Pasaules vissenākā kultūra Ēģipte

Pasaules vissenākā kultūra Ēģiptē

Saīsinājumu saraksts:

ZA – ziemeļaustrumi

A – austrumi

R – rietumi

D – dienvidi

gt.p.m.ē. – gadu tūkstotis pirms mūsu ēras

g.p.m.ē. – gads pirms mūsu ēras

u.c. – un citi

m – metri

gs. – gadsimts

gt.- gadu tūkstotis

II – otrais

Saturs:

1. Ievads. Kāpēc es izvēlējos rakstīt par Senās Ēģiptes kultūru?

2. Pasaules vissenākā kultūra Ēģiptē:

2.1. Ēģiptes valsts rašanās un valdnieka loma tajā.

2.2. Ēģiptiešu galvenā nodarbošanās – zemkopība.

2.3. Ticība.

2.4. Rakstības sistēmas veidošanās

2.5. Senie mākslas darbi un daiļliteratūra Ēģiptē.

3. Nobeigums. Ko esam guvuši no ēģiptiešu kultūras attīstības.

1. Ievads. Kāpēc es izvēlējos rakstīt par Senās Ēģiptes kultūru?

Par Seno Ēģipti izvēlējos rakstīt tāpēc, ka mani ļoti ieinteresēja šīs civilizācijas rašanās un

n
n attīstība. Mūsdienās par to daudz tiek spriests un runāts, tāpēc mans mērķis bija izanalizēt, kad un kāpēc radās Ēģiptes valsts, arī pirmo iedzīvotāju rīcība un sekas apstākļos, kad dzīve bija jāsāk no nekā. Esam pieraduši, ka elementārākās lietas mums jau ir, bet nespējam novērtēt cik daudz laika un izdomas tika patērētas, lai tās iegūtu. Manuprāt, apbrīnojama bija ēģiptiešu pacietība un mīlestība pret darbu. Ja tauta nestrādātu un necīnītos par izdzīvošanu, tad Ēģipte nebūtu tik liela un varena valsts un mē
ē
ēs nebūtu saņēmuši tik bagātīgu kultūras mantojumu.

Interesanti arī ir uzzināt, kāpēc ēģiptieši tik ļoti pielūdza un godināja dievus. Viņu ticība valdīja pār Ēģipti. Kāpēc tauta bija devusi faraoniem rīcības brīvību un neierobežotu varu? Ēģiptieši nebija nabadzīgi, bet tomēr neviens no ze
e
emākajām kārtām nedrīkstēja būt pārāks par valdnieku un viņa ierēdņiem.

Šī tauta senatnē apguva arī rakstības prasmi, jo viņi saprata, ka ir nepieciešams veidot vienkāršāku sazināšanās līdzekli. Ēģiptieši bija viena no pirmajām tautām, kas uzņēmās radīt un nodot nākošajām paaudzēm rakstības sistēmas pamatus.

Senatnē notika arī karadarbības. Sākumā man šķita, kāpēc gan tās ir nepieciešamas un, ko valstīm savā starpā bija jādala, bet iepazīstoties tuvāk ar šo kultūru, kļūst skaidrs, kādi ir šīs darbības iemesli.

Senajā Ēģiptē dzīvoja arī izcili mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki. Viņu radītie darbi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Interesanti ir uzzināt, ko un kādu iemeslu vadīti šie mākslinieki veidoja tādus izcilus mākslas darbus.

Savā darbā izanalizēšu Ēģiptes rašanos un kā radās valdnieks, kā arī to ar ko nodarbojās iedzīvotāji. Mans mērķis ir
r
r iepazīties ar ēģiptiešu ticību dieviem un aizkapa dzīvei, kādi bija iemesli, lai liktu pamatus rakstības sistēmai un, protams, aplūkošu izcilākos māksliniekus un viņu darbus.

2. Pasaules vissenākā kultūra Ēģiptē

2.1. Ēģiptes valsts rašanās un valdnieka loma tajā

Senā Ēģipte atradās Āfrikas ZA Nīlas ielejā, sākot no upes pirmajām krācēm, līdz pat ietekai Vidusjūrā. Valsts A un R stiepās tuksneši, jo klimats tur ir karsts un sauss, bet D – Nīlas krāces un deltas purvi. Šāds ģeogrāfisko apstākļu izvietojums padarīja Ēģipti par nepieejamu zemi. Vienīgi ZA Su

u
uecas zemes strēle savienoja šo valsti ar Āziju.

Ap 7.gt.p.m.ē., Nīlas upes ielejā uz dzīvi sāka apmesties pirmie cilvēki, kuri izveidoja nelielus ciemus. Laika gaitā šie ciemi apvienojās lielākās kopās, kuras sauca par nomiem. Savukārt no šiem nomiem pakāpeniski izveidojās divas lielas valstis – Augšēģipte un Lejasēģipte. Ap 2900.g.p.m.ē. Augšēģiptes valdnieks pakļāva sev Lejasēģipti un izveidoja lielu vienotu valsti Ēģipti, kuras galvaspilsēta bija Memfisa.

Ēģiptes valdnieks bija faraons, kuram tika dota netikai neierobežota vara, bet viņam bija arī lieli pienākumi. Ēģiptieši savas ticības iespaidā godināja un pielūdza valdnieku, jo uzskatīja, ka viņš ir Dievs – Saules dieva Ra dēls. Faraona pienākumos bija viss, kas saistīts ar valsts dzīvi. Viņš varēja iedzīvotājus norīkot jebkurā darbā, uzraudzīja, lai tiktu apstrādāta zeme un, lai pavalstnieki ievērotu likumus. Ja gadījumā kaut kādu iemeslu dēļ faraons nespēja veikt savus pienākumus, tad viņu varēja atstādināt no amata un pat nogalināt.

Ēģipte bija ļoti liela valsts un, protams, ka valdniekam radās nepieciešamība pēc palīgiem. Faraons iecēla vairākus ierēdņus. Zemākie no tiem bija rakstveži, kuru pienākumi – piedzīt nodevas, sadalīt pārtiku faraona dienestā, uzskaitīt valdnieka mantu u.c. Augstākie ierēdņi – priesteri, kuri gādāja par to, lai iedzīvotāji pietiekoši pielūgtu un godinātu dievus. Faraona padotajiem katru dienu bija jāziņo par valstī notiekošo. Tautai bez ierunām jāklausa un jāpilda ierēdņu pavēlēm, jo pat ēģiptiešu paruna māca: ‘Liec muguru valdnieka ierēdņa priekšā! Tad tavs nams pastāvēs un tavs īpašums vairosies.’

Neskatoties uz to, ka Ēģipte bija bagāta un varena valsts, faraoni (tā pat kā mūsdienu valstsvīri) bija varaskāri un centās vairot savu ietekmi iekarojot svešas teritorijas. Galvenokārt valdnieka karaspēkā ietilpa zemnieki kā arī tika algoti svešzemju karavīri. Karadarbību rezultātā faraoni pakļāva teritorijas Āfrikā un tagadējās: Palestīnu, Izraēlu, Libānu un Sīriju, kļūstot par vienu no ietekmīgākajām Seno Austrumu valstīm. Laika gaitā pavājinoties Ēģiptes ietekmei, iekarotās teritorijas tika zaudētas.

Faraona zelta maska ar varas zīmēm

2.2. Ēģiptiešu galvenā nodarbošanās – zemkopība

Nīlas ielejā bija ļoti auglīga augsne, tāpēc iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar zemkopību. Šīs zemes nebija daudz, jo nedaudz tālāk no ielejas stiepās neauglīgs tuksnesis. Lai palielinātu ražīgo zemju platības tika rakti kanāli un izveidotas ūdens smeļamās ierīces un no tā bija atkarīga visas valsts dzīve. Manuprāt, cilvēkiem Senajā Ēģiptē bija lielāka mīlestība un atbildība pret darbu, viņi pat spēja cīnīties ar tuksneša neauglīgo zemi. Mūsdienās šādas īpašības mums vairs nepiemīt, jo pat saskaroties ar nelielām problēmām daudzi ieslīgst dziļā depresijā.

Noteikta daļa no zemnieku saražotās produkcijas bija jāatdod kā nodevas valdniekam, lai varētu uzturēt ierēdņus, karaspēku, šie krājumi palīdzēja arī pašiem zemniekiem neražas gados kā arī tiem, kas bija palikuši bez apgādnieka. Neskatoties uz to, ka ēģiptieši daudz strādāja, ievāca diezgan bagātīgu ražu, viņi dzīvoja ļoti pieticīgi. Nekādu mantu nespēja sakrāt, jo neviens nedrīkstēja būt pārāks par valdnieku, tāpēc arī tika uzliktas nodevas. Es domāju, ka šāda sistēma neļāva ēģiptiešiem dumpoties un kļūt iedomīgiem, jo visiem bija vienlīdzīgi dzīves apstākļi. Līdz ar to faraonam bija vieglāk pārvaldīt valsti.

Ēģipte ar saražoto produkciju arī tirgojās, jo katrā zemē dabas bagātības bija atšķirīgas. Tirgošanās nebija viegla, turklāt tas bija bīstami, jo cilvēki tālajā ceļā devās kājām, mantas uzkraujot ēzeļu mugurās. Vēlāk šādam nolūkam tika izmantoti kamieļi, jo tie vieglāk varēja pārvarēt tuksnešus. Protams, preču transports notika arī pa ūdeņiem, bet vienkārši ļaudis nevarēja atļauties būvēt laivas no koka, jo tas bija ļoti dārgs materiāls. No koka tika celti izpriecu kuģi, lai faraons un augstmaņi varētu doties atpūtas braucienos. Tirgotājiem tie bija no aitādām un kazādām.

Ēģiptieši tīrumos audzēja graudaugus, no liniem ieguva gan linsēklu eļļu, gan šķiedru. Daudz tika sēti dažādi salāti, sīpoli, dilles u.c. garšaugi. Viņi pazina arī tomātus un gurķus. Dārzos bija ļoti daudz un dažādi augļu koki. Jau senatnē cilvēki audzēja un kopa ziedus, jo viņi tos ļoti mīlēja, greznojās un rotāja savas mītnes. Augļi un labība bija galvenā tirgošanās prece. Tika tirgotas arī dažādas ādas, audumi, akmens trauki, rotaslietas u.c. Lai noteiktu preces vērtību, tad to aprēķināja mājlopos vai labības mēros un tikai ap 3.gt.p.m.ē. Divupē izgudroja citu maksāšanas veidu – sveramu sudrabu, kuru vēlāk izmantoja arī citās zemēs.

2.3. Ticība

Senajā Ēģiptē cilvēki ticēja dievu esamībai. Viņi uzskatīja, ka bez cilvēku dzīves ir vēl otra – dievu pasaule, kura tika pielūgta un godināta. Šī lielā ticība, pirmkārt, palīdzēja valdniekiem pārvaldīt valsti un spilgts piemērs ir ēģiptiešu iedoma, ka faraons ir pats dievu sūtnis uz zemes, kuram tie bija ‘dāvājuši’ bezgalīgu varu. Ar šādu tautas pārliecību valdniekam bija vieglāk uzturēt valstī kārtību, jo visi baidījās no dievu dusmām. Tajā laikā faraona tronis bija mantojams. To parasti ieguva vecākais dēls, tomēr valdnieks par savu pēcteci varēja iecelt arī citu personu, kas nepiederēja pie dzimtas. Tautas pienākums bija ticēt valdniekam un pakļauties izdotajiem likumiem.

Ēģiptieši pielūdza ap 2000 dievus. Tie bija govs, lauvas un citu dzīvnieku – cilvēku izskatā. Paši svētākie – vanags, klija un čūska – faraona svētie aizbildņi. Visvairāk tika godināts svētais vērsis Apiss – liels, melns dzīvnieks ar trijstūrveida zīmi pierē. Vērsis dzīvoja templī kopā ar priesteri, kurš to arī kopa. Visuvarena ēģiptiešu uzskatos bija Saule – dzīvības uzturētāja uz zemes. Viņi ticēja, ka Saules dievs Ra ir valdnieks dievu pasaulē, kurš cīnās ar tumsas spēkiem. Vēlāk cilvēki pielūdza citu Saules dievu – Amonu-Ra, kuram tika celti vareni tempļi.

Ēģiptieši bija cilvēki – vērotāji. Katru dienu viņi skatījās saules ceļu rītos un vakaros. Cilvēkiem šķita, ka arī viņu dzīve ir salīdzināma ar saules ritējumu ikdienā. Ēģiptieši iedomājās, ka cilvēka dzīve aizejot no šīs zemes turpinās viņsaulē. Nomirst tikai miesa, bet dvēsele turpina dzīvot. Tāpēc šo vērojumu rezultātā viņi ļoti cītīgi gatavojās viņsaules dzīvei. Mirušajiem deva līdzi visu aizkapa dzīvei nepieciešamo. Valdnieki dzīves laikā cēla sev ‘mājas mūžībai’ – ļoti lielas un varenas kapenes, kuras ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Mirušo cilvēku ķermeni ēģiptieši mumificēja – piesūcināja ar dažādām vielām, žāvēja un tad satina neskaitāmos linaudekla autos. Tās bija mūmijas, kuras arī ir saglabājušās un tās var aplūkot muzejos. Jāpiebilst, ka šāds apbedīšanas veids nebija lēts, tāpēc to varēja atļauties tikai valdnieki un augstmaņi. Mūmijas tika ievietotas dažādos šķirstos un apbedītas varenajās kapenēs, cilvēku roku veidotajās piramīdās. Milzīgos akmens kalnus vairākas paaudzes vēro ar lielu apbrīnu un tās ir pat viens no pasaules brīnumiem. Par piramīdām ir teikts: ‘Viss uz zemes baidās no laika, bet laiks baidās no piramīdām.’ 2.gt.p.m.ē. piramīdas vairs netika celtas. Valdnieki kapenes izbūvēja klintīs vai pazemēs. Nīlas kreisajā krastā atradās Valdnieku ieleja, kur tika apbedīti faraoni. Laika gaitā bagātīgās kapenes tika izlaupītas, jo līdzi mirušajiem deva dažādas vērīgas lietas. Kopā vienā kapenē tika ielikti ap 5000 priekšmetu. Tie bija gan tīra zelta, gan apzeltīti. Daudzas lietas bija ar ziloņkaula un dārgakmeņu rotājumiem. Arī faraonu šķirstiem bija liela vērtība. Pēdējais šķirsts, kurā tika guldīta mūmija, bija no tīra zelta un svēra 285 kilogramus. Pat faraona seju un plecus sedza vērtīga zelta maska.

Ēģiptieši aizsaules dzīvei gatavojās arī garīgi. Viņiem bija viņsaules dzīves tiesa, kuru nosauca par mirušo valstības augstākā tiesneša Ozīrisa vārdā. Bija ierīkota speciāla tiesu zāle, kurā dievi ar dzīvnieku galvām svēra mirušo sirdis. Uz otra svaru kausa tika uzlikta putna spalva, kuru uzskatīja par patiesības simbolu. Lai tiktu svētlaimīgo pasaulē, cilvēka sirdij vajadzēja būt vieglākai par putna spalvu. Manuprāt, šī tiesa arī tika veidota, lai valdniekiem būtu vieglāk pārvaldīt valsti. Ikviens centās nodzīvot mūžu kārtīgi, ja viņu sirdis bija smagāka par spalvu, mirušais tika atdots viņsaules vārtu sargam – briesmonim ar lauvas ķermeni un krokodila galvu. Kapā mirušie līdzi saņēma ‘Mirušo grāmatu’ – papirusa tīstokli, kurā tika sarakstītas lūgšanas un buramvārdi. Tur bija arī mirušā grēksūdze. Ēģiptieši bija vienīgā tauta pasaulē, kura tik ļoti rūpējās par viņsaules dzīvi.

2.4. Rakstības sistēmas veidošanās

Pirmā rakstības sistēma Senajā Ēģiptē veidojās ar zīmējumiem. Tāda nepieciešamība radās, jo vajadzēja sazināties citam ar citu, uzskaitītu faraonu bagātības, izdotu valsts likumus. Cilvēki nevarēja savā atmiņā visu apkopot. Sākotnējie zīmējumi bija ļoti vienkārši. Ēģiptieši no māla izveidoja speciālas plāksnītes uz kurām ar rakstāmajiem irbulīšiem veidoja zīmes. Sākotnējā rakstība bija ļoti primitīva un neizdevīga. Daudzus vārdus nebija iespējams attēlot ar zīmēm, tāpēc tika izgudroti attēli – zilbes, kurus sauca par hieroglifiem. Līdz ar to rakstība kļuva vienkāršāka. Vēlāk ēģiptieši izgudroja papirusu, tinti un rakstāmos irbulīšus no niedrēm- tie bija līdzīgi mūsdienu rakstāmspalvām. Arī tinti viņi prata pagatavot gan melnu, gan sarkanu. Lai iegūtu papirusa papīru, niedru stiebri tika sagriezti plānās sloksnītēs, tad ar koka āmuru izdauzīja tos, pēc tam žāvēja un lipināja kārtās. Tā veidojās ‘papīrs’ uz, kura varēja ātri rakstīt un ērtāk saglabāt. Sarakstīto papīru satina speciālos ruļļos jeb tīstokļos. Līdz mūsdienām ir saglabājušies pat 40 m gari papirusa ruļļi. Tos var skatīt muzejos. Līdz 19.gs. neviens pasaules zinātnieks nespēja hieroglifu rakstu izlasīt. To noslēpumu 1822. gadā atklāja franču zinātnieks Žans Šampolions.

Ēģiptē augsti attīstīta bija arī astronomija un matemātika. Priesteri vēroja debesu spīdekļus un uzskatīja, ka to mainīgais stāvoklis ir saistīts ar dzīvi uz zemes. Pēc tiem viņi iemācījās noteikt, kad sāksies Nīlas plūdi. Tas notika apmēram tad, kad pirmo reizi pirms saullēkta parādās spoža zvaigzne – Sīriuss. Lai saprastu, kad sāksies nākošie plūdi, ēģiptieši sāka skaitīt dienas. Viņi prata aprēķināt ļoti lielus skaitļus. Rezultātā 3.gt.p.m.ē. radās pirmais kalendārs. Priesteri saskaitīja 365 dienas – tas bija gads. Lai tas būtu ērtāk pārskatāms, gadu sadalīja 12 mēnešos ar 30 dienām katrā. Atlikušās 5 dienas bija svinamās. Katrs mēnesis dalījās trīs daļās – katrā pa 10 dienām. Mēs savu dzīvi bez kalendāra nemaz nespējam iedomāties, jo tas šķiet tik ikdienišķs un pats par sevi saprotams. Vienīgi aizdomājoties tālā pagātnē saprotam, ka kalendāra radīšana nebija viegls darbs un tā ir svarīga lieta, kuru ēģiptieši ir atstājuši mums mantojumā. Mūsu pienākums ir to saglabāt un nodot tālākajām paaudzēm.

Skolā ēģiptieši mācīja ne tikai astronomiju un matemātiku, bet arī ģeometriju, jo pēc plūdiem bija jāpārmēra lauku robežas, vajadzēja smalki aprēķināt piļu, tempļu un kapeņu būvi, kā arī kanālu un dambju sistēmu veidošanu.

2.5. Senie mākslas darbi un daiļliteratūra Ēģiptē

Senajā Ēģiptē dzīvoja izcili mākslinieki – celtnieki. Pat mūsdienās varam apbrīnot viņu radītās brīnišķīgās celtnes – kapenes, pilis, tempļus, piramīdas. Lielā ticība dieviem un aizkapa dzīvei iedvesmoja cilvēkos vēlmi izpatikt tiem. Viņi sāka veidot skaistas, grandiozas celtnes. Vislielākais un apbrīnojamākais templis Ēģiptē tika celts Saules dievam Ra. Tas atradās Karnakā, Nīlas labajā krastā, iepretim Valdnieku ielejai. 2.gt. otrajā pusē to lika uzcelt faraons Ramzess II. Pie tempļa radīšanas tika nodarbināti tūkstošiem cilvēku, un tas tapa vairākus gadus. Telpu sienas tika izgreznotas ar dažādiem attēliem un hieroglifiem, rotātas ar zelta un ziloņkaula dārgakmeņiem, kā arī tās tika apgleznotas. Visspilgtāk gleznojumos attēloja ikdienas dzīvi – zemkopju darbus, arī Ozīrisa mirušo tiesa vai daiļas meitenes. Daudzos attēlos redzama faraona Ehnatona daiļā sieva Nofretete. Uz tempļu sienām tika gleznoti arī skaistie Nīlas dabasskati, medību ainas, augu un putnu valsts. Zīmējumi bija krāsaini, kuru krāsa ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Lai izceltu faraona varenību, gleznošanā tika ieviesti savi likumi. Valdniekus gleznoja trīs līdz četras reizes lielākus nekā pārējos. Ļoti izteiksmīgas mākslinieki veidoja cilvēku rokas. Tās vienmēr bija darbībā – nesa, tvēra, cirta vai arī ko pasniedza. Rokas lūdza, svētīja vai brīdināja. Vīrieši gleznās tika attēloti brūni sarkanā krāsā, bet sievietes gaiši dzeltenā. Matus krāsoja melnus, apģērbs parasti bija viegls, baltā krāsā.

Ēģiptē bija arī dzejnieki un rakstnieki. Viņi savos sacerējumos galvenokārt arī atainoja ikdienas dzīvi. Bez tam viņi sacerēja arī dažādus mītus. Tautā pastāvēja uzskats, ka lielos Nīlas plūdus cilvēkiem uzsūta dievi par viņu nodarītajiem grēkiem. Novērojot neparasto dabas parādību, rakstnieki sacerēja par to mītu, kurā stāstīts ,ka drausmīga vētra plosījusies sešas diennaktis, no tās izglābies tikai viens cilvēks. Ūdens plūdis pa visu zemi. Dievi vienojušies izglābt tikai Utnapišti, jo tas bijis ļoti taisnīgs. Dievi likuši viņam uzbūvēt kuģi ar kura palīdzību viņš izglābies no lielās vētras.

Ēģiptiešu dzejnieki sacerēja arī himnas un slavas dziesmas dieviem. Protams, visvairāk tās tika veltītas Saules dievam, Izaīdai, Nīlas upes dievam un Ozīrisam. Dzejā tika apdziedāta arī cilvēka jūtu pasaule – mīlestība, draudzība. Tajā tika apdziedātas dzīvē esošās nelaimes un posti. Himnas galvenokārt bija veltītas varenajiem valdniekiem. Apdziedāja arī karagājienus un varenos celtniecības darbus.

3. Nobeigums. Ko esam guvuši no ēģiptiešu kultūras attīstības?

Iepazīstoties ar Nīlas upes civilizāciju, esmu radusi atbildes uz man neskaidrajiem jautājumiem. Ēģiptieši apmetās uz dzīvi Nīlas ielejā, jo tur bija auglīga augsne, kas deva iespēju nodarboties ar zemkopību. Viņi radīja lielu un varenu valsti, tāpēc bija nepieciešams kāds, kurš pārņemtu valsts lietas un rūpētos par tās labklājību – tika iecelts valdnieks. Ēģiptes faraoniem bija neierobežota vara pateicoties tautas ticībai dieviem. Viņi bija radījuši mītus par to, ka faraons ir visu dievu sūtnis uz zemes. Tauta tik ļoti baidījās no dievu dusmām, tāpēc neviens neuzdrošinājās iebilst valdnieka un viņa ierēdņu pavēlēm. Tas palīdzēja pārvaldīt lielo Ēģipti un deva faraoniem drošības sajūtu, ka valstī nesāksies nemieri. Valdnieku varaskāres rezultātā, tika veiktas karadarbības. Jo vairāk bagātību viņiem bija, jo vairāk to viņi vēlējās iegūt. Svešu teritoriju iekarošanas rezultātā bojā gāja daudz cilvēku.

Rakstības sistēma tika radīta tāpēc, lai:

1) uzskaitītu nodevas un darbus,

2) aprēķinātu ieņēmumus un izdevumus,

3) kontrolētu cik valdnieka noliktavās glabājas saražotās produkcijas,

4) slēgtu līgumus.

Ēģiptieši ir atstājuši mums bagātīgu kultūras mantojumu. Apbrīnojamie mākslas darbi tika radīti pēc faraonu pavēles, jo viņi vēlējās tādā veidā parādīt pasaulei savu varenību. Kapenes, tempļi un piramīdas tika celtas, lai radītu iespaidu par ticību aizkapa dzīvei. Tik grezni apbedīti bija tikai valdnieki, jo parasts iedzīvotājs to nevarēja atļauties.

Mantojumā esam saņēmuši arī izcilus dzejnieku darbus. Rakstības sistēmas attīstības rezultātā esam ieguvuši arī kalendāru. Tika sacerētas arī himnas un slavas dziesmas, kuras galvenokārt tika veltītas dieviem, jo tauta vēlējās pateikties tiem par viņu labvēlību.

Manuprāt, ēģiptieši izveidoja augsti attīstītu sabiedrību un viņu loma cilvēces vēsturē ir izcila un nenovērtējama, jo šī tauta bija pirmo soļu licēja un viņi radīja vienu no pirmajām augsti attīstītajām kultūrām uz zemes.

Izmantotā literatūra:

 ‘Aizvēsture un seno laiku vēsture’ – Velta Pāvulāne, Armands Vijups (Zvaigzne ABC) 2000g.

 ‘Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē’ – Andrejs Mūrnieks (RaKa) 1998.g.

 ‘Pasaules civilizācijas’ – Filips Lī Ralfs, Roberts Lerners, Stendišs Mičems, Edvards Makneils Berns (RaKa).

 ‘Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām’ – Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska, Ligita Zitāne (RaKa) 1998.g.

Nobeigums.

Ko esam guvuši no ēģiptiešu kultūras attīstības.

Ēģipte bija viena no augsti attīstītajām valstīm, kura radās Nīlas upes ielejā. Pirmie iedzīvotāji pateicoties zemes auglībai nodarbojās ar zemkopību. Augstās ražas deva iztiku un arī pietika ar ko tirgoties. Cilvēki nodarbojās arī ar amatniecību, pārvaldes lietām.

Ēģiptieši pirmie radīja valsti ar valdnieku priekšgalā, kuru viņi uzskatīja par dievu sūtni uz zemes. Ļoti liela nozīme bija tautas ticībai dieviem. Tai tika pakļauta visas valsts dzīve. Lai faraoni vairotu savu varu un ietekmi, tika veiktas arī karadarbības.

Pateicoties dažādiem iemesliem tika radīta pirmā rakstības sistēma, un izgudrots pirmais kalendārs. Ēģiptiešiem visur bija jābūt pirmatklājējiem.

Ēģiptē dzīvoja izcili mākslinieki. Viņi iemācījās būvēt akmens un ķieģeļu būves – piramīdas, tempļus, pilis. Tie bija izcili mākslas darbi. Rakstnieki un dzejnieki ir atstājuši plašus literārus darbus. Ēģiptieši arī spēra pirmos soļus zinātnē.