„Termina „Latvija” vēsturiskā izcelšanās
un attīstība”
Vārdu „Latvija” pirmie sāka lietot lietuvieši, apzīmējot latviešu apdzīvoto teritoriju savā pierobežā, taču latviešu literatūrā to pirmais ieviesa Auseklis. Viņa rakstos Latvijas vārds sasniedz brīnišķīgu mirdzumu un iedvesmas spēku: „Latvijas kalnos, Latvijas lejās Krūtīs man atdzīvo brīvības gars…”
Līdz ar 13. gadsimtu vācieši latviešu novadus Austrumlatvijā sāka saukt par Lettland, kamēr pašus latviešus par Letten, bet Rietumlatviju par Kurland un iedzīvotājus par Kuren. Šāds iedalījums saglabājās līdz 16.-17. gs., kad vācu mācītāji, iepazīstot atsevišķo novadu latviešu valodu, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē kā dominējošo konstatēja vienotu latviešu valodu, tās vidus dialekta līdzīgās izloksnes. Līdz ar to izzuda Baltijas viduslaiku historiogrāfijā raksturīgā kuršu atdalīšana no latviešiem.
Rakstu avotos etnonīms „latvieši” fiksēts tikai 13.gs. sākumā, Vidzemē, taču tā izcelšanās jāmeklē senākos aizvēstures laikos.
Pirmo reizi (1209.g.) Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds „Letija” sastopams Indriķa Hronikā. Šīs teritorijas nosaukums bija „Letthia” un „Lettgihallia”. Tomēr vispirms (1206.g.) tā saukta par Latgali.
Hronists Indriķis Latvijas vārdu „Letthia” darinājis pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem. Šis pats nosaukums „Letthia” sastopams arī 14.gs. oficiālos dokumentos, piemēram , (1336.g.) Lyvonia et Lettya; (1359.g.) Lettia et Semmigalia. Bet 15.gs. vārds „Lettia” izzūd, un paliek tikai Livonijas nosaukums (Lyflant, Ifland).
1610. gadā rakstītajā Vinlandes katoļu prāvesta Dionīsija Fabrīcija hronikā pirmo reizi visas latviešu apdzīvotās teritorijas par Latviju apzīmētas ar „Lothavia” nosaukumu. Viņa rakstos Latvija daloties: in Libiam, Lothaviam veram, Curlandiam, Semigaliam (Lībā, īstā Latvijā, Kursā un Zemgalē).
Juris Alunāns 1857. g. laikrakstā „Inland” iesaka lietot nosaukumu „Latva”. Šis vārds „Latva” gan reizēm lietots vienā otrā rakstā 70. un 80. gados, bet vispārīgi nav atzīts. Nosaukumu „Latvija” attiecībā uz Kurzemi vispirms lietoja lietuvieši, kuru viņi bija atvasinājuši lietuviešu valodā lietotā latviešu etnonīma „latvjai”.
Polītiskie vaidu laiki spieda sadzīves un rakstu darbiniekus Latvijas vietā lietot vārdu Baltija. Pirmās tautiskās avīzes nāk klajā nevis kā Latvijas, bet Baltijas Vēstnesis (1869.g.), arī mūsu himna skanēja Baltijai nevis Latvijai.
Latviešu literatūrā šo vārdu „Latvija” pirmie ieviesa jaunlatvieši – Auseklis, Atis Kronvalds un Andrejs Pumpurs.
E. Dinsberģa Etnogrāfijā (1876.g.), atrodams sistemātiski lietots vārds „Latvija”. Latvju izglītoto aprindu apziņa pamazām veidoja vārdu, kas sāk ieviesties pirmos 70 gados stingri tautiskos laikrakstos, un nevis nopietnos ievados, bet feļetonu paspārnē, sīkos dzejoļos un ziņojumos.
Svešās valodās Latviju sauc:
franču – Lettonie, itāliešu, spāņu un portugāļu – Lettonia, angļu – Latvia, vācu un zviedru – Lettland, dāņu – Letland, krievu un bulgāru – Латвия, serbu – Летонска, čehu – Lotyšsko, somu – Latvia, igauņu – Lä ti, jaungrieķu – Lá tfia, japāņu – Latvia, ķīniešu – La-tê-rvei-ya.
1905.g.revolūcijā šis nosaukums „Latvija” jau bija ieguvis politisku nozīmi. Pavisam tas nostiprinājās 1.pasaules kara laikā, saistībā ar latviešu strēlnieku un neatkarības cīņām 1915. – 1918. gadā.
1921. – 1923.g. izcēlās polemika par Latvijas nosaukumu franču un romāņu valodās. Ārlietu ministrija lietoja vārdu Lettonie. Bet Rīgas preses un arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte ieteica lietot „Latvie”.
Galīgo lēmumu noteica Ministru Kabineta 29.08.1923. rīkojums par Latvijas nosaukumu svešvalodās, kas nosaka, ka Latvijas nosaukums romāņu valodās ir „Lettonie”, angļu – „Latvia”, bet ģermāņu – „Lettland”. Rīkojums motivēts vārdiem, kas ņemti no L. U. Filoloģijas fakultātes pirmā atzinuma 3.12.1921: „jautājums vai runāt franciski par Lettonie, vai Latvie nebūt nav tīri zinātnisks, bet lielā mērā praktiskas dzīves lieta; tāpēc nav jājautā kas zinātniski pareizāks, bet gan, kurš vārds vairāk atbilst dzīves prasībām un vieglāk ievedams.”
Franči pie nosaukuma „Lettonie” ir pieraduši jau kopš 17.gs.
Izmantotā literatūra:
1. Latvju enciklopēdija, 1962. – 1982.g. 2.sēj., 363.lpp.
2. Latviešu konservācijas vārdnīca, 10. sēj., 20317. – 20325. sleja.
3. www.historia.lv. – Latvija – jēdziena ģenēze. 14.10.2006.