Lolita Šmukste
BEZDARBS KĀ PSIHOLOĢISKA UN SOCIĀLEKONOMISKA PROBLĒMA
referāts
SATURS
1. Nodarbinātība un bezdarbs 2
2. Bezdarba formas 3
3. Nereģistrētā nodarbinātība 4
4. Jaunieši darba tirgū 5
5. Bezdarbs kā psiholoģiska un sociālekonomiska problēma 6
6. Secinājumi 10
7. Literatūras saraksts 11
Nodarbinātība un bezdarbs
Materiālā labklājība paver cilvēkam iespējas dzīvot piesātinātu, interesantu dzīvi, tāpēc darbs un darba samaksa kā materiālās labklājības avots ieņem ļoti nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Socioloģisko aptauju rezultāti rāda, ka Latvijas iedzīvotāji darba nozīmi savā dzīvē novērtē augstāk nekā Rietumu respondenti. Lielā mērā tas ir saistīts ar faktu, ka liels Latvijas iedzīvotāju skaits nav nodarbināti vai nav apmierināti ar to darbu un darba samaksu, kas viņiem pašreiz ir. Šāda veida orientācija uz „darba dzīvi” raksturīga valstīm, kur augsts labklājības līmenis vēl nav sasniegts, kur iedzīvotāji pirmkārt rūpējas par materiālo vajadzību apmierināšanu. Strādāt interesantā darbā un saņemt par to augstu darba algu ir viena no Latvijas iedzīvotāju galvenajām vēlmēm. [12;93]
Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas (ILO) standartiem valsts iedzīvotāji darbspējas vecumā tiek iedalīti divās grupās: ekonomiski aktīvie un ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir tautsaimniecībā nodarbinātie (darba piedāvātāji vai darba ņēmēji) un nestrādājošie iedzīvotāji, kuri meklē darbu. Šajā skaitā ietilpst arī tie, kas dien armijā. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji ir visi pārējie iedzīvotāji neatkarīgi no vecuma, kuri nestrādā un nemeklē darbu (mājsaimnieces, mācību iestāžu audzēkņi, studenti, nestrādājošie pensionāri, invalīdi u.c.)
Galvenie tirgus apjomu noteicošie iedzīvotāju skaita un sastāva rādītāji ir:
ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits (tūkstošos, %), nodarbināto iedzīvotāju skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (tūkstošos, %)
nodarbināto iedzīvotāju skaits sadalījumā pēc dažādām pazīmēm (dzimuma, vecuma, izglītības, dzīves vietas, nodarbinātības statusa, veicamā darba veida, darba vietas ekonomiskās darbības veida, tās atrašanās vietas un īpašuma formas, amatiem un profesijām, nostrādātā laika u.tml.),
darba meklētāju skaits (tūkstošos, %), darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā (%),
reģistrēto bezdarbnieku skaits gada beigās (tūkstošos), reģistrētā bezdarba līmenis gada beigās (%), u.c.
Tautas attīstībai ir svarīgi, lai darba ņēmēji un darba devēji, uzņēmēji un pašnodarbinātie strādātu atvērtam tirgum pielāgotās un konkurētspējīgās saimniecības nozarēs un uzņēmumos. Tāpat ir svarīgi, lai pēc iespējas mazāk ekonomiski aktīvo cilvēku būtu ārpus darbaspēka tirgus.
Visbiežāk bezdarbu definē kā tādu situāciju ekonomikā, kad ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kas vēlas strādāt, nevar šo vēlmi īstenot darba vietu trūkuma dēļ.
Bezdarbnieks – darbspējīgs, nestrādājošs cilvēks darbspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir reģistrēts Nodarbinātības Valsts aģentūrā, un vismaz reizi mēnesī piesakās šajā dienestā.
Ilgstošais bezdarbnieks – persona, kas darbu nevar atrast ilgāk par 12 mēnešiem.
Bezdarba cēloņi ir visai dažādi:
pārmaiņas ekonomikas struktūrā,
ekonomikas kritums, depresija, kas spiež darba devējus samazināt pieprasījumu pēc visiem resursiem, arī pēc darbaspēka,
sezonas izmaiņas dažās tautsaimniecības nozarēs,
izmaiņas iedzīvotāju demogrāfiskajā struktūrā, kad darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaita pieaugums palielina darbaspēka piedāvājumu un bezdarba līmeni.
Septembra beigās reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā bija 5,1%. Salīdzinājumā ar augustu (5,4%) tas samazinājies par 0,3 procenta punktiem. No pilsētām viszemākais bezdarba līmenis ir Rīgā – 3,3%, Ventspilī – 3,9%, Jelgavā – 4,2%, Daugavpilī – 4,4%, Liepājā – 4,5%, Jūrmalā – 4,7%,. Augustā Rēzeknē bezdarba līmenis bija 7,3%.
Visaugstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgalē: septembrī Rēzeknes rajonā tas bija 17,7%, Ludzas rajonā – 15,4%, Balvu rajonā – 15,2%, Krāslavas rajonā – 13,1%, Preiļu rajonā – 11,2%, Daugavpils rajonā – 11,0%.[ 11]
Bezdarba formas
Starptautiskajā literatūrā izšķir dažādas bezdarba formas, kas lielā mērā ir saistītas ar bezdarba cēloņiem.
Frikcionālais bezdarbs ir saistīts ar darba meklēšanu. Frikcionālais bezdarbs parādās, kad:
iedzīvotāji ienāk darba tirgū un meklē savu pirmo darbavietu,
tiecoties pēc labākiem darba apstākļiem, augstākas darba algas, piesātinātāka darba satura, iedzīvotāji aiziet no darba un meklē citu.
Šo bezdarba veidu uzskata par neizbēgamo un attīstību sekmējošo.
Strukturālais bezdarbs saistīts ar izmaiņām ekonomikas struktūrā. To var izraisīt jaunu tehnoloģiju ieviešana, jaunu nozaru attīstība un eksistējošo nozaru likvidēšana, kas rada tādu situāciju, ka:
dažas specialitātes zaudē savu aktualitāti vai mainās šo specialitāšu kvantitatīvais ietilpīgums,
iedzīvotāju kvalifikācijas prasmes neatbilst jaunajām prasībām, un rodas nepieciešamība pārkvalificēties, apgūt jaunās profesijas.
Ciklisku bezdarbu izraisa kritums ekonomiskajā aktivitātē. Kad kopējais pieprasījums pēc precēm samazinās, nodarbinātības līmenis samazinās un aug bezdarba līmenis.
Sezonas bezdarbs ir saistīts ar nevienādu pieprasījumu pēc darbaspēka dažādos laika periodos. Kā nozares, kurām raksturīgas ražošanas apjoma un līdz ar to pieprasījuma pēc darbaspēka sezonas svārstības, var minēt lauksaimniecību, būvniecību un tūrismu.
Slēptais bezdarbs – tā ir situācija, kad faktiski nestrādājošie uzņēmumi neatlaiž savus darbiniekus, bet liek strādāt saīsināta darba laika režīmā vai arī palaiž darbiniekus ilgstošā neapmaksātā atvaļinājumā. Tādus darbiniekus formāli nevar uzskatīt par bezdarbniekiem, tomēr tie nestrādā un darba algu nesaņem, bet gaida, ka darbs drīzumā parādīsies. Tajā pašā laikā cilvēki negrib aiziet no darba un kļūt par bezdarbniekiem, jo nav pārliecināti, ka varēs atrast citu darbu. [12; 94 – 95]
Nereģistrētā nodarbinātība
Nereģistrētā nodarbinātība – tā ir: darbs bez darba līguma, darba līgums nav noformēts atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, daļēji nenomaksāti nodokļi, kā arī neapmaksātas virsstundas.
Neskatoties uz to, ka Darba likums ar tajā ietvertajiem mūsdienīgajiem darba tiesību principiem un normām ir spēkā jau vairākus gadus, joprojām daudzos uzņēmumos tiek pārkāptas darba attiecības reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Darba devēji un, jo īpaši, darbinieki joprojām nav pietiekami informēti darba tiesību jautājumos. Labklājības ministrijas izdotajā „Sociālajā ziņojumā par 2006. gadu” norādīts, ka veicot uzņēmumu apsekojumus 2006. gadā, atklātas 1 802 nelegāli nodarbinātas personas. Visvairāk nelegāli nodarbināto personu atklāts Rīgā – 582, Latgalē – 263, Zemgalē – 259 un Ziemeļvidzemē – 235, kas norāda, ka šajos reģionos ir lielāka ekonomiskā aktivitāte un darbu izpildē tiek iesaistīts lielāks nelegāli nodarbināto skaits. [10; 81]
Eiropas Savienības struktūrfondu Nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi”
projekta „Labklājības ministrijas pētījumi” veiktajā pētījumā “Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums” atzīmēts, ka No Latvijas iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā pilnībā bez darba līguma strādā 11,3%, ar darba līgumu, papildus saņemot “aplokšņu algu” – 12,7%, netiek apmaksātas virsstundas – 5%. [63]
Pētīts motivācijas aspekts , kādēļ darbinieki ir iesaistījušies neformālās darba attiecībās jeb piekrituši strādāt bez darba līguma vai strādāt saņemot „aplokšņu algu”. Svarīgākie iemesli, kurus vairākums respondentu minējuši, bija: iespēja vairāk nopelnīt, nebija iespējams atrast citu darbu savā dzīves vietā, nav ticības sociālo maksājumu sistēmai, nav atbilstošas izglītības. [83]
Apsekojot faktorus, kas cilvēkiem liek strādāt nelegāli, tika arī pētīti motīvi, kas varētu likt iesaistīties oficiālās darba attiecībās. „Gandrīz puse no respondentiem norādīja, ka tie būtu ar mieru legalizēties, ja varētu pelnīt tikpat lielu neto algu, kā strādājot nereģistrēti. Tādējādi varam secināt, ka valstī noteiktie pasākumi „algu iesaldēšanai” un tādējādi inflācijas mazināšanai var sniegta pavisam pretēju efektu gaidītajam, jo mudinās cilvēkus iesaistīties nereģistrētajā nodarbinātībā. Otrais biežāk minētais faktors bija iespēja atrast tādu darbu, kurā darba devējs piedāvātu noslēgt darba līgumu un maksāt visus sociālās apdrošināšanas maksājumus par savu darbinieku. Trešais motīvs ir iespēja atrast legālu darbu savā profesijā” rakstīts minētajā pētījumā. [84]
Jaunieši darba tirgū
Jaunieši ir viena no visneaizsargātākajām sabiedrības grupām, kas bieži tiek pakļauti sociālas atstumtības riskam. 2005.gadā 359,6 tūkst. cilvēku bija 15-24 vecuma grupā, salīdzinot ar 2004.gadu vērojams pieaugums par 2,6 tūkstošiem. Tas skaidrojams ar to, ka šobrīd darbaspējas vecumu sasniedz jaunieši, kas dzimuši deviņdesmito gadu beigās, kad dzimstība bija vidēji divas reizes augstāka nekā šobrīd.
225,0 tūkst. jeb 62,5% no kopējiem jauniešiem 15-24 vecuma grupā 2005.gadā bija ekonomiski neaktīvi, kas vērtējams pozitīvi, jo liecina par iesaistīšanos izglītības sistēmā un kvalitatīva un izglītota darbaspēka attīstīšanos un iesaistīšanos darba tirgū vidējā termiņā.
2005.gadā 117,2 tūkst. jaunieši bija nodarbināti, kas ir par 8,3 tūkst. vairāk nekā 2004.gadā.
Jauniešiem – darba meklētājiem var būt ne tikai lielāks nabadzības risks un diskriminācija darba tirgū, bet tā ir arī potenciāla riska grupa, kura var būt saistīta ar dažādām sabiedrībā nevēlamām parādībām, jo bieži pieredzes trūkuma dēļ nepietiekami pārzina savas tiesības gan darba attiecībās, gan darba drošībā, ko negodīgi darba devēji var izmantot savā labā.
Lai identificētu iemeslus, kas traucē jauniešiem – bezdarbniekiem iekļauties darba tirgū un raksturotu viņu kvalitatīvo sastāvu, 2006.gada pavasarī Eiropas Sociālā fonda nacionālās programmas „Darba tirgus pētījumi” projekta „Nodarbinātības valsts aģentūras pētījumi” tika veikts pētījums „Jauniešu – bezdarbnieku kvalitatīvā sastāva atbilstības darba tirgus pieprasījumam izvērtēšana”. Pētījuma rezultātā tika apzinātas šādas galvenās problēmas, kas traucē jauniešiem – bezdarbniekiem iekļauties darba tirgū:
jauniešu vājā psiholoģiskā sagatavotība darbam kolektīvā un ikdienas darba dzīvei, kā arī motivācijas strādāt trūkums;
salīdzinoši zemais jauniešu-bezdarbnieku izglītības līmenis (darba tirgus prasībām neatbilstoša un/vai nepietiekama izglītība);
profesionālās izglītības un darba pieredzes trūkums;
sliktā transporta infrastruktūra, kādēļ potenciālajiem darba meklētājiem ir apgrūtināta nokļūšana uz rajonu centriem – vietām, kur koncentrējas darba devēji, līdz ar to bezdarba riskam vairāk ir pakļauti jaunieši no lauku apvidiem;
ģimenes apstākļi, it īpaši bērna kopšana, līdz ar to viena no bezdarbnieku kategorijām, kura īpaši ir pakļauta bezdarba riskam ir „jaunās māmiņas”. [7]
Bezdarbs kā psiholoģiska un sociālekonomiska problēma
Nedrošība par savu nākotni, bailes ilgstoši būt bez darba. Agresija. Nevēlēšanās iziet no mājām un tikties ar cilvēkiem – šīs ir tikai dažas izjūtas, kas var pārņemt bez darba palikušo. Lai izkļūtu no šīm negācijām, jāsper pirmais solis – jāgrib kaut ko mainīt. Sociālās un ekonomiskās pārmaiņas ir izraisījušas arī psiholoģiskas problēmas.
Bezdarbs ir aktuāla un sūra problēma Latvijā, it sevišķi reģionos attālāk no galvaspilsētas. Taču iespējas darba tirgū šodien ir plašas – ja būs vēlēšanās, radīsies arī iespēja kaut ko mainīt, saka Nodarbinātības valsts aģentūras psihologs Jānis Pāvulēns. Viņš atzīmē, ka cilvēka izjūtas ietekmē tas, kā viņš kļuvis par bezdarbnieku. Vai tas noticis pēkšņi, vai viņš labprātīgi pametis darbu. Grūtāk ir pirmajā gadījumā. Parasti pirmie divi bezdarba mēneši ir sūrākie, jo šajā laikā cilvēks nonāk šoka stāvoklī – jūtas pamests un nevienam nevajadzīgs, viņam ir grūti aprast ar negaidīto pavērsienu. Kļūstot par bezdarbnieku, cilvēkam zūd plānošanas izjūta, proti, viņš darbus atliek uz vēlāku laiku, jo kādēļ tos darīt uzreiz, ja laika ir pārpārēm. Slikti, ja cilvēkam ir maz darāmā mājsolī, jo tādējādi grūti aizpildīt brīvo laiku. Cilvēku var mākt nedrošība par savu nākotni un rasties bailes, ka no šīs situācijas būs grūti izkulties. Tāpat var nomākt agresija un nevēlēšanās atstāt mājas un tikties ar cilvēkiem. Taču krīze pāriet, un cilvēki bieži pievēršas darbam, kam nav atlicis laika strādājot, piemēram, remontam mājās.[8; 15]
Patlaban lielāko daļu jeb 23,1% no reģistrētajiem bezdarbniekiem veido tieši ilgstošie bezdarbnieki. Tie ir bez darba esoši cilvēki, kuri Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) uzskaitē atrodas ilgāk par vienu gadu. Šiem cilvēkiem visbiežāk ir grūti atrast darbu tieši profesionālo iemaņu un dažādu psiholoģisko problēmu dēļ.[11]
„Latvijā un, kā pieņemu, līdzīgi vairākās jaunajās dalībvalstīs, vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātības jautājumu risināšanā ir novērojama no „vecajām ES dalībvalstīm” atšķirīga situācija. Sakarā ar sociāli-ekonomiskās sistēmas maiņu, vecāka gadagājuma cilvēku izglītība, kā arī dzīves un līdzšinējā darba laikā iegūtās prasmes un iemaņas vairs neatbilst mūsdienu darba tirgus prasībām, tādēļ nopietns uzsvars tiek likts uz apmācībām, pārkvalifikāciju un kvalifikācijas paaugstināšanu īpaši šai mērķa grupai.” , saka Labklājības ministre D. Staķe [4]
Ilgstošs bezdarbs parasti piemeklē vecāka gadagājuma cilvēkus, bet arī jaunieši nevar justies droši. Biežākie iemesli, kāpēc nesokas darba meklējumos ir – valsts valodas zināšanu trūkums, pirmspensijas vecums, nesen atstāta ieslodzījuma vieta vai arī veselības problēmas. Tāpat arī nav noslēpums, ka daudziem bezdarbniekiem ir problēmas ar kaitīgiem ieradumiem. Arī tad, ja viņi iekārtojas darbā, bieži vien pēc pirmās algas piepeši pazūd un atkal ir bez darba. Liela daļa no ilgstošajiem bezdarbniekiem šo statusu ieguvuši, jau pirms tam vairākus gadus būdami bez darba. Šajā laikā, iespējams, strādājuši nelegāli.
Bezdarba problēma parasti rada lavīnveida efektu, fiziski un psihiski negatīvi ietekmējot ne tikai bezdarbniekus, bet arī viņu ģimenes locekļus – bērnus, pensionārus un sabiedrību kopumā. Ilgi dzīvojot bez darba, neizbēgami mainās arī attiecības ar tuvajiem cilvēkiem. J. Pāvulēns saka: „Ģimenes locekļu attieksme no pirmā prieka par tuvinieka atsvabināšanos no laika trūkuma valgiem pamazām pāraug neiecietībā pret bezdarbnieka dīko dzīvesveidu. Zūd arī statuss sabiedrībā, jo būt bezdarbniekam tomēr skaitās slikti un nosodāmi.” [1;14]
Bezdarbs ir iemesls samilzušajām sociālajām problēmām. Diemžēl šo problēmu atrisinājums nav rodams tikai nodarbinātības sekmēšanā un jaunu darba vietu radīšanā. Daudzi no bezdarbniekiem dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi iekļauties darba tirgū. Ekonomiskās pārmaiņas ir radījušas lielu trūcīgo un sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju slāni. Šiem cilvēkiem ir raksturīga pasivitāte, sabiedrībā notiekošo procesu izpratnes trūkums, atsvešināšanās no sabiedrības.
Valsts nodarbinātības dienesta reģionālā centra direktore Dace Baumane uzsver, ka uzmanību saista dažas psiholoģiska rakstura problēmas, kuras nemainās jau vairākus gadus. Piemēram, uzņēmēju nevēlēšanās sadarboties ar Nodarbinātības centru, atrunājoties ar aizņemtību, aizmāršību, nejaušībām. Arī bezdarbniekiem ir nepietiekami nopietna un pārdomāta attieksme pret pārkvalifikācijas kursiem. Ne visus apmierina sešu vai septiņu stundu garās nodarbības, cilvēki aizbildinās ar laika trūkumu. Bieži vien kursos pierakstās tikai tāpēc, lai papildus pabalstam saņemtu 21 latu lielu stipendiju. Labākā gadījumā cilvēki apgūst ne īpaši piemērotu profesiju, un, kad sākas cita profila kursi, viņiem atkal rodas vēlēšanās mācīties. D.Baumane min gadījumus, kad uzskaitē ņemtais cilvēks atsakās no piedāvātā darba savā specialitātē, piemēram, pasniedzējs skolā. Tātad viņam radušās citas intereses. Bet kam lai sūdzas, ka no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem daudzi droši vien vispār nekur nespēs atrast darbu ¬ tie ir dzērāji un alkoholiķi. Ja viņus kaut kur norīko, tad darba devējs, ielūkojies darba grāmatiņā, tūdaļ paziņo, ka brīvu vietu vairs nav. Šādi neveiksminieki atgriežas Nodarbinātības centrā un pat pārmet tā darbiniekiem par nepareizas informācijas sniegšanu. Viegli sacīt, ka daudz kas atkarīgs no paša darba meklētāja. Bet ko lai dara praktiski? [3]
Bieži vien cilvēkam, kas ilgstoši ir bez darba, darba zaudēšana bijusi saistīta ar kādu krīzes situāciju – paša vai kāda ģimenes locekļa slimību, nelaimes gadījumu. Starp bezdarba iemesliem bez jau nosauktajiem atrodama arī latviešu valodas neprasme, izglītības un darba pieredzes trūkums, vecums, kā arī nesena atbrīvošana no ieslodzījuma vai alkohola lietošana. Pēc SKDS pētnieku teiktā, maz ir tādu cilvēku, kas vēlētos tīši saglabāt maznodrošinātā statusu. Taču joprojām ir daudz iedzīvotāju, kas strādā nelegāli, vienlaikus saglabājot bezdarbnieka statusu un saņemot paredzēto atbalstu, radot negodīgu konkurenci darba tirgū.
Intervijās ar ilgstošajiem bezdarbniekiem atklājies, ka viņi saskatījuši – darba devējs viņus nenovērtē kā pilnvērtīgus strādniekus, jo viņi izvirza specifiskas prasības vai nevar strādāt pilnu slodzi. Darba devēju attieksme novērtēta kā virspusēja un neieinteresēta, par mazkvalificētajiem, vienkāršajiem darbiem tiek piedāvāts pārlieku zems atalgojums. Darba devējiem pārmesta arī negodīga attieksme – nevēlēšanās slēgt darba līgumus vai nevēlēšanās maksāt solīto algu. Bieži izskanējis, ka, pēc aptaujāto domām, darbs atteikts vecuma, valodas neprasmes vai veselības stāvokļa – hroniskas slimības vai invaliditātes – dēļ. [6]
Bezdarbnieki neiesaistās darba tirgū galvenokārt savas nevēlēšanās vai pašapziņas trūkuma dēļ, liecina pētījuma «Komunikāciju problēmas, kas kavē darba attiecību uzsākšanu potenciālo darba devēju un pirmspensijas vecuma, kā arī ilgstošo bezdarbnieku starpā» rezultāti.
Raksturojot bezdarbnieku aktivitāti darba meklējumos, 77% aptaujāto uzņēmēju piekrīt, ka bezdarbnieki nav pietiekami aktīvi, meklējot darbu, un gandrīz tikpat daudz — 76% — aptaujāto uzņēmēju piekrīt, ka liela daļa bezdarbnieku nemaz nevēlas strādāt, bet grib tikai saņemt bezdarbnieka pabalstu un cita veida palīdzību. Šādus uzskatus atbalsta arī puse aptaujāto bezdarbnieku.
Izvirzītajam darba devēju uzskatam, ka nav vērts pieņemt darbā un apmācīt cilvēku, kuram līdz pensijas vecuma sasniegšanai palikuši mazāk nekā pieci gadi, piekrīt 75% bezdarbnieku. Uzņēmēji — potenciālie darba devēji — šādam uzskatam piekrīt ievērojami retāk (42%). Pētījuma dalībnieku viedokļi liecina, ka uzņēmēji labprāt vēlas pieņemt darbā pirmspensijas vecuma cilvēkus, jo viņi ir atbildīgi un lojāli pret veicamo darbu. Tomēr gan bezdarbnieki, gan uzņēmēji atzīst, ka pirmspensijas vecuma darbiniekiem ir zemākas prasības pret darbu, kas saistīts ar zemu pašnovērtējumu un pašapziņu, līdz ar to arī piedāvātais atalgojums ir zemāks.
Turklāt pētījumā iegūtie rezultāti liecina, ka starp darba devējiem un darba ņēmējiem pastāv atšķirības informatīvo telpu un komunikācijas kanālu izmantošanā. 65% bezdarbnieku izmanto Nodarbinātības Valsts aģentūras sniegto palīdzību un pakalpojumus, savukārt 60% uzņēmēju — specializētos interneta portālus. Jāatzīmē, ka bezdarbnieki izmanto izglītības līmenim atbilstošas darba meklēšanas metodes. Tie, kam ir zemāka izglītība, iet pie darba devēja interesēties par nodarbinātības iespējām, bet tie, kam augstāka izglītība, — sūta CV un motivācijas vēstules vai iet uz darba pārrunām. [5]
SECINĀJUMI
Laikā kopš 2002. gada gan darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū, gan slēptā bezdarba līmenis Latvijā ir strauji samazinājies. Šo procesu izraisīja, no vienas puses, Latvijas tautsaimniecības ekonomiskā izaugsme, bet, no otras, – darbaspēka emigrācija pēc Latvijas iestāšanās ES. Taču es uzskatu, ka problēmas joprojām pastāv, īpaši ar slēpto bezdarbu. Daudzi tā sauktie ilgstošie bezdarbnieki, strādā dažādos nelielos privātuzņēmumos, it īpaši tajos, kas saistīti ar kokapstrādi. Tāpat manuprāt, daudz nelegāli nodarbināto ir arī celtniecībā. Šai problēmai pieskaras arī daži LM veiktie pētījumi, kuri analižē šo problēmu, kāpēc cilvēki piekrīt strādāt neoficiālu darbu: „Respondenti pamato, ka strādāt oficiālu darbu nav izdevīgi, jo alga pēc nodokļu nomaksas ir tik zema, ka ar to nav iespējams izdzīvot, bet oficiālā darba laiks un noslodze tajā nedod iespējas veikt vēl citu darbu papildu ienākumu gūšanai.” [2; 260]
Iepazīstoties ar dažādu pētījumu rezultātiem, izriet, ka paaugstinātam ilgstošā bezdarba riskam ir pakļautas šādas reģistrēto bezdarbnieku kategorijas: bezdarbnieki, kuriem nav latviešu valodas atestācijas; pirmspensijas vecuma bezdarbnieki; bezdarbnieki bez vidējās izglītības; bezdarbnieki, kuri dzīvo ārpus rajonu centriem; bezdarbnieki bez darba pieredzes; sievietes nelatvietes;arī Latgales iedzīvotāji.
Iemesli ilgstošam bezdarbam var būt arī psiholoģiskas problēmas, piemēram, kāda pārciesta krīze, kā tuvinieka zudējums, ieslodzījums, pēc kura pārdzīošanas cilvēks nav spējīgs atgriezties normālā dzīvē. Arī alokholisms mūsdienās ir ļoti izplatīta sabiedrības sociālā problēma, kas veicina ilgstošo bezdarbu.
Taču es uzskatu, ka jebkuram cilvēkam ir iespējas dzīvē kaut ko mainīt uz labo pusi. Bet, lai to izdarītu, vispirms pašam ir jāgrib to darīt. Jo ilgāk cilvēks dzīvo bez darba, jo grūtāk viņam būs atgriezties apritē. Šeit nepietiek tikai ar darba atrašanu vien – vispirms ir jāizcīna cīņa pašam ar sevi. Ilgāku laiku dzīvojot dīkā, mainās cilvēka dzīves uztvere. Viņam ir grūti savākt sevi, grūti pieņemt to, ka katru dienu būs jāiet uz darbu, daudz intensīvāk jāsaplāno sava ikdiena. Mana pieredze rāda, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vairs nespēj savākties – viņi labāk dzīvo bez naudas, strādā kaut kādus neregulārus gadījuma darbus.
Lai šo problēmu risinātu, svarīgi, lai cilvēki saņemtu derīgu informāciju par jaunām darba un pārkvalificēšanās iespējām, saņemtu psihologa, karjeras konsultanta atbalstu un padomu.
LITERTŪRAS SARAKSTS
1. Ancītis T. Bezdarbs nav zaķis – neaizbēgs. – Latvijas Avīze, 16.01.2006.
2. Bezdarba un sociālās atstumtības iemesli un riski. ESF un LM pētījums. – R.: 2007.
537 lpp.
3. Bobrovs K. Skatiens. Bezdarbs. – www.media.lv
4. D. Staķes runa ES Nodarbinātības un Sociālo lietu ministru neformālajā padomē. – www.lm.gov.lv
5. Darbu nemeklē pašapziņas trūkuma dēļ. – www.apollo.lv
6. Dūmiņa Z. Ilgstoši nestrādā veselības un bērnu dēļ. – www.news.frut.lv
7. Jaunieši darba tirgū. – www.lm.gov.lv
8. Kavalieris A. Bezdarbs ir ārstējams. – Latvijas Avīze, 15.10.2007.
9. LR Labklājības ministrija. Sociālais ziņojums par 2006.gadu. – R.: 2007., 128 lpp.
10. Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums. ESF un LM pētījums. – LU, 2007., 213 lpp.
11. Sproģe S. Bezdarbs piecos gados samazinājies uz pusi. – www.paritate.lv
12. Tautas attīstība. – R.: Jumava, 2002., 267 lpp.