Grafoloģija

Saturs

Ievads..............................2

1 Teorētiskā daļa 2

1.1 Grafoloģija 3

1.1.1 Grafoloģija, grafoloģiskā analīze un tās pielietojums 3

1.1.2 Ieskats grafoloģijas vēsturē. 4

1.1.3 Grafoloģijas elementi 6

1.1.3.1 Raksta kopējais lielums 6

1.1.3.2 Trīs zonas 7

1.1.3.3 Slīpums 8

1.1.3.4 Platums 9

1.1.3.5 Burtu savienojumi 10

1.1.3.6 Savienošanas formas 10

1.1.3.7 Burtu formas 11

1.1.3.8 Regularitāte 12

1.1.3.9 Atstarpes starp vārdiem 12

1.1.3.10 Atstarpes starp rindām 13

1.1.3.11 Rindu virziens 13

1.1.3.12 Ātrums 14

1.1.3.13 Spiediens 14

1.2 Pašvērtējums 15

1.2.1 Pašapziņa un pašvērtējums 15

1.2.2 Agrīnās jaunības vecumposma īpatnības 16

2 Praktiskā daļa 191.1 Grafoloģija

1.1.1 Grafoloģija, grafoloģiskā analīze un tās pielietojums

Grafoloģija, dažkārt saukta arī par rokrakstu analīzi, ir rokraksta izpēte, lai atklātu cilvēka raksturu un personību, viņa talantus un vājības.[1.,5.]

Rokraksts veidojas neapzināti un rada ļoti daudz informācijas, kura rada pamatu rakstura skaidrošanai. Ikreiz, kad cilvēks raksta, viņš atrodas iekšējo izjūtu un emociju varā, un tās nosaka cilvēka garastāvokli. Ro

o
okraksts veidojas nevis rokā, bet gan smadzenēs, kas caur nervu motorisko sistēmu noraida komandas pildspalvu turošajai rokai. Šī instrukcijas izraisa pirkstu savilkšanos un izplešanos, nodrošinot rakstīšanas procesu un radot rokrakstu. Tā ir kustība, kurā sajaukušās apzinātas domas un neapzinātas reakcijas uz stimulēšanu, kas apgūta kā daļa no ķermeņa kustībām. Cilvēka rokraksts ir unikāls tāpat kā viņa balss tembrs vai pirkstu nospiedumi. Rokraksti var būt līdzīgi, bet tie nekad nav vienādi.[1.,6]

Katrreiz, kad cilvēks ar rakstāmo pieskaras papīram, viņš rada uzskatāmu sevis atainojumu, un
n
n ar grafoloģijas palīdzību to iespējams iztulkot, nosaucot personības un rakstura īpašību terminos. Rokraksta fragments var tikt pētīts jebkurā laikā pēc uzrakstīšanas, iespējams arī vērot personības izmaiņu un izaugsmi laika gaitā, pētot kāda cilvēka rokraksta izmaiņas. Rakstītāja dzīves gaita, jebkuras iz
z
zmaiņas viņa dzīvē atspoguļosies rokrakstā. Rokraksta izmaiņas var būt arī sekundāras, tās atkarīgas no rakstītāja pašsajūtas-laime, nemiers, skumjas, optimisms ietekmē rokrakstu, bet parasti netiek novērotas izmaiņas rokraksta pamatstruktūrā.

Grafoloģiskā analīze ir sistemātiska rokraksta izpēte pēc konkrētiem kritērijiem. Veicot grafoloģisko analīzi, tiek vērtēti un arī mērīti dažādi rokraksta parametri. Lai veiktu grafoloģisko analīzi, ieteicams ievērot dažus norādījumus: tekstam jābūt rakstītam uz gluda papīra ar lodīšu vai tintes pildspalvu, nevis zīmuli vai flomāsteru; rakstītajam tekstam jābūt vismaz 10 rindiņu garam. Grafoloģiskajā analīzē vēlams izmantot lineālu un leņķmēru (transportieri), lai precīzi noteiktu rokraksta izmērus un slīpumu.[6.,15]

Grafoloģijas pielietojums ir plašs. Grafoloģiju iespējams izmantot pašizziņai, iepazīstot apkārtējos cilvēkus un sevi pašu. Diezgan nozīmīgu vietu ieņem grafoloģiskās analīzes izmantošana personāla atlasē. Šādā gadījumā personība tiek vērtēta atkarībā no pr
r
rasībām, kādas tiek izvirzītas šim amatam, grafologam jāiepazīstas ar konkrēto profesiju, tās specifiku, darba pienākumiem, un analīzē jāiekļauj tikai tas, kas attiecas uz konkrētās personības atbilstību amatam, neaplūkojot kandidāta personiskās īpašības. Dažkārt personāla vadītāji vēlas saņemt tikai dažu konkrētu rakstura īpašību apskatu vai novērtējumu ballēs, tomēr būtu labi īsi raksturot arī pārējas īpašības, kas, iespējams, nav svarīgas konkrētajai profesijai, bet tik un tā ir nozīmīgas, piemēram, nervozitāte, absolūta nespēja iekļauties kolektīvā.

Ar grafoloģiskās analīzes rezultātiem iespējams noteikt partneru saderību un saskaņu la
a
aulībā. Šajā gadījumā jāveic katra partnera rokraksta izpēte, pievēršot īpašu uzmanību tādiem uzskatiem un rakstura īpašībām, kas varētu radīt šķēršļus un domstarpības ciešā ikdienas dzīves kontaktā. Daudz ir cilvēku, kas ar grafoloģiskās analīzes palīdzību mēģina noteikt sev piemērotāko karjeru. Šajā nozarē grafoloģija nespēj dot konkrētu slēdzienu, iespējama tikai ieteicamā virziena norādīšna.

Par grafoloģiskās analīzes ticamības pakāpi tiek uzskatīti 85-90 procenti.[2.,13]1.1.2 Ieskats grafoloģijas vēsturē.

Ideja par rokraksta un rakstura sakritību izteikta jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem antīkajā senatnē. Senās Ķīnas filozofi pēc ievērojamu kaligrāfu rakstības stila sprieda par viņu raksturu Mūsu ēras otrajā gadsimtā romiešu vēsturnieks Svetonijs (Suentoniuss Tranquillis) paziņnoja, ka Augusta Cēzara rokraksts nav labi salasāms, tādēļ varot secināt, ka viņš ir zemisks. Viņš pavēstīja, ka Cēzara rokraksts ir pārāk saspiests, turklāt tik ļoti, ka starp atsevišķiem vārdiem nav ievērots parastais attālums.

Arī Tālajos Austrumos kopš seniem laikiem pastāv uzskats, ka rokraksts ataino rakstītāja personību. Austrumāzijas iedzīvotāji pēc spalvas atstātajām līnijām spriež par rakstītāja “sirds zīmoga nospiedumu”. Senās Ķīnas filozofi izšķīra noteiktus rakstīšanas stilus zināmiem kaligrāfiem un pēc tiem sprieda par viņu raksturu.

Romiešu imperators Nerons pāc kāda virsnieka rokraksta secinājis, ka šis cilvēks ir neuzticams. Tomēr līdz īsteniem grafoloģijas pirmsākumiem bija jāgaida vēl piecpadsmit gadu simteņi.

Sistemātiskā grafoloģija kļuva iespējama tikai pēc tam, kad izveidojās individuālie rokraksti. Pirmais zinātniskais apcerējums par grafoloģiju lasāms Itālijā-zemē, kas bija Romas galvenā garīgā mantiniece. 17. gs. sākumā Alderijs Prospers laida klajā rakstu, kas saucās “Ideogrāfija”. Par pirmo zināmo grafoloģijai veltīto grāmatu uzskatāms 1622. gadā izdotais Kamillo Baldi apcerējums. Šis Kapri salas iedīvotājs bija pirmais (bet ne pēdējais) ārsts, kuram ir atzīstami nopelni grafoloģijas zinātnē. Šo grāmatu lietoja laika kavētāji, kas ceļoja no pils uz pili un uzstājās ar priekšlasījumiem.

Par pilnvērtīgu zinātni var runāt, tikai sākot ar XIX gadsimtu. Līdz tam sakarības starp rokrakstu un raksturu bija pētījis filozofs un teologs Lafaters, rakstnieks un zinātnieks Johans Volfgangs Gēte, filozofs, dabaszinātnieks un teologs Gotfrīds Vilhelms Leibnics, kā arī ceļotājs un dabas pētnieks Aleksandrs fon Humbolts.

Apmēram 1830. gadā rokrakstu analīze uzplauka Francijā, kur par to sāka interesēties grupa baznīcas tēvu. Pirmais, kas sāka zinātniski pētīt cilvēku rokrakstu un raksturu sakritības, bija abats Žans Ipolits Mišons(1806-1881). Viņa kolēģi kā baznīcā, tā rokrakstu zinātnē bija kardiāls Renjē un abats Luiss Frandlins(1808-1881), kas mācīja rokrakstu analīzes mākslu arī saviem skolniekiem. Mišons 1871. gadā darināja vārdu “grafoloģija”, kas nozīmē “zināšanas par rakstīšanu”. Mišons centās sev pazīstamo personu rokrakstus sagrupēt tā, lai katra grupa atbilstu noteiktām personības iezīmēm. Daudzi Mišona veidotie pazīmju atvasinājumi ir derīgi vēl joprojām. Viņa radītā grafoloģija atspoguļo tālaika cilvēku uzskatus par personas psihi, kas sastāvot no skaidri norobežotām īpašībām, tomēr Mišons nav veidojis sakarus starp grafoloģiju un psiholoģiju.

Mišons sarakstīja grāmatas “Rokraksta noslēpumi”(Las Mysteres de l’Ecriture, 1872), “Grafoloģijas sistēma”(Systeme de Graphologie, 1878) un “Praktiskās grafoloģijas metodes” (Les Methode Pratique Graphologie, 1878). Šie izdevumi nodrošināja pamatu turpmākiem pētījumiem un noveda līdz pirmās grafoloģijas biedrības dibināšanai Parīzē. Izpētījis tūkstošiem roktakstu, Mišons secināja, ka ikviena pazīme rokrakstā atbilst konkrētai rakstura īpašībai. Viņa darbu turpināja Žils Krepjē Žamins (1858-1940)-franču ārsts un psihologs. Viņš vērtēja rokrakstus nevis statiski-pēc atsevišķām izolētām pazīmēm, bet gan dinamiski, proti, par rakstura īpašībām, viņaprāt., liecina vairāku pazīmju kopums un kopsavilkums. Šis pētnieks par ārkārtīgi svarīgu pazīmi uzskatīja rokraksta harmoniju vai disharmoniju. Viņš bija franču grafoloģijas dibinātājs.

Vācijā ar grafoloģijas jautājumiem nodarbojās galvenokārt psihologi un psihiatri. Vilhelms Preiers (1841-1897) paziņoja, ka rokraksts īstenībā ir “smadzeņu raksts”. Viņš izpētīja, ka invalīdi, pēc labās rokas zaudējuma rakstot ar kreiso roku, saglabā raksta pamatstruktūru. Tas pats notiek arī tad, ja invalīds raksta ar kāju pirkstiem vai muti. Īpaš.u nozīmi dr. Vilhelms Preiers pievērsa parakstiem.

Geors Meiers (1869-1917) pētīja maniaakāli depresīvo pacientu rokrakstus un nonāca līdz darba hipotēzei, saskaņā ar kuru rokraksta īpatnībām ir psihiska izcelsme. Ludvigs Klāgess(1872-1956) iedibināja zinātnisko grafoloģiju Vācijā. 1896. gadā Minhenē tika nodibināta Vācu grafologu apvienība, kurai pēc neilga laika visā pasaulē jau bija 300 biedru. Aizvien vairak sāka izdot literatūru par rokrakstu izpēti. L. Klāgesa grāmata “Rokraksts un raksturi (Handschrift und Charakter, 1916) piedzīvojusi jau 29. izdevumus. Arī biedrības nodibināšana lielā mārā bija viņa nopelns. Organizētie grafologi sāka meklēt savai nozarei izmantojumu dažādās sfērās, lai to padarītu augstākā mērā lietderīgu.[1.,12.]

Attīstījās arī grafoloģijas zinātne. G. Meiers meklēja sakarības starp rokrakstu un cilvēka emocionālo stāvokli. Viņš pētīja rakstīšanas ātrumu un uzspiedumu, kā arī spalvas sākuma un beigu vilcienus. Pēc L.Klāgesa domām, atsevišķas rokraksta pazīmes iegūst vērtību tikai kopā ar vispārējo personas psiholoģisko analīzi, kurā tiek vērtēts viss rakstīšanas process, viss rokraksts kopumā. Īpašu uzmanību Klāgess pievērsa rokraksta ritmiskajām īpašībām-ātrumam, atstarpēm un uzspiedumam.

Lielbritānijā zinātnisko grafoloģiju ieviesa 1936.gadā no Vācijas iebraukušais H.I. Jakobi, kurš sarakstīja grāmatu “Rokrakstu analīze: ieskats zinātniskajā grafoloģijā.” Virdžīnijas universitātes tieslietu doktors Ēriks Singers, pārcēlies uz dzīvi Londonā, darbojās amata kandidātu izlasē un laulības saskaņas noteikšanā.

Laika gaitā modernie psiholoģijas strāvojumi sāka ietekmēt arī grafoloģiju. Anna Teilarde savā darbā “Rokrakstu skaidrošana” vadījās pēc K.G. Junga analītiskās psiholoģijas.

Šveicietis Makss Pulvers(1899-1974) sarakstīja nozīmīgo grāmatu “Rokrakstu simbolisms”(Symbolikder Handschrift, 1931), šis pētījums bija Cīrihes universitātes mācību līdzeklis. Līdzās horizontālajām un vertikālajām kustībām viņš ieviesa trešo grafoloģijs kritēriju-uzspiedumu(dziļumu). Sākot ar M. Pulveru, rokrakstu zinātnē arvien lielāku nozīmi ieguva G.K. Junga psiholoģija.[4.,17]

Roberts Heiss(1903-1986) bija Freiburgas universitātes Psiholoģijas institūta direktors. Viņš rokraksta vērtēšanā ieviesa trīs kritērijus:kustību, formu un telpu.

Šķiet, ka visdziļāk grafoloģijas nozīmi izpratusi Roda Vīzere(1894-1986), kura, tāpat kā Klāgess, meklēja rokrakstu ritmu.Viņa uzskatīja, ka rokraksta pamatritms ir kosmiski noteikta īpašība. “ Šai kosmiskajai realitātei pieder arī cilvēka integrētais “Es”, kura izpausmi mēs piedzīvojam savā pamatritmā,” rakstīja Roda Vīzere.

Nacionālsociālisma laikos no Vācijas uz Palestīnu un ASV emigrēja tādi ievērojami grafologi kā T.S. Levinstone, K.G. Romane, Franks Viktors, Rihards Pokūrnijs. Grafologu netrūka arī pašā Amerikā. Hārvarda Universitātes psiholoģijas klīnikā strādāja Filips Vernons un Gordons Olperts, Ņujorkas sociālo pētījumu skolā- profesors Dr. Ulrihs Sonimens. Viņš specializējās klīniskajā psiholoģijā, piemēram, šizofrēnijā.. Par Sonimena darbības virzienu liecina jau grāmatas virsraksts-“Rokrakstu analīze kā psihodiagnostikas instruments”. Šajā grāmatā , kas tika publicēta 1950. gadā, viņš pārskatīja Ludviga Klāges grafoloģijas principus, piedāvājot to turpmākos attīstības ceļu.

Grafoloģija iekaroja valsti pēc valsts, kontinentu pēc kontinenta. Tagad grafologu organizācijas nodibinātas Kanādā, Beļģijā, Francijā, Izraēla, Spānijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Nīderlandē, Čehijā un citur.[9.,13].1.1.3 Grafoloģijas elementi

1.1.3.1 Raksta kopējais lielums

Raksta lielums un slīpums ir visnepārprotamākā rokraksta pazīme. Pirmā vislabāk ievērojamā pazīme ir rokrakssta lielums-rokraksts var būt liels, vidējs vai mazs.Lai noskaidrotu raksta vidējo lielumu, jāizmēra raksta kopējo lielumu, kas redzams tādos burtos vai burtu kombinācijās, kas aizņem visas trīs zonas-augšējo, vidējo un apakšējo(viens pats burts f vai burtu kombinācijas dj, gl u. tml.) Mērīšana jāveic 90 grādu leņķī pret raksta līniju, neatkarīgi no rokraksta slīpuma. Normāls vidējais lielums ir 9 mm, ja izmērs pārsniedz 9 mm, rokraksts uzskatāms par lielu, ja tas mazāks par 9 mm, rokraksts ir mazs. Ja rokraksta lielums ir ļoti neregulārs, to mēra vairākās vietās un par vidējo pieņem to lielumu, kuram atbilst lielākā daļa burtu.[1.,23]

Liels raksts parasti raksturīgs draudzīgi noskaņotiem cilvēkiem, kam piemīt organizatora un vadītāja spējas. Viņi ir lepni, uzņēmīgi ideālisti Šādiem cilvēkiem būtu nepieciešamas plašas telpas darbam un atpūtai, viņiem nepieciešama daudzveidība. Bieži liela rokraksta īpašniekiem ir daudz draugu. Šādi cilvēki domā plašās kategorijās, viņiem bieži vien neatliek laika tam, kas neliekas interesants. Nereti viņiem trūkst konkrētu priekšstatu, viņi var būt ārišķīgi un iedomīgi.

Neliels raksts, kura vidējais izmērs ir mazāks par 7mm, norāda, ka rakstītājs ir vienkāršs, lietišķs cilvēks, kurš nealkst pēc atrašanās uzmanības centrā. Šādi cilvēki mēdz izvēlēties profesijas, kas saistītas ar zinātni, matemātiku, datoriem-tās ir profesijas, kam nepieciešama spēja koncentrēties, būt uzmanīgiem un precīziem. Maza rokraksta īpašnieki ir sīkumaini pedantiski, viņiem ir diezgan šaurs, bet ļoti spēcīgs interešu loks; viņus īpaši neinteresē citi cilvēki – viņiem ir šaurs draugu loks, viņi labprāt izolējas no jebkādām draudzīgām aktivitātēm. Šiem cilvēkiem personības demonstrēšana nešķiet svarīga, viņiem nepatīk tieši izrādīties. Nereti viņus moka mazvērtības sajūta un zems pašvērtējums. Viņi ir ļoti mierīgi, apdomīgi un apzinīgi, bet viņiem trūkst entuziasma, spējas pielāgoties, viņi ir nelokāmi savos ieradumos.

Normāla lieluma rokraksts par rakstītāju neliecina neko īpašu. Šādi rakstītāji parasti ir garīgi, fiziski un seksuāli līdzsvaroti, šiem cilvēkiem nav raksturīga pārlieka izdabāšana.1.1.3.2 Trīs zonas

Ikvienam rokrakstam ir augšējā, apakšējā un vidējā daļa. Grafoloģijā šīs trīs daļas jeb zonas ir īpaši nozīmīgas cilvēka rakstura un personības noteikšanā.

Burtam, kas aizņem visas trīs zonas, normālais lielums ir 9mm. Ļoti reti ir rokraksti, kuriem katra zona ir tieši 3 mm augsta, parasti kāda no zonām ir dominējošā.

Katra zona atbilst noteiktai intereršu jomai. Izteikta neproporcionalitāte trīs zonu starpā liecina, ka rakstītājs ir vai nu pārlieku aktīvs, vai mazaktīvs šajā jomā.

Augšējā zona ir intelekta, godkāres, garīgas izpratnes un radošā talanta joma. Tā rāda apziņas līmeni, ko rakstītājs ieliek visā, ko viņš uzsāk, un viņa garīgo attīstību. Palielināta augšējā zona liecina par rakstītāja interesi intelektuālajos jautājumos. Šādi cilvēki ir ideālisti, viņi ir zinoši un apveltīti ar bagātu iztēli, bet reizēm viņiem trūkst realitātes sajūtas. Ja spiediens ir stiprs un vidējā zona neliela, ar noslieci uz vāju vidējā stila vienmērību, cilvēka intelektuālās idejas nav reālistiskas un tādēļ viņam petrūkst veselā saprāta ideju realizēšanai. Ļoti augsta augšējā cilpa norāda uz ierobežotu atbildi uz intelektuālām prasībām – tās nav vadošās rakstītāja dzīvē.[1.,22]

Plaša vidējā zona līdzās nelielai augšējai un apakšējai atspoguļo sievišķīgu prātu, kura intereses ir iespaidot citus un kurš parāda spēcīgas emocijas. Šādi cilvēki vienmēr ir gatavi palīdzēt citiem un vienmēr gaida par to atzinību. Maza vidējā zona ar augšējo un apakšējo, kas tuvas normālām, norāda uz pieticīgu personību ar mazvērtības izjūtām un ierobežotu interešu loku, īpaši sociālajā sfērā. Šādi rakstītāji mēdz būt pastāvīgi saspringti, nervozi un sīkumaini. Garīga veiklība saskatāma tur, kur ir neregulāras formas un sīks raksts. Šādi cilvēki ir nevērīgi pret to, ko par viņiem domā citi. Viņiem piemīt spēja plānot darba gaitu, sastādīt darba grafikus, viņiem piemīt spēja pārvarēt šķēršļus, kas rodas darba gaitā. Ļoti maza vidējā zona var norādīt arī uz stresu un saspīlējumu, kurš nav izkliedēts fiziskā veidā.

Liela apakšējā zona savienojumā ar mēreni smagu spiedienu norāda uz drošību augstu vērtējošu indivīdu ar noslieci un vajadzību pēc fiziski aktīva dzīvesveida, iekļaujot tajā arī seksuālas izpausmes. Iztēles pakāpi un fantāziju, ko viņi tajā ieliek, parāda rokraksta platums un cilpu pārpilnība. Ja spiediens ir viegls vai mēreni stiprs, rakstītājam piemīt uz biznesu orientēta domāšana, ļoti svarīgas viņam ir finanses. Liela, pārmēu izrotāta apakšējā zona liecina par ilūzijām un sapņiem, kas parasti ir seksuālas dabas. Neliela apakšējā zona liecina par mērenību visās fiziskajās lietās, un ja vērojams arī slīpums uz kreiso pusi, rakstītājs ir vienaldzīgs un bikls kontaktos ar citiem cilvēkiem. Šis cilvēks ir vienaldzīgs finansiālas dabas jautājumos un pat jautājumos, kas skar ģimenes intereses. Ir iespējama arī pārmērīga emocionālā kontrole.

Zonu proporcijas ir vairāk personiskas rokrakstu pazīmes, vidējā zona notur līdzsvaru starp augšējo un apakšējo zonu. Tas ir viens no visbiežākajiem pamatojumiem , lai atšifrētu viltojumu. Nokopēt cita cilvēka rokraksta proporcijas, turklāt darot to bez īpašas piepūles, ir gandrīz neiespējami.[8.,42.]1.1.3.3 Slīpums

Rakstīšana ir ekstraverta darbība;tas ir mēģinājums dalīties ar citiem savās domās un izjūtās. Rokraksta slīpums norāda uz to emociju un izjūtu pakāpi, kurā rakstītājs vēlas dalīties ar citiem. Lielākā daļa no mums ir mācīti rakstīt 80 grādu slīpumā, daļai cilvēku šis paradums arī saglabājies. Analizējot rokrakstus, kas ir ļoti veci, jāatceras, ka līdz 1910. gadam rakstīšanas leņķis bija 60 grādu liels, arī burtu formas bija pieņemts veidot savādāk. Grafoloģiskajā analīzē slīpumu klasificē kā ļoti pa labi, pa labi, taisni, pa kreisi, ļoti pa kreisi.

Slīpums pa labi norāda uz cilvēka vēlēšanos dalīties pieredzē ar citiem, un šādi rakstoši cilvēki labprātāk strādā grupā, nevis vienatnē. Pamatā viņi ir ekstraverti, viņa ekstravertuma pakāpe atkarīga no rokraksta slīpuma pakāpes. Šāda rokraksta īpašnieki ir sirsnīgi, atsaucīgi un emocionāli.Viņiem ir daudz draugu pretējā dzimuma cilvēku vidū, bet bieži šīs draudzības ir seklas. Viņiem nepieciešams izrādīt savu pieķeršanos., viņi mēdz pārņemt iniciatīvu jebkurā draudzīgā pasākumā vai sociālā darbībā.

Galējs slīpums pa labi (par tādu tiek uzskatīts 50 grādu vai mazāks slīpums) norāda par rakstītāju, kas nespēj valdīt pār savu uzbudinājumu. Uz šo cilvēku spriedumiem ne vienmēr var paļauties, jo viņi secinājumus un lēmumus pieņem ļoti ātri, daudz nepārdomājot.Šiem cilvēkiem ir grūti kontrolēt pašiem sevi, viņi ir ļoti neapdomīgi.Ja slīpumu zem 45 grādiem papildina neregulāri izkārtotas rindas un rokraksts kopumā ir gandrīz nesalasāms,cilvēks ir ļoti nervozs un ar savu nervozitāti var pat kļūt bīstams apkārtējiem.

Taisns rokraksts pavēsta, ka tā īpašniekam prāts valda pār sirdi, viņi ir neatkarīgi, nosvērti, pašpārliecināti un nosvērti. Viņi spēj efektīvi strādāt gan vienatnē, gan komandā. Ļoti augsta stila vienmērība norāda uz vadītāja īpašībām.Dažkārt apkārtējie uzskata, ka viņi nerūpējas par citiem, bet tā ir tikai viņiem atturīgā maniere, kas liek slēpt savas emocijas.

Slīpums uz kreiso pusi nozīmē, ka rakstītājs ir intraverts. Skolā nevienam šāds rakstības veids nav mācīts, tas liecina par izolācijas mēģinājumu. Šādi cilvēki ir atturīgāki nekā taisna rokraksta īpašnieki un tiecas uz pagātni, nevis nākotni, no kuras nereti baidās. Šāda rokrakst īpašnieki labprāt un veiksmīgi strādā vienatnē.

Galējs slīpiums pa kreisi liecina par rakstītāju, kurš pretojas un atsakās pieņemt visu, ko neuzskata par sev raksturīgu. Viņi noraida līdzcilvēku centienus palīdzēt.

Dažkārt rokrakstos sastopams arī jaukts slīpums. Tas nozīmē, ka rakstītājs svārstās starp ekstraverta cilvēka vajadzībām un intraverta izjūtām. Šī cilvēka emocionālā reakcija ir neparedzama-dažkārt draudzīga, dažkārt atturīga. Šie cilvēki arī mēdz pusceļā mainīt savas domas, lai ko arī viņi darītu. Viņi ir intelektuāli daudzpusīgi, bet nekonsekventi, nepastāvīgi, untumaini.1.1.3.4 Platums

Plašs raksts ar slīpumu pa labi norāda uz komunikablu cilvēku, kas apveltīts ar spēcīgu iztēli, viņš ir atklāts un dāsns. Plaša rokraksta īpašnieki mēdz būt pārsteidzīgi, pavirši un netaktiski.

Šaurs rokraksts ar slīpumu pa labi norāda uz pamatā ekstravertu cilvēku, kurš nav tik komunikabls un spontāns, realizējot sociālās idejas vai satiekoties ar citiem. Šāds rokraksts liecina par piesardzību, īpaši, ja burtu slīpums ir pa kreisi. Šāda rokraksta īpašnieku raksturīgākās iezīmes ir kritiskums, atturība, taupīgums, nomāktība.

Pētot rokraksta platumu, īpaša uzmanība jāpievērš tam, kurā zonā – augšējā, vidējā vai apakšējā – izpaužas platums vai šaurums cilpām(piemēram, burtos l vai g).1.1.3.5 Burtu savienojumi

Saistītā rakstīšana ir tāda rakstīšanas forma, kurā četri vai vairāki burti savienoti plūstošā kustībā. Saistīta rakstīšana liecina par loģiski domājošu cilvēku, kurš dot priekšroku sistemātiskam darbam, viņš ir atsaucīgs un sabiedrisks. Par saistītiem tiek uzskatīti arī rokraksti, kuros pārtraukumi izdarīti, lai saliktu svītras uz t, punktus uz i un tml. Par galēji saistītiem uzskatāmi rokraksti, kuros sasaistīti ne tikai burti, bet arī vārdi.Šāds raksts liecina par lielu noigurumu, rakstītājs cenšas sevi piespiest pabeigt iesākto. Šādi rakstītāji bieži ir ļoti nervozi un saspringti, viņi ir arī ātri nogurdināmi.

Nesaistītā rakstīšana ir tāda rakstīšanas forma, kurā tiek saistīti ne vairāk kā trīs burti. Nesaistīta rokraksta īpašniekiem piemīt spēja pieņemt intuitīvus lēmumus, bet viņiem trūkst spējas domāt par nākotni un nepiemīt saistītās koncentrēšanaās spējas. Šādi rakstītāji ir nervozāki un sasaistītāki nekā tie, kas raksta saistīti. Neizskaidrojami platas atstarpes starp burtiem liecina par ļoti lielu nervu saspringumu, koncentrēšanās spēju zudumu.

Vienlaikus gan saistīta, gan nesaistīta rakstīšana nozīmē, ka rakstītājs viegli pielāgojas apstākļiem. Šie cilvēki ir radoši, viņiem ir labas idejas, bet viņi ir viegli aizkaitināmi un satrasucami ar sīkumiem.1.1.3.6 Savienošanas formas

Brīva burtu savienojumu forma liecina par personības veidošanos. Rakstu zīmes tiek ne tikai patstāvīgi tuvinātas un attālinātas, starp tām veidojas arī savienojumi.

Visvienkāršākā savienojumu forma ir taisna līnija. Tā liecina par krasu, enerģisku norobežošnos no apkārtējiem. Šadai līnijai ir iespējami tikai tuvinājumi, tā praktiski pilnīgi iespējama nav.

Biežak novērojama savienojumu forma ir pavediens. Pavediena raksts, kurā izplūst un lielā mērā izzūd burtu kontūras, liecina par izvairīšnoa no jebkādām nepatikšanām. Šie cilvēki pirmie sajūt problēmu tuvošanos un nozūd. Viņi ļoti labi spēj rīkoties saskaņā ar saviem instinktiem un ir spējīgi pieņemt jaunu nostāju sevis aizsargāšanai, viņiem nepiemīt pienākuma apziņa. Ār šādiem cilvēlkiem ir viegli manipulēt.

Viļņaina līnija nozīmē jau kaut ko konkrētāku un asāku rakstītāja raksturā.. Šādiem rakstītājiem piemīt spēja izdarīt pārdomātus diplomātiskos manevrus. Viņi nevēlas ierobežot savu domāšanu kaut kādos dogmatiskos un stagnācijas rāmjos. Viņi arī ir gatavi mainīt nostāju spiediena rezultātā un sekot vispārējam virzienam.

Cilvēki, kuru burtu savienojumi līdzinās vītnei, nav tik izveicīgi savā rakstura nenoteiktībā. Viņi sniedzas pretim saviem mērķiem, nemeklējot strīdus, konfliktus. B.Brenstons gan šos cilvēkus raksturo kā “slinkus, padevīgus, izaicinošus nepastāvīgus”.[1.,47.] Šie cilvēki ir sirsnīgi un mīloši, pat ļoti sabiedriski.

Savienojumu forma, ko dēvē par arkādi, liecina par cilvēku, kas nesāks konfliktēt ar katru sastapto pretimnācēju. Šādi rakstītāji ir ļoti praktiski un organizēti. Bieži vien viņi ir tradicionālo vērtību piekritēji. Šie cilvēki ir stipri un neatkarīgi, bet ļoti neveikli.

Stūraina savienojumu forma nozīmē, ka burtu savienojumu vietās tiek veidotas nevis noapaļotas līnijas, bet gan asi stūri. Šāda raksta īpašniekiem raksturīga nepiekāpība, neatkarība, alkas pēc izaicinājuma. Ja asas ir arī apakšējās daļas burtu kājiņas, rakstītājs ir ķildīgs. Šādi rakstītāji apņemšanos noved līdz galam, pilda solījumus. Bieži vien viņi pasaka asu patiesību gadījumos, kad pārējā sabiedrības daļa diplomātiski klusē.Juta Rautenfelde piedēvē šiem cilvēkiem arī tādas īpašības kā “cietsirdība, divkosība, vienaldzība”.[6.,47.]1.1.3.7 Burtu formas

Psiholoģiski vairums cilvēku akcentē sava darba ārējo iespaidu – kā tas izskatās. Cilvēki cenšas dažādi izrotāt sevis rakstītos burtus. Parasti tas izskatās labi, bet dažkārt izrotājumi ir tik daudz, ka tie traucē saprast rakstīto.

Burtu formām nosacīti var izšķirt četrus veidus: vienkāršotās, nevērīgās, sarežģītās un uzlabotās,pārslogotās un mākslinieciski izvītās.

Vienkāršotas burtu formas veidojas, rakstītājam novirzoties no iemācītajām burtu formām, līdz minimumam samazinot spalvas vilcienus. Šādi rakstītāji parasti ir praktiski un diezgan aizņemti, viņi spēj labi atšķirt svarīgo no mazsvarīgā. Viņi mērķtiecīgi un intelektuāli. Viņu raksturā nav vērojams nekas mākslīgi radīts un nevajadzīgs, izturēšanās ir ļoti dabiska.

Nevērīgas burtu formas ir burtu formas, kas vienkāršotas tik ļoti, ka rokraksts ir gandrīz nesaprotams. Šiem cilvēkiem nepatīk nekas tāds, kas prasa koncentrēšanos, uzmanību, bet viņi ir spējīgi rīkoties enerģiski un intelektuāli gadījumos, kad paši ir ieinteresēti.

Sarežģītas un uzlabotas burtu formas veidojas, rakstītājam izrotājot burtus ar šķietami nevajadzīgiem vijumiem un līkumiem. Par spīti šiem izgreznojumiem, rokraksts tomēr paliek izlasāms. Tas liecina par cilvēku, kam piemīt radošas un elastīgas idejas, viss, ko viņš darīs, tiks pasniegts citiem paīkamā veidā.

Pārslogotas un mākslinieciski izvītas burtu formas padara rokrakstu nesaprotamu. Izdaiļotie burti ir pārspīlēti. Dažkārt šādi rokraksti izskatās pat neglīti un vulgāri, kaut arī rakstot tajos ieguldīts liels darbs. Sādus burtus rakstošiem cilvēkiem piemīt augstprātība, pompozitāte. Viņi vēlas, lai apkārtējie viņus uzskatītu par jaukiem un patīkamiem cilvēkiem.

Atsevišķi aplkūkojami lielie sākumburti. Bagātīgi izrotāti lielie burti liecina par tiekšanos pēc zināma stāvokļa sabiedrībā. Ja lielie burti ir ļoti pārspīlēti, rakstītājs ir ārišķīgs, viņš visu laiku mēģina celt savu pašapziņu, taču tas reti izdodas.

Nelieli, vienkārši sākumburti liecina par vienkāršu cilvēku, kas nejūt nepieciešamību atstāt par sevi maldīgu priekšstatu.

Skaidri, lieli lielie burti proporcionālā rakstā norāda uz godkārīgu cilvēku, kas var rīkoties radoši un būt tiešs. Viņš vienmēr gaida sava darba novērtējumu un atzinību par to.

Sīuki drukāti lielie burti liecina par literāru dvēseli, kam nepiemīt izlikšanās un nav laika ambicioziem plāniem, viņu intereses parasti ir intelektuālas.

Dažkārt lielie sākumburti uzrakstīti vārda vidū. Šādi rakstītāji bieži dara vairāk, nekā atļauj situācija, viņi nespēj atšķirt svarīgo no mazsvarīgā.

Gari un šauri lielie burti norāda uz intravertu rakstītāju. Viņa atturība ierobežo godkārību. Sastopami gadījumi, kad šāda veida burti iegūti ar papildu vilcieniem un labojumiem. Tas liecina par rakstītāja vēlmi mainīt savu dzīves veidu, šāds rakstītājs bieži ir pārlieku nervozs.

Plati lielie burti nozīmē, ka rakstītājs ir draudzīgs un pašpārliecināts.1.1.3.8 Regularitāte

Nosakot rokraksta regularitāti un ritmu, jāanalizē mazo burtu augstums, slīpuma variācijas, attālums starp burtu lejupejošiem vilcieniem un attālums starp raksta rindām. Aplūkojot šos kritērijus, jāpievērš uzmanība to mainībai vai nemainībai, vienmērībai.

Regulārs raksts piemīt lielākai daļai cilvēku. Tas liecina par labu paškontroli, labu fizisko koordināciju.. Šāda rokraksta īpašnieki ir metodiski, samērā uzticami, ar labu spēju pretoties stresam. Viņiem raksturīga augsti attīstīta pienākuma apziņa, pašdisciplīna, spēja saglabāt mieru un nekrist panikā. Sastopami arī pārāk regulāri rokraksti – rokraksti, kuros nav redzamas variācijas burtu lielumā, formā. Cilvēki, kam pieder šāds rokraksts, mēdz būt pārspīlēti pašdisciplinēti, stereotipiski, bez elastīguma un spējas pielāgoties, viņiem ir ļoti grūti pārvarēt paradumus.

Neregulārs rokraksts norāda uz cilvēku, kam ir radošs, jūtīgs prāts.Šādi cilvēki apveltīti ar spēju ātri pielāgoties un būt mobiliem, viņiem piemīt spilgta iztēle un spēja risināt problēmas. Ja rokraksts ir pārāk nevienmērīgs, rakstīājs ir nestabils un neaprēķināms, viņam ir vāja griba, ātri iesstājas apnikums pret iesākto darbu.

Ļoti nevienmērīga rokraksta īpašnieki ir ātri aizkaitināmi un nervozi.1.1.3.9 Atstarpes starp vārdiem

Vidusmāra rakstītājs starp vārdiem veido atstarpi viena līdz pusotra burta platumā. Šādas atstarpes tiek pieņemtas par normālām. Atstarpes starp vārdiem var būt normālas, ļoti šauras, ļoti platas vai ļoti neregulāras.

Ļoti šauras atstarpes starp vārdiem norāda uz runātīgu rakstītāju, kam ir nepārvarama nepieciešamība pēc citiem cilvēkiem un bailes no izolācijas. Šādi cilvēki var būt uzmācīgi un netaktiski,taču viņi parasti ir atsaucīgi un dāsni.

Platas atstarpes starp vārdiem liecina par pretējo – cilvēku, kurš vēlas izolēties no citiem. Šie cilvēki ir ļoti piesardzīgi un atturīgi draudzībā. Viņi mēdz kritizēt citus. Bieži ar platajām atstarpēm

tiek kompensēta aizvainošā pieredze, viņi baidās, ka cietīs neveiksmi, ja mēģinās nodibināt draudzību, tādēļ viņi veido barjeru starp sevi un citiem.

Ja atstarpes ir ļoti neregulāras, rakstītājam nepieciešams visu laiku būt kustībā un būt aktīvam, viņš bieži kļūst nervozs bez konkrēta pamata. Šādiem cilvēkiem liekas, ka pareizi ir paļauties tikai uz savām emocijām, viņu spriedumi mēdz būt subjektīvi.1.1.3.10 Atstarpes starp rindām

Skaidrs, noteikts attālums starp rindām liecina par skaidru , konstruktīvu prātu.. Šiem cilvekiem piemīt labas vadītāja spējas un izteikta taisnīguma sajūta.

Gadījumos, kad rindas ir tālu viena no otras, un arī atstarpes starp vārdiem ir ļoti lielas, rakstītājam steidzami nepieciešama palīdzība uznākušajās vientulības un izolācijas jūtās. Šāds raksts ir arī pašnāvnieku pazīme.

Ļoti mazu attālumu gadījumos līnijas mēdz sajaukties. Tas liecina par apmulsušu prātu.Tomēr šādi rakstītāji ir ļoti strādīgi, viņi spēj rēķināties ar citiem.1.1.3.11 Rindu virziens

Ideālām raksta rindām jābūt horizontālām, divu grādu pacēluma vai krituma robežās. Tas liecina par uzticamu, kārtīgu un sistemātisku raakstītāju.

Uz augšu kāpjoša līnija norāda uz optimistisku rakstītāju ar lielām ambīcijām, viņam patīk uzņemties iniciatīvu. Ja kāpums ir ļoti straujš, rakstītājam nepārtraukti nepieciešams kustēties, viņš ir ļoti nemierīgs.

Rindas, kas pazeminās, norāda uz nogurumu-roka tiek pievilkta tuvāk ķermenim, nevis attālināta no tā. Šādas rindas liecina arī par depresiju, pesimismu un iekšēju nemieru, kam parasti ir pagaidu raksturs.

Viļņainas līnijas liecina par jūtīgu rakstītāju, nervozitāti un arī paškontroles trūkumu.

Rinda, kas ir taisna, bet pašās beigās pie lapas malas nslīgst uz leju, liecina par plānošanas spēju trūkumu.

Rindas, kas sākumā kāpj uz augšu, bet pēc tam krīt uz leju, liecina par rakstītāju, kuram patīk uzņemties iniciatīvu, bet viņa entuziasms un interese ātri apsīkst.

Rinda, kas sākumā iet uz leju, pēc tam uz augšu, norāda uz rakstītāju, kurš šaubās, bet ātri spēj saņemties un padarīt iesākto, par spoīti sākotnējai nepatikai vai apnikumam.

Uz augšu vai leju var kāpt arī paši vārdi. Ja katrs vārds sākas pie pamatlīnijas un ceļas uz augšu, sākotnēja enerģija un entuziasms laika gaitā tikusi ierobežoti.

Ja katrs vārds sākas augstu un krīt uz leju, rakstītājs ātri zaudē drosmi. Šāds raksts liecina arī par nogurumu.1.1.3.12 Ātrums

Ātrums parāda rakstītāja patiesumu, garīgu spontānumu un attieksmi pret progresu.

Par ātru rakstīšanu liecina plata atstarpe starp vārdiem un burtiem, nemainīgs, viegls vai vidējs spiediens, neregularitāte, punkti uz “i” un svītras uz “t” novirzījušās pa labi, tīrs, skaidrs virziens, vienkāršota rakstīšana un augšupejošas rindas. Ja rokraksts ir ātrs, bet salasāms, rakstītājs ir ekstraverts, komunikabls, strādīgs, dabisks, mērķtiecīgs, garīgi veikls. Ja rokraksts ir ātrs un nesalasāms, rakstītājs ir neapdomīgs un nepacietīgs, viņš ātri apmulst un ir viegli aizkaitināms ar sīkumiem.

Par lēnu rakstīšanu liecina pārmērīga kustība pa kreisi, ļoti šaurs rokraksts, pieaugošs lieums vārda beigās, nepastāvīgs slīpums, labojumi burtos. Šādi rakstoši cilvēki ir nosvērti un rūpīgi, apņēmīgi, apzinīgi, apveltīti ar labu paškontroli, viņiem piemīt arī slinkums, vāja griba, neizlēmība. Šādi rakstītāji netiek uzskatīti par uzticamiem un godīogiem.1.1.3.13 Spiediens

Spiedienam ir liela nozīme jebkura rokraksta analīzē.

Spiediens ir atkarīgs no spēka, ar kādu rakstītājs spiež uz papīru. Spiedienu var noteikt, apgriežot papīra lapu otrādi un aplūkojot , cik lieli raksta izspiedumi redzami.

Viegls spiediens ir sievišķības pazīme, cilvēki, kas tā raksta, parasti ir kulturāli un ar labām manierēm. Viņu prāts ir veikls, viņi viegli piemērojas, ir pieticīgi. Šie cilvēki mazāk nogurst, jo spēj kontrolēt nsavu pieoūli dienas laikā un neizšķiež spēkus nevajadzīgām darbībām. Viņu apņēmība un gribasspēks ir mazāks kā tiem, kas raksta ar lielu spiedienu. Viņi ir bikli, viņiem trūkst iniciatīvas.

Stipra spiediena rakstītājs nereti pārspīlē savā apņēmībā kaut ko paveikt. Viņi nespēj ātri piemēroties jaunai kārtībai, nelabprāt pieņem citu padomus. Šāda raksta īpašnieki dod priekšroku lielai aktivitātei darbā un brīvajā laikā. Viņi ir ļoti emocionāli un sirsnīgi, bet ir viegli uzbudināmi un var kļūt agresīvi. Viņi ir iedomīgi un dažkārt par daudz stūrgalvīgi. Reizēm izveidojas situācijas, kad izvirzītie mērķi ir pārāk augsti un rezultāti nesaskan ar iecerēto, šādas situācijas tiek ļoti pārdzīvotas.

Ļoti reti, bet tomēr sastopami ir rokraksti ar mainīgu spiedienu, tas par rakstītāju neko labu neliecina. Šādi cilvēki ir ātri aizkaitināmi, nervozi, neizlēmīgi, viņiem trūkst konkrēta viedokļa.

Var veidoties mazvērtības sajūta, ja viņiem netiek pievērsta uzmanība.1.2 Pašvērtējums

1.2.1 Pašapziņa un pašvērtējums

Cilvēka individuālās psiholoģiskās īpašības nosaka vairāki savstarpēji saistīti faktori. Tās atkarīgas ne tikai no temperamenta un personības vajadzību struktūras, bet arī no pašapziņas un pašvērtējuma.

Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kam piemīt priekšstati un zināšanas pašam par sevi jeb pašapziņa. Psiholoģijā bieži pašapziņu apzīmē ar terminu “Es – tēls”. Ar to saprot gan cilvēka priekšstatus par savu ķermeni un personības īpašībām, gan arī sevis salīdzinājumu ar citiem. Tātad pašapziņa ir apzināts cilvēka priekšstatu kopums par sevi.

Katram cilvēkam ir raksturīgs savs pašvērtējums. Pašvērtējums ir cilvēka savu īpašību, spēju, iemaņu novērtējums attiecībā pret kādu noteiktu normatīvu sistēmu. Var arī teikt, ka pašvērtējums ir sava Es – tēla novērtējums. Novērtējuma normatīvo sistēmu galvenokārt veido savstarpējās attiecības ar apkārtējiem un citu cilvēku vērtējums. Cilvēkam, nepārtraukti sevi salīdzinot ar citiem, veidojas pašvērtējums. Gandrīz ikviens pašvērtējums ir subjektīvs – tās ir tikai paša domas par sevi. Pašvērtējums var būt gan paaugstināts, gan pazemināts. To nosaka katra cilvēka individuālā atskaites sistēma.

Pašvērtējums ir Es – koncepcijas pamatkomponents, kas raksturo gan cilvēka apmierinātību ar sevi kopumā, gan arī ar savām spējām, īpašībām un saknēm dažādos darbības veidos. Pozitīvs pašvērtējums (pašcieņa) tiek uzskatīts par galveno pamatu veiksmīgai mācīšanai, darbam, saskarsmei, attīstībai.

Es – koncepcijas jēdzienu ieviesa amerikāņu psihologs un filozofs Viljams Džemss 19.gs.beigās. Vēlāk dažādu psiholoģijas virzienu pārstāvji šo jēdzienu attīstīja un papildināja atbilstoši saviem priekšstatiem un pētījumiem.

V.Džems savā koncepcijā aplūko Es kā divpusēju veidojumu – Es(I) kā pašizziņas un izziņas subjekts un Es (Me) kā pašizziņas objekts. Es (Me) ietver sevī visu, ko indivīds sauc par savu – “ne tikai viņa fiziskās un garīgās īpašības, bet arī viņa apģērbu, māju, sievu, bērnus, senčus un radiniekus, viņa reputāciju un paveikto.”[10.,21.]

Es (I) izšķir trīs daļas:

1)“fiziskais Es” – pirmkārt tas ietver ķermeni, arī īpašumu, apģērbu, naudu, ģimeni, reputāciju un darbu. Visi šie komponenti cilvēkam ir vitāli svarīgi un nepieciešami. Ja cilvēkam kaut kā trūkst vai tiek aizskarts, tad no tā cieš viņa pašcieņa.

2)“sociālai Es”- šo daļu veido citu cilvēku priekšstati par indivīdu. Šie priekšstati var nesakrist ar cilvēka pašvērtējumu – tie var būt gan pozitīvi, gan negatīvi. Parasti cilvēkam ir vairāki sociālie Es atkarībā no tā, cik grupām viņš ir piederīgs. Turklāt indivīdam ir svarīgs nevis jebkura, bet tieši viņam nozīmīgu cilvēku vērtējums.

3)“garīgais Es”- “atsevišķu apziņas stāvokļu, konkrētu spēju un īpašību apvienojums. Tā centrā ir aktivitātes izjūta.”[10.,22.] Galvenā uzmanība tiek veltīta empīriskajam Es – izziņas un pašizziņas objektam.

I.Kons uzskata, ka pašvērtējums ir īpaša kognitīvā shēma, kas vispārina personības agrāko pieredzi un organizē, veido jaunu informāciju par attiecīgo “Es” aspektu. Situācijā, kad cilvēks sāk analizēt kādu savu īpašību, viņa spriedumus pastiprina agrākās pieredzes fakti, līdz ar to viņš savu turpmāko rīcību paredz daudz veiksmīgāk nekā tas, kurš par to nav domājis.

V.Reņģe raksta, ka pašvērtējums ir savu spēju, īpašību vērtējums attiecībā pret kādu atskaites sistēmu. Parasti šo atskaites jeb normatīvo sistēmu veido apkārtējo cilvēku spriedumi, kuri ietilpst attiecīgajam cilvēkam nozīmīgo personu grupā.

Savukārt R.Berns izdala trīs pašvērtējumam svarīgus elementus:

1)reālā “Es” un ideālā “Es” attiecības;

2)cilvēkam raksturīgā tendence vērtēt sevi tā kā vērtē citi;

3)indivīds novērtē savas darbības sekmes un rezultātus caur savas identitātes prizmu.

Pašvērtējums ir cilvēka spriedumi par pašam piemītošajām īpašībām, salīdzinot tās ar noteiktu etalonu, cilvēka vērtējošā attieksme pret sevi.

S. Kupersmits par pašnovērtējumu sauc indivīdam piemītošo savas vērtības izjūtu, kas parādās dažādās ārējās izpausmēs. Autors veic pētījumu, kurā aptaujājot bēr.nus, viņu skolotājus un mātes, tiek konstatēts, ka bērnu subjektīvais vērtējums 90% gadījumu sakrīt ar vērtējumu no malas, kas balstīts tikai uz novērojumiem.

T.Ņūkoma un Č.Kūlija veiktie pētījumi norāda uz to, ka cilvēku savstarpējo saprašanos lielā mērā nosaka tas, cik citu cilvēku dotais novērtējums sakrīt ar cilvēka pašvērtējumu. Līdz ar to varam spriest, ka pašvērtējumam ir liela nozīme cilvēku savstarpējo attiecību veidošanā. Tādējādi cilvēka pašvērtējumu zināmā mērā nosaka arī apkārtējo spriedumi attiecībā pret viņu.

Apkopojot dažādu autoru viedokļus var teikt, ka pašvērtējums ir personības, sava Es- tēla vērtējums. Pašvērtējums ir saistīts ar cilvēka panākumiem un neveiksmēm, viņa kritisko attieksmi pret sevi un attiecībām ar apkārtējiem.1.2.2 Agrīnās jaunības vecumposma īpatnības

Psiholoģijas autoru darbos atrodama dažāda vecumposmu periodizācija. Problemātisku šo jautājumu padara fakts, ka tradicionāli pusaudžu periodam tiek saskatīts bioloģisks sākums, bet kulturāli sociālas beigas. Ja pusaudža vecuma sākumu var datēt ar pubertātes iestāšanos, tad šī perioda beigas ir grūti precīzi noteikt, jo nav precīzu kritēriju, kas ļautu hronoloģiski noteikt iestāšanos pieaugušo sabiedrībā.

Krievu psiholoģijā par jauniešu periodu dēvē vecumu no 15 līdz 18 gadiem. [11.,137.]

Šajā periodā būtriskākais ir Es identitātes atrašana vai arī intensīva tās meklēšana.

Jaunības periodā salīdzinājumā ar pusaudžu periodu notiek personības izpausmju harmonizācija-stabilizēšanās, līdzsvara iestāšanās. Jaunietis salīdzinājumā ar pusaudzi vairāk atbilst pieaugušam nekā bērnam.

Agrīnās jaunības posms ir būtisks posms intelektuālo spēju attīstībā. Jauniešu domāšana kļūst arvien intelektuālāka, abstraktāka un patstāvīgāka. Jaunieši spēj vienai problēmai atrast vairākus risināšanas veidus, viņos novēro spējas mainīties, pieņemt lēmumu pašiem.

Jauniešu periodā emocijas ir saistītas ar visiem izziņas un saskarsmes procesiem kopumā.

Lielākajai daļai jauniešu pamatdarbības veids ir mācības. Atšķirībā no pusaudžiem, jauniešu intereses par mācībām palielinās. Tas ir tāpēc, ka jauniešu motivācijā galveno vietu sāk ieņemt motīvi, kas saistīti ar pašnoteikšanos un gatavošanos patstāvīgai dzīvei. Sevišķi spēcīgi šos motīvus iespaido dzīves plāni un profesionālie nodomi, kas savukārt sekmē mācību motīvu veidošanos, maina attieksmi pret mācību darbību.

Šajā vecumā jau dominē tīšā motivācija, t.i., aizvien biežāk audzēkņi vadās pēc apzināti izvirzītiem mērķiem, plāniem, ideāliem, nodomiem utt. Tīšā motivācija savukārt savukārt stipri iespaido visu izziņas procesu, tādu kā atmiņa, domāšana, runa, uztvere, uzmanība u.c., norisi, turklāt visi šie procesi sasniedz pilnīgu attīstību.

Viens no intelektuālās attīstības rādītājiem ir cilvēka prasme lietot racionālus iegaumēšanas paņēmienus. Ja pusaudzis visbiežāk izmanto tādus paņēmienus kā vairākkārtēja lasīšana un atkārtošana, tad jaunieši līdzās tam izmanto konspektēšanu .

Jauniešu vecumā notiek izmaiņas arī intelektuālās darbības saturā. Vecāko klašu skolēni tiecas tikt skaidrībā par dažādiem viedokļiem kādā jautājumā un izveidot personīgo viedokli, noskaidrot patiesību. Viņus saista pati problēmas analīzes gaita, pierādīšanas paņēmieni. Tāpēc jaunieši labprāt iesaistās strīdos un diskusijās un neatlaidīgi aizstāv savu viedokli.

Jauniešu vecumā izziņas interesēm ir īpaša nozīme personas attīstības un socializācijas procesā. Informācijas ieguve nodrošina ne tikai pamatu sistemātiskajai pasaules uztverei un izpratnei, bet veicina arī izziņas procesu kā pamatu zināšanu uzkrāšanai, strukturalizācijai, analīzei un pielietošanai. Tāpēc šajā vecumā ir būtiski nostiprināt pusaudžos vajadzību meklēt un izmantot dažādus informācijas avotus un resursus, lai nostiprinātu izziņas interes kā stabilu pieradumu attiksmi.

Līdz ar pārmaiņām kognitīvā domāšanas sfērā, jauniešiem pastiprinās spēja reflektēt pašiem ar sevi – par savu pagātni, par savu vienreizību, par savu sarežģītību. Jaunieši psiholoģiski un fiziski kļūst arvien neatkarīgāki no vecākiem un sāk pieņemt paši savus ideālus, mērķus, un dzīves vērtības, kas dažreiz sakrīt ar vecāku vērtībām, bet citreiz nē.

Galvenie psihes jaunveidojumi jauniešu vecumā ir morālā apziņa un uzvedība, pasaules uzskats, profesionālās intereses, sapņi un ideāli. Agrā jaunība ir sensitīvais (visvairāk labvēlīgais) periods morālās apziņas un uzvedības veidošanai. Devianta uzvedība izpaužas rīcību sistēmā, kas atšķiras no vispārpieņemtām normām un var izpausties atklātā vai slēptā uzvedībā, kas virzīta uz sociālo un kultūras normu graušanu. Tā var iegūt alkoholizācijas, narkomānijas, agresīvas uzvedības, prettiesiskas uzvedības u.c. formas.

Svarīgs personību raksturojošs process jauniešu vecumā ir pasaules uzskatu veidošanās. Pasaules uzskats – tas ir skats uz p.asauli kopumā, uz cilvēka vietu šajā pasaulē, skats, ko nosaka visu cilvēka zināšanu summa un rezultāts.Zināšanas pašas par sevi ir tikai pasaules uzskatu veidošanās priekšnoteikums. Tikai aktīvā zināšanu daļa, ko cilvēks apguvis, veido pasaules uzskata pamatu. Šo zināšanu daļu sauc par pārliecību.

Jaunieša vecumā svarīgu vietu ieņem strīdi, pārdomas par dzīves jēgu, dzīves plāniem, ideāliem, vērtībām utt. Šīs aktivitātes psiholoģiskais pamatmehānisms ir savas nākotnes iztēlošanās. Tāpēc šī vecuma personības svarīgs raksturlielums ir tas, ka jaunietis dzīvo vairāk nākotnei.2 Praktiskā daļa

Datu ieguvē izmantotā metode ir anketēšana. Anketas aizpildījuši 50 cilvēki. Respondentu vecums –15.-18 gadi (agrīnās jaunības posms). Aptaujas mērķis – uzzināt, cik lielā mērā cilvēku pašvērtējums, vērtējot konkrētas rakstura īpašības, sakrīt ar grafoloģiskās analīzes rezultātiem. Izvēloties pētāmās īpašības, uzmanība tika pievērsta tam, lai grafoloģiskajā analīzē tās atspoguļotu vairāki kritēriji. Aizpildot anketu, respondentam bija jāizvēlās viena īpašība no katra īpašību pāra. Šie īpašibu pāri:: patstāvība / nepatstāvība, līdzjūtība/neatsaucība, uzticamība/ neuzticamība, reālisms/ideālisms, emocionalitāte/atturība, emociju kontrole, izšķērdība/taupība,godkāre/pieticība,

elastība, spēja pielāgoties/pastāvība, slikta pielāgošanās spēja,vērīgums/nevērīgums ,

komunikablitāte/nekomunikablitāte, interese par cilvēkiem/sociālās intereses trūkums, alkas pēc izaicinājumiem, konfliktsituācijām/vēlme izvairīties no izaicinājumiem, konfliktsituācijām,

nervozitāte/mierīgums , slinkums/strādīgums.

Apkopojot un analizējot datus, tika izmantotas vienkāršas matemātiskas darbības, procentuālās daļas aprēķināšana. Respondentu atbildes attēlotas apļa diagrammās, par 100 procentiem pieņemot visus respondentus. Blakus redzamas divas diagrammas – katra īpašību pāra attiecība cilvēku pašvērtējumā un grafoloģiskās analīzes rezultātā. Diagrammās respondentu skaits attēlots procentuāli. Aptaujas datus par atbildējušo cilvēku skaitu skatīt pielikumā.

Patstāvība / nepatstāvība

Vērtējot savu patstāvību, 82% respondentu atbildēja, ka uzskata sevi par patstāvīgiem, un tikai 18% par nepatstāvīgiem. Grafoloģiskās analīzes rezultāti būtiski atšķirās-tikai 48% respondentu atzīti par patstāvīgiem, pārējie 52% vērtēti kā nepatstāvīgi. Par patstāvīgiem tika atzīti cilvēki, kuru rokraksts ir taisns, burtu formās nav vērojama īpaša nenoteiktība un līnijas ir taisnas. Par nepatstāvīgiem atzīti cilvēki, kuru rokrakstā vērojams mainīgs slīpums un viļņainas līnijas

Līdzjūtība/neatsaucība

84% aptaujāto atzinuši sevi par līdzjūtīgiem, 16% – par neatsaucīgiem. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka līdzjūtīgi ir 64% respondentu, bet neatsaucīgi-36% . Par līdzjūtīgiem tika uzskatīti cilvēki, kuru rokraksts saistīts, ar slīpumu uz priekšu un lielu vidējo zonu. Par neatsaucīgiem uzskatīti cilvēki, kuru rokraksti ir taisni, nesaistīti.

Uzticamība / Neuzticamība

Aplūkojot uzticamības/neuzticamības vērtēšanas rezultātus, redzamas krasas atšķirības. Kā godīgus sevi vērtē92% aptaujāto, un tikai 8% atzīst, ka ir neuzticami. Grafoloģiskā analīze rāda ko pavisam citu-par neuzticamiem tiek uzskatīti 56% aptaujāto, par uzticamiem- tikai 44%. Par uzticamiem uzskatīti cilvēki, kuru rokraksts ir regulārs, ar lielu augšējo zonu un vidēju vai ātru rakstīšanas ātrumu. Par neuzticamības kritēriju tika pieņemtasnevērīgas burtu formas un lēns rakstīšanas ātrums.

Reālisms/ideālisms

42% respondentu atbildējuši, ka uzskata sevi par ideālistiskiem, 58 % domā, ka ir reālisti. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka reālistiski ir 69%, bet ideālistiski – 31%. Par reālistiskiem uzskatāmi cilvēki ar mazu(<9mm) raksta kopējo lielumu un slīpumu pa labi, par ideālistiskiem-plaša rokraksta īpašnieki, kam raksturīgs liels rakstīšanas ātrums.

Emocionalitāte/atturība, emociju kontrole

Par emocionāliem sevi atzīst 56% respondentu, 44 % sev piedēvē atturību, emociju kontroli. Grafoloģiskās analīzes rezultāti ir līdzīgi– 60% respondentu atzīti par emocionāliem, 40% – par atturīgiem. Par emocionāliem tiek uzskatīti cilvēki ar regulāru, platu, pa labi vērstu rakstu. Par atturību liecina zema vidējā zona, šaurs, taisns vai uz atpakaļ vērsts rokraksts.

Izšķērdība/taupība

74% respondentu sevi atzīst par izšķērdīgiem, 26%- par taupīgiem. Grafoloģiskās analīzes rezultāti atšķiras-par izšķērdīgiem tiek uzskatīti tikai 44%, bet par taupīgiem – 56%. Par izšķērdību liecina plašs rokraksts ar vienkāršotām vai pat. nevērīgām burtu formām, par taupību liecina šaursrokraksts, īpaši, ja burti dažkārt pārklāj viens otru.

Godkāre/pieticība

60% respondentu sevi uzskata par godkārīgiem, bet 40% – par pieticīgiem. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina par līdzīgu attiecību – par godkārīgiem tiek atzīti 52 %, bet par pieticīgiem- 48% respondentu. Par godkāri liecina liela augšējā zona, par pieticību –maza augšējā un apakšējā zona, viegls rakstīšanas spiediens.

Elastība, spēja pielāgoties/pastāvība, slikta pielāgošanās spēja

74% aptaujāto uzskata, ka ir elastīgi, ar spēju pielāgoties, bet 26% atzīst ka pielāgoties ir grūti. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka laba pielāgošanās spēja piemīt 56% aptaujāto, bet pārējiem 44% pielāgošanās sagādā problēmas.Par elastību liecina vienlaicīgi gan saistīts, gan nesaistīts, liels un neregulārs raksts ar vītņveida burtu savienojumiem, par pastāvību-pārspīlēti regulārs raksts stiprs spiedienns, arkādes un stūrains savienojums.

Vērīgums/nevērīgums

74% aptaujāto jauniešu uzskata sevi par vērīgiem, 26% – par navērīgiem. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka respondenti ir nedaudz nevērīgāki – par nevērīgiem atzīti 48%, par vērīgiem – 52%. Par vērīgumu liecina mazs kopējais raksta lielums, par nevērību – liels raksts.

Komunikablitāte/nekomunikablitāte

82% respondentu atzīmējuši, ka uzskata sevi par komunikabliem, bet 18 % domā, ka ir nekomunikabli. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka komunikabli ir 60% un nekomunikabli –40%. Par komunikablitāti liecina ātrs, plašs raksts ar slīpumu pa labi, par nekomunikablitāti – raksta slīpums pa kreisi, lēns rakstīšanas ātrums un lielas atstarpes starp vārdiem.

Interese par cilvēkiem/sociālās intereses trūkums

90% respondentu sev piedēvē interesi par cilvēkiem, 10% uzskata, ka viņiem piemīt sociālās intereses trūkums. Grafoloģiskās analīzes rezultāti vēsta, ka interese par cilvēkiem ir 56% cilvēku, bet sociālās intereses trūkums piemīt 44% cilvēku. Par sociālu ieinteresētību rokrakstā liecina liela vidējā zona un vītņveida savienojumi, par sociālās intereses trūkumu – mazs, uz atpakaļ vērsts raksts ar mazu vidējo, bet lielu apakšējo zonu

Alkas pēc izaicinājumiem, konfliktsituācijām/vēlme izvairīties no izaicinājumiem, konfliktsituācijām.

64% respondentu atbildējuši, ka viņiem piemīt vēlme izvairīties no izaicinājumiem un konfliktsituācijām, bet 36% labprāt pieņem izaicinājumus un iesaistās konfliktsituācijās. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina precīzi to pašu. Par alkām pēc izaicinājumiem liecina stūrainas formas rokrakstā, par vēlmi izvairīties – vītnes.

Nervozitāte/mierīgums

56% aptaujāto jauniešu atzīst sevi par mierīgiem, bet 44% uzskata, ka ir nervozi. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka mierīgi ir 46%, bet 54% ir nervozi. Par mierīgumu liecina lēns rakstīšanas ātrums, mazs raksts, bet par nervozitāti – ļoti liels slīpums uz labo pusi, nesaistīts raksts, pavedienveida savienojums, viļņveida līnijas, ļoti nevienmērīgs raksts.

Slinkums/strādīgums

62% respondentu sevi uzskata par slinkiem, bet 38%- par strādīgiem. Grafoloģiskās analīzes rezultāti liecina, ka slinki ir 52%, bet strādīgi – 48% aptaujāto. Par strādīgumu liecina viegls spiediens, ātrs rakstīšanas ātrums, bet par slinkumu – vītņveida savienojumi, lēns rakstīšanas ātrums, mainīgs raksta slīpums.

Secinājumi

1 .Grafoloģija ir zinātnes un mākslas “krustpunkts”.

2. Par grafoloģijas galveno elementu nozīmi un skaidrojumu slavenāko grafologu viedokļi pilnībā sakrīt

3.Grafoloģijas elementus un atziņas jālieti nevis pa vienai, bet gan visus kopā, veidojot vienotu grafoloģisko analīzi vai kādas konkrētas īpašības pazīmju kopu.

4.Noformulēt vienu konkrētu, visaptverošu un lakonisku pašvērtējuma definīciju līdz šim nav izdevies.

5.Dažādu tautību psihologu un psihoanalītiķu veidotie cilvēka mūža iedalījumi vecumposmos ir atšķirīgi.

6.Grafoloģiskās analīzes at.bilstība cilvēka pašvērtējumam ir svārstīga atkarībā no aplūkojamajām īpašībām:piemēram, jauniešiem raksturīga vēlme būt patstāvīgiem, un, sevi vērtējot, vēlamais tiek uzdots par esošo, turpretī jaunieša dzīvē aizvien lielāku lomu ieņem sociālie kontakti un nekomunikablitāte tiek uztverta negatīvi, tādēļ jaunieši nelabprāt vēlas to sev piedēvēt.

7. Grafoloģiskās analīzes rezultāti pašvērtējumam atbilst precīzi, vērtējot alkas pēc izaicinājuma, salīdzinoši neliela atvirze vērojama, vērtējot godkāri/pieticību, nervozitāti/mierīgumu, emocionalitāti/atturību, vislielākā atvirze abu vērtējumu starpā redzama, vērtējot uzticamību.

Izmantotā literatūra

1. Brenstons, B. Grafoloģijas elementi,Rīga: Asja, 1996. 134 lpp.

2. Knopse, V. Grafoloģija?..Grafoloģija.Grafoloģija!//Zintnieks,1997. janv., 11.lpp.

3. Kons ,I. “Es” atklāšana. Rīga: Avots, 1982. 335 lpp.

4. Mārtinsone K. Emocionāli vērtējošās attieksmes pret sevi būtība un nozīmība personības struktūrā, R.īga, 1998. 52 lpp.

5. Pipere, A. Altruistisko ieviržu pašvērtējums un citvērtējums pusaudžu un jauniešu vecumposmā, Rīga: 1993. 25 lpp.

6. Plaudis, A.J. Grafoloģija-sirds uz papīra , Rīga:Vieda, 2003. 148 lpp.

7. Punka, I.., Plaudis, A. Slavenību rokraksti, R.īga: Jumava, 2001. 96 lpp.

8. Puškarevs, I. Attīstības psiholoģija. Rīga: Raka, 2001. 87 lpp.

9. Rautenfelde, J. Modernais zīlnieks , Rīga, 1994. 64 lpp.

10. Reņģe, V. Sociālā psiholoģija. Rīga:Zvaigzne ABC, 2002.

11. Svence, G. Attīstības psiholoģija,Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 158 lpp.

12. Зуев-Инсаров Почерк и личность, Москва: СТ,1993 . 120lpp.

13. Маяцкий, В. Графология, Москва: Х.Г.С., 1990. 78 lpp.

Leave a Comment