Kas ir sabiedrība? Sabiedrība ir cilvēku kopums, ko saista sadzīves attiecības, izcelšanās, sabiedriskais stāvoklis. Lai varētu runāt par to, vai sabiedrība var vai nevar pastāvēt bez morāles, noteikti būtu jāzina, kas tad īsti ir morāle. Morāle ir cilvēku izturēšanās principi un normas attiecībā citam pret citu un pret sabiedrību, daļēji to varētu saukt arī par tikumību.
Ir ārkārtīgi grūti runāt par visu sabiedrību kopumā, jo tā taču ir tik plaša un daudzveidīga! Sabiedrību var pat sadalīt vairākās daļās, un katrā no tām uzvedības un izturēšanās normas kaut nedaudz, bet tomēr atšķiras, katrā sabiedrības daļā pastāv savas morāles normas. Ir lietas, kas vienai sabiedrībai ir nepieņemamas, bet citai, iespējams, tās ir ierasta ikdienas parādība. Taču vairākums morāles normu ir kopīgas ikkatrai sabiedrībai un tās daļām.
Mēs dzīvojam laikā, kad morāles normu ievērošana bieži vien tiek atstāta otrajā plānā. Arvien biežāk tiek runāts ne tikai par vērtību pārmaiņām, bet arī par vērtību sabrukumu. Mūsdienu tikumus, morāles normas būtiski ietekmē zinātnes un tehnikas progress. Tehnikas pasaule pieprasa no cilvēkiem vieglu pielāgošanos jaunajiem apstākļiem. Tehnika, rūpniecība, cilvēku savstarpējā saskarsme mainās tik ātri, ka ir ļoti grūti pielāgoties šīm pārmaiņām. Taču morālē cilvēks tiecas pēc stabilitātes, noturīgiem principiem un ideāliem. Tieši tādēļ mūsdienās bieži vien pasaules pārāk straujā attīstība nereti noved pie morāles normu neievērošanas un tikumības krīzes. Kļūst arvien grūtāk dzīvot, vadoties pēc vecajiem un pierastajiem morāles principiem, taču nav vēl radīti jauni, ar kuriem vecos aizstāt. Mūsdienu steidzīgajā dzīves ritmā cilvēkiem neatliek laika vienkārši uz brīdi apstāties un pievērsties morāles jautājumu pārdomāšanai. Cilvēks balstās nevis uz intuīciju un savām izjūtām, bet gan uz zināšanām, un intelektu, arvien mazāk atvēlot laiku, lai ieklausītos savā sirdsbalsī, sirdsapziņā.
Kāda tad ir mūsu sabiedrība šobrīd, kad vecajiem tikumības principiem vēl nav atrasti aizvietotāji? Patiesībā starp cilvēkiem bieži vien nevalda nekāda saliedētības sajūta, katrs cenšas būt pats par sevi, jo tikai sev var patiesi uzticēties, iegūt labumu tikai sev, jo nevar jau vairs zināt, vai tavs tuvākais tev palīdzēs, kad tas būs nepieciešams. Šobrīd mums ir iespēja pavērot, kāda ir sabiedrība, kurā pastāv vairs tikai dažas būtiskākās morāles normas. Šeit, protams, es nerunāju par atsevišķiem indivīdiem, kuriem morāle ir visas izturēšanās pamatā, bet gan par visu sabiedrību kopumā. Un, pavērojot sabiedrību mums apkārt, mēs itin labi varam iztēloties, kāda tā būtu, ja vairs nepastāvētu pilnīgi nekāda morāle. Tajā nebūtu cieņas ne pret tuvākā tiesībām, ne īpašumu un pat ne dzīvību. Tieši tādēļ es ar pārliecību varu apgalvot, ka sabiedrība nevar pastāvēt bez morāles. Mums ir vajadzīgas kaut dažas normas, kurām pakļauties, lai mēs tomēr saglabātu savu cilvēcību, lai varētu turpināt pilnveidot savu iekšējo pasauli.
Mūsu lielākā bagātība, mūsu vērtība atspoguļojas mūsu tikumā. Bet kā tad saglabāt šos morāles pamatprincipus? Pēc manām domām īpaši liela nozīme ir morāles apziņas veidošanai un veicināšanai tieši topošajā paaudzē. Morālā apziņa ir jāieaudzina jau pašā bērnībā, un, ja tas būs izdarīts laicīgi, tad šī morālā apziņa nekur nepazudīs, tā cilvēku pavadīs visa mūža garumā. Diemžēl sakarā ar mūsdienu dzīves steidzīgo ritmu, vecāki bieži vien nevelta saviem bērniem pietiekami lielu uzmanību. Līdz ar to arī nav neviena, kas viņiem iemācītu morāles pamatprincipus. Rezultātu mēs jau varam novērot mūsdienu sabiedrībā. Ja nekas steidzīgi nemainīsies, tad mēs jau varam iztēloties sabiedrību pēc pāris gadiem, un situācija kļūs arvien sliktāka.
Ir grūti iedomāties, kā vēl mēs varētu veicināt morāles apziņas veidošanos līdzcilvēkos. Iespējams mēs to varētu veicināt ar sodu palīdzību. Ar sodu palīdzību mēs, sabiedrības daļa, varam dot iespēju cilvēkiem saprast, ka viņu rīcību mēs uzskatām par nepareizu. Šajā gadījumā tiek runāts tieši par morāliem jeb garīga rakstura sodiem, kas iedarbotos tieši uz cilvēka domāšanu un apziņu. Bet es tomēr sodus neuzskatu par īpaši iedarbīgu rīcības uzlabošanas līdzekli. Cilvēkā ir jāieaudzina drosme pašam atzīt savus pārkāpumus, pašam uzņemties sodu, lai viņš pats varētu mainītu savu attieksmi, labot kļūdas, atvainotos par nodarīto pārestību un ar labiem darbiem censties mazināt slikto darbu sekas, protams, ja vien tas ir iespējams. Cilvēka sirdsapziņa mēdz būt iedarbīgāka par lielāko un bargāko sodītāju. Būtiska nozīme ir tādai morālai vērtībai kā cieņai pret apkārt esošajiem cilvēkiem. Tieši tā palīdz izturēties pret apkārtējiem tāpat , kā mēs vēlētos, lai izturas pret mums. Taču nedrīkst apkārtējos tikai nosodīt, ir jāizsaka arī uzslava, ja ir izdarīts kas labs. Atzinība, cilvēka, viņa darbības atzinīgs novērtējums kalpo par labu morālu stimulu cilvēka pozitīvai tālākai darbībai, uzvedībai. Saņemot citu atzinību cilvēks jūtas gandarīts par sevi.