I. Pavlovs izstrādāja mācību par augstākās nervu darbības tipiem. To apzīmējumam viņš izvēlējās tradicionālo temperamentu tipoloģiju- holēriķis, melanholiķis, sangviniķis, flegmatiķis, kā arī izdalīja trīs galvenās nervu īpašību attiecības- ierosas un aiztures spēku, līdzsvarotību un kustīgumu.
H. J. Aizenks uzskatīja, ka cilvēka individualitāti izteic divi savstarpēji neatkarīgi raksturojumu pāri: ekstraversija- intraversija; stabilitāte- nestabilitāte. Šādi izveidojot četrus cilvēku tipus, kam ir raksturīgas noteiktas īpašības.
Hipokrāta ideju atspoguļojums Aizenka teorijā ir mūsdienās visizplatītākais priekšstats par temperamentu.
Tā kā gan E. Krečmens, gan V. Šeldons saistīja fizioloģisko pusi ar psiholoģisko pusi, tad varam secināt, ka nevar stingri nošķirt humorālās temperamenta teorijas no somatiskajām teorijām. Viņi uzskatīja, ka fizioloģiskais un psihiskais ir vienas parādības divas puses.