Dažu sūnu detalizētāks raksturojums
Purva krokvācelīte
Aulacomnium palustre
Šo sūnu augi vides apstākļu ietekmē ir tik mainīgi, ka bieži nepateiksi vai tā ir tā pati vai cita suga. Atklātās, sausās vietās velēnas gaiši vai dzelteni zaļas, augi stingri un ar blīvu lapojumu. Ēnainās vietās augi tumši zaļi, tievi, lapojums irdens, varbūt izskatās izstīdzējuši. Uz stumbra vienmēr raksturīga brūna rizoīdu tūba, gandrīz līdz galotnei. Lapas šauri lancetiskas. Bieži sastopama suga.
Kadiķu dzegužlins
Polytrichum juniperinum
Sūnas līdz 10 cm augstās irdenās velēnās. Stumbrs apakšpusē ar rizoīdu tūbu. Lapas sausā stāvoklī pieguļošas. Polytrichum strictum, kas tomēr pēc speciālistu diskusijām ir Polytrichum juniperinum sastop augstajos purvos un tā raksturīgākā pzīme ir baltā rizoīdu tūba ap stumbru.
Purpura ragzobe
Scleropodium purum
Irdenās gaiši zaļās velēnās. Sūna ļoti līdzīga Pleurozium schreberi, bet tomēr ir atšķirība. Scleropodium purum stumbrs ir gaišā krāsā, bet Pleurozium schreberi – brūns. Arī lapas Scleropodium purum ir lielākas un ir liektas, līdz ar to augs izskatās kuplāks.
Iesarkanais sfagns
Sphagnum rubellum
Vīna sarkanas, skrajas, mīkstas velēnas, līdz 15 cm augstas. Vizuāli mazāks par brūno sfagnu Sph. fuscum. Stumbra lapas 0,8 – 1,2 mm garas, zari sakārtoti pa 3 – 4 pušķī. Sporu vācelīte maza, pelēki brūna.
Aug galvenokārt augsto purvu vidusdaļā un akaču malās, kur bieži sastopams. Aug kopā ar Sph. tenellum, akaču malās kopā ar Sph. cuspidatum.
EPIFĪTISKĀS SŪNAS LAPU KOKU MEŽOS
Līdz šim Latvijā ir maz dzirdēts par epifītisko sūnu pētījumiem. Ir veikti tikai nedaudzi epifītisko sūnu novērojumi, taču tie ir veikti paralēli ar zemsedzes sūnu pētījumiem. Epifīti ir augi, kas par dzīves vietu ir izvēlējušies dzīvu koku, tādēļ tie aug uz šī koka stumbra, zariem vai lapām. Epifīti var būt gan augstākie gan zemākie augi. Turpmāk ielūkosimies tieši sūnu pasaulē uzzinot to izplatības un augšanas ierobežojošos faktorus. Latvijā epifītiskās sūnas visvairāk ir pārstāvētas lapu koku mežos gan nogāzēs upju ielejās, gan auglīgos un mitros mežos, kur šīs sūnas ir pārstāvētas lielākā skaitā. Tomēr visiecienītākie tieši epifītiskajām sūnām mērenajā joslā ir meži, kur kā koki dominē platlapji. Epifītiskajām sūnām ir nepieciešami specifiski augšanas apstākļi (gaismas intensitāte, debespuse uz koka, koka suga, tā diametrs krūšu augstumā, koka vecums).
Latvijā līdz šim dažas epifītisko sūnu sugas ir izmantotas kā indikatori, nosakot mežaudzes atslēgas biotopus. Tādas epifītisko sūnu sugas, kā tievā gludlape Homalia trichomanoides, īssetas nekera, Neckera pennata, parastā sprogaine Ulota crispa dakšveida mecgērija Metzgeria furcata, liecina par to, ka mežā nav būtisku traucējumu un, ka tas ir mazskarts. Turklāt starp epifītiskajām sūnu sugām ir arī tādas, kam veidojams mikroliegums: doblapu leženeja Lejeunea cavifolia. Epifītiskās sūnas ir jutīgas pret biotopa maiņām. Līdz ar šādām pārvērtībām mainās ne vien pats biotops, bet arī mikroklimats, kas ir svarīgs epifītu augšanai. Parasti mežu, kur aug ne tikai lakstaugi, bet arī sūnas, ietekmē cilvēka saimnieciskā darbība. Mūsdienās, neskatoties uz masveidīgo mežaudžu samazināšanos, cilvēks vēl aizvien turpina iznīcināt mežu. Tiek cirsti koki, līdz ar to, it kā attīstot mežrūpniecību. Latvijai būtu jāseko citu valstu, kā Somijas, Zviedrijas piemēram. Šīs valstis cenšas vēl atlikušās meža teritorijas saudzēt. Tomēr vietās, kur atļauta mežu ciršana, tiek tā izcirsts, lai pēc iespējas vairāk saglabātu bioloģisko daudzveidību. Epifītisko sūnu izdzīvotības un izplatīšanās pētījumi ir viens no veidiem kā sekmēt mežu ilgtspējīgo attīstību. Pētot epifītiskās sūnas tiek noskaidroti apstākļi kādi jānodrošina mežaudzē pēc cirtes. Tiek ieteiktas tieši izlases cirtes, lai pēc iespējas vairāk saudzētu dabas vērtības.
Sūnas
Kopš senseniem laikiem sūnaugi ir ieņēmuši savu stabilo vietu dabā un, neskatoties uz laikmetu maiņām, saglabājuši to.
Sūnaugi ir radušies ne vēlāk kā pirms 400 gadu miljoniem. Sūnaugu senumu pārliecinoši pierāda fosīlijas. Vissenākās fosīlās sūnaugu atliekas ir atrastas devona nogulumu augšējos slāņos. Karbonā ir augušas jau samērā komplicētas formas.
Ģeoloģiskie dati ir pārāk skopi, lai varētu pilnībā restaurēt sūnaugu evolūciju un noskaidrot atsevišķu grupu filoģenētisko radniecību un evolūciju. Tomēr nav šaubu, ka tieši paleozojā iezīmējās tādas sūnaugu attīstības līnijas kā aknu sūnas, sfagni un lapu sūnas, bet ģintis, iespējams, galvenokārt noformējās jau mezozoja vidus posmā. Terciārā parādās un izplatās augsti specializētas ģintis, jau ļoti tuvas vai pat identiskas mūsdienīgajām. Kvartārā turpinājās sūnaugu izplatīšanās un to areālu transformācija.
SŪNAUGU SAIMNIECISKĀ NOZĪME -NELIELA
Sūnaugus dzīvnieki parasti neēd un tos maz bojā pat kukaiņi, baktērijas un sēnes.
Daži sūnaugi ir ar antibiotiskām īpašībām (sfagni) un tos pielieto medicīnā. No sūnām var izgatavot presētas plāksnes celtniecībai. Nozīme ir kūdras izmantošanai.
Ikgadējais sūnu pieaugums ir niecīgs – 1–2 mm līdz daži cm. Bet tā kā sūnas ir ilggadīgas, netiek apēstas un maz bojājas, gala rezultātā tās izaug pietiekoši lielas.
Sūnas spēj akumulēt daudzas vielas (t.sk. radioaktīvās), ātri uzsūkt ūdeni un samērā stabili to noturēt. Tajā pašā laikā sūnu velēniņas no apakšpuses pārkūdrojas un lēnām tiek iesaistītas augsnes veidošanās procesā. Tā rezultātā lielas platības ir it kā pārklātas ar dzīvu sūnu un to atmirušu daļu paklāju dažu cm biezumā, dažreiz vairākus metrus. Līdz ar to sūnām ir globāla nozīme ūdens bilances veidošanā uz zemes.
Sūnas var pasliktināt lauksaimniecības zemju produktivitāti tās apsūnojot un pārpurvojot. Tajā pašā laikā tas var pasargāt augsni no erozijas.
SŪNAUGI NAV KORMA AUGI
Sūnaugu ķermenis ir laponis. Pat “lapu sūnām” nav ne īsta stublāja, ne lapu.
Sūnām nekad nav saknes, kaut arī dažu sūnu pazemes daļu struktūra var būt visai sarežģīta. Sakņu uzdevumus daļēji veic rizoīdi – vienkāršas, garas, sakņu spurgaliņām līdzīgas šūnas vai šūnu pavedieni. Rizoīdi parasti kalpo tikai auga piestiprināšanai un ūdeni un barības vielas uzsūc auga visa virsma.
Sūnaugiem nav vadaudu (īstas ksilēmas un floēmas) ūdens un barības vielu vadīšanai. Ūdens un barības vielas sūnaugu ķermenī pārvietojas relatīvi lēnā difūzijas ceļā, kā arī izmantojot kapilāros spēkus un citoplazmas strāvojumu. Sūnas bieži veido blīvu paklāju, kur atsevišķie augi atrodas tuvu viens otram. Šādam paklājam ir sūkļa īpašības, tas dod iespēju adsorbēt un saglabāt ūdeni.
Sūnaugiem nav balstaudu un sūnaugi vienmēr ir nelieli. Lielākoties tie ir 1–2 cm gari, bet parasti nepārsniedz 20 cm garumu. Krietni retāk atrodami lielāki sūnaugi. Tā, ūdenī dzīvojošās avotsūnas (Fontinalis sp.) var pārsniegt 60 cm garumu. Vēl garāki ir daži uz kokiem mītošie epifīti.
. Pēc savas uzbūves un ekoloģijas sūnām ir līdzība ar aļģēm.