Domraksts.
M. Zīverts- viens no izcilākajiem latviešu dramaturgiem.
“Dramatiķim jābūt reizē ir dzejniekam, ir komponistam- mūziķim( operu tekstos), ir gleznotājam( dzīvi iztēlojot notikumu norisināšanās apvidu), ir tēlniekam( atzīmējot darbojošos personu vaibstus, žestus, kustības, kā arī izdomājot fantastiskus tēlus), ir, beidzot, baletmeistaram(operās). Un bez tam viņam vēl jābūt arī dziļam psihologam un filozofam.
(V. Plūdonis)
Man ļoti patīk un simpatizē Mārtiņa Zīverta daiļrade. Distance un savaldīšanās, kas ir zīmīgi viņa “portretā”. Ne velti uz rakstnieku var attiecināt, paša radītā tēla, Minauga dēla Repeķa ( lugā “Vara”), vārdus- “Mīlēt drīkst, tikai nedrīkst to rādīt”- kā paša uzskatus. To prasīja viņa dzīve, kura gatavoja viņam pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, gan jaunībā, gan brieduma gados. M. Zīvertam bijis rūdīts raksturs, piemēram, dodoties uz Romu studēt, lai gan viņam kabatā ir tikai pārdesmit latu, tomēr pasākums lemts neveiksmei. Tas dod viņam dzīves pieredzi, jo dzīvošana svešā pilsētā bez iztikas līdzekļiem un pazīstamiem cilvēkiem, pie kuriem varētu griezties pēc palīdzības, ir ļoti grūti.
“Intelekts, pasaules kultūras līmenis, virtuoza meistarība- to mēs rodam Mārtiņa Zīverta dramaturģijā.” (L. Dzene)
Pēc atgriešanās dzimtenē sācis studēt Latvijas Universitāte filozofijas un psiholoģijas fakultātē. Un, kaut palicis tikai viens nenolikts eksāmens, (četrdesmit eksāmenu jau nolikti), M. Zīverts pārtrauc studijas, jo nonācis pie atziņas, ka filozofijai nav lielas jēgas. Paradokss ir tāds, ka viņa lugas ir izteikti filozofiskas. M. Zīverta dzīvē bijis daudz sāpju un grūtību, tāpēc arī viņa varoņi ir lemti skumji un sāpīgi brīži. Viņa darbos nav pesimisma, kas būtu nepārvarams. Tāpēc Abigaila lugā “Kurrpurrū” saka :”Pasaule tā ir iekārtota, ka viss ātri paiet- un jo sevišķi laime. Bet taisni tāpēc mums dzīve liekas tik skaista.” Cīņa ar tuberkulozi, kas sākusies jau skolas laikā, un vēlākie pārdzīvojumi trimdā dod materiālu psiholoģiski precīzam varoņu pārdzīvojumu atainojumam situācijās, kas dzīvē rit kā uz naža asmens.
“Zīverta pasaules skatījumu izvirza doma, ka cilvēks ir apziņa. Katrā cilvēkā ir divas būtnes- viena, kas cieš, un otra, kas to apzinās. Un, kaut apziņa ir galvenais cēlonis cilvēka nelaimes izjūtai, viņš no tās nekad labprātīgi neatteiksies.” (R. Birzgale)
Kā un kāpēc rodas ciešanas? Tas ir jautājums, uz kura cenšas atbildēt gandrīz visi M. Zīverta lugu varoņi. Atbildes ir daudz. Mazliet sagrupējot tās ir divu veida ciešanas- tās, kuras nosaka kāda augstāka, vara un tās, kuras cilvēks rada sev pats.
“Jauns, vēl nekur nedzirdēts vārds. Pirmā debija lielā teātrī. Kā jau pierasts pret jauniem- iepriekšējā publikas neuzticība, vēsums un skepse. Taču jaunais autors šoreiz ar savu pirmo darbu uzvarēja ir neticīgos, ir skeptiķus. Atstāja ticību turpmākajām sekmēm…Viņā jūtas kāds iekšējs, dinamisks spēks, kas to paceļ pāri parastajiem iesācēju vidusmēra darbiņiem, kuriem ir vienas dienas tauriņa mūžs. Zīverts sola un dod krietni vairāk.” ( J. Grots)
Pirmo, savas daiļrades sākumā, Zīverts uzraksta lugu “Nafta”. Nākošā ir luga “Rūda”, kurai autors devis Zīmīgu apakšvirsrakstu- ziemeļu leģenda. Sižets abās lugās ir par derīgo izrakteņu meklēšanu un atrasto dabas atradumu apgūšanu. Mārtiņš Zīverts tajās ļoti labi parāda, ka ikvienam zinātniekam raksturīga godkāre un arī egoisms. Savā apsēstībā zinātnieks nemaz nav spējīgs atteikties no iespējas izdarīt atklājumu. Tikai pēc tam, kad jau stāv uz psihiatriskās slimnīcas kāpnēm, viņš saka zīmīgus vārdus: ”Bet taisni tāpēc, ka patiesība mums ir ļoti tuvu, mēs to meklējam tālu prom. Un tāpēc arī cilvēks zina tik daudz par zvaigznēm miljonu gaismas gadu tālumā, bet nezina gluži nekā par sevi pašu.” Abās lugās autors runā par naudas, materiālo vērtību vietu un lomu cilvēka dzīvē.
“Mārtiņš Zīverts ir divdesmitā gadsimta vidus un otrās puses izcilākais latviešu drāmas meistars, Kas visu mūžu atdevis tikai šī viena literatūras veida kopšanai. Viņa augstākais aicinājums bijis un palicis teātris.” (H. Hausmanis)
M. Zīverts ir arī viens no ievērojamākiem latviešu drāmas teorētiķiem. Viņš lielu uzmanību pievērsis tam, kā pēc iespējas precīzāk un mērķtiecīgāk uzbūvēt drāmas celtni, lai lugas norises un notikumi panāktu skatītāju uzmanības neatslābstošu koncentrāciju. Par drāmas ideālformu, pēc viņa domām uzskatāms, nepārtraukts viencēliens- ar nepārtrauktu darbības līniju, ar nepārtrauktu kāpinājumu. Īpaša uzmanība pievēršama valodai. Tā M. Zīverta lugās ir nevainojama- precīza, asprātīga, lakoniska, jo pats autors saka, ka :”Runāšana traucē pārdzīvot apkārtni. Tāpēc lugā nelietoju divus vārdus, ja var iztikt ar vienu.” M. Zīverta lugās ir daudz paradoksu, piemēram, “Cilvēka lielākā nelaime vienmēr bijusi tā, ka viņš grib būt laimīgs”, “Cilvēkam, lai tiktu pie gudrības ir jāatsakās no prāta ”un aforismu, piemēram, “Patiesība ir fantastiska, kamēr tā nav atklāta”, “Ne vienmēr pilnīgākais ir tas labākais”, kas palīdz spilgtāk un precīzāk izteikt domu.
“Esmu ieņēmis prātā, ka pats par savām lugām varu spriest vispareizāk. Un to starpā man dažas liekas tādas, kas pastāvēs- vienalga, kā tagad tās vērtē. Tās ir necilās kamerlugas…”
(M. Zīverts)
Zīverts mācēja uzrakstīt īstās lugas īstajā laikā. Pēckara trūcīgajos apstākļos viņš specializējās uz kamerlugām. Tajās nav krasi izteikta galvenā varoņa, tās veido tēlu ansambļi no trim līdz pieciem cilvēkiem, un visi tēli ir rūpīgi izstrādāti. Ar šīm kamerlugām viņš bija lepnāks nekā uz dižgabaliem, jo formā tās bija nevainojamas un virzījās pretī atrisinājumam ar labāko Šveices pulksteņu zobratiņu precizitāti.
Daudzi teātra kritiķi īpaši augsti vērtē M. Zīverta lugu dialogus. Atviešu trimdas O. Uršteins raksta: ”Visās M. Zīverta kamerlugās dialogs atšķetina psiholoģisko kamolu, dialogā soli pa solim atraisās vai nostiprinās saites vai arī pēkšņi pārlūst attiecības.”
Pēc aculiecinieku teiktā, M. Zīverts bijis ļoti kautrīgs, īpaši jūtīgs cilvēks, kas vairījies no kņadas un drūzmas. Ir slikti juties savu lugu pirmizrādēs un necietis publiskus cildinājumus. Ar pabeigtiem darbiem nekad nav bijis apmierināts, tādēļ rakstīšanas process bijis garš.
“M. Zīvertam- Eiropas mēroga dramaturgam- vispārcilvēciskās problēmas organiski, nešķirami savijušās ar mums visiem tik dabisko latvisko dzīves izjūtu.” (V. Rūmnieks)
Vairākās lugās M. Zīverts tēlo imigrantus, kas dažādu apstākļu dēļ nonākuši svešatnē. Daudzi viņa varoņi ir grūtdieņi, kam pieder tikai kailā dzīvība un ilūziju dzirkstis. Neviens no latviešu dramaturgiem ar tādu skarbu spēku nav parādījis šo latviešu tautas daļas ārkārtīgi smago dzīves posmu.
Es varu droši apgalvot, ka M. Zīverts ir izcila personība, gan kā cilvēks, gan kā dramaturgs, kas pagodina mūs ar to, ka arī viņš ir nācis no mūsu, vienkāršo ļaužu, vidus un arī tas, ka viņš ir mūsu tautietis- latvietis.
“Meistars ir aizgājis. Mārtiņš Zīverts nogājis no dzīves skatuves. Ja viņš pats vēl iespētu izlasīt, viņš mazāk pukotos par izteiksmes klišejismu, vairāk par liekvārdību. No zināmākajiem latviešu dramatiķiem Zīverts bija vienīgais, kas sevi bez atlikuma veltīja sevi tikai skatuves rakstniecībai un neizmēģināja roku nevienā citā literatūras žanrā. Zīverts izcēlās pāri visiem ar savu skatuvismu, ar savu nemaldīgo skatuves praktiķa izjūtu, ar trāpīgo aptveri, kā katrs teikums un situācija uz skatītāju iedarbosies, kad tas viss atskanēs un parādīsies skatuvē.
Pār cilvēku un pār skatuves aktieri Zīvertu priekškars nu ir nolaidies uz visiem laikiem. Autora Zīverta lugu izrādēm tas turpretī celsies augšā arvien no jauna vēl ilgus gadus.”
( E. Silkalns)