Karls_Orfs

Karls Orfs

(1895–1982)

Uz mūsu gadsimta mūzikas fona Karla Orfa skaņdarbi skan neparsti. Viņu neslavē par tradīciju ievērošanu un nekritizē par avangarda trūkumu. Viņa mūzikai raksturīga reta īpašība – tā ir eleganti vienkārša, un iekaro jebkuru auditoriju. Grāmatās par komponistu ir sniegtas ļoti skopas biogrāfiskās ziņas. Pats Orfs uzskatīja, ka viņa privātās dzīves sīkumi nevarētu būt interesanti pētniekiem, bet autora cilvēciskās īpašības it nemaz nepalīdz saprast viņa skaņdarbus.

Karls Orfs ir dzimis 1895. gada 10. jūlijā oficieru ģimenē Bavārijā, Minhenē. Orfs tur pat mācījās Mūzikas mākslas ak

k
kadēmijā. Pēc tam daži gadi tika veltīti diriģēšanas mākslai – vispirms Minhenē, bet vēlāk Manhēmas un Damštadtas Dramatiskajos teātros. Šajā laika posmā parādījušies agrīnie komonista skaņdarbi, taču tie caurstrāvoti ar radošā eksperimenta garu, ar tieksmi apvienot vairākus dažādus mākslas veidus mūzikā. Orfs neviedo savu stilu uzreiz.

Tāpat kā daudzi jauni komponisti arī viņš iziet cauri aizraušanām un savaldzinājumam. 20 gadu vecumā viņš ir aizrāvies ar tolaik moderno literatūras simboliku. Īpaši viņu saista ģeneālā Klaudio Monteverdī mūzika, kas ir arī operas pamatlicējs. Orfs rada Mo
o
ontiverdī “Orfa” brīvu improvizāciju, “pārtulkojot” 17. gadsimta mūziku mūsdienas mūzikas valodā. Tā pat viņš rediģē fragmentus no Monteverdī operas “Ariadna”. Tajā pašā laikā Orfs saglabā savu “līdzautora” intonāciju. Aizraujoties ar 16. gadsimta mūziku, viņš sakomponē skaņdarbu “Mazs koncerts čembelo un pūšamajiem instrumentiem”, pā
ā
ārsteigdams ar savu eleganto vienkāršību. Viss sakomponētais līdz 30 gadu vidum bija ļoti interesants, tacu neieinteresēja klausītājus. Vācijā šajos gados pastāvīgi parādījās jauni skaņdarbi, jauni vārdi, jauni žanri. Tieši tādēļ lielajā mūzikas daudzumā Orfa vārds skanēja nevisai bieži.

Neviltotus panākumus un atzinību Orfam atnesa skatuves kantāte “Burāno Karmīna” (Кармина Бурана) (1937) pirmizrāde, kas vēlāk kļuva par triloģijas “Triumfi” (Триумфы) pirmo daļu. Šī skaņdarba korim, solistiem, dejotājiem un orķestrim pamatā bija 17. gadsimta vācu satīriskās lirikas dzeja un dziesmas. Sākot ar šo kantāti Orfs izstrādāja jaunu mūzikas skatuvisko tēlu, kas sevī ietver orotorijas, operas un itāļu komēdiju masku elementus. Tieši tādā pašā stilā ir pārējās triloģijas daļas “Karmina Katuli” (Катулли кармина) (1942) un trešā daļa “Afrodītes triumfs” (Триумф Афродиты) (1950 – 1951).

Pirmā no triloģijas kantātēm “Burāno Karmīna” muzikāli horiogrāfiskā stilā parāda vieksmi un neveiksmi, laimi un ne
e
elaimi, kas mijās dzīves laikā. Tas simbolizē dzīves un nāves maiņu. Otrā triloģijas kantāte “Karmina Katuli” (burtiskā tulkojumā “Katulas dzeja”) – apakšvirsraksts “Skatuviskās spēles” nosaka vokāli horiogrāfiskās darbības specifiku. Kantātē tiek apdziedāta Valērijas Katulas kaislīgā un pilna ciešanas mīlestība pret Lesbiju. Trešo kantāti – “Afrodītes triumfs” – Orfs ir nosaucis par ” Skatuvisko koncertu”. Tajā himnas dziesmas, dejas par godu mīlestībai un tās dievei Afrodītei sasniedz apbrīnojamu spēku un spožumu. Komponists to visu sasniedz ar ļoti vienkāršiem ļīdzekļiem. Harmoniskā Orfa valoda ir vienlaicīgi sarežģīta, ga
a
an vienkārša, līdz ar to tiek uztverta ļoti viegli. Tikai analizējot partitūras iespējams konstatēt cik neparasti sarežģīta ir šķietamā vienkāršība.

Visas “Burāno Karmīnas” melodijas tā vai savādāk ir saistītas ar dziesmām – vai nu ar tautasdziesmām vai ar populārām baznīcas dziesmām, vai arī ar mūsdienu pilsētas mūziku – šlāgeriem.

1953. gadā trīs skatuviskās kantātes bija uzvestas Milānās teātrī “Laskala” (Ла Скала) ar nosaukumu “Triumfi. Teātra triloģija”. 1957. gadā “Burāno Karmīna” pirmo reizi skanēja Maskavā.

Orfa ceļš uz ” Skatuvisko kantāti” palīdzēja nokļūt pie nākāmā posma – operas skatuves, tāpat ka teātris – Orfa stihija.

1937 – 1938 gados Orfs raksta operu “Mēness” (Луна) izmantojot pasaku meistaru brāļu Grimmu sižetu. Tas ir stāsts par to kā četri puiši nozaga mēnēsi, nonesa uz savu ciemu un sāka dzīvot pārticīgi, saņemot par apgaismojumu no iedzīvotājiem pa dālderim nedēļā. Viss bija labi, bet viens no četriem nomira un atstāja mantojumā savu gribu, ielikt viņa zārkā piederošo viņam vienu ceturto daļu mēness. Pirmajam sekoja otrais, trešais, ceturtais un viss mēness pa daļām nokļuva aizsaulē. Tur četri draugi satikās, salīmēja debess spīdekli un turpināja zemes dzīves viedu. Savu dzīves stilu viņi veica tik aktīvi, ka apustulis Pēteris atņēma viņiem mēnesi un cilvēkiem par prieku nolika vietā. “Mēness” pēc būtības nav opera, bet muzikāla izrāde, kas sākumā tika iecerēta kā leļļu teātris.

Pasaka par gudru zemnieci, kas kļuva par karaļa sievu, ir daudzām tautām. Orfs sarakstīja, izmantojot šādu sižetu, operu “Gudriniece” (Умница). Pirmo reizi tā tika parādīta Vācijā 1943. gadā un bija (uzrakstīta) slēptās satīres stilā (pasakas apvelkā) pret diktatorisko režīmu: zemnieka gudrā un atjautīgā meita panāca taisnību nelikumību zemē. Klaidoņu satīrskie dziedājumi par godu un brīvību izskanēja 1943. gada Vācijā ļoti asi, taču tika izlīdzināti ar negaidītām beigām: zemnieka meita aprec karali. Mūzika, kas saistīta ar savu pasakainību, bērnišķību, noslēpumainību un liriku, izveidoja “Gudrinieci” par vienu no populārākajām operām vairāk nekā 10 valstu teātru repertuāros.

Savdabīga reakcija uz kara traģiskajiem notikumiem kļuva opera “Bernauerin” (Вернауэрин) (1943 – 1945). Viņš nosauca izrādi par “Bavārijas drāmu” (Баварской драмой). Drāmas pamatā – vēsturiski taisnīgs notikums: 15 gadsimta Bavārijas troņa mantinieks Albrehs iemīlēja friziera (bārddziņa) meitu, skaistuli Agnesi. Rūpējoties par dinastijas tīrību, karalis pavēlēja nogalināt. Notikums ar brīnišķīgo Agnesi daudz reižu tika pārstāstīts vācu literatūrā un teātros. Orfs radīja izrādi, kurā piedalījās dramatiskie aktieri, koris, operas solisti un orķestris.

Nākamajos gados Orfu saista antīkie sižeti: “Antigona” (Антигона) (1947 – 1949), “Cars Edips” (Царь Эдип) (1957 – 1959), “Prometejs” (Прометей) (1963 – 1965). Šīs operas veido savdabīgu antīku triloģiju. Katrai no tām pieiet pilnīgi īpatnēji, savdabīgi nesaistot sevi ar žanriskām vai stilistiskām tradīcijām.

Kā piemēru var minēt “Antigona”, no kuras var spriest, ko Orfs saprot ar vārdu “teātris”. No antīkajiem sižetiem viņš izvēlas Sofokla traģēdijas Holderlina (Хёльдерлина) tulkojumus. Šie tulkojumi ir ļoti patstāvīgi, tos var uzskatīt par līdzvērtīgiem antīkā teksta oriģionālam. “Amtigonā” Orfs saliek kopā divus laika posmus: saturs antīks, bet muzikāli ritmiskās formas rada mūsdienības iespaidu. Tas ir drosmīgs solis skatuves mākslā. Ar tā palīdzību Orfs atgriež vācu teātrim tā zaudēto popularitati.

Iespaidīga radošā brīvība, milzīgais Orfa talants, komponista tehnikas līmenis izveido “Orfa teātri” – vienu no interesantākajām parādībām mūsdienu mūzikālajā teātrī. Bez tam Orfs ir viens no ievērojamākiem mūsdienu orķestra meistariem. Orfa mūzika nekad nav kā fons. Tā pati ir izrādes spēles elements. Vienmēr saistīta ar izpildītāja kustībām. Muzikanti ievēroja Orfa mūzikas hipnotisko spēku, kas padarīja viņa mūziku pazīstamu visā pasaulē. Viņa sacerējumi ir iekļuvuši daudzu Eiropas, Āzijas un Amērikas valstu teātru repertuāros.

Orfs ir pazīstams ne tikai kā komponists, viņš ir devis nenovērtējamu ieguldījumu bērnu mūzikālajā audzināšanā. Jau jaunības gados, kad viņš dibināja Minhenes Vingrošanas, mūzikas un dejas skolu, viņam bija idejas kā radīt veselu pedagoģijas sistēmu. Šīs metodes pamatā ir improvizācija, brīva bērnu muzicēšana saskaņojumā ar plastikas, horiogrāfijas un teātra elementiem. Orfs ir teicis: “Pedagogu uzdevums ir audzināt bērnos radoša domāšana, neatkarīgi no tā, par ko nākotnē kļūs šis bērns.” 1962. gadā Orfs nodibina Zalcburgas Mūzikas audzināšanas institūtu, kas kļuva par lielāko internacionālo centru pirmskolas iestāžu un pamatskolu mūzikas skolotāju sagatavošanā. Orfa sistēma izplatījās daudzās Eiropas valstīs, ASV, Latīņamērikā, Kanādā, Japānā un dažās Āfrikas valstīs. Orfs bija ievēlēts par Bavārijas mākslas akadēmijas (1950), Romas Santa – Čičiljas akadēmijas (1957) un citu pasaules mūzikas organizācijas biedru.

Paralēli Orfs turpina sacerēt mūziku. 1972. gadā parādās “Laiku beigu mistērija” (Мистерия конца времени). Pēdējais Orfa sacerējums “Epizodes lasītājam, runājošam korim un sitamajiem instrumentiem” (Пьесы для чтеца говорящего хора и ударных) ar Bertolda Brekta vārdiem (1975).

Pēdējos dzīves gadus (1975 – 1981) komponists bija aizņemts ar viņa personīgā arhīva materiālu izdevuma ar astoņiem sējumiem sagatavošanu.

Orfs nomira 1982. gada 29. martā.

Leave a Comment