Valsts konstitūcija

Ievads

Īss darba raksturojums – Jebkurai valstij piemīt trīs pamatelementi, tie ir, noteikta teritorija, tās iedzīvotāji un vara, kas pastāv valstī. Bez tā katra valsts ir atšķirīga ar savām funkcijām, valsts formu, konstitucionālajām tiesībām, ar valdīšanas formu un daudz, ko citu.

Esošā stāvokļa analīze un kritika – Katrai valstij ir sava vēsture, savs valsts tapšanas posms, attīstība, bet nemainīga vērtība ir sabiedrības organizācijas forma, kas pastāv, ir saglabājusies un spējusi pilnveidoties.

Temata aktualitātes pamatojums – Būtiski, lai sabiedrība pieņemtu valsti, tās darbojošos valsts pārstāvjus, institūcijas un pi

i
ienākumus pret valsti. Labas attiecības starp valsti un tās iedzīvotājiem ir labs pamats tam, lai valsts būtu demokrātiska un spētu veiksmīgi attīstīties.

Pētāmais objekts, pētījuma priekšmets – Dažādu valstu būtība, to izpildvara, likumdošanas vara, valsts iekārta, valsts galva.

Darba mērķa formulējums – Tiek apskatīta dažādu valstu konstitūcija, darbojošos pārstāvju loma valstī.

Darba mērķa sasniegšanai veicamo uzdevumu formulējums – Apskatot šīs valstis, saskatīt atšķirības un līdzības, salīdzināt ar Latviju.

Pētīšanas metožu un paņēmienu raksturojums – Ar valsts iekārtas palīdzību, likumdošanas varu, izpildvaru, kas pastāv katrā valstī saskatīt atšķirības un lī

ī
īdzības.

Novitāte – Nesaskatu to.

Darba struktūras īss apraksts – Apskatot šo valstu iekārtu, pārstāvjus, izriet katras valsts būtība, īpatnības un specifika, arī līdzība.

1. Lietuvas konstitucionālās tiesības

Lietuva ir valsts A-Eiropā. PSRS sastāvā tā atradās no 1940.-1991. gadam, taču demokrātiski pārveidojumi valstī sākās jau 1988. gadā. 1990. gada 11. martā Li

i
ietuva deklarēja valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Lietuvas konstitūcija tika pieņemta tautas referendumā 1992. gada 25. oktobrī. Saskaņā ar spēkā esošo Konstitūciju, Lietuva ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnās varas avots un nesējs ir Lietuvas tauta, kas savu varu īsteno vai nu tieši, piedaloties referendumā vai vēlēšanās, vai arī netieši – ar demokrātiskā ceļā vēlētu tautas pārstāvju starpniecību. Konstitūcija nosaka, ka valsts dzīves svarīgākie jautājumi tiek risināti referenduma ceļā.

1.1 Lietuvas Seims

Likumā noteiktajos gadījumos referendumu nozīmē Seims. Tas tiek nozīmēts arī gadījumā, ja to pieprasa ne mazāk kā 300 000 balsstiesīgie Lietuvas pilsoņi. Seims Lietuvā realizē likumdošanas varu. Lietuvas Parlaments ir vienpalātas Parlaments. Salīdzinot ar Latviju, tad Latvijā parlaments, arī ir vienpalātas. Deputāti tiek ievēlēti vispārīgās, tiešās, vienlīdzīgās un aizklātās vēlēšanās uz 4 gadiem. Par Seima locekli var ti

i
ikt ievēlēts Lietuvas Republikas pilsonis, kurš nav saistīts ar pienākumu vai zvērestu kādā no ārvalstīm, pastāvīgi dzīvo Lietuvā un uz vēlēšanu dienu ir sasniedzis 25 gadu vecumu.¹ Lietuvas Seims realizē sekojošas pilnvaras: realizē likumdošanas funkciju; apspriež un pieņem Konstitūcijas grozījumus; pieņem lēmumu attiecībā uz referenduma rīkošanu; izskata premjera iesniegto un sastādīto valdības programmu, pieņem lēmumu attiecībā uz tās apstiprināšanu; uzrauga valdības darbību ieceļ Konstitucionālās tiesas un Augstākās tiesas tiesnešus un šo tiesu priekšsēdētājus; nosaka valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu u.c.

__________________________________________________________

¹ Окунъкова, Л. Конституции зарубежних стран. Том 3. Москва: Норма, 2001. – 341. стр.

Likumdošanu realizē : Seima lo

o
ocekļi, Valsts Prezidents, Valdība

Likums uzskatāms par pieņemtu, ja par to nobalsojis klātesošo deputātu vairākums. Likums stājas spēkā pēc tam, kad to parakstījis un oficiāli izsludinājis Valsts Prezidents.

1.2. Valsts prezidents

Lietuvas prezidents ir Lietuvas Republikas galva. Par prezidentu var tikt ievēlēts Lietuvas Republikas pilsonis, kurš sasniedzis 40 gadu vecumu, vismaz pēdējos 3 gadus pirms prezidenta vēlēšanām dzīvo Lietuvā un var tikt ievēlēts Seimā. Arī Latvijas prezidenta kandidātam jābūt sasniegušam 40 gadu vecumu un jābūt pilntiesīgam Latvijas pilsonim. Par prezidenta kandidātu var reģistrēties Lietuvas pilsonis, kurš atbilst šīm prasībām un ir savācis ne mazāk kā 20 000 vēlētāju parakstus. Prezidenta kandidātu skaits netiek ierobežots.

Lietuvas prezidentu ievēl Lietuvas tauta – visi balsstiesīgie Lietuvas Republikas pilsoņi – uz 5 gadiem vispārīgās, tiešās, vienlīdzīgās un aizklātās vēlēšanās. Lietuvas Republikas prezidents savu pilnvaru ietvaros realizē sekojošas funkcijas: kopīgi ar valdību īsteno valsts iekšpolitiku, lemj svarīgākos iekšpolitikas jautājumus; paraksta starptautiskos līgumus un iesniedz tos Seimam ratifikācijai; ar Seima piekrišanu ieceļ un atceļ Premjerministru, uzdod premjeram sastādīt valdību; gadījumā, ja valsti apdraud ārējs ienaidnieks, lemj par bruņotiem aizsardzības pasākumiem, kara stāvokļa ieviešanu, mobilizāciju, par ko ziņo tuvākajā Seima sēdē apstiprinājuma saņemšanai; uzstājas Seimā ar ziņojumiem par stāvokli valstī u.c.

1.3. Valdība

Valdība Lietuvā realizē izpildvaru. Tās sastāvā ietilpst Premjerministrs un ministri. Premjeru ar Seima piekrišanu ieceļ un atceļ no amata Valsts Prezidents. Arī Ministrus pēc premjera priekšlikuma ieceļ un atceļ no amata Valsts Prezidents. Valdība uzsāk savu darbu pēc Seima izteiktās uzticības saņemšanas. Valdībai jāatkāpjas, ja Seims tai izteicis neuzticību, taču, ja Prezidents nepiekrīt valdības demisijai, viņš var atlaist Seimu pirms tās pilnvaru notecēšanas termiņa. Lietuvas Republikas valdības savu pilnvaru ietvaros realizē sekojošas funkcijas: nodrošina Saeima pieņemto likumu realizāciju dzīvē; koordinē ministriju darbību; sagatavo valsts budžeta projektu, iesniedz to Seimam, iesniedz Seimam arī pārskatu par budžeta izpildi; sagatavo un iesniedz Seimam izskatīšanai likumprojektus u.c. Lietuvas valdība par savu darbību Seima priekšā nes solidāru atbildību. Ja Seims to pieprasa, valdībai vai atsevišķiem tās ministriem ir jāatskaitās Seimam par savu darbību.

1.4. Vietējā pašpārvalde un pārvalde

Saskaņā ar Konstitūciju visām Lietuvas teritoriāli administratīvajām teritorijām tiek garantētas tiesības uz pašpārvaldi. Vietējās pārvaldes locekļus ievēl administratīvās teritorijas iedzīvotāji – Lietuvas pilsoņi vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās uz 5 gadiem. Valsts vietējām pārvaldēm sniedz atbalstu un palīdzību, taču būtībā tās darbojas patstāvīgi. Pašpārvaldes arī sastāda un apstiprina savu budžetu. Pašpārvaldes un tās izpildu orgānu, kā arī amatpersonu izdotie akti, kas kaut kādā veidā aizskar pilsoņu un sabiedrisko organizāciju tiesības, var tikt apstrīdēti Lietuvas Republikas tiesās.

2. Igaunijas konstitucionālās tiesības

Igaunija ir valsts ZR-Eiropā. 50 gadus tā atradās PSRS okupācijas varā, taču 1987.gadā sākās masveida Igaunijas neatkarības atjaunošanas kustības. 1988.gada novembrī Igaunijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Igaunijas PSR suverenitāti, bet jau 1990. gada 8.maijā tika pasludināta Igaunijas neatkarība. Svarīgākie notikumi tūlīt pēc Igaunijas neatkarības pasludināšanas bija jaunas Konstitūcijas pieņemšana un pirmās neatkarīgās Igaunijas Parlamenta un Prezidenta vēlēšanas 1992.gada septembrī un oktobrī.

Igaunijas konstitūcija sastāv no preambulas, 15 nodaļām, un 168 pantiem. Konstitūcijā Igaunija raksturota kā patsāvīga, demokrātiska republika, patsāvīgums un neatkarība, kas ir tik ļoti nepieciešama un neatņemama sastāvdaļa.² Ir arī nobeiguma daļa, kur ietverti konstitūcijas grozījumi, Latvijas Satversmē šāda nobeiguma nav.

2.1.Valsts iekārta un valsts sapulce

Saskaņā ar Konstitūciju, Igaunija ir parlamentāra, neatkarīga un demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder Igaunijas tautai. Par cik, Igaunija tāpat, kā Latvija ir parlamentāra republika, valdību veido parlaments. Augstāko valsts varu tauta realizē tieši: piedaloties Valsts Sapulces vēlēšanās; piedaloties referendumā. Tiesības vēlēt un nodot balsi referendumā ir Igaunijas pilsoņiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, un kurus tiesa nav atzinusi par rīcībnespējīgiem.

Likumdošanas varu Igaunijā realizē vienpalātas parlaments Valsts Sapulce, kuras sastāvā ietilpst 101 – vispārīgās, vienlīdzīgās, proporcionālās, tiešās un aizklātās vēlēšanās ievēlēts deputāts. Deputāti tiek ievēlēti uz 4 gadiem. Valsts Sapulcē var tikt ievēlēts ikviens 21 gadu vecumu sasniegušais balsstiesīgais Igaunijas pilsonis.

Valsts Sapulce savu realizē sekojošas funkcijas: izdod likumus un nolikumus; lemj jautājumu par referenduma nozīmēšanu; ievēl Valsts prezidentu; pieņem valsts budžetu; pieņem lēmumu par neuzticības izteikšanu Valdībai, premjeram vai ministram; izsludina ārkārtas stāvokli u.c.

Valsts Sapulces likumdošanas akti tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu.

2.2. Igaunijas Republikas prezidents

Prezidents ir Igaunijas Republikas valsts galva. Prezidentu ievēlē Valsts Sapulce uz 5 gadiem. Tiesības izvirzīt prezidenta kandidātu ir 1/5 Valsts Sapulces locekļu. Par Valsts prezidentu var tikt ievēlēta persona, kas sasniegusi 40 gadu vecumu un ir Igaunijas pilsonis kopš dzimšanas. Republikas prezidents tiek ievēlēts aizklāti balsojot. Ievēlēts ir tas kandidāts, kurš ieguvis vairākumu no 2/3 Valsts Sapulces sastāva balsu – kvalificētā balsošana. Igaunijas Prezidenta pilnvaras ir sekojošas: pārstāv Igauniju starptautiskajās attiecībās; pēc valdības priekšlikuma ieceļ un atceļ Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus; izsludina kārtējās vai ārkārtas Parlamenta vēlēšanas; atklāj Valsts Sapulces pirmo sēdi; nosaka premjera amata kandidātu u.c.

Valsts prezidents var tikt saukts pie kriminālatbildības tikai pēc tieslietu kanclera priekšlikuma un ar Valsts Sapulces locekļu vairākuma piekrišanu.

2.3. Valdība un likumdošana

Izpildvaru Igaunijā realizē valdība. Valdība: īsteno valsts iekšējo un ārējo politiku; koordinē ministriju darbību; nodrošina likumu izpildi valstī; iesniedz Valsts Sapulcei likumprojektus; izstrādā valsts budžeta projektu un iesniedz to izskatīšanai Valsts Sapulcei; dibina attiecības ar citām valstīm u.c.

Igaunijas valdības sastāvā ietilpst premjerministrs un ministri. Premjera amata kandidātu nosaka Valsts prezidents. Valsts Sapulce atklāti balsojot pieņem lēmumu par premjera kandidātam piešķirtajām pilnvarām sastādīt valdību. Kad premjera kandidāts saņēmis no Parlamenta šādas pilnvaras, 7 dienu laikā viņš sastāda valdību, ko stāda priekšā Prezidentam, kurš savukārt 3 dienu laikā ieceļ valdību.

Likumdošanas iniciatīva pieder: Valsts Sapulces locekļiem; Valsts Sapulces frakcijām; Valsts Sapulces komisijām; Valdībai; Prezidentam – attiecībā uz jautājumiem par grozījumu izdarīšanu Konstitūcijā.

Valsts Sapulce jebkuru likumprojektu vai svarīgu valsts dzīves jautājumu var nodot tautas izlemšanai referendumā. Referendumā pieņemto likumu prezidents publicē nekavējoties. Referenduma lēmums valsts orgāniem ir obligāts. Kad likumprojekts pieņemts Valsts Sapulcē, tas tiek virzīts tālāk Prezidentam parakstīšanai un izsludināšanai. Ja Prezidents neatbalsta likumu, 14 dienu laikā viņš to kopā ar motivāciju un saviem priekšlikumiem atgriež atpakaļ parlamentā otrreizējai caurskatīšanai. Ja Parlaments atkal pieņem Prezidenta atgriezto likumu bez grozījumiem, tad Prezidents vai nu publicē likumu, vai nu vēršas Valsts Tiesā ar priekšlikumu atzīt likumu par antikonstitucionālu. Ja Valsts Tiesa atzīst likumu par konstitūcijai atbilstošu, Prezidentam likums ir jāpublicē.

2.4.Vietējā pašpārvalde

Igaunijas administratīvi-teritoriālais iedalījums ir sekojošs: Apriņķi, kas savukārt iedalās pagastos; 6 centrālās pakļautības pilsētās.

Vietējās Padomes pilsētās un apriņķos tiek vēlētas uz 3 gadiem. Padomju prerogatīva ir pārvalde uz vietām un nodokļu iekasēšana.

Vietējās pašpārvaldes padomes vēlēšanās ir tiesīgi piedalīties tikai attiecīgajā teritorijā dzīvojošās personas. Vietējām pašpārvaldēm ir savs budžets. Tās ir tiesīgas noteikt un iekasēt nodokļus, uzlikt nodevas un citus obligātos maksājumus. Vietējās pārvaldes ir tiesīgas kopīgi ar citām vietējām pārvaldēm izveidot kopīgas iestādes.

3. Vācijas konstitucionālās tiesības

Vācijas Federatīvā Republika ir valsts C-Eiropā, kas kopš 1990.gada 3.oktobra apvieno visas teritorijas, kuras pēc 2. pasaules kara tika sadalītas starp divām Vācijas valstīm, A – Vāciju jeb Vācijas Demokrātisko Republiku un R – Vāciju jeb Vācijas Federatīvo Republiku. Vācija, tāpat kā Spānijas, Latvijas konstitūcija pastāv kā viens vienots dokuments, kuru dēvē par kodificētu konstitūciju. Konstitūcija sastāv no 14 nodaļām, no preambulas. Svarīgāka nodaļa, pirmā, par cilvēku pamattiesībām, arī otrā, par federāciju un federācijas subjektu attiecībām. Vācijas preambulā teikts, ka apzinoties savu atbildību Dieva priekšā un cilvēku priekšā ar dvēselisku vēlmi kalpot pasaulei, kā vienlīdzīgi apvienotajā Eiropā, vācu tauta pieņēmusi spēku, savā pastāvošajā varā, īstu pamatlikumu.³ Vācijas valsts varas galvenais avots ir tauta, kas savu gribu realizē vai nu tieši, piemēram, piedaloties vēlēšanās un referendumā, vai nu arī netieši – ar velētu valsts pārvaldes orgānu starpniecību. Arī Latvijas Satversmē minēts, ka galvenais avots ir tauta.

Federācijas tiek veidotas pēc teritoriālā principa. Vācija sastāv no 16 federācijas subjektiem, starp tiem divas brīvpilsētas – Hamburga un Brēmene. Federālās zemes viena no otra atšķiras pēc: teritorijas, iedzīvotāju skaita, , ekonomiskās attīstības un labklājības līmeņa, vietējām tradīcijām, dialektiem u.c. pazīmēm. Federālajām zemēm jeb federācijas subjektiem ir piešķirts īpašs tiesiskais statuss – tām ir gan savas konstitūcijas, gan savi vietējās pārvaldes orgāni – parlamenti, un izpildorgāni. Taču neskatoties uz to federācijas subjekti netiek atzīti par suverenām valstīm. Suverēna ir federācija kopumā. Katrai Vācijas zemei, landtāgs – parlaments, arī valdība ar premjerministru priekšgalā. Tieši vienpalātu Landtāgi darbojas lielākajā daļā no Federācijas subjektiem. Divpalātu Landtāgs ir Bavārijā. Landtāgi pieņem likumdošanas aktus, veic to izpildes kontroli, uzrauga un kontrolē izpildvaras darbību, ievēl Ministru prezidentu.

_____________________________________________________________

² Окунъкова, Л. Конституции зарубежних стран. Том 1. Москва: Норма, 2001. – 580. стр.

3.1.Valsts varas orgāni

Valsts varas orgāni nodrošina teritoriālo vienotību Vācijas demokrātiskajā republikā, un tās valsts robežu neaizskaramību, iekļaujot gaisa telpas un valsts ūdeņus.³

Likumdošanas vara tiek piešķirta Vācijas divpalātu parlamentam, Bundestāgam, kas ir pirmā Vācijas palāta, kas pārstāv tautu, galvenais likumdevējs, un Bundesrāts, kas ir Vācijas palāta, kas pārstāv zemes. Bundestāgā – 496 deputāti, uz četriem gadiem.

Bundesrātā, 41 deputāts, pa 3 – 5 locekļiem no katras zemes. Bundestāgs sadarbojas ar Bundesrātu. Parlaments – divpalātu, to ievelē tauta tiešās, vispārējas aizklātās velēšanas.

Ja likumdošanas aktu ir iesniegusi Federālā valdība, tas pirmkārt ir iesniedzams Bundesrātā. Federālā valdība likumdošanas aktu var iesniegt izskatīšanai Bundestāgam. Bundestāgā izskatītais un pieņemtais likums nekavējoties tiek nodots izskatīšanai Bundesrātā. Ja Bundesrāts to pieņem, likums stājas spēkā. Bez Bundestāga ziņas Bundesrāts ir tiesīgs pieņemt likumdošanas aktus, ja Federālā valdība nosaka, ka tiem ir svarīga un steidzama nozīme valstī. Tas pierāda to, ka Bundestāgs nav vienkāršs birokrātisks valsts veidojums, bet gan parlamenta augšpalāta.

Federācijas valdība jeb Ministru kabinets sastāv no federālā kanclera un federālajiem ministriem. Valdība tiek dēvēta par federālo valdību, salīdzinot ar Latviju, tad Latvijā tā dēvēta par kabinetu. Valdības locekļiem ir jābūt deputātiem. Valdības galva pilda ari federālas zemes valsts galvas funkcijas.

Valdības sastāvā ietilpst: Federālais kanclers; Federālie ministri.

Izpildvara – federāla valdība, kuru vada federālais kanclers, kuru apstiprina Bundestāgs, tad arī var izveidot valdību, kura atbildīga parlamenta priekšā Valdības locekļi atbildīgi kanclera priekša, kuru ierosina federālais prezidents. Federālais kanclers ir izpildvaras galva. Izpildvaru realizē federālā valdība, valsts pārvaldē tai ir ļoti svarīga loma, taču īpašu stāvokli tajā neapšaubāmi ieņem tieši federālais kanclers.

_____________________________________________________________

³ Страшуна, Б. Германская демократическая республика. Москва: Прогрес. 1979. – 28. стр.

Federālo kancleru pēc federālā prezidenta ieteikuma ievēl Bundestāgs ar deputātu balsu vairākumu. Federālais kanclers: iesaka prezidentam federālo ministru amatu kandidātus; nosaka valsts iekšējās un ārējās politikas pamatvirzienus; apstiprina federālās valdības reglamentu, ko pieņem pati federālā valdība. Federālās valdības ministri katrs vada savu ministriju neatkarīgi. Ja rodas domstarpības starp atsevišķu nozaru ministriem, kurus nav iespējams savstarpēji atrisināt, šie jautājumi tiek izskatīti valdības sēdēs.

3.2. Vācijas valsts galva

Federālais prezidents ir Vācijas Federatīvās Republikas valsts galva. Viņu ievēl Federālā sapulce, kuras sastāvā ietilpst Bundestāga deputāti un līdzvērtīgs skaits federālo zemju parlamentu – Landtāgu locekļi. Par valsts prezidentu var tikt ievēlēts pilsonis, kurš sasniedzis 40 gadu vecumu.

Galvenie federālā prezidenta amata pienākumi un tiesības ir:

stādīt priekšā apstiprināšanai Bundestāgam federālā kanclera amata kandidātu; pēc kanclera priekšlikuma atlaist parlamenta apakšpalātu – Bundesrātu; iecelt un atlaist no amata federālos tiesnešus; apžēlošanas tiesības u.c.

Federālais prezidents pārstāv valsti starptautiskajās attiecībās, slēdz starptautiskos līgumus valsts vārdā, akreditē un pieņem diplomātiskos pārstāvjus.

3.3. Bundesrāts un Bundestāgs

Bundestāgs ievēl savu priekšsēdētāju, tā vietniekus un sekretārus. Tas izveido arī patstāvīgās komitejas, pieņem savu reglamentu. Bundestāga sēdes ir atklātas. Lēmumi tiek pieņemti ar klātesošo deputātu balsu vairākumu. Viena no galvenajām Bundestāga funkcijām ir likumu pieņemšana. Likumprojektus Bundestāgā var iesniegt: jebkurš deputāts; Bundesrāts; Federālā valdība. Likumprojekta apspriede notiek Bundestāga komitejās, komisijās un plenārsēdēs. Likumprojekta pieņemšanai ir nepieciešams vienkāršs balsu vairākums. Bundesrāta locekļi netiek ievēlēti vispārējās vēlēšanās, bet gan tos deleģē katras federālās zemes Parlaments. Katra federālā zeme Bundesrātā ieņem proporcionālu vietu skaitu, atkarībā no federālajā zemē dzīvojošo iedzīvotāju skaita, kas parasti ir 3-5 locekļi. Parasti Bundesrātu sasauc tā priekšsēdētājs, taču Bundesrats ir sasaucams vienmēr, kad to pieprasa ne mazāk kā 2 federālo zemju pārstāvji vai federālā valdība. Lēmumus Bundesrāts pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Tā sēdes ir atklātas. Bundesrāta pārstāvji vienlaicīgi nevar būt arī Bundestāga pārstāvji.

4. Francijas konstitucionālas tiesības

Pusprezidentāla republika, šo formu Francija pirmā ieviesa ar 1580. gada konstitūciju. Pusprezidentāla, tas nozīmē, ka apvienotas gan prezidentālas, gan parlamentāras sistēmas elementi. Latvija savukārt ir parlamentāra, kur valdību veido parlaments, un valsts galva un valdības galva ir dažādi amati un personas. Eiropā pirmā rakstīta konstitūcija radās Francijā, 1791. gadā Lielas franču revolūcijas laika. Dažās valstīs konstitūcija kodificēta vienoti, Latvijas Republikas Satversme, Igaunijas, arī Francijas konstitūcija – tās ir formālās konstitūcijas, kas izpaužas, ka pamatlikumam piešķirta noteikta, vienota forma. Francija konstitūcijā raksturota, kā neatkarīga, laicīga, demokrātiska, sociāla republika. Uzsvērta, ka suverenā vara pieder tautai, kas varu īsteno vai nu tieši – piedaloties vēlēšanās un referendumā, vai netieši – ar tautas pārstāvju starpniecību. Velēšanām jābūt vispārīgām, vienlīdzīgām, tiešām un aizklātām. Vēlēt ir tiesīgi visi pilngadību sasniegušie Francijas abu dzimumu balsstiesīgie pilsoņi.

Augstākais spēks ir likumiem. Augstākā spēka statusā konstitūcija. Organiskie likumu – tiem zemāks spēks, nekā konstitūcijai, bet augstāks par parastajiem likumiem. Organiskie likumi – tie ir velēšanu likumi, Ministru padomes likumi.

4.1. Valsts prezidents un parlaments

Valsts prezidents ir augstākā valsts amatpersona un izpildvaras galva Francijas Republikā. Francijas Republikas prezidentu ievēl tauta vispārīgās, tiešās, vienlīdzīgās un aizklātās vēlēšanās, uz 7 gadiem. Francijas prezidents realizē sekojošas pilnvaras: patstāvīgi ieceļ amatā premjerministru; pēc premjerministra ieteikuma ieceļ amatā ministrus; ir tiesīgs atlaist premjeru un ministrus; paraksta un izsludina likumus; ieceļ amatā visas augstākās valsts amatpersonas; Ir tiesīgs atlaist parlamenta apakšpalātu.

Valsts prezidents ar savu arbitrāžu nodrošina publisko varu funkcionēšanu un valsts varas pārmantojamību ( mantots tiek tronis pa vīriešu līniju ). Valsts prezidents ir teritoriālas vienības garants.

Parlaments ievelēts proporcionālas velēšanas, tas nozīme daudzmandātu velēšanu apgabalu veidošanu, kuros piedalās partiju saraksti, nevis individuālas personas. Francijas Parlamentam ir divpalātu struktūra un tas sastāv no: Nacionālās sapulces un Senāta. Nacionālās sapulces jeb apakšpalātas sastāvā ir 700 deputāti, kuri tiek ievelēti vispārējās vēlēšanās. Senāts ievelēts netiešā velēšanu ceļā, kur tos ievēl vēlētāju kolēģija no Francijas departamentiem uz laiku 9 gadi. Senāta sastāv tiek atjaunots ik pēc trīs gadiem. Par Nacionālās sapulces locekli (deputātu) var tikt ievēlēts balsstiesīgs Francijas pilsonis, kurš sasniedzis 23 gadu vecumu. Senātā var tikt ievēlēts balsstiesīgs Francijas pilsonis, kurš sasniedzis 35 gadu vecumu.

Galvenā Parlamenta funkcija ir likumdošanas tiesības. Katrā no palātām tiek izveidotas 6 pastāvīgās komitejas – pastāvīgās un speciālās, kuru pilnvaras ir diezgan plašas. Katram Parlamenta pārstāvim ir jāietilpst kādā no komitejām. Komiteju darbam brīvi piekļūt ir tiesības ministriem, taču citādi komiteju sēdes ir slēgtas.

Francijas Parlaments risina arī ekonomikas, kontroles, tiesu un iekšpolitikas jautājumus: pasludina karu; Nacionālā sapulce var izteikt neuzticību valdībai; Parlaments ir tiesīgs deleģēt likumdošanas iniciatīvu citiem valsts pārvaldes institūtiem Francijā; Francijas Parlamenta pārziņā ir neskaitāmi jautājumi, kas tiek uzdoti ministriem, uz kuriem tiem obligāti jāatbild; Iekšpolitikas jomā Parlaments var pieteikt karu, noteikt aplenkuma stāvokli valstī.

4.2. Francijas valdība

Līdzās Francijas prezidentam izpildvaru valstī realizē valdība – Ministru padome. Ministru padome – kas ir ministru padomes sanāksme, un ko vada Valsts prezidents; Ministru kabinets – kas ir ministru sanāksme, ko vada Ministru prezidents.

Valdība izdod likumus un atbild parlamenta priekša. Valdības izveidošanas kārtība var notikt sekojoši: valsts prezidents izvēlas kandidātu premjera amatam un ieceļ to Ministru Prezidenta amatā. Pēc Ministru Prezidenta ieteikuma Valsts Prezidents ieceļ arī pārējos valdības locekļus – ministrus.

Ministru prezidentam Francijā ir īpaša loma. Viņš ne tikai koordinē un vada ministru darbību, dod norādes svarīgāko tiesību aktu sastādīšanā, piem., budžeta sastādīšanā, bet arī ir atbildīgs par nacionālo aizsardzību. Valsts pārvaldes jomā viņš ir atbildīgs par pieņemto likumdošanas aktu izpildīšanu.

Ministru prezidents var sasaukt Parlamentu ārpus sesijām, viņam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības parlamentā, personīgi piedaloties likumprojektu izstrādē vai piedaloties Parlamenta komisiju vai palātu darbā. Viņš ir tiesīgs jebkurā laikā apmeklēt Parlamenta sēdes, sasaukt Parlamenta jauktās komisijas gadījumā, ja kāda likumprojekta izstrādē starp abām palātām nav vienprātības

5. Ķīnas konstitucionālās tiesības

Spēkā esošā Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcija tika pieņemta 1954.gadā. Saskaņā ar Konstitūciju Ķīna tika pasludināta tautas demokrātija un Ķīna atzīta par vienotu daudznacionālu valsti. Īpaši tiek izcelts, ka valdības pienākumos ietilpst likvidēt strādājošo ekspluatāciju un Ķīnas Komunistiskās partijas ietekmi uz sabiedrisko iekārtu valstī.

5.1. Likumdošanas vara un izpildvara

Augstākais likumdošanas orgāns Ķīnā ir Ķīnas tautas pārstāvju sapulce, kuras locekļus ievēl tautas pārstāvju sapulču provincēs locekļi uz laiku – 5 gadi. Ķīnas tautas pārstāvju sapulce savā pirmajā sesijā ieceļ valsts galvu – Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāju, kā arī apstiprina premjerministra amata kandidātu un Valsts padomes sastāvu. Sapulce arī izdara grozījumus Konstitūcijā, pieņem likumus, ieceļ un atbrīvo no amata Augstākās tautas tiesas un Augstākās tautas prokuratūras augstākās amatpersonas un ierēdņus, lemj kara un miera jautājumus, izskata un apstiprina valsts budžetu. Sapulce ievēl Pastāvīgo komiteju – tās sastāvā ir aptuveni 150 locekļu. Pastāvīgās komitejas galvenie uzdevumi un pienākumi ir sekojoši: likumu izskaidrošana; realizēt kontroli pār Valsts padomes darbību; realizēt kontroli pār Ķīnas tautas pārstāvju sapulces darbību starp sesijām.

Augstākais izpildu varas orgāns Ķīnā ir Valsts padome, kas galvenokārt realizē tādas funkcijas kā: uzstājas ar likumdošanas iniciatīvu Ķīnas tautas pārstāvju sapulcē; kontrolē ministriju darbību; izstrādā un realizē nacionālās ekonomikas attīstības plānu; kontrolē valsts budžeta izpildi; ir atbildīgs par iekšpolitiskajiem sakariem valstī.

Valsts padomes priekšgalā ir premjerministrs, kurš vada tās darbu. Premjeram palīdz vairāki viņa vietnieki un Valsts padomes locekļi.

Valsts padomes sēdes vada premjerministrs, tajās piedalās arī viņa vietnieki, valsts padomnieki un Valsts padomes sekretārs.

5.2.Tautas politiski konsultatīvā padome

Valsts pārvaldes struktūrā būtisku vietu ieņem Ķīnas tautas politiski konsultatīvā padome, kas: apspriež valsts politikas galvenos virzienus; īsteno Ķīnas Komunistiskās partijas darbību “demokrātisku uzraudzību”; uzrauga arī citu tautas pārstāvniecības orgānu darbību.

Šī uzraudzība tiek realizēta, iesniedzot savus priekšlikumus darbībai un arī iesniedzot kritiskas piezīmes. Tiesa gan, politiski konsultatīvās padomes viedoklim ir tikai rekomendējošs un nekādā gadījumā ne obligāts izpildei raksturs.

6. ASV konstitucionālās tiesības

Stabilākā konstitūcija ir ASV konstitūcija, kura ir spēkā samēra ilgi, līdz ar to arī papildināta tikusi daudzreiz. ASV ir federālā konstitūcija par cik tās sastāvā ir valstiski veidojumi. ASV konstitūcijas iedalījums ir pantos, tie ir 7, bet nav ne daļu, ne sadaļu. Ir arī nobeiguma daļa, kur salīdzinājumā ar Latvijas Satversmi, šāda nobeiguma nav. Lielākā daļa konstitūciju, tāpat arī ASV konstitūcija pieskaitāma pie tipiskas stingrās konstitūcijas, lai to grozītu ir jāpanāk divas trešdaļas palātu, senātu, lai konstitucionālais grozījums tiktu pieņemts. ASV konstitūcijai ir salīdzinoši daudzas priekšrocības: tā ir lakoniskākā konstitūcija pasaulē; tā ir pirmā konstitūcija, kas nostiprināja svarīgākos valsts iekārtas principus – pēc būtības tai līdzinājušās visas pārējās pasaules konstitūcijas; tajā nostiprināta konstitūcijas un likuma prioritāte; nostiprināts demokrātijas princips, saskaņā ar kuru ASV visi orgāni tie vēlēti. Iecelto orgānu ir ļoti maz, piemēram, pasta priekšnieks tiek ievēlēts vispārējās vēlēšanās. Arī policisti tiek ievēlēti – un tā tiešām atzīstama par īstu demokrātiju visās jomās; nostiprināts federālisma princips – ASV ir pirmā federācija tās klasiskajā izpratnē.

6.1. ASV federālisms

Federācija tika izveidota ar mērķi pastiprināt valsts pārvaldes mehānismu un nodrošināt valsts iekšējo stabilitāti. Sākotnēji ASV federācija sastāvēja no 13 štatiem, taču uz šodienu tās federācijā ir 50 štatu. ASV valsts teritorijas uzbūvē ir sekojoši federālisma uzbūves elementi: iedzīvotāji ir sadalīti pēc valsts teritoriālā iedalījuma principa – štatiem. Štats ir federācijas subjekts; federālo valsts pārvaldes orgānu pilnvaras nostiprina Konstitūcija; federācijas subjektiem ir savas konstitūcijas – balstoties uz tām štatos tiek izveidoti štatu likumdošanas un izpildvaras orgāni. Likumi tiek pieņemti Leģislatūrās; ASV Parlaments sastāv no 2 palātām – viena no tām – Senāts, pārstāv štatu intereses; Federācijas subjektiem ir sava likumu un tiesu sistēma;

Štatiem kā federācijas subjektiem nepiemīt valstiskas suverenitātes, tie nav tiesīgi izstāties no federācijas. Taču tajā pat laikā štatiem ir tiesības noteikt savu pilsonību. Katram no štatiem ir sava konstitūcija.

_____________________________________________________________

Apine, I. Ašmanis, M. Ievads Politikā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 171.lpp.

Katrs no štatiem iestājas draudzīgās attiecībās ar katru no tiem, lai palīdzēti viens otram cīnīties pret vardarbību, vai nu reliģijas dēļ, vai kādu augstāk stāvošu spēku dēļ, vai tirdzniecības vai citu iemeslu dēļ.

Tajā noteikta štatu pārvalde, vēlēšanu kārtība, vēlēšanu apgabalu izveidošana, vēlētāju cenzu noteikšana, veselības aizsardzības organizācija, izglītības jautājumi, sabiedriskās kārtības uzturēšana, ASV konstitūcijas labojumu apstiprināšana u.c. daudzas no štatu konstitūcijās ietvertajām normām nav ietvertas ASV konstitūcijā, taču jebkurā gadījumā federālie likumi attiecībā pret štatu likumiem ir primāri. Par štatu vadītājiem tiek iecelti gubernatori – tos ievēl štata iedzīvotāji tiešās proporcionālās vēlēšanās uz pilnvaru laiku no 2-4 gadiem. Gubernatori vada izpildvaras un pārvaldes orgānu darbību štatos – izdod konstitucionālus aktus štatiem, seko likumu izpildei, ieceļ un atceļ amatpersonas, kuras nav vēlētas, viņu vadībā tiek sastādīts štatu budžets u.c. Pakāpeniski laika gaitā gubernatoriem piešķirto pilnvaru loks paplašinās, kādēļ radās nepieciešamība pēc padomnieku kabinetu izveidošanas (36 štatos). Tas gubernatoru varu štatos nostiprina vēl vairāk.

6.2. Izpildvara

Izpildvara ASV ir piešķirta ASV Prezidentam. ASV Prezidents ir ASV valsts un valdības galva. Prezidenta tiešā pakļautībā atrodas viss valsts pārvaldes aparāts – ministri, kuriem viņš deleģējis dažas no savām pilnvarām un vairāku valsts iestāžu vadītāji. Valsts prezidents un tam pakļautais izpildvaras aparāts veido prezidentālo valsts pārvaldes sistēmu. ASV prezidents tiek ievēlēts netiešās vēlēšanās uz 4 gadiem. Arī Latvijā prezidents tiek ievēlēts uz 4 gadu ilgu termiņu. Vēlēšanas ir netiešas, jo, kad prezidenta kandidāti balotējas vēlēšanām, vēlētāji individuāli par viņiem nebalso. To veic vēlētāju deleģētas personas. Katrā štatā tiek sastādītas vēlēšanu listes ar kandidātu vārdiem. Kandidāts, kurš ieguvis lielāko balsu skaitu, iegūst visa štata vēlētāju balsis. ASV ir paredzēta arī vice – prezidenta ievēlēšana.

Par Valsts Prezidentu ASV var tikt ievēlēts ASV pilsonis, kurš sasniedzis 35 gadu vecumu un dzīvo ASV ne mazāk kā 14 gadus. Viena un tā pati persona var tikt ievēlēta par Prezidentu ne vairāk kā 2 termiņus pēc kārtas.

___________________________________________________________

Конституци зарубежних стран. Москва: Юрлимиформ, 2000. – 183. стр.

Prezidenta vēlēšanas notiek vairākās kārtās. Vispirms štatos tiek balsots par prezidenta kandidātiem un prezidenta kandidāta amata vietām. Nākamajā posmā no šiem kandidātiem partijas sanāksmēs tiek noteikts konkrēts prezidenta kandidāts, kurš vēlāk rīko plašas un vērienīgas priekšvēlēšanu kampaņas.

Ministru kabinetam ASV nav konstitucionāla statusa, taču tas ir valsts pārvaldes orgāns. Tam nav jāņem vērā Prezidenta rīkojumi un tas rīkojas pats pēc saviem uzskatiem. Ministru kabinets nav tiesīgs pieņemt nekādus valsts pārvaldes aktus.

ASV Prezidentam ir daudz lielāka vara nekā citu pasaules valstu prezidentiem, jo viņam pieder ne tikai izpildvara, bet arī zināma ietekme likumdošanā un tiesā.

Nobeigums

Katra valsts atšķiras, katrai ir atšķirīga valsts iekārta, valsts pārvaldes institūcijas, tiesības, kultūra, valoda utt. Tas arī atšķir valsti vienu no otras, kur katra valsts izriet ar savām īpatnībām un būtiskajiem aspektiem. Pat parlaments katrā valstī tiek saukts atšķirīgi, vienā valstī tas ir, kongress, citā seims, vēl citur bundestāgs. Katras valsts pamatā ir konstitūcija, ar kuru apzīmē valsts pamatlikumu, un ar kuru tiek regulētas pastāvošās normas valstī, un ar kura palīdzību reglamentētas valsts un cilvēku savstarpējās attiecības, valsts institūciju izveidošana. Būtiski ir, lai iedzīvotāji pieņemtu, pienākumus, ko uzliek valsts, to attieksme pret valsti. Viedokļi var būt daudz un dažādi, tāpat cik atšķirīgi ir cilvēki, tik pat atšķirīgas ir valstis

Izmantotās literatūras saraksts

1. Окунъкова, Л. Конституции зарубежних стран. Том 3. Москва: Норма, 2001.

2. Окунъкова, Л. Конституции зарубежних стран. Том 1. Москва: Норма, 2001.

3. Страшуна, Б. Германская демократическая республика. Москва: Прогрес. 1979.

4. Apine, I. Ašmanis, M. Ievads Politikā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

5. Конституции зарубежних стран. Москва: Юрлимиформ, 2000.

Leave a Comment