Tautas suverenitātes princips

1. Principa jēdziens, tā rašanas un attīstība.
Suverenitāte ir viens no konstitucionālisma pamatprincipiem. Jēdziens „suverenitāte” ir veidojies no vārdiem „vara” + „augstākais”. Suverēnā vara ir augstākā vara, ko neierobežo neviena cita vara. Pastāv 3 suverenitātes formas: valsts suverenitāte, tautas suverenitāte, nācijas suverenitāte.
Tautas suverenitātes princips ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Tautas suverenitāte- tauta tiek atzīta par visas varas avotu. Tautai pieder valsts suverēnā vara.
Jēdziens „tautas suverenitāte” pazīstams jau no viduslaikiem, to saknes meklējamas Senajā Romā. Demokrātiskās valstīs franču doktrīnas ietekmē ir attīstījies tautas suverenitātes princips. Šim principam ir 2 atšķirīgas izpratnes. Sākotnēji tautas suverenitātes princips atzina tautu par suverēnas valsts varas avotu, no kura savu varu atvasināja valsts varas institūcijas, tomēr par suverenitātes nesēju atzina kādu valsts varas institūciju. Tā ir tautas suverenitātes formālā izpratne, kas radusies konstitucionālajās monarhijās. Mūsdienu juridiskajā literatūrā ir sastopams uzskats, ka suverēnās varas nesējs valstī ir leģitīmas valsts varas institūcijas- valdība, Saeima. Šis uzskats turpina 19.gadsimta vācu monarhiju atbalstošās teorijas. Latvijas Senāts šo uzskatu noliedza jau 1929.gadā: „Par suverēnās varas nesēju Satversmē nekas netiek minēts, no kā izriet, ka Latvijas Republikas Satversme par vienīgo avotu un nesēju ir atzinusi Latvijas tautu.”
Suverēns valstī ir tas, kam piekrīt pēdējā un galīgā izšķiršana visos svarīgākajos dzīves jautājumos. Demokrātiskās valstīs suverenitātes nesējs ir vai nu parlaments, vai arī visu balsstiesīgo pilsoņu kopums, ja valsts iekārtā ir paredzēts referendums. Ņemot vērā, ka Latvijas Satversmes sapulce ir paredzējusi referendumu, suverēnās varas nesējs valstī ir Latvijas tauta.
Tauta kā vienīgais suverēnās varas avots izpaužas spējā regulēt sabiedriskās attiecības pēc tautas-suverēna- gribas un tā interesēs. Līdz ar to valsts vara ir kopējā tautas suverenitātes, tautas augstākās gribas izpausmes forma.
Tautas suverenitātei mūsdienu konstitucionālisma izpratnē vairs nav tik pilnīgs apjoms, kā šī ideja bija noformulēta franču revolucionārajā izpratnē. Absolūti neierobežota tautas vara var apdraudēt citus konstitucionālos principus un vērtības. Tautas vairākuma īstenotā politika var novest arī pie prettiesiskām un postošām sekām. Un tas, savukārt, var novest līdz tautas suverenitātes pašiznīcināšanai.

2. Tautas suverenitātes principa nostiprināšanās un transformācija.
Jēdziena vēsturiskie aizmetņi pastāvēja jau antīkajā pasaulē, bet savu īsteno attīstības sākumu tas guva viduslaikos, kalpojot par juridisku instrumentu pret Romas pāvesta virsvadību pār sadrumstalotajām valstīm. Suverenitāte ir uzskatāma par varas neatkarības stāvokli no citām varām un valstīm, un tā var piemist tikai vienam pāri visiem tiesību subjektiem valstī stāvošam veidojumam, proti, tautai. Suverenitāte ir absolūta, un tā pieder tautai, kas sastāv no brīviem un savstarpēji vienlīdzīgiem indivīdiem. Tautas griba ir aritmētiska individuālo gribu summa. Tautas, kas nav vēstures attīstības produkts un kas nepiedzimst, neaug un nenomirst, bet rodas uzreiz ar indivīdu vienošanos, esot gatavs, pabeigts, suverenitāte ir vairākuma suverenitāte1. Suverenitāte ir komplekss jēdziens, kas sevī ietver vairāku varas īpašību vienotu kopumu, kurš šo varu ļauj uzskatīt par suverēnu. Ja pirmsākumos varas atzīšanai par suverēnu tika prasīts visu šo īpašību nedalīts kopums, tad mūsdienās ir notikusi atteikšanās no absolūtās suverenitātes idejas, sašaurinot šā jēdziena esamībai nepieciešamo īpašību saturu. Tautas suverenitāte sastāv no trīs lieliem elementiem: 1) augstākesamības; 2) neatkarības; 3) kompetences.
Demokrātiskās valstīs franču doktrīnas ietekmē ir attīstījies tautas suverenitātes princips. Šim principam ir divas atšķirīgas izpratnes. Sākotnēji tautas suverenitātes princips atzina tautu par suverēnas valsts varas avotu, no kura savu varu atvasināja valsts varas institūcijas, tomēr par suverenitātes nesēju atzina kādu valsts varas institūciju. Tā ir tautas suverenitātes formālā izpratne, kas radusies konstitucionālajās monarhijās un balstās uz sabiedriskā līguma teorijā nostiprināto vienošanos starp tautu un monarhu. Mūsdienu koncepcija tautu atzīst gan par vienīgo valsts varas avotu, gan arī par vienīgo šīs varas nesēju. Tomēr tautas suverenitātei mūsdienu konstitucionālisma izpratnē vairs nav tik pilnīgs apjoms, kā šī ideja bija noformulēta franču revolucionārajā doktrīnā. Absolūti neierobežota tautas vara var apdraudēt citus konstitucionālos principus un vērtības.
Zeme ir viena no tautas suverenitātes balstie m. Satversmes 2. pantā ir noteikts, ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Nacionālās suverenitātes princips fiksē situāciju, ka ikvienā tautā – valsts pilsoņu kopumā – pastāv titulgrupa, nacionāli etniska kopība, kura kā pamata subjekts ietekmē valsts dzīvi, tās robežu nospraušanu, valsts valodas un simbolikas saturu un formu, definē augstākās varas politikas pamatnostādnes vitālo, eksistenciālo interešu un attīstības perspektīvu virzienā. Satversmes 64. pantā noteikts, ka likumdošanas tiesība pieder Saeimai, kā arī tautai.

3. Principa izpausmes un novirzes, mūsdienās.
Latvijas Satversmē ir ierakstīts tautas suverenitātes princips (2.pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”) No šā panta izriet, ka tauta ir vienīgais suverēnas varas avots. Tai ir tiesības grozīt Satversmi un pieņemt likumus tautas nobalsošanas ceļā (īsteno savu varu tieši) un deleģēt savu gribu Saeimas deputātiem (īsteno savu varu caur pārstāvjiem).
Pēc Voldemāra Eglīša:
1) tautas suverenitāte ir visas tautas īpašība, tauta ar savu teritoriju, tautsaimniecību, kultūru un valodu. [1]
Latvijā šis izpausmes tiek definētas Latvijas Republikas Satversmē 3. pantā, kas nosaka, ka „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale” un 4. pantā „Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”
2) tautas suverenitātes gribas izpausmes un realizēšanas veids ir valsts vara, kas tiek attiecīgi leģitimēta un starptautiski atzīta. [1]
LR Satversmē minētie valsts varas orgāni ir: tauta (pilsoņu kopums), Saeima, Valsts prezidents, Ministru Kabinets, Tiesas, Valsts kontrole. Augstākais Latvijas valsts varas orgāns ir pilsoņu kopums, kuru funkcijas ir noteiktas Satversmes likumā, Likumā par Saeimas Vēlēšanām un likumā par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu. [2]
Tātad var secināt, ka katram Latvijas pilsonim ir tiesības piedalīties valsts varas organizēšanā. To var darīt – piedaloties vēlēšanās gan kā pasīvais, gan kā aktīvais vēlētājs, piedalīties tautas nobalsošanā, likumu ierosināšanā. Arī pārējie valsts varas orgāni ir veidoti saskaņā ar tautas gribas izpausmi. Satversmes 6. un 8. pants nosaka, ka Saeimu ievēl tauta, bet Valsts prezidentu ievēl Saeima, kas ir tautas vēlēts institūts. Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to ir aicinājis Valsts Prezidents. Lai darbotos Ministru Kabinetam ir nepieciešama Saeimas uzticība. Par tiesu varu un valsts kontroli – Satversmes 84. pants un 88. pants nosaka, ka tiesnešus un valsts kontrolierus apstiprina Saeima. Pēc tā var secināt, ka augstākā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, kas ir deleģējusi savu varu Saeimai un kuras interesēs darbojās pārējie valsts varas orgāni
3) sabiedriskās attiecības, kuras veido tautas suverenitātes saturu, nostiprina konstitūcija parasti kā rakstīts akts. [1]
Mūsdienas konstitūcijas pastāv 88% no visām valstīm. Tā var būt gan rakstīta, gan nerakstīta. Latvijas Republikas Satversme ir vissenākā rakstīta konstitūcija Eiropā.
4) katram valsts pilsonim, kā tautas suverenitātes vispārējās gribas veidošanas dalībniekam, jāsaņem no suverēna garantijas, kas nodrošinātu pret suverēna patvaļu. [1]
Te ir runa par Cilvēka pamattiesībām, kas ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļā un pastāv gandrīz katras valsts konstitūcijā vai arī kā atsevišķs konstitucionāla rakstura normatīvais akts. To mērķis ir aizsargāt indivīdu no valsts, nosakot ietvarus, kur persona var brīvi rīkoties un izpausties. Piemēram,100.pantā ir teikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju. Tā arī ikvienam ir tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā un izbraukt no tās, kas ir paredzēts Satversmes 97. un 98. pantā. Valstij nav tiesības iejaukties šajos ietvaros.
Katra valsts cenšas savā konstitūcijā ietvert tautas suverenitātes principu, jo jebkuras valsts pamatā ir tauta. Tai ir visaugstākā vērtība demokrātiskās valstīs. Arī visas Eiropas monarhijas (Zviedrija, Dānija, Beļģija un Spānija) ietvēra savās konstitūcijās tautas suverenitātes principu, jo tas ir demokrātisko vērtību pamatā.
Valstīs, kas pieder anglo – amerikāņu tiesību saimei tautas suverenitātes principam ir tāda paša liela nozīme kā Rietumeiropas valstīm. Tā, piemēram, ASV konstitūcijā nav panta, kurā būtu noteikta tautas loma vai sniegta suverenitātes definīcija, taču no ievaddaļas ir skaidrs, ka visaugstākā vara pieder tautai, jo pati tauta ir ASV konstitūcijas autore: ‘’We the people of the United States, in order to form a more perfect union, establish justice, insure domestic tranquility, provide for the common defense, promote the general welfare, and secure the blessings of liberty to ourselves and our posterity, do ordain and establish this Constitution for the United States of America.’’

4. Princips Satversmes tiesas spriedumos
Satversmes tiesas darbības laikā lietas, kas būtu ierosinātas Satversmes 2.panta pārkāpuma gadījumā, proti, tautas suverenitātes robežu pārkāpšana, nav bijušas, šis pants ir tikai parādīts tiesas argumentācijas daļā, saistot to ar Satversmes 1.pantu, proti, demokrātisku valsti, kā arī cilvēktiesību sadaļu.
2007. gada 30. martā Imants Parādnieks iesniedza konstitucionālu sūdzību Satversmes tiesai par Latvijas un Krievijas robežlīguma neatbilstību Satversmes 3., 77., un 1. pantam. Izklāsta daļā autors norādīja, ka 1.pants ir cieši saistīts ar 2.pantu, proti, ka tas nosaka, ka augstākais suverēns valstī ir Latvijas tauta un svarīgākajos jautājumos gala vārdu dod tieši tauta. Parādnieks norādīja, ka 3. pantu Satversmē, proti, par teritorijas izmaiņām, var mainīt tikai Latvijas pilsoņi referenduma ceļā. Satversmes tiesa šo sūdzību neatzina un robežlīgums tika atzīts par spēkā esošu, kaut šis jautājums izraisīja diskusijas tieši tajā laikā un vēl šobrīd. Arī Saeimas deputāti iesniedza sūdzību par robežlīguma neatzīšanu, bet Satversmes tiesa atzina Abrenes teritoriju par Krievijas Federācijai piederīgu un līgums tika parakstīts. Tas pierāda, ka tauta savā ziņā šajā jautājumā tika ignorēta, kā arī 2.pants faktiski tika pārkāpts.
Arī 2000. gada 30 augustā Satversmes tiesa lietā par „Par Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5. un 6.punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9.panta 5. un 6.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25.pantam” atsaucās izklāsta daļā uz tautas suverenitātes principu. Tajā tika runāts par 1990. gada 4.maijā Augstākā padomes deklarāciju “Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Tur tika noteikts, ka Latvijas pilsoņi – augstākais suverēns var piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan arī ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību, kā arī var balsot un var tikt ievēlēti īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu, kas norāda uz to, ka tautas suverenitāte iekļauj arī cilvēktiesību sadaļu, proti, nodaļu par vēlēšanu tiesībā

Izmantotās literatūras saraksts:

1. V. Eglītis. Konstitūcijas teorijas pamati – Rīga, Latvijas Policijas akadēmija, 2000, 14.-16l.pp.
2. Pleps J., Pastars E., Pakalne I. Konstitucionālās tiesības – Rīga: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2004
3. K. Dišlers. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas – Rīga, 50.lpp
4. Latvijas Republikas Satversme.
5. The Constitution of the United States of America
6. www.law.cornell.edu (aplūkots: 27.02.08)
7. www.tiesas.lv (aplūkots: 27.02.08)
8. www.satv.tiesa.gov.lv (aplūkots: 27.02.08)