Termina „Latvija” vēsturiskā izcelšanās un attīstība.

Termina „Latvija” vēsturiskā izcelšanās un attīstība.

Latvija atrodas Eiropas ziemeļos, Baltijas jūras austrumu piekrastē. Tās teritoriju divās daļās sadala Daugava. Latvijā ir divas neaizsalstošas ostas: Liepāja un Ventspils. Ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ mūsu zeme vienmēr ir bijusi lielo kaimiņu interešu sfērā.

Baltijas reģions savu nosaukumu ieguva no 11.gs. garīdznieka, domskolas rektora Brēmenes Ādama darbā ( Gesta Hammaburgensis ecc lesiae pontificium (latīņu val.)) par Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsturi. Šajā darbā pirmo reizi pieminēts Baltijas jūras nosaukums mane Balticum.

Ap 3.gadu tūkstoti pr. Kr. dz. baltu priekšteči indoeiropieši sā

ā
ākuši dalīties un sāka virzīties vairāk uz ziemeļiem, un ienāca Dienvidbaltijā un Ziemeļbaltijā. Tur viņi sastapās ar Narvas-Nemūnas kultūras ciltīm. Sajaucoties pirmbaltu un Narvas-Nemūnas kultūrām veidojās Piemares kultūra. Tā uzskatāma jau par baltu kultūru.

Latvijas nosaukuma rašanās.

Latvijas nosaukums atvasināts no vārda latvis ar latīņu galotnei –ia līdzīgo galotni –ija. Latviešu Indriķa hronikā Latvija vispirms saukta par Latgali (Livonia, Lettigallia et Estonia), bet sākot ar 1209 formulu Livonia et Lettigallia tiek atvietota ar izteicienu Livonia et Lettia. Arī pāvesta kancelejā jau 1210.gadā un vē

ē
ēlāk runā par Latviju un Lību (Lettia et Livonia), pie kam par Latviju toreiz sauca tikai seno Latgali blakus Lībai , Sēlai, Zemgalei, un Kursai. 13.gs. nepiederēja pie toreizējās Latvijas, kas tā tad bij daudz šaurāks jēdziens nekā tagad. Hronists Indriķis La
a
atvijas vārdu darinājis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Pēc 7.gs. pēdējo nosaukumu aizguvis Auseklis ballādā Tālivaldis važās. Hronista Indriķa Letthia sastopam arī 14.gs. oficiālos dokumentos (1336:Lyvonia et Lettya; 1359:Lettia et Semigalia; 1387:Livonia , Lettia, Semigalia, Estonia), bet jau 15.gs. no šīs formulas izzūd vārds Lettia un paliek vairs tikai Livonijas nosaukums.

Viduslaikos zeme un tauta bij sadalīta cieti norobežotos lēņa novados, jauno laiku karos to saraustīja dažādu valstu starpā, tāpēc pagrima kopības un tautības apziņa. Tautai mostoties un apzinoties sevi kā vienību, Latvijas vārds atdzimst 19.gs. Juris Alunāns izdomā nebijušu darbības vārdu „lāt” un no tā atvasina jaunvārdu Latva. Varbūt šai atvasinājumā viņš instinktīvi vairījies svešās latīņu galotnes -ia un pēc Lietuvas, resp. Lietuvas parauga pūlējies darināt īsti tautisku Latvijas nosaukumu. Vārds La
a
atva gan reizēm lietots vienā otrā rakstā 70. un 80. gados, bet vispārīgi nav atzīts.

Latvju izglītoto aprindu apziņa pamazām veidoja vārdu, kas tad sāk ieviesties pirmos 70. gados stingri tautiskos laikrakstos un -vispirms nevis nopietnos ievados, bet feļetonu paspārnē, sīkos dzejoļos, ziņojumos un apcerējumos. Latvijas vārdu tautai iedvēsa pirmie lielie tautiskie dzejnieki. Šie dzejnieki pratuši iedvēst visvienkāršākajiem vārdu savienojumiem dailes mirdzumu un patriotisku, vispār tautisku spēku, paceldami ikdienas vārdus jaunā jūtu cildenumā. Politiskie vaidu laiki spieda dzimtenē palikušos sadzīves un rakstu darbos lietot La
a
atvijas vietā vārdus Baltija un tēvija. Mūsu pirmās avīzes nāk klajā ne kā Latvijas, bet Baltijas vēstnesis. Drīz šis vārds zaudēja tautisko nozīmi, un to lietoja vairs tikai politiskā un zinātniskā literatūrā, sevišķi polemikās. Pēc tam arī krievu mācības grāmatu un iestāžu valodā. Dainās, folklorā un sarunu valodā senajai „tēva zemei” bij tikai tēva novada nozīme.

Jaunie latvieši radīja nosaukumu tēvija, kas, stādamies visādos savienojumos, kļūst patriotisko jūsmu un domu izteicēja. Ap tiem vijas jūsmu epiteti un figūras, visi dzejas un publicistiskas izteiksmes līdzekļi, kam nācās darīt brīnumu: tautu no dziļā gadu simtu miega, neapziņas un nāves pacelt apziņas nācijas brīvībā un godā. Romantisma epigoni un publicisti atkārto lielo dzejnieku vārdus, kaldinādami sīkās domas ikdienas apgrozībai, nesdami nacionālās un sociālās idejas plaši tautā. 20.gs. sākumā lielie patriotiskie vārdi piedzīvoja ārējus spaidus un iekšēju krīzi, kas tos uz laiku dzēsa no laikrakstu lapām, dzejām un ļaužu sarunām.

Pasaules kara sākumā, kad Latvijas likteņi svārstījās zobenu asmeņu galā, patriotisms pēkšņi sviežas atpakaļ: agrākie dekadenti un modernisti kļūst tautiski un valstiski, nacionāli paliek arī sociālie dzejnieki. Latvijas valsts laikā arī jaunie dzejnieki kļuva strauji nacionāli. Tagad vecie patriotiskie vārdi iegūst jaunu nozīmi, citu neredzētu spožumu un dziļumu.

Svešās valodās Latviju sauc: franču Lettonie; itāliešu, spāņu un portugāļu Lettonia; angļu Latvia, vācu un zviedru Lettland, dāņu Letland, japāņu Latvia. Par Latvijas nosaukumu franču u.c. romāņu valodās 1921-23 izcēlās diezgan asa polemika, kuras atskaņas nokļuva pat franču presē. Ārlietu ministrija konsekventi lietoja vārdu Lettonie, bet viena daļa Rīgas preses un beidzot arī L.U. Filoloģijas fakultāte ieteica lietot Latvie. Par šo jautājumu izteikušies gan presē, gan privātās vēstulēs vairāki franču zinātnieki un sabiedriskie darbinieki, kuru domas varētu izteikt šādi: kā Latvija saucama franciski, tā ir pašu franču lieta; vārds Lettonie franču valodā pazīstams jau vairākus gs. Un nav nekāda iemesla, ne vajadzības to grozīt. Franči arī citas valstis sauc tā, kā tas viņu valodā parasts. Jautājumu galīgi izšķīra Ministru kabineta 29.8.1923 rīkojums par Latvijas nosaukumu svešās valodās, kas nosaka, ka Latvijas nosaukums romāņu valodās ir Lettonie, angļu Latvia, bet ģermāņu Lettland.

Baltu ciltis.

Latviešu tauta, kura veidojusies laikā no 13-17.gs. Tās pamatā ir baltu ciltis- zemgaļi, latgaļi, kurši, sēļi un lībieši, kuri pa lielākai daļai asimilējās ar baltiem.

Kurši bija baltu cilts, kura dzīvoja tagadējās Lietuvas ziemeļrietumu daļā un Latvijas rietumos viņu dzīve vienmēr bijusi saistīta ar jūru- viņi bija labi jūrasbraucēji, pamatnodarbošanās bija lauksaimniecība, bet nozīmīga loma bija tirdzniecībai, arī pirātismam un zvejai.

Zemgaļi bija baltu ciltis, kura apdzīvoja Lielupes baseina teritoriju un tagadējās Lietuvas Mūsas baseina zemes. Sākot ar 2.gs. zemgaļu kultūra paplašinājās vairāk uz Vidzemes dienvidrietumu daļu pie Daugavas, un Gaujas lejpusē un Zemgales līdzenums.

Sēļi ir baltu ciltis, teritorijas robežas nav tik izteiktas kā pārējām ciltīm. Teritoriju, ko viņi apdzīvoja Augšzemi, Apakšzemi, retāk par Sēliju tika saukta, viņu kultūra ir līdzīga latgaļu kultūrai. Ir pamats uzskatīt, ka sēļi dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā līdz pat Vidzemes augstienei. Sēļu kultūra līdzīga ar latgaļu kultūru, kuru vēlāk 9-13.gs. grūti atšķirt.

Latgaļi bija baltu ciltis, kuri apdzīvoja Latgaļu teritoriju un Austrumvidzemi, būtībā Vidzemes lielāko daļu. Viņu dzīvē liela nozīme bija Daugavai kā satiksmes ceļam gar Daugavu atradās daudz latgaļu lielāko pilskalnu. Par latgaļiem daudz informācijas ir Latviešu Indriķa hronikā, stāsta par laiku, kad notika latgaļu un lībiešu zemju pakļaušana Zobenbrāļu ordenim un Ikšķiles bīskapam.

Baltu ciltis vairs nav brīvas.

Latgaļu politiskie kontakti ar Krievzemes kņazistēm bija visai bieži. Nestora hronikā latgaļi starp citām baltu tautībām minēti kā nodevu maksātāji Kijevas kņazam. Kokneses un Jersikas vietējā aristokrātija pirms krustnešu ienākšanas jau bija pārgājusi pareizticībā. 13.gs. sākumā Tālavas valdnieks maksāja nodevas Novgorodas un Pleskavas kņazistei. Nodevas maksāšana nav šajā gadījumā jāuzskata par politiskas patstāvības zaudējumu, bet gan kā „meslu atkarību”, lai atpirktos no uzbrukumiem. Novgorodas un Pleskavas ieinteresētību igauņu un Tālavas zemju pakļaušanā apliecina biežie iebrukumi un sadursmes no 1054 līdz1200gadam.

Vidzeme sākotnēji ieguva nosaukumu Livonija (Livonija (latīņu val.)) lībiešu jeb līvu zeme. Vēlāk šo vārdu vāciskoja Līvland. Lībieši bija pirmie ar kuriem sastapās vācu tirgotāji un krustneši. Viņi deva nosaukumu visai Latvijai un Igaunijas teritorijai, jo ar vārdu Livonija jeb Svētās Marijas zeme ilgus gadsimtus atzīmēja visas iekarotās krustnešu zemes Austrumbaltijā.

Lībieši kontrolēja Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļus, tāpēc bija spiesti atraidīt daudzus iebrukuma mēģinājumus. Daugava bija īpaši nozīmīga tranzīta maģistrāle uz Krievzemi un Bizantiju. 1180g. pie Gaujas lībiešiem ieradās katoļu mūks Meinhards, viņš no 1185-1187g. uzcēla mūra cietokšņus- pilis un baznīcas Ikšķilē. Lai patvertos no leišu un citu pagānu sirotāju uzbrukumiem, tāpēc lībiešiem bija jākļūst par krustnešiem. Ar tādiem noteikumiem tika celtas pilis Mārtiņsalā, Turaidā, kad kristītie lībieši dabūja mūra pilis, viņi atteicās no kristīgās ticības. Tāpēc bīskaps Meinhards ar Teodoriha starpniecību lūdza Romas pāvestu izsludināt krusta karu, lai ar varu lībiešus pievērstu kristīgajai ticībai.

Izmantojot un kūdot baltus, lībiešus un igauņus vienu pret otru, viņš palielināja savu ietekmi un pievienoja jaunas teritorijas. Baltu zemju iekarošanas galvenais cēlonis bija to politiskā sadrumstalotība un savstarpējie kari, kuri izpaudās kā laupīšanas sirojumi. Tāds dzīvesveids bija raksturīgs sabiedrībās, kuras atradās valstisko attiecību un feodālās kārtības veidošanās sākumā.

1199.g. pēc Alberta līguma pasludināja 2.krusta karu pret Livonijas pagānu tautām.

Bīskaps Alberts iekarojumus sāka ar viltu. Dzīru laikā krustneši nodevīgi sagūsta lībiešu vecākos un sagrābj viņu bērnus paar ķīlniekiem, kā arī saņem piekrišanu nocietinātas apmetnes celtniecībai (1198.g.). No nocietinātās apmetnes vēlāk izauga Rīgas pilsēta 1201.g., kad bīskaps Alberts lika pilsētas pamatakmeni; pieņemts uzskatīt par Rīgas dibināšanas gadu.

Livonijas laikā sāka veidoties vienota latviešu tauta, kurā saplūda Livonijas teritorijā dzīvojušās ciltis. Kristīgā ticība nekļuva par tautas lielākās daļas pārliecību. Vietējie iedzīvotāji ticēja saviem senču dieviem. Tas tāpēc, ka reliģija tika uzspiesta ar varu. Svešie latīņu teksti un psalmi nebija tautai saprotami.

16.gs. vislielāko satricinājumu radīja protestantu reformācija (pret katolismu vērsta) Rīga kļuva par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kurā kopš 1522.g. izplatījās vācu protestantisma virziens- Mārtiņa Lutera mācība. Latviešu zemnieks no reformācijas neko neguva. Luterānisms tika uztverts kā zemes kunga ticība. Ja muižnieks pārgāja luterānismā, tad arī pārkristīja savus zemniekus jaunajā ticībā. Luterāņu baznīcā dievkalpojumus noturēja dzimtajā valodā. Tādēļ tika tulkotas dziesmas un reliģiskā literatūra. Tas stimulēja latviešu rakstības izveidošanos.

Ap1584.g. Rīgā sākās nemieri „kalendāra nemieri”, kuros izpaudās luterāņu ilgi krātā nepatika pret katolicisma uzspiešanu. Jezuītu pāvesta Gregora kalendāra ieviešana. Šajā laikā izdeva daudz latviešu valodā reliģisku grāmatu un veicināja latviešu izglītošanos.

17.gs. Zviedrija kļuva par lielvalsti. Pēc jaunā Zviedrijas valdnieka ievēlēšanas sākās karš. Livonijā karš ilga no 1600-1629.g. karadarbība noritēja ar mainīgām sekām un ļoti izpostīja Pārdaugavas hercogisti. Zviedri ieguva Vidzemi un Rīgas pilsētu, bet Latgale palika Polijai. Vidzemē saglabājās dzimtbūšana. Luterānisms Vidzemē kļuva par vienīgo oficiālo konfesiju, bet katolicisms tika apkarots.

Latgalē nostiprinājās katolicisms kā vienīgā reliģija līdz pat 1772.g. un bija Polijas sastāvdaļa, kas noteica nošķirtību no visas pārējās Latvijas teritorijas.

Kurzemes un Zemgales hercogs bija Polijas karaļa vasalis, tā bija autonoma. Latviešu zemnieku tiesiskais stāvoklis bija slikts, nebija varas un noteiktu viņu tiesības. Muižnieks bija pilnīgs noteicējs pār saviem dzimtļaudīm.

Baltijas reģiona bagātās un neaizsalstošās ostas bija stratēģiski svarīgas Krievijai, lai varētu tirgoties ar Rietumeiropu. Tādēļ 18.gs. sākumā Polijas un Zviedrijas hegemoniju Baltijas reģionā sāka pārņemt Krievija, kurai bija nepieciešams „logs uz Eiropu”. Latviešu zemnieku atkarība no muižniekiem Krievijas kundzības laikā vēl vairāk palielinājās. Zemnieki nonāca pilnīgi verdziskā stāvoklī.

19.gs. otrā pusē Latvijas vēsture dēvē par tautas nacionālās atmodas laiku. Uzlabojoties zemnieku labklājībai, turīgākajiem saimniekiem radās iespēja izskolot savus dēlus. Tautas atmodas laikmeta patriotiskie spēki, kā tas mēdz būt šādos apstākļos, modināja karstu dzimtenes mīlestību un lielu interesi par tās pagājušiem laikiem; patriotu pastiprinātā interese pievērsās vispirmā kārtā tautas gara mantām, kā nacionālās kultūras tīrākiem avotiem. Veidojās pastiprinātā tautasdziesmu krāšanā un kārtošanā. Pirmie mēģinājumi pievērsties arī vēsturei nāk lēnāk un nedrošāk.

Katra tauta, kad tā apzinās savu vienotību un ir sasniegusi noteiktu politiskās, saimnieciskās un garīgās kultūras līmeni, agrāk vai vēlāk teritorijā, kurā viņa dzīvo, cenšas nodibināt patstāvīgu valsti. Sešdesmit gados kopš pirmās tautiskās atmodas kustības sākuma latviešu tauta bija ārkārtīgi daudz paveikusi materiālās un garīgās attīstībā. 1914.gadā, Pirmā pasaules kara priekšvakarā, mēs paši un ikviens godīgs, neitrāls cittautu vērotājs varēja sacīt, ka latviešu sasniegumi šajā ziņā ir tik lieli, ka tauta un zeme ir nobriedusi kļūt par Latvijas valsti.

Leave a Comment