RTU LF profesionālā vidusskola
Referāts fizikā
Liepāja 2006
Svārstības
Svārstības ir kustības , kuras precīzi vai aptuveni atkārtojas pēc noteiktiem laika intervāliem.
Svārstību kustība ir ļoti plaši izplatīta , un tai ir liela loma daudzās dabas parādībās, kā arī tehnikā. Tā, piemēram, svārstību kustībā atrodas ķermenis, kas iekārts elastīgā atsperē un izvirzīts no līdzsvara stāvokļa, jebkurš skanošs ķermenis, dažādi mašīnu virzuļi utt. Atomu vai jonu termiskā kustība ap cietu ķermeņu kristālrežģu mezgliem arī pieder pie svārstību kustībām.
Lai rastos svārstības ir nepieciešama šādu divu nosacījumu izpildīšanās :
1. izvirzot ķermeni no līdzsvara stāvokļa jārodas pietiekami lielam spēkam, kurš vērsts uz līdzsvara stāvokli un kura skaitliskā vērtība ir tieši proporcionāla novirzei no līdzsvara stāvokļa.
2. ķermeņa masai jābūt pietiekami lielai.
Svārstību raksturlielumi
Dažādu ķermeņu periodiskās svārstības ir atšķirīgas, tomēr tām visām piemīt kopējas īpašības un raksturlielumi – periods, amplitūda, frekvence.
Svārstību periods ir laika intervāls, kurā ķermenis veic pilnu svārstību ciklu un atgriežas sākuma stāvoklī. Ja laikā t izdara n pilnas svārstības, tad tā svārstību periods ir T = t / n.
Svārstību amplitūda xm ir ķermeņa maksimālā novirze ( pēc moduļa ) no līdzsvara stāvokļa. Novirzes raksturošanai izmanto atskaites sistēmas koordinātu x asi izraugās paralēli ķermeņa svārstības virzienam, bet koordinātu sākumpunktu O izraugās tā, lai līdzsvara stāvoklī ķermeņa masas centra koordināta x = 0. Šādā atskaites sistēmā ķermeņa koordināta x ir skaitliski vienāda ar tā novirzi no līdzsvara stāvokļa. Maksimālā novirze ( pēc moduļa ) ir svārstību amplitūda, kuru apzīmē ar mazo burtu a.
Svārstību frekvence „v” ir svārstību skaits laika vienībā ( sekundē ). Tā kā vienas svārstības laiks ir „T” , tad frekvence ir v = 1 / T.
Ja ķermenis izdara „n” svārstības „t” sekundēs, tad frekvence ir v = n / t.
Par svārstības frekvences vienību pieņem tādu frekvenci, kad vienā sekundē tiek veikta viena svārstība. Šo vienību sauc par hercu ( Hz ) 1Hz = 1s-1.
Matemātiskais svārsts
Viens no vienkāršāko svārstības sistēmu konkrētiem piemēriem ir tā sauktais matemātiskais svārsts. Par matemātisko svārstu sauc materiālu punktu , kuram ir galīga masa „m” un kurš iekārts bezsvara nedeformējamā diegā ar garumu „l” .
Stabila līdzsvara stāvoklī matemātiskais svārsts atrodas viszemākajā no iespējamajiem punktiem un tā diegs orientēts vertikāli. Uz svārstu darbojas uz augšu vērstais smaguma spēks „mg” tas ir mg +T = 0 .
Ja svārsts novirzīts no vertikālā stāvokļa par leņķi „α” tad smaguma spēks vairs nelīdzsvaro diega virzienā vērsto sastiepuma spēku. Šajā gadījumā spēku „mg” un „T” summa dod no nulles atšķirīgu rezultējošo spēku „F”, tas ir , mg + T = f ≠ 0. Spēks „F” vērsts uz līdzsvara stāvokli un izraisa svārsta svārstības.
Lai noteiktu matemātiskā svārsta svārstības likumu gadījumā, kad nedarbojas berzes spēki, vispirms jāiegūst diferenciālvienādojums
d2α / dt2 + w2 α = 0
Ja nedarbojas berzes spēki atrisinājumu var izteikt arī analogi
α = asin( wt + φ )
Reālie svārsti ir nevis bezsvara diegā iekārti materiāli punkti, bet gan galīgu izmēru ķermeņi.
Šādiem reāliem svārstiem diega garums „l” paliek nenoteikts, tāpēc iegūtā svārstību perioda formula , stingri runājot, tiem nav pielietojama.
Brīvās svārstības.
Visi ķermeņi svārstās kādā vidē ( gāzveida vai šķidrā ), un uz tie iedarbojas šī vide ar berzes spēkiem, kas kavē kustību. Tāpēc enerģijas daudzums, ko piešķir dotajam ķermenim, to sākumā izvirzot no līdzsvara stāvokļa, ķermeņa kustības procesā tiek nepārtraukti patērēts berzes spēku un vides pretestības spēku pārvarēšanai. Rezultātā svārstības ātrāk vai lēnāk pavājinās, rimst, to amplitūda laika gaitā samazinās.
Brīvo svārstību cikliskā frekvence, darbojoties berzes spēkiem w = √ w02 – α2 = √ k/ m – b2 / 4m2 kur w0 = k/ m ir tādu svārstību frekvence, kuras izdarītu dotais ķermenis, ja uz to nedarbotos berzes spēks, bet α ir atkarīgs no pretestības koeficienta „b”.
Brīvo svārstību periodu var noteikt arī kā laika intervālu „”T , pēc kura lieluma sin(wt + φ ) vērtības ir vienādas. No tā izriet, ka ( wt + wT + φ ) – ( wt + φ ) = wT = 2 π. Tādejādi arī šajā gadījumā svārstību periods T = 2 π / w.
Taču, darbojoties berzes spēkiem, brīvās svārstības vairs nav stingri periodiskas , jo rimšanas dēļ ķermeņa novirzes no līdzsvara laika momentos „t” un t +T ir dažādas. Tomēr šīs svārstības var uzskatīt par aptuveni periodiskām tādā nozīmē, ka ķermenis pēc vienādiem laika intervāliem, kas vienādi ar svārstību periodu „T”, iziet caur līdzsvara stāvokli vienā un tajā pašā virzienā, kā arī periodiski to pašu periodu T sasniedz maksimālo no līdzsvara stāvokļa dotajā virzienā.
Brīvo svārstību amplitūda, darbojoties berzes spēkiem nav nemainīga, bet laika gaitā samazinās.
Lielumu α = b / 2m , kas nosaka brīvo svārstību rimšanas ātrumu sauc par rimšanas koeficientu.
Uzspiestas svārstības
Ķermenis izdara tā sauktās uzspiestās svārstības, kad uz to bez elastības spēka un berzes spēka darbojas vēl kāds ārējais spēks, kurš ir laika periodiska funkcija un kuru sauc par uzspiedējspēku . Tā, piemēram, pie uzspiestajām svārstībām pieder dažādu mašīnu virzuļu kustība, spararata ekscentriska rotācija, kloķa un kloķvārpstas mehānismu kustība.
Raksturīgas uzspiesto svārstību pazīmes :
1.svārstības nav rimstošas , jo svārstību enerģija tiek nepārtraukti papildināta;
2. svārstību periods ir vienāds ar ārējā spēka maiņas periodu;
3. ja ārējā spēka amplitūda nemainās , tad uzspiesto svārstību amplitūda ir atkarīga no ārējā spēka perioda ( vai frekvences ) un pašas sistēmas īpašībām , tās pašsvārstību frekvences.
Ārējais uzspiedējspēks darbojas uz svārstību kustībā esošu ķermeni un periodiski piešķir tam enerģiju, kas nepieciešama, lai pārvarētu pretestības spēkus un iesvārstītu pašu svārstību sistēmu, tas ir , piešķirt nerimstošu svārstību uzturēšanai pietiekamu enerģiju.
X = asin( wt + φ )
Stacionārās uzspiestās svārstības ir sinusoidālas ar nemainīgu amplitūdu un frekvenci, kas vienāda ar uzspiedējspēka frekvenci. Taču uzspiesta svārstību fāze vispārīgajā gadījumā atšķiras no uzspiedējspēka fāzes.
Uzspiesto svārstību amplitūdas strauju palielināšanos , kad periodiskā ārējā spēka frekvence tuvojas pašsvārstību frekvencei , sauc par rezonansi.
Rezonanse
Tādu parādību, kad noteiktas uzspiedējspēka frekvences gadījumā uzspiesto svārstību amplitūda sasniedz maksimālo vērtību sauc par rezonansi.
Frekvenci w2 , kurai tiek sasniegta rezonanse , sauc par rezonanses frekvenci , bet tai atbilstošo svārstību amplitūdu par rezonanses amplitūdu.
Ja berzes spēku nav ( α = 0 ) , rezultējošā frekvence w02= √w02 – 2α2 kļūst vienāda ar svārstību pašfrekvenci w2 = w0 = √k / m , tas ir , ar tādu svārstību frekvenci , kuras izdara ķermenis, ja nedarbojas ne uzspiedējspēks, ne arī berzes spēks. Ja turpretī berze ir , tā sauktā, rezultējošā frekvence w2 ir mazāka par pašfrekvenci w0 , pie tam wr samazinās , kad lielums α – palielinās.
Ja berzes nav rezultējošā amplitūda ar = d / 2α√w02 – α2 kļūst vienāda ar bezgalību . Tomēr reālos apstākļos rezonanses amplitūda nevar kļūt bezgalīgi liela.
Viļņi
Vilnis ir daudzu vides daļiņu vienlaicīgas, saskaņotas svārstības, kas izplatās telpās.
Kamēr vilnis nav ierosināts, vielā pastāv tikai atomu, molekulu kristālrežģa siltumkustība. Lai rastos vilnis, jāpanāk, lai vienlaikus sāktos daudzu daļiņu saskaņota un ritmiska kustība. Tādu kustību izraisa viļņu avots, piemēram, kāds svārstošs ķermenis. Tas iesvārsta sev līdzās esošās vides daļiņas. To savstarpējās mijiedarbības dēļ svārstības pakāpeniski tiek nodotas aizvien tālākām daļiņām. Tā sākotnēji ierosinātas , svārstības izplatās visā vidē. Svārstību kustības izplatīšanās nenotiek momentāni. Ir jāpaiet kādam laikam , kamēr iesvārstās visas vides daļiņas.
Attālumu , kādu vilnis noiet viena perioda laikā, sauc par viļņa garumu. Viļņa garumu apzīmē ar grieķu burtu „λ”( lambda ) . To mēra garuma vienībās. Viļņa garums ir attālums starp divām tuvākajām daļiņām, kas atrodas vienādā stāvoklī.
Šķērsviļņi
Šķērsvilnī vides daļiņu svārstības notiek perpendikulāri viļņa izplatīšanās virzienā.
Šķērsviļņi veidojas elastīgās cietvielās, bet šķidrumos un gāzēs šķērsviļņi rasties nevar. Tie var veidoties arī uz šķidrumu, piemēram, ūdens virsmas. To, kā veidojas šķērsviļņi , uzskatāmi var parādīt, izmantojot elastīgu auklu.
Auklu izstiepj taisni un aiz gala strauji iešūpo augšup un lejup. Radusies deformācija – auklas pacēlums – pa auklu virzās uz priekšu un kā šķērsvilnis aizskrien visas auklas garumā.
Pastieptajā auklas posmā , to strauji ‘’uzceļot ‘’ uz augšu , rodas elastības spēks. Tas cenšas izstiepto posmu atgriezt atpakaļ sākuma stāvoklī. Tā kā elastības spēks ir proporcionāls deformācijai, vislielākais tas ir pacēluma virsotnē, un tūdaļ velk auklu uz leju. Kā jau katram ķermenim , arī auklai piemīt inerce. Tā neļauj uzsāktajai svārstību kustībai uzreiz norimt. Tiek iesvārstīts tālāk esošais auklas posms, un tā pacēlums pakāpeniski izplatās visas auklas garumā.
Viļņa vides daļiņu maksimālā novirze no līdzsvara stāvokļa ir viļņa amplitūda.
Ātrums cietvielā – v = √G / ρ
Viļņa garums ir attālums starp divām līdzās esošām viļņa galotnēm vai ieplakām.
ν = λv
λ – viļņa garums
ν – svārstību frekvence
v – viļņa izplatīšanās vidē.
Garenviļņi
Garenvilnī vides daļiņas svārstās viļņa izplatīšanās virzienā. Šādi viļņi izplatās visās vidēs, kurām piemīt tilpuma elastība ( cietā, šķidrā un gāzveida vidē ).Gaisā izplatās tikai garenviļņi. Garenviļņa modeli var demonstrēt ar svārstību izplatīšanos atsperē, kas horizontālā stāvoklī piekārta diegos.
Arī vidē molekulu svārstības veido sablīvējumus un retinājumus. Sablīvējumos videi ir elastīgā spiedes deformācija un retinājumos – elastīgā stiepes deformācija. Svārstību izplatīšanās ir elastīgās deformācijas izplatīšanās.
Garenviļņiem būtiska ir ķermeņa deformācija. To raksturo stiepes jeb Janga modulis E
v = √ E / ρ
Tā kā Janga moduļa vērtība cietvielās pārsniedz bīdes moduļa G vērtību , tad cietvielās garenviļņi izplatās ievērojami ātrāk kā šķērviļņi.
Skaņas viļņi
Visapkārt dzirdamas dažādas skaņas : vēja šalkas, putnu balsis, pērkona dunoņu, mūzikas skaņas u.c. Cilvēki izmanto skaņu, lai sazinātos savā starpā. Skaņas cēlonis ir mehāniskās svārstības. Par to varam pārliecināties, ja iesvārstītai toņdakšai tuvina diegā iekārtu papīra lodīti. Var novērot, ka lodīte atlec no skanošās toņdakšas. Svārstībā esošais ķermenis ( toņdakša ) sablīvē un iesvārsta vienu otrai blakus esošās gaisa daļiņas. Sablīvējumi un retinājumi seko cits citam un izplatās garenviļņu veidā. Šādi viļņi sasniedz mūsu ausis un iedarbojas uz dzirdes orgāniem. Auss uztver noteiktas frekvences svārstības. Parasti tās ir svārstības ar frekvenci 16 ,,,,,,,,20 000 Hz . Šādas svārstības sauc par skaņas svārstībām jeb akustiskām svārstībām.
Visbiežāk skaņa sasniedz cilvēka ausis pa gaisu , taču skaņa izplatās arī šķidrās un cietās vielās.
Dažādās vidēs skaņa izplatās ar dažādu ātrumu. Par skaņas izplatīšanos var pārliecināties pērkona laikā . Paiet zināms laiks , kamēr pēc zibens uzliesmojuma kļūst dzirdams pērkona grāviens. Tas ir tādēļ, ka gaisma izplatās ar ievērojami mazāku ātrumu . Ja temperatūra paaugstinās , tad skaņas ātrums izplatīšanās ātrums gaisā palielinās. Šķidrumos skaņas izplatīšanās ātrums ir lielāks nekā gaisā, bet cietās vielās tas ir vēl lielāks.
Skaņas raksturlielumi
Muzikālās skaņas atšķiras no trokšņiem . Tās rodas vielas daļiņu harmonisko svārstību rezultātā.
Skaņas skaļums. Skaņas uztveri raksturo tās skaļums. Ja , piemēram, iesvārsta toņdakšu , tad sākumā skaņa ir pietiekami skaļa , bet pēc zināma laika tā pakāpeniski kļūst klusāka. Toņdakšas svārstības rimst, un svārstību amplitūda ar laiku samazinās.
Skaņas skaļums ir atkarīgs no skanošā ķermeņa amplitūdas. Jo lielāka amplitūda ,jo skaļāka ir skaņa. Tomēr šī atkarība nav tieši proporcionāla. Cilvēka auss jutība pret uztveramo skaņu ir atkarīga arī no skaņas viļņa svārstības frekvences.
Skaņas tonis . Muzikāli trenēta cilvēka auss atšķir stīgas svārstības pēc skaņas toņa augstuma.
Skaņas toņa augstumu nosaka skaņas svārstību frekvence.
Skaņas tembrs. Skaņas tembrs ir subjektīvākais skaņas raksturlielums . Vairāku dziesmu izpildītāju , piemēram, tenoru tembru var novērtēt ar dzirdi, kaut arī tie izpilda vienu un to pašu dziesmu.
Ja vienu un to pašu toni rada ar toņdakšu vai mūzikas instrumentu, tad skaņa ir atšķirīga. ‘’ Tīru ‘’ toni var iegūt tikai ar toņdakšu, bet dažādos mūzikas instrumentos skan līdzi citi toņi, kuri atšķiras ar frekvenci, kas ir vienu , divas ,trīs utt. reižu lielāka. Toņus ,kas skan kopā ar pamattoņiem , sauc par virstoņiem.
Skaņas tembrs ir atkarīgs no virstoņu skaita un to amplitūdas.
Atsperes svārsta periods
Tas ir atkarīgs no atsperes stinguma koeficienta k un no ķermeņa masas m. Par to var pārliecināties eksperimentāli. Piekarot pie vertikālas atsperes svārsta atsperes dažādus atsvarus, redzams, ka svārstību periods ir lielāks, ja atsvara masa ir lielāka. Lietojot dažādas atsperes, var pārliecināties, ka svārstam ar ‘’ mīkstāku ‘’ atsperi, tas ir, mazāku koeficientu k svārstību periods ir lielāks. Sakarību starp periodu T, stinguma koeficientu k un masu m, var noteikt , izmantojot sakarības w = kxm2 / 2 = mvm2 / 2 un vm =w0xm .
Ja svārstību rimšana ir maza ( berzi var neievērot ), tad potenciālā enerģija pāriet kinētiskajā enerģijā un kxm2 / 2 = mvm2 / 2.
Svārstības cikliskā frekvence un periods w0 = √k / m
T = 2π√m / k
Elektromagnētiskais vilnis
Mēs ik dienas sastopamies ar elektromagnētiskajiem viļņiem . Tos uztver radioaparātu un televizoru antenas, gan no raidtorņiem, gan no sakaru pavadoņiem.
Elektromagnētiskie viļņi nodrošina interneta un mobilo telefonu tīklu darbību. Gan saules un elektriskās spuldzes gaisma, gan gaisma, kas izplatās pa optiskajiem sakaru kabeļiem , ir elektromagnētiskie viļņi.
Mūsdienās ar elektromagnētiskajiem viļņiem neierobežoti lielos attālumos var pārraidīt informāciju – attēlus , skaņu, tekstus, datorprogrammas.
Elektromagnētiskos viļņus rada vadītājā esošie elektroni – daļiņas , kurām ir negatīvs elektriskais lādiņš. Ap katru elektrisko lādiņu un ap katru elektronu ir elektriskais lauks.
Kad elektroni vadītājā kustas noteiktā virzienā , rodas elektriskā strāva. Savukārt ap katru strāvu , tāpat kā ap magnētu veidojas magnētiskais lauks .
Nemainīgu elektrisko lauku , kas pastāv ap elektriski lādētām daļiņām , un nemainīgu elektrisko lauku , kas pastāv ap vadu , kurā plūst līdzstrāva , var salīdzināt ar gludu ezera spoguli, kamēr tajā nav iemests pludiņš Līdzīgi kā pludiņš spēj iešūpot ūdens virsmu , elektriskie lādiņi var radīt elektrisko un magnētisko lauku . Kad elektriskā lauka svārstības sāk izplatīties telpā rodas skrejošs elektromagnētiskais vilnis .
Elektromagnētiskie viļņi rodas tad , kad sāk ātri svārstīties vadītājā esošie elektroni. Elektroni svārstās arī strāvas vadā , pa kuru plūst maiņstrāva. Tomēr šīs svārstības ir lēnas, jo frekvence ir tikai 50 Hz. Tāpēc parastā maiņstrāva elektromagnētiskos viļņus tikpat kā neizstaro.
Lai elektromagnētiskais vilnis rastos ap speciāli izveidotu antenu , elektroniem tajā jāsvārstās ļoti ātri.
Svārstību biežumam simtiem reižu jāpārsniedz skaņas avotu svārstību frekvence. Turklāt tas var būt vēl daudzkārt lielāks.
Elektromagnētiskais vilnis telpā izplatās ar milzīgu ātrumu . Vakuumā elektromagnētiskais vilnis izplatās ar tādu pašu ātrumu kā gaisma 300 000 km/s jeb c = 3 x 108 . Zemes atmosfērā kas sastāv no retinātām gāzēm , elektromagnētisko viļņu izplatīšanās ātrums ir tikai nedaudz mazāks nekā vakuumā . Elektromagnētiskos viļņus raida ne tikai cilvēku radītās ierīces – antenas un sakarsēti ķermeņi . Arī no visuma ķermeņiem nāk elektromagnētiskie viļņi. Tie ar gaismas ātrumu izplatās pasaules telpā un sasniedz Zemi, atnesot ziņas par to, kas uz tālākajām galaktikām, līdz Zemei elektromagnētiskie viļņi nāk gadiem un pat miljoniem gadu ilgi.
Elektromagnētisko viļņu uztveršana
Elektromagnētiskos viļņus ne vienmēr var uztvert kā gaismu . Gaismu mēs saskatām , jo to uztver acis . Kā sajust tos viļņus , kuru uztveršanai daba cilvēkam nav devusi maņu orgānus? Lai to izdarītu, nepieciešamas īpašas ierīces . Tās uztver neredzamos un nedzirdamos elektromagnētiskos viļņus un pārvērš mums pazīstamā veidā – attēlos , skaņās, tekstos , ko var izlasīt uz ekrāna vai nodrukāt.
Izplatītākās no šīm ierīcēm ir radiouztvērējs un televizors. Radiouztvērējā ‘’ saklausa ‘’ elektromagnētiskos viļņus , ko izstaro cita raidītāja antena. Vienlaikus darbojas daudzas raidstacijas . Katra no tām raida savu elektromagnētisko vilni ar noteiktu svārstību biežumu – frekvenci. Visu raidstaciju viļņi , izplatoties telpā , nonāk ap uztvērēja antenu.
Lai radiouztvērējā un televizorā nerastos svārstību jūklis ,jāpanāk , lai uztvērējs ‘’ atsauktos ‘’ tikai uz vēlamā raidītāja vilni. Šim nolūkam radioaparātos ir īpašs elektromagnētisko svārstību kontūrs. Kontūra darbību varētu salīdzināt ar cilvēka dzirdi . Mēs arī dzirdam daudz skaņu vienlaikus , bet klausāmies tikai tās kuras šobrīd gribam dzirdēt.
Svārstību kontūrs radiouztvērējā ir izveidots tā, ka tas atsaucas un radiouztvērējā ‘’ ielaiž ‘’ tikai vienas noteiktas frekvences svārstības. Kontūru frekvenci var mainīt . Tas arī tiek darīts, meklējot vēlamo raidstaciju.
Skaņas svārstības ir daudzkārt lēnākas par elektromagnētiskā viļņa svārstības. Tāpēc , lai ar elektromagnētisko vilni pārraidīt skaņu , raidītājā lēnās skaņas tiek ‘’ uzklātas ‘’ uz ātrajām elektromagnētiskajām svārstībām , tās mainot skaņas ritmā. Šo darbību sauc par svārstību modelēšanu . Modulējot elektromagnētiskās viļņa svārstības, skaņas svārstības ritmā tiek mainīta vai nu viļņa amplitūda ( AM ) vai frekvence (FM ).
Elektromagnētisko viļņu veidi
Elektromagnētiskos viļņus iedala pēc viļņa garuma vai svārstību frekvences.
Elektromagnētiskos viļņus , kurus izmanto radiosakariem un televīzijas pārraidēm , sauc par radioviļņiem. Izšķir vairākus radioviļņu veidus – garie viļņi, vidējie viļņi, īsviļņi , ultraīsviļņi, decimetru viļņi.
Elektromagnētiskos viļņus raksturo ar viļņa frekvenci. To var aprēķināt pēc viļņa formulas . ν = c / λ . v = frekvence; c = viļņa izplatīšanās ātrums , λ = viļņa svārstību frekvence.
Tomsona formula
Pamatojoties uz brīvo mehānisko svārstību un elektrisko svārstību analoģiju , var uzrakstīt brīvo elektrisko svārstību perioda un frekvences izteiksmi . Atsperes svārsta brīvo svārstību leņķiskā frekvence ir w = √k / m . Tā kā k ir analogs 1 / C , bet masa m – induktātei L, tad brīvo svārstību leņķiskā frekvence ir w0 = √ 1 / LC. Kontūra brīvo svārstību periods būs šāds : T = 2π / w0 = 2π√ LC . Šo formulu par godu angļu fiziķim V. Tomsonam , kurš pirmais ieguva to ieguva , sauc par Tomsona formulu.
Secinājumi
1. Svārstības ir kustības , kuras precīzi vai aptuveni atkārtojas pēc noteiktiem intervāliem.
2. Visām svārstībām piemīt kopīgi raksturlielumi – periods, frekvence, amplitūda, enerģija.
3. Visi ķermeņi svārstās kādā vidē .
4. Uzspiestās svārstības ir kad uz ķermeni darbojas arī kāds ārējais spēks.
5. Svārstības , kuras norisinās pēc sinusa vai kosinusa likuma sauc par harmoniskajām svārstībām.
6. Matemātiskais svārsts ir viens no vienkāršāko svārstību sistēmas piemēriem.
7. Atsperes svārsta periods ir atkarīgs no atsperes stinguma koeficienta un ķermeņa masas.
8. Parādību, kad noteiktas uzspiedējspēka frekvences gadījumā uzspiesto svārstību amplitūda sasniedz maksimālo vērtību , sauc par rezonansi.
9. Vilnis ir daudzu vides daļiņu vienlaicīgas, saskaņotas svārstības , kas izplatās vidē.
10. Šķērsvilnī vides daļiņu svārstības notiek perpendikulāri viļņa izplatīšanās virzienam.
11. Garenvilnī vides daļiņas svārstās viļņa izplatīšanās virzienā.
12. Skaņas raksturlielumi ir tembrs, skaļums un tonis.
13. Skaņas cēlonis ir mehāniskās svārstības.
14. Elektromagnētiskie viļņus rada vadītājā esošie elektroni.
15. Lai uztvertu neredzamos un neredzamos elektromagnētiskos viļņus nepieciešamas speciālas ierīces.
16. Elektromagnētiskos viļņus iedala pēc viļņa garuma vai svārstību frekvences.
Izmantotā literatūra
Šilters E. Fizika 9. klasei – Lielvārde, 2000.g. – 144.lpp
Aukums A. , Gaumigs V., Puķītis P. – Fizika 10. klasei, R :Zvaigzne 1991.g. – 181.lpp
Šilters E., Reguts V. , Cābelis A. Fizika 10. klasei – Lielvārds 2004.g – 256.lpp.
Petrovskis I. Mehānika – R: Zvaigzne 1986.g.- 360.lpp.
Platacis J. Mehānika – R : Zvaigzne ABC 1991.g. – 181.lpp
Sprieslis J., Teibe U. Fizika augstskolu reflektantiem – R: Zvaigzne 1993.g. – 280.lpp
Mjaniševs G., Buhovcevs B. Fizika 11.klasei – R: Zvaigzne 1978.g- 333.lpp