Ievads
Prezidents Kārlis Ulmanis bija septembra cilvēks. Viņa mūžs sākās Latvijā 1877. gada 4. septembrī un beidzās Turkmēnijas tuksnesī 1942. gada 20. septembrī.
Kārli Ulmani vērtē dažādi. Viņš ir mīlēts un nīsts, slavēts un pelts.
Ulmanis bija pati galvenā, pati nozīmīgākā persona Latvijas neatkarības izcīnīšanā 1918. – 1920. gadā. Viņš bija pirmais neatkarīgās Latvijas Ministru prezidents.
Kārlim Ulmanim pārmet 1934. gada 15. maija apvērsumu un autoritārā režīma nodibināšanu. Ulmaņa kļūda bija tā, ka viņš nedeva jaunu Satversmi un nerīkoja tautas nobalsošanu. Taču nevar noliegt, ka Ulmaņa valdīšanas seši gadi bija efektīvs posms Latvijas vēsturē. Šos gadus iezīmē lieli panākumi lauksaimniecībā, celtniecībā, kultūrā. Tie ir bijuši un paliks Latvijas ziedu laiki.
Kārlim Ulmanim pārmet to, ka 1940. gadā viņš nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai. Bet vai militārā pretestība nebūtu bijusi līdzvērtīga pašnāvībai?
Prezidentam bija iespēja 1940. gada jūnijā atstāt Latviju. Taču viņš atbildēja: „Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās labajās dienās, bet pametis to visgrūtākā likteņa stundā …”
Katram cilvēkam ir savas īpašības, savas vājības. Tās paliek laikmetam, laikabiedriem, bet mūžībai paliek personība kopumā. Latvijas vēstures svaru kausus sverot, Ulmaņa svaru kauss ir viens no vissmagākajiem. Mūsdienu latviešu paaudzes uztverē Ulmanis ir latviskās Latvijas simbols.
( Pēc J. Stradiņa)
Kārļa Ulmaņa jaunības gadi
K. Ulmanis dzimis 1877. g. 4. septembrī Bērzes (agrāk Udzes) pagasta Pikšu mājās. Viņa tēvs Indriķis Ulmanis vienlaikus ar zemnieku saimniecības vadīšanu nodarbojās arī ar mājlopu tirdzniecību, kas īsā laikā ģimenei nodrošināja turīgu dzīvi. Māte Lizete Ulmane, dzimusi Līnberģe, audzināja trīs dēlus, no kuriem Kārlis bija jaunākais. Skolas gaitas K. Ulmanis uzsāka 9 gadu vecumā Bērzmuižas pagastskolā, pēc tam turpināja mācības Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā un Jelgavas reālskolā, ko absolvēja 1896. gadā.
19. – 20. gs. mija Latvijas laukos iezīmējās ar saimnieciskās dzīves aktivizēšanos, ražošanas paplašināšanos. Aktualizējās vajadzība pēc jaunām, modernām metodēm, lai panāktu straujāku saimniecisko augšupeju. To saprata arī K. Ulmanis un nolēma apgūt kādas lauksaimniecības nozares pamatus. Tādēļ viņš devās uz Austrumprūsiju, kur Tapiavas miestā (tagad – Gvardeiska, Kaļiņingradas apgabalā) 1897. g. beidza piensaimniecības kursus. Atgriezies Latvijā, viņš darbojās sava brāļa Indriķa saimniecībā, tajā pašā laikā popularizēdams savas jauniegūtās zināšanas. 1899. g. decembrī Ulmani uzaicināja referēt Rīgas Latviešu biedrības organizētajā lauksaimniecības kongresā. Tā bija viņa pirmā uzstāšanās tik plašas auditorijas priekšā un atstāja uz klausītājiem ļoti labu iespaidu, jo viņš demonstrēja ne tikai pārliecinošas zināšanas, bet arī izcilas runātāja dotības, kam vēlākajā politiķa karjerā bija svarīga nozīme. Dzīvodams dzimtajās Pikšu mājās, Ulmanis centās savas teorētiskās zināšanas īstenot praksē un vienlaikus turpināja izglītoties pašmācības ceļā, studēdams pieejamo literatūru par lauksaimniecību. 1902. g. K. Ulmanis piedalījās piensaimniecības kursu organizēšanā Bērzmuižā, kur pats lasīja vairākas lekcijas, vienlaikus arvien plašāk izvērsdams savu darbību progresīvu saimniekošanas metožu propagandēšanā, arī ārpus šo kursu ietvariem.
1902. g. oktobrī K. Ulmanis iestājās Cīrihes politehnikumā, kur mācījās vienu akadēmisko gadu, gūdams ļoti labas sekmes. 1903. g. rudenī viņš turpināja studijas Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtā, kuru beidza 1905. gadā. Mācību laikā Ulmanis regulāri sūtīja savus rakstus uz Latviju žurnālam „Lauksaimnieks”, kurā viņš darbojās kā līdzstrādnieks.
Pēc atgriešanās dzimtenē K. Ulmanis apmetās Valmierā un strādāja par Kauguru Lauksaimniecības biedrības instruktoru, vienlaikus būdams žurnāla „Lauksaimnieks” līdzredaktors. Šis laiks Latvijā bija nozīmīgs ar revolūcijas uzplūdiem. K. Ulmanis, būdams sabiedriski aktīvs cilvēks un aizrautīgs progresīvās lauksaimniecības ideju nesējs, labi izjuta sociāli politiskās pretrunas, kas bremzēja ekonomisko attīstību, tādēļ revolucionāros procesus viņš uzņēma ar simpātijām un izpratni. Žurnālā „Lauksaimnieks” 22. numurā viņš ievietoja savu rakstu „Pēdējo dienu notikumi”, kurā, pauzdams sašutumu par soda ekspedīcijas nežēlību, izteica cerību, ka tauta ar savām taisnīgajām prasībām uzvarēs. Šāda nostāja nevarēja palikt neievērota, un 1905. g. 21. decembrī Ulmani arestēja un nosūtīja uz Pleskavas izmeklēšanas cietumu, kur viņš pavadīja apmēram pusgadu.
Pēc atbrīvošanas K. Ulmanis devās uz sava brāļa Indriķa saimniecību. Tomēr pastāvēja jauni apcietināšanas draudi, tādēļ jau pēc dažiem mēnešiem viņš emigrēja uz Vāciju, kur apmetās Annabergas pilsētiņā un strādāja par pasniedzēju vietējā lauksaimniecības skolā. Vienlaikus viņš pašmācības ceļā apguva angļu valodu, jo bija nolēmis turpināt savu lauksaimniecisko izglītību ASV. 1907. g. viņš devās ceļā un jau pēc diviem gadiem beidza Nebraskas Universitātes Lauksaimniecības institūtu Linkolnā, kur pēc tam kādu laiku lasīja lekcijas. Tā kā Ulmanim allaž bija vēlēšanās savas teorētiskās zināšanas likt lietā, viņš arī savā Amerikas dzīves posmā rosīgi darbojās reālā saimniekošanas laukā.
1913. g. Krievijas cars izsludināja amnestiju 1905. g. revolūcijas dalībniekiem. Tas deva iespēju Ulmanim atgriezties dzimtenē. Viņš apmetās Valmierā un braukāja uz dažādiem Latvijas novadiem, uzstādamies ar priekšlasījumiem par lauksaimniecības problēmām. Ulmanis darbojās arī publicistikā, kļūdams par žurnāla „Zeme” redaktoru.
1914. gadā sākās 1. Pasaules karš, kas radikāli ietekmēja tālāko Latvijas likteni. Šajā laikā Eiropas sabiedrībā kļuva populāra doma par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Latvieši, būdami gadsimtiem ilgi svešzemnieku pakļautībā, cerēja ar Krievijas atbalstu atbrīvoties no vācu kundzības un kara rezultātā vismaz iegūt autonomiju. Karam sākoties K. Ulmanis pārgāja strādāt uz Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrību. Šeit viņam radās iespēja doties komandējumos uz Krieviju un iepazīt turienes lauksaimniecības atšķirīgās metodes. 1915. g. vasarā, kad vācieši ieņēma Kurzemi, sākās vietējo iedzīvotāju traģiskās bēgļu gaitas. Latviešu sabiedrība izprata situācijas dramatismu un redzēja krievu administrācijas ierēdņu vienaldzību pret notiekošo, tādēļ centās pati rast iespēju maksimāli sniegt palīdzību kara postā ierautajiem tautas brāļiem. Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība bija viena no pirmajām un aktīvākajām šī darba veicējām. Ulmanis strādāja bēgļu mājlopu rekvizīcijas komisijā Suntažos ar mērķi darīt visu iespējamo, lai sugas lopi netiktu izvesti no Latvijas un tādējādi kara rezultātā netiktu iznīcināta šejienes lopkopība. Rekvizīcijas komisijai beidzot darbu, Ulmanis sāka strādāt Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā, kur tika ievēlēts šīs organizācijas valdē.
Kārlis Ulmanis – ministru prezidents
1917. g. februāra revolūcijas laikā K. Ulmanis atradās Valkā. Vētrainie politiskie notikumi ierāva arī viņu savā straumē. Pēc kādas uzstāšanās par latviešu nākamajiem uzdevumiem 25. martā viņu ievēlēja Vidzemes pagaidu zemes padomē, un jau 19. aprīlī šī padome izvirzīja viņu par Vidzemes vicekomisāru. 1917. g. martā Ulmanis ierosināja dibināt politisku partiju – Latviešu Zemnieku savienību – un sāka darboties tās organizēšanā. Kā topošās partijas pamatkodolu viņš izmantoja Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrību, kurā bija apvienotas plašas lauku sabiedrības aprindas. Līdz ar to jaunajai partijai bija uzreiz atbalsts un stabila aizmugure. Partijas dibināšanas kongress sanāca 1917. g. 12. maijā Valkā. Kaut gan Ulmanis slimības dēļ nevarēja ierasties, viņš tika ievēlēts par jaunās partijas priekšsēdi.
Pēc Rīgas krišanas vācu karaspēka rokās (1917. g. 3. septembrī) izveidojās patriotiski noskaņotu latviešu sabiedrisko darbinieku grupa, kas reprezentējās kā Demokrātiskais bliks un izteica prasību pēc Latvijas neatkarības. Tajā iestājās un aizrautīgi darbojās arī K. Ulmanis, enerģiski pretodamies vācu nodomiem pakļaut latviešus savai varai. Vēlāk šis bloks kopā ar Latvijas pagaidu nacionālo padomi piedalījās Tautas Padomes izveidošanā. Vienlaikus Ulmanis darbojās arī palīdzības komitejā okupētajai Vidzemei. No spējīga lauksaimnieka Ulmanis strauji un noteikti pārtapa politiskā darbiniekā, jo saprata, ka kara plosītajai dzimtenei nepieciešams patriotu aktīvs atbalsts.
Pirmais Pasaules karš tuvojās savam nobeigumam. 1918. g. 11. novembrī Vācija pieņēma Sabiedroto pamiera noteikumus. Tas radīja vēl nebijušus labvēlīgus priekšnoteikumus neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanai. 17. novembrī latviešu patriotiskie spēki izveidoja jaunu tautas pārstāvju organizāciju – Tautas Padomi, kas uzņēmās proklamēt brīvu Latvijas valsti. Par Tautas Padomes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Jāni Čaksti, bet par nākamās Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani. Nākošajā dienā, 1918. g. 18. novembrī plkst. 16.00 notika Latvijas valsts proklamēšanas akts.
Latvijas Pagaidu valdībai nācās sākt savu darbu ārkārtīgi grūtos apstākļos: nebija ne līdzekļu, ne savu bruņoto spēku. Lauksaimniecība un rūpniecība kara dēļ bija cietusi milzu zaudējumus. Iedzīvotāji, tikko pārdzīvojuši kara postu un apjukuši politisko noziegumu gūzmā, bija noguruši, un daudzi no viņiem zaudējuši jebkurus ideālus. Latvijas strādnieku un bezzemnieku vidū joprojām bija populāras lielinieku idejas, savukārt mantīgajās latviešu aprindās dominēja doma par vāciešu atbalstīšanu. Latvijas teritorijā atradās 8. vācu armija, kuras daļas pēc pamiera noslēgšanas strauji demoralizējās. Pirmajā Pagaidu valdības kabinetā Ulmanis bez premjera pienākumiem uzņēmās arī ārlietu, apgādības un zemkopības ministriju vadīšanu. Savu darbību viņš vērsa galvenokārt uz valsts atbrīvošanu un nostiprināšanu, draudošā bada novēršanu, agrārreformu un saimnieciskās dzīves atjaunošanu. Lai gūtu starptautisku atbalstu Latvijas atbrīvošanai, Ulmanis pats brauca uz ārzemēm nodibināt kontaktus. Tā viņš panāca militāru vienošanos ar Igauniju un noslēdza līgumu par valsts pirmo ārējo aizņēmumu karaspēka un iedzīvotāju apgādei. Šajā laikā viņš bija kļuvis par vadošo politisko figūru Latvijā. Viņa personība, darbs un pārliecība – viss bija veltīts Latvijas Republikas radīšanai. Jēdzieni „Latvija” un „Ulmanis” saplūda. Nekad, pat viskritiskākajos brīžos viņš nezaudēja ticību jaunajai valstij un prata to iedvest arī latviešu karavīros, kas, pašaizliedzīgi cīnīdamies pret Latvijas valsts ienaidniekiem, guva grūtas, bet nozīmīgas uzvaras un atbrīvoja savu zemi. Latvijas brīvības cīņas beidzās 1920. g. 11. augustā ar Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanu.
1921. gads iezīmējās ar sarežģījumiem ministru kabineta darbībā, ko izraisīja partiju un frakciju ķildas. 1921. g. 15. jūnijā Ulmanis nolika Ministru prezidenta pilnvaras un nodevās sabiedriskajam darbam un lauksaimniecības attīstīšanai.
Liels Ulmaņa nopelns bija Latvijas Kultūras fonda nodibināšana 20-to gadu sākumā. Tolaik tā bija vienīgā šāda veida organizācija pasaulē un tās izveide liecināja, ka, neskatoties uz savām pagaidām vēl šaurajām materiālajām iespējām, Latvijas valsts izprata garīgo vērtību attīstīšanas vitāli svarīgo lomu tautas nākotnē.
Ulmaņa izcilo vietu Latvijas politiskajā dzīvē raksturo fakts, ka, 18 reizes mainoties parlamentārajām valdībām, viņš septiņas reizes ieņēma Ministru prezidenta posteni un vairākkārt pildīja Ārlietu, Kara, Zemkopības un Apgādes ministra pienākumus.
1934. gada 15. maija K. Ulmaņa valsts apvērsums
Latvijas Republikas Satversme paredzēja plašu demokrātiju. Neviena partija Saeimas vēlēšanās neguva izšķirošu pārsvaru. Tāpēc partijai ar lielāko deputātu skaitu vienmēr bija jāvienojas ar citām partijām, lai iegūtu balsu vairākumu, pieņemot Saeimā jaunus likumus.
15 gadu laikā partiju politisko nesaskaņu dēļ Latvijā nomainījās 18 valdības. Šīs partiju savstarpējās cīņas, kā arī nelabvēlīgā ārpolitiskā situācija negarantēja valsts drošību. Bija nepieciešams grozīt Latvijas Satversmes atsevišķus pantus, lai nodrošinātu lielāko partiju deputātu pārsvaru Saeimā, – tas ļautu sastādīt stabilu valdību. Bet sociāldemokrāti un sīko partiju deputāti pretojās Satversmes grozījumiem, kurus ierosināja Zemnieku savienība.
Apvērsumu netieši sekmēja arī sociāldemokrātu darbība Saeimā. Viņi vienmēr bija skaitliski lielākā deputātu grupa visās četrās Saeimās (Saeimas frakcija), bet ļoti reti piedalījās valdību veidošanā, lai nebūtu atbildīgi par valdību neveiksmēm un nezaudētu savus vēlētājus. Tādēļ viņu frakcija lietišķas darbības vietā parasti nodarbojās tikai ar valdības kritizēšanu. Liela nozīme apvērsuma izraisīšanā bija arī otrās lielākās partijas – Zemnieku savienības popularitātes kritumā un tās līdera K. Ulmaņa bažām par ietekmes zaudēšanu, jo valdonīgais raksturs viņam traucēja iegūt Saeimas vairākuma uzticību gan Valsts Prezidenta amata iegūšanai, gan daudzās citās situācijās. Tautā bija neapmierinātība ar politiķu ķildām, bet tautas aktivitāte 4. Saeimas vēlēšanās liecināja, ka uzticība valsts iekārtai un Saeimai kopumā nebija zudusi.
Valsts apvērsums tika gatavots no februāra. Maijā par apvērsumu runāja pat Saeimā. Naktī no 15. uz 16. maiju ar aizsargu, policijas un armijas atbalstu tas tika izdarīts. Apcietināja daudzus Saeimas deputātus, daudzus sociāldemokrātus – pavisam 2000 cilvēku. Valstī tika izsludināts kara stāvoklis, aizliegta politisko partiju darbība. Nedarbojās Saeima. K. Ulmanis 18. maijā runā uzsvēra, ka „lauzts vecais naida un nesaticības gars, kas draudēja iznīcināt latvju tautas veselīgās attīstības pamatus un pazudināt visas neatkarības cīņas sasniegumus”.
K. Ulmanis kļuva par Tautas Vadoni, runāja tautas vārdā, bet faktiski valdīja viens. 1936. gada 11. aprīlī beidzās Valsts Prezidenta Alberta Kvieša prezidenta termiņš (bija pagājuši 3 gadi). K. Ulmanis paziņoja, ka viņš pildīs arī Valsts Prezidenta pienākumus. Ulmanis bija sastādījis jaunu valdību, kura darbojās līdz pat LR okupācijai, bet valdības sastāvs bieži tika „uzlabots”.
Tā arī Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, demokrātiskās varas vietā izveidojās autoritāra, viena cilvēka vara.
Faktiski valstī tika ieviests ārkārtējais stāvoklis. Ulmaņa valdība solīja, ka to saglabās tikai tik ilgi, kamēr izmainīs Satversmi. Diemžēl ārkārtējais stāvoklis netika atcelts līdz pat 1940. gadam.
Otrā Pasaules kara sākums
30 – to gadu beigās starptautiskā situācija kļuva arvien sarežģītāka. Bija nobriedusi politiskā spriedze lielvalstu starpā, ko radīja to cīņa par ietekmes sfēru paplašināšanu. 1939. g. 23. augustā Maskavā tika noslēgts Ribentropa – Molotova pakts, kura slepenajos protokolos Vācijas un PSRS totalitārie režīmi vienojās par Eiropas pārdalīšanu, paredzot Baltijas valstis iekļaut PSRS ietekmes zonā. 1939. g. 1. septembrī Vācija uzsāka Otro Pasaules karu. Ulmaņa valdība cerēja saglabāt valsts neitralitāti, tomēr 1939. g. 5. oktobrī diplomātiskā spiediena rezultātā parakstīja līgumu ar PSRS par krievu kara bāzu izveidi Latvijas teritorijā.
1940. g. jūnijā visās Baltijas valstīs, pēc vienota scenārija inscenējot sociālistisko revolūciju, sākās PSRS okupācija. Latvijā krievu tanku kolonnas iebrauca 17. jūnija agrā rītā. Ulmanis saprata, ka pretošanās milzīgajam pārspēkam ir bezcerīga, tādēļ 17. jūnija vēlā vakarā pēdējo reizi vērsās pie tautas ar radiorunu, kurā viņš paziņoja par valdības atkāpšanos un aicināja iedzīvotājus saglabāt mieru, uzsvērdams, ka PSRS karaspēks ienācis ar valdības piekrišanu. Ulmaņa pieredze no Pirmā Pasaules kara gadiem bija radījusi viņā pārliecību, ka tautas dzīvā spēka zaudējumi, ja tā paliek savā zemē, lai arī cik smagas vētras to plosītu, ir mazāki. Tādēļ arī šoreiz viņš aicināja katru palikt savā vietā. Tauta, Ulmaņa runu noklausoties, bija apmulsusi un izmisusi. Vieglāk būtu bijis saprast aicinājumu uzsākt bruņotu, kaut arī bezcerīgu, pretošanos iebrucējiem. Arī Lietuva un Igaunija padevās bez cīņas padomju agresijai. Tas deva iespēju valstij – okupētājai veiksmīgi nospēlēt sociālistiskās revolūcijas farsu Baltijā, lai nomaskētu šo valstu vardarbīgo aneksiju pasaules sabiedriskajai domai.
Vēl veselu mēnesi pēc PSRS iebrukuma sākuma Kārlis Ulmanis it kā bija savā amatā, taču reāli ietekmēt situāciju viņš vairs nevarēja. To kontrolēja PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks A. Višinskis un PSRS sūtnis Latvijā V. Derevjanskis, kuri, pildot Maskavas uzdevumu, izraudzījās kandidātus kolaboracionistu valdībai. Ulmanim bija jānodod Valsts Prezidenta pilnvaras A. Kirhenšteinam 21. jūlijā. Viņš apzinājās, ka pēc tam vairs nebūtu vēlama viņa palikšana Latvijā, tādēļ padomju pusei izteica vēlēšanos emigrēt uz Šveici. PSRS pārstāvji necēla iebildumus un apsolīja Ulmanim izdot ārzemju pasi. Taču uz Maskavu tika nosūtīta šifrogramma, kurā bija detalizēti izklāstīts plāns Ulmaņa deportācijai uz PSRS. 22. jūlijā Ulmanis saņēma ārzemju pasi, bet tūlīt pēc tam pie viņa ieradās Kirhenšteins. Pildīdams padomju emisāra prasības, viņš Ulmanim paziņoja, ka tauta it kā esot sašutusi par Prezidenta nodomu pamest Latviju, tādēļ Ulmaņa ārzemju pase esot jāanulē. Drīz pēc tam Rīgas pilī ieradās PSRS sūtnis Derevjanskis, kurš Staļina vārdā piedāvāja bijušajam Prezidentam iespēju izceļot uz Šveici caur Padomju Savienību. Ārzemju pasi viņš saņemšot uz Latvijas – PSRS robežas. Ulmanis noticēja šiem meliem. Tajā pašā dienā padomju sūtniecības pārstāvji viņu aizveda uz staciju un tālāk ar vilcienu uz Maskavu. Tādā veidā ar krāpšanu PSRS īstenoja vardarbīgu, rupju patvaļu pret Latvijas Prezidentu. Kādu laiku Ulmanis atradās Piemaskavā, bet 1940. g. augustā tika pārvests uz Vorošilovsku (tagad Savropole) Ziemeļkaukāzā, kur viņš dzīvoja nemitīgā čekistu uzraudzībā. Tomēr arī šeit iespēju robežās viņš centās sekot notikumiem Latvijā, uzturēja saraksti ar palicējiem dzimtenē. Viņš saņēma no Latvijas avīzes un grāmatas, strādāja pie melnraksta par Latvijas iekšējo politiku un ārpolitiku 1918. – 1919. g.. pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā Ulmani 1941. g. 4. jūlijā arestēja, inkriminējot viņam kontrrevolucionāru darbību pret starptautisko komunistisko kustību. Saglabājušās Ulmaņa rakstītās liecības, kurās viņš necentās noliegt savu agrāko darbību, bet pierādīja, ka tajā nav nekā noziedzīga. Izmeklēšana ieilga, jo nevarēja sameklēt faktus, kas pierādītu apsūdzētā vainu. Ilgstoši atrodoties cietumā, Ulmaņa veselības stāvoklis jūtami pasliktinājās. 1940. g. augustā, vācu karaspēkam pienākot pie Vorošilovskas, ieslodzītie tika steidzami evakuēti, viņu vidū arī Ulmanis. Viņa veselība jau bija stipri iedragāta, un steidzīgā evakuācija, ņemot vērā lielo karstumu, ūdens trūkumu un necilvēcīgo attieksmi pret ieslodzītajiem, sagādāja viņam atkal jaunus pārdzīvojumus un mokas. 1942. g. 8. septembrī viņš nonāca Krasnovodskas cietumā, kur 20. septembrī plkst. 16.10 nomira 65 gadu vecumā.
Tomēr fiziskā nāve nespēja izdzēst dziļās pēdas, ko šis cilvēks atstāja Latvijas vēsturē. Savulaik Ulmanis apzinājās, ka Latvijai nav reālu iespēju pretoties lielvalstu agresijai. Tādēļ par savas darbības pamatmērķi viņš izvirzīja tautas dzīves līmeņa celšanu un latviskā gara stiprināšanu, jo tikai tas, viņaprāt, varēja dot tautai spēku atdzimšanai.
PSRS Ordžonikidzes apgabala Iekšlietu Tautas komisariāta pārvaldes lēmums par apsūdzības uzrādīšanu Kārlim Ulmanim.
[1941. gada 17. jūlijā, Vorošilovskā
______________________________________________________________
Apstiprinu
Ordžonikidzes novada
IeTKP priekšnieks
Valsts drošības dienesta
majors Pankovs
Lēmums
par saukšanu pie atbildības kā apsūdzēto
Es, Ordžonikidzes novada IeTKP Izmeklēšanas daļas priekšnieks Valsts drošības dienesta vec[ākais] leitnants Volkovs, izskatot pilsoņa Ulmaņa Kārļa Indriķa d. apsūdzības lietu Nr. 17210 un ņemot vērā, ka pilsoņa Ulmaņa K. I. izmeklēšanas fakti pietiekoši liecina, ka viņš, būdams daudzus gadus latviešu buržuāziskās partijas “Zemnieku savienība” līderis, balstoties uz minētās partijas bruņotajām vienībām (“Aizsargiem”), 1934. gada maijā Latvijā veica fašistisku apvērsumu un nodibināja valstī fašistisku diktatūru, aktivizēja teroristisku darbību pret Latvijas darbaļaudīm un pirmām kārtām pret strādnieku šķiras avangardu – Komunistisko partiju. Būdams komunistiskās sistēmas idejisks pretinieks un atrodoties fašistiskā režīma priekšgalā Latvijā, vienā blokā ar citu fašistisko kapitālistisko valstu vadošajām pretpadomju aprindām, piekopa naidīgu darbību pret PSRS. Kā fašistiskās partijas līderis un Latvijas kontrrevolucionārās valdības galva, vadīja naidīgu un izlūkošanas darbību pret PSRS ar oficiālu valdības iestāžu starpniecību, tāpat arī veicinot tādai pašai darbībai skaita ziņā lielās krievu baltemigrantu kontrrevolucionāri monarhistiskās organizācijas, kuras legāli funkcionēja Latvijas teritorijā.
Pamatojoties uz K[rimināl] p[rocesuālā] k[odeksa] 128. un 129. p[antu],
nolēmu:
saukt Ulmani Kārli Indriķa d. pie atbildības kā apsūdzēto, izvirzot viņam apsūdzību pēc K[rimināl] k[odeksa] 58. p[anta] 4. p[unkta], par ko viņam paziņot un ar šī lēmuma kopiju darīt zināmu to prokuroram.
IeTKP izmeklēšanas daļas priekšnieks
valsts drošības dienesta vec[ākais] leitnants
Volkovs
Dotais lēmums man paziņots 1941. g. 17. jūlijā.
Ulmanis K. I.
Secinājumi
Kārlis Ulmanis ir viena no ievērojamākām personām Latvijas vēsturē. Uzskatu, ka viņš ir daudz paveicis Latvijas labā, tādēļ mans referāts ir tieši par viņu.
1936. g. Ministru prezidenta un Valsts Prezidenta amats tiek apvienots – to izpilda K. Ulmanis. Latvijā K. Ulmaņa valdīšanas laikā pastāv diktatūra. K. Ulmanis veic pārmaiņas ārpolitikā, iekšpolitikā, kultūras un izglītības jomā u. c..
Prezidents K. Ulmanis bija tautas mīlēts un godāts. Viņam bija plaša propaganda. Cilvēki no laikrakstiem un žurnāliem varēja lasīt, cik labs ir prezidents. Labu iespaidu radīja arī tas, ka K. Ulmanis runāja no sirds nevis nolasīja no iepriekš sagatavotas lapiņas.
K. Ulmanis centās panākt Latvijas valsts latviskošanu. Viņš panāca to, ka tika noteikti ierobežojumi cittautiešu uzņemšanai augstskolās, mazākumtautību skolu autonomijas likvidēšanu. 1935. g. tika izdots likums par latviešu valodas lietošanas paplašinājumu. Tika latviskoti ielu nosaukumi un daudzi cilvēki latviskoja savus uzvārdus.
Vidusskolā es vēsturi mācījos padziļināti. Mana vēstures skolotāja ļoti plaši stāstīja par „Ulmaņlaikiem”, tādēļ tieši šis laika posms Latvijas vēsturē manā atmiņā ir iespiedies vislabāk. Izmantotajā literatūrā ir arī manas vidusskolas laika vēstures skolotājas dalītie materiāli.
Taču objektīvu informāciju par konkrētu vēstures laika posmu var uzzināt tikai no vēstures avotiem, jo vēstures literatūras – vēstures grāmatu ir daudz un katrai grāmatai ir savs autors ar savu viedokli un uzskatiem, kas nedod iespēju gūt objektīvu informāciju, bet gan tikai autora subjektīvo viedokli.