Tā kā mūsdienās ir vērojamas nemitīgas pārmaiņas sabiedrībā un dažādās tās izpausmēs, tad viens no svarīgākajiem jautājumiem – morāles jautājums. Ētikas jautājumi skar katru cilvēku darbības jomu: medicīnu, jurisprudenci, žurnālistiku un, protams, politiku, jo politiķu politiskā darbība ir tiešs pierādījums sabiedrības virzībai un attīstībai kopumā.
Galvenais par ko jārunā politiskās ētikas sakarā ir tas, kā politiķu lēmumus un rīcību “vērtē” sabiedrībā pieņemtās ētiskās normas. Šo apgalvojumu balstot uz neviennozīmīgo definīciju par politisko ētiku – kas ir ētisku spriedumu izteikšana par politisku darbību. Līdz ar to politiskajā dzīvē ir liela nozīme politiķu atbildības izjūtai par lēmumu pieņemšanu gan tiešā, gan netiešā saistībā ar sabiedrību, kas balstīti uz tagadēju un turpmāku realizāciju. Viennozīmīgi nevar spriest par lēmumu pamatoto aprobēšanu, bet tiem noteikti jābalstās uz godīgu, taisnprātīgu, tikumiskas kultūras radītām normām. Kopumā skatoties uz Latvijas politiķu darbību varētu teikt, ka iepriekš minētais par ētisku politisko darbību, ir tikai futūristiska varbūtība. Jo tie politiķi, kas līdz šim ir bijuši “tautas kalpi”, parāda ar savu darbību īsākā vai garākā savas darbības laikā, ka viņu rīcība ir vērsta tikai vienīgi uz sava pašlabuma papildināšanu. Par to liecina starptautiski apkopotie dati, ka Latvijā ir viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem pasaulē. Arī šobrīd esošās politiskās varas darbība nav nekas cits kā tikai atriebības vadītu pēc naudas un varas izsalkušu erudītu cilvēku darbība. Šo apgalvojumu varētu pamatot, balstoties uz avīzes “Diena” publikāciju, ka Repše savu pretdarbību, kas attiecināta uz vecā “krāpnieku tīkla” izjaukšanu, ir norimusi pēc kādas tikšanās ar Lemberga kungu.
Pareiza politika un augsta tikumiskā kultūra labvēlīgi ietekmē gan atsevišķu indivīdu, gan visas sabiedrības attīstību. Latvijas sabiedrība un attīstības pašreizējais stāvoklis ir labs piemērs tam, ka netikumiska, savtīga politiķu darbība kavē visas sabiedrības attīstību kopumā. Zemais dzīves līmenis (bezdarba līmenis, zemās minimālās algas, nesamērīgās attiecības pret sabiedrības vidusslāni, bagātnieku slāni, nabadzīgo slāni), lēnā attīstība. Protams, ka nav tāda viena unikāla pareiza, ētiska politiska darbība, kuras rezultātā būtu paredzama ārkārtīgi veiksmīga un ātra valsts un tās sabiedrības augšupeja. Tomēr vadoties pēc cilvēciski tikumiskiem likumiem, nevis pieņēmuma – izdzīvo stiprākais (vai pat varētu mūsu politiķiem piedēvēt – izdzīvo melīgākais, viltīgākais un lišķīgākais), var ar zināšanām un pareizām metodēm (godīgumu) panākt mūsdienu prasību piepildījumu gandrīz visā sabiedrībā. Te parādās viens no lielākajiem mūsdienu Latvijas politiķu pārkāpumiem – sabiedrību izmanto kā līdzekli sava labuma iegūšanai, nevis sabiedrība ir to mērķis, kuram būti jāattīstās līdz pilnvērtīgam, attīstītam stāvoklim.
Politiķu darbību var apskatīt arī no tāda viedokļa – mērķu un līdzekļu savstarpējā atbilstība politikā. Galvenais kritērija būtu – vai kāda konkrētā pārliecība, kas ietekmētu norises sabiedrībā, saskan ar civilizācijas attīstības pamattendencēm? Konfliktu gadījumā – jārod civilizēta konflikta atrisināšanas metode, nevis viennozīmīgi jāuzsāk karš – kā tas patlaban vērojams ASV attieksmē pret Irāku. Patiesībā šai tik ļoti samilzušajā konfliktā Latvijas politiķu pieņemtais lēmums arī nav ētiski pozitīvi vērtējams, jo mūsu valsts politiķi gluži kā izdabātāja lielvalstij izsaka savu atbalstu ASV rīcības plānam. Un te paceļas jautājums par Latvijas rīcības pareizību, viennozīmīgi izsakot savu nostāju, pareizāk sakot vienkārši “pielienot” ASV, drošības apstākļu vadīti, kas šajā gadījumā ir arī Latvijas mērķis.
Izvērtējot Latvijas politiķu darbību un to, cik lielu labumu tā ir nesusi Latvijas sabiedrībai, var teikt ka tā ir visnotaļ bijusi savtīga rīcība. Jo acīmredzams pierādījums tam, ka sabiedrība ir tikai rīks savu mērķu īstenošanai, ir dārgās mašīnas, lepnās savrupmājas un citi labas dzīves elementi, kas patiesībā ir lielākoties tikai politiķiem un tiem biznesa cilvēkiem, kas ļoti lielā mērā saistīti ar politiku. Tiešs atspoguļojums iepriekš apgalvotajam ir mazāk vai vairāk masu mēdiji. Līdz ar to jāizdara viens secinājums – Latvijā jau ilgāku laika posmu un uz šo laiku nav bijis ievērots tāds “vārdu savienojums”- politiskā ētika.