc bērniņa dzimšanas paņemt un saglabāt cilmes šūnas. Tas notiek dzemdību laikā, kad bērniņš ir piedzimis un nabassaite ir jau pārgriezta. Asinis ņem no placentas nabassaites daļas, kas neizraisa sāpes vai neērtības ne mātei, ne bērnam. No paņemtām asinīm cilmes šūnas tiek atdalītas un sasaldētas 24 stundu laikā.
Izmantotā literatūra:
http://woman.delfi.lv/webbaby/pregnat/article.php?id=12292374
http://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%A0%C5%ABna
žurnāls ‘’šūpulītis’’ Nr.31 lpp88 – lpp89
Arnolds Valtneris, Aina Visocka “Cilvēka anatomija, fizioloģija, higiēna 9. klasei”, apgāds “Zvaigzne ABC”, 2001.g.
Krēsliņa Liene, Apinis Pēteris ‘’20 Cilvēks. Enciklopēdija par cilvēka ķermeni ‘’ apgāds “Zvaigzne ABC”, 2003.g.
Saturs