Latvijas valsts iekārta un tiesības

Satura rādītājs

1. Zobenbrāļu ordeņa varas struktūra 2.lpp

2. Livonijas ordeņa valsts varas organizācija 3.lpp

3. Rīgas arhibīskapijas valsts varas struktūra 4.lpp

4. Livonijas pilsētas – Hanzas savienības locekles 5.lpp

5. Landtāgs – struktūra un kompetence 5.lpp

6. Bruņinieku tiesību avoti 6.lpp

7. Bruņinieku feodālās zemes īpašuma tiesības 7.lpp

8. Pilsētu tiesības (pārstrādātie Rīgas statūti) 7.lpp

9. Kanoniskās tiesības 8.lpp

10. Romiešu tiesību recepcija 9.lpp

11. Zemnieku tiesību avoti 9.lpp

12. Zemnieku krimināltiesību normas 10.lpp

Pielikums. Terminu skaidrojumi 11.lpp

Izmantotā literatūra 15.lpp

1. Zobenbrāļu ordeņa varas struktūra

Ordeņa locekļi bija brāļi-bruņinieki, brāļi-priesteri, un pusbrāļi kalpotāji.

Garīdznieks Teodorihs Bīskapa Alberta uzdevumā, 1202.g. nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kas pastāvēja līdz 1237. gadam. Tas bija pakļauts Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu ārējās pa

a
azīmes bija – uz balta mēteļa kreisās piedurknes sarkans krusts virs sarkana zobena. Zobenbrāļus sauca arī par Dieva bruņiniekiem. Viņi paši sevi sauca par Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kura uzdevums ir aizsargāt jaundibināto katoļu baznīcu Livonijā un apkarot tās ienaidniekus. Viņi bija slaveni ar savu nežēlību cīņās pret vietējiem iedzīvotājiem un ar vaļīgo dzīvesveidu. Iestājoties Zobenbrāļu ordenī, kristīgajam brālim bija jādod četri solījumi, kurus viņš nedrīkstēja pārkāpt:

1. Paklausības solījums – izpildīt priekšnieka pavēles bez ierunām;

2. solījums atteikties no mantas par labu Ordenim;

3. solījums dzīvot celibātā –
neprecēties un vispār neuzturēt sakarus ar sievieti;

4. solījums cīnīties ar neticīgiem visu mūžu.

Starp Ordeņa locekļiem pastāvēja augstāks grupējums – brāļi-bruņinieki. Lai par to kļūtu, bija jāzvēr, ka ir dzimis likumīgā laulībā, neprecējies, nav nesamaksājamu parādu, un ir fiziski vesels.

Otra grupa bija brāļi-priesteri, ka
a
as atšķīrās no pārējiem ar savu apģērbu (balti svārki ar sarkanu krustu uz krūtīm). Viņi pildīja garīdznieka funkcijas. Brāļi priesteri pie galda sēdēja blakus Ordeņa priekšniekam.

Ordeņa priekšnieku sauca par mestru. Viņu ievēlēja no brāļu-bruņinieku vidus. Mestra personiskā rīcībā bija viens brālis-priesteris un viens bruņinieku kārtas puisis, kas pildīja arī kancelejas sekretāra pienākumus un glabāja Ordeņa zīmogu.

Pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs bija Venno, kas pieminēts 1208.g. Un Šo savu pirmo mestru viņi paši nogalināja 1209.gadā.

Atsevišķo novadu priekšniekus sauca par komturiem.

Zobenbrāļu ordenis bija kolektīvu vasalis, kurš atradās lēņtiesiskā atkarībā no Rīgas arhibīskapa, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Šī atkarība veidojās, saņemot zemes no dažādiem bīskapiem kā kolektīvu lēni jau Zobenbrāļu ordeņa laikā un tika attiecināta arī uz Livonijas ordeni kā tiesību un pienākumu mantinieku.

Zobenbrāļu ordenim Ro
o
omas pāvests Inocents III deva statūtus pēc templiešu ordeņa statūtu parauga, bet atšķirībā no templiešiem, Zobenbrāļu ordenis nebija pakļauts tieši pāvestam, bet gan Rīgas bīskapam. Zobenbrāļu paliekas tika pievienotas Livonijas ordenim.

2. Livonijas ordeņa valsts varas organizācija

Livonijas ordeņa militāri administratīvā struktūra bija izveidota pamatojoties uz vācu ordeņa statūtiem. Baltijā XIII gs. Izveidojās Livonijas ordeņa valsts. Šīs valsts pārvalde bija attīstītāka par Zobenbrāļu ordeni. Livonijas ordenis realizēja puslīdz patstāvīgu politiku.

1191. gadā pāvests Klemenss III apstiprināja vācu ordeņa statūtus. Vācu ordenis bija pakļauts tieši pāvestam. Or

r
rdenim bija divu veidu uzdevumi:

1. kopt slimos un apgādāt nespējniekus;

2. cīnīties pret neticīgiem un ar zobenu aizstāvēt katoļu baznīcu.

Vācu ordeņa locekļi bija bruņinieki, priesteri un pusbrāļi-kalpotāji. Ordeņa brāļiem nedrīkstēja piederēt privātīpašums.

Ordeņa valsts pārvaldē vienādas nozīmes bija gan amatpersonām, gan koleģiālām institūcijām.

• Amatpersonas bija pakļautas augstākai organizācijai – vācu ordenim.

Livonijas ordeņa atkarība izpaudās virsmestra tiesībās un arī pienākumā katru gadu 14. septembrī sniegt ziņojumus un norēķinus ģenerālkapitulā – visu Ordeņa mestru un augstāko amatpersonu kopsapulcē, kur apsprieda provinču mestru ziņojumus un norēķinus, lēma par Ordeņa statūtu un noteikumu grozīšanu, pieņēma svarīgus lēmumus un izdeva likumdošanas aktus. Virsmestra tuvākie padomnieki:

 lielkomturs – virsmestra vietnieks un Ordeņa mantas pārzinis;

 maršals – galvenais kara lietu vadītājs;

 slimnīcu pārzinis;

 kara mantzinis;

 finanšu vadītājs.

No 1237. – 1300. gadam Livonijā pēc kārtas valdīja 19 mestri, no kuriem 5 krita kaujās. Pavisam bija 48 Livonijas ordeņa mestri.

• Ordeņa koleģiālās institūcijas bija konvents, padome un kapituls.

Līdz XVI gs. Livonijas ordenī skaitījās apmēram 400-500 pilntiesīgu locekļu, bet XVI gs. Vidū bija vairs tikai 120-150. Ieskaitot arī vasaļus viss Livonijas ordeņa karaspēks XV gs. Bija ap 4000 vīru liels.

Livonijas ordenis bija nozīmīgākais vācu feodāļu un katoļu baznīcas militārais spēks Baltijā. Livonijas kara laikā, pēc sakāves Ērģemes kaujā, Livonijas ordenis pilnīgi sabruka un 1562.g. 5. martā tika likvidēts.

3. Rīgas arhibīskapijas valsts varas struktūra

Viena no Livonijas valstiņām – Rīgas arhibīskapijas valsts.

Rīgas arhibīskapijā tika iekļauta lielākā daļa vācu feodāļu iekarotās lībiešu un latgaļu apdzīvotās teritorijas.

Livonijas ordeņa zemes ar tā saukto Gaujas koridoru sašķēla Rīgas arhibīskapiju divās daļās – lībiešu galā un latvju galā. Rīgas arhibīskapiju pārvaldīja arhibīskaps kopā ar domkapitulu un no XV gs. Arī ar Rīgas arhibīskapijas padomi.

Rīgas arhibīskapa laicīgā vara un vēlāk – Livonijas landtāga darbība bija divi Livonijas valstiskuma elementi kopēju jautājumu risināšanai. Par Rīgas arhibīskapu 1201. g. kļuva Alberts Bukshovdens. 1207.g. viņš savas iekarotās zemes nodeva Romas svētās vācu impērijas ķeizaram un kļuva par viņa vasali, saņemdams Vācijas firsta statusu. Pēc 7 gadiem, kad Alberts teritorijas jau bija paplašinājis, Romas pāvests pasludināja Rīgas bīskapijas neatkarību no Brēmenes bīskapa. 1230.g. bīskaps Alberts nomira un pēc 15 gadiem Rīgas bīskapija kļuva par arhibīskapiju.

Rīgas arhibīskapijā pavisam bija 24 bīskapi un arhibīskapi. Bīskapa amata zīmes bija dārgakmeņiem rotāts gredzens, draudzes gana zizlis, zelta krusts uz krūtīm, virspriestera cepure.

Bīskapa galvenā kompetence bija:

 izdarīt visus baznīcas kulta aktus;

 izdot likumdošanas aktus;

 spriest tiesu;

 pārraudzīt visus bīskapijas garīdzniekus;

 ievākt nodokļus un pārvaldīt īpašumus;

 dibināt baznīcas un valstiskas iestādes.

Rīgas arhibīskapija aptvēra aptuveni tagadējo Vidzemi un Latgali. Sākumā šo bīskapiju sauca par Livonijas bīskapiju.

Rīgas arhibīskapija bija iedalīta teritoriālās vienībās jeb draudžu novados. Bija vismaz 23 draudžu novadu ar 23 draudžu baznīcām un baznīckungiem jeb priesteriem.

Domkapituls Rīgas arhibīskapijas valsts varas organizācijā nozīmēja augstāko garīdznieku kolēģiju pie bīskapa un arhibīskapa. Domkapitula vecāko sauca par prioru un vēlāk par dekānu.

Bīskapam bija nepieciešama domkapitula piekrišana lai:

 atsavinātu bīskapijas īpašumus;

 piešķirtu vai atņemtu lēņus;

 ieceltu jaunus garīdzniekus.

Domkapitula sēdes vadīja bīskaps. Lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu.

Arhibīskapijas padome bija vasaļu tiesas un augstākās pārvaldes orgāns. Rīgas arhibīskapija dalījās fogtejās, un savukārt fogtejas dalījās amata iecirkņos jeb kastelatūrās, ko izveidoja galvenokārt nodevu ievākšanas nolūkos.

Livonijas kara 1. posmā (1558. – 1561.) Livonijas valstiņas sabruka un Rīgas arhibīskapija 1562.g. tika iekļauta Pārdaugavas hercogistē.

4. Livonijas pilsētas – Hanzas savienības locekles

Hanzas savienība izveidojās 1241.g., lai sekmētu vācu tirdzniecības pilsētu sakarus gar Ziemeļjūras un Baltijas jūras krastiem.

Par Hanzas savienības loceklēm kļuva arī Livonijas pilsētas Rīga, Tallina, Tartu, Cēsis, Valmiera, Limbaži, Koknese u.c. Pavisam Hanzas savienībā bija ap 90 pilsētu. 1367.g. Hanzas savienība ieguva organizācijas formu.

Katrai Hanzas pilsētai bija savs statūts – iekārtas reglaments, kurā bija noteikta pilsētas pašvaldība, tiesas un citas privilēģijas. Hanzas savienībā bija pilsētas-mātes un pilsētas-meitas. Tas nozīmē, ka lielākajām Livonijas pilsētām statūtus sagatavoja pēc kādas vadošās Hanzas pilsētas statūtu paraugiem.

Rāte bija Hanzas pilsētu galvenais pašvaldības orgāns. Rāti sauca arī par maģistrātu. Tās galvenās funkcijas bija ievēlēt un iecelt pilsētas amatpersonas un ierēdņus, pārzināt ģildes un cunftes, uzņemt jaunus birģerus, vadīt pilsētas ārlietas un kara lietas, izdot likumus un rīkojumus. Vēlāk rāte sāka spriest arī tiesu.

Hanzas pilsētas Livonijā bija ieguvušas zināmu administratīvu patstāvību, ko atzina Livonijas feodāļi – ordenis un bīskapi.

Hanzas savienība bija ne vien ievērojams saimniecisks faktors, bet arī militāri politisks spēks. Sakarā ar konkurences rašanos un tirdzniecības ceļu pārvietošanos, Hanza pakāpeniski zaudēja savu lomu. Pēdējā Hanzas savienības sanāksme notika 1669. gadā.

5. Landtāgs – struktūra un kompetence

Landtāgs ir visas Livonijas valdošo kārtu pārstāvju sanāksme. Pirmo reizi landtāgu sasauca 1421.g. Valkā pēc Rīgas arhibīskapa iniciatīvas.

Vēlāk landtāga sapulces notika Valmierā, taču izņēmuma gadījumā arī Rīgā, Tartu, Cēsīs un Vīlandē. Tā sesijas parasti ilga 1-3 dienas.

No 1419.g – 1561. g. Livonijas landtāgā bija pārstāvētas visas Livonijas valstiņas. Pārstāvji bija organizēti 4 kūrijās:

1. prelātu kūrija – Rīgas arhibīskaps, bīskapi, abati, domkapitulu pārstāvji;

2. ordeņa kūrija – Livonijas ordeņa mestrs u.c. ordeņa pavēlnieki;

3. vasaļu kūrija – muižnieku jeb bruņiniecības pārstāvji;

4. pilsētu kūrija.

Katrai kūrijai balsošanā bija viena balss. Lēmumus varēja pieņemt tikai vienbalsīgi ar visu kūriju piekrišanu. Zemnieku pārstāvji landtāgos netika pielaisti.

Pēc Livonijas sairšanas tās agrākajā teritorijā atbilstoši jaunajam politiskajam iedalījumam izveidojās vairāki landtāgi. Tie kļuva par muižnieku kārtas sanāksmēm, kurās pat pilsētu pārstāvjiem vairs nebija nekādas politiskas nozīmes.

Livonijas landtāga kompetencē bija:

• zemes aizsardzības jautājumu apspriešana – kara pieteikšana, miera noslēgšana un vajadzīgo naudas līdzekļu atvēlēšana;

• likumdošanas aktu pieņemšana;

• tiesas spriešana apelācijas kārtībā.

Landtāga darba kārtību noteica tā sasaucēji, bet sesijas laikā pats landtāgs. Landtāgu parasti atklāja arhibīskaps.

Visumā landtāgam bija īpatnēja juridiska nozīme, jo tas bija vienīgais visas Livonijas feodālo valstu kopīgais orgāns.

6. Bruņinieku tiesību avoti

Livonijas ievērojamākie tiesību avoti bija šādi:

Voldemāra un Erika lēņu tiesības, 1315.g. Šīs tiesības Dānijas karaļi Voldemārs II un Eriks VI bija piešķīruši Ziemeļigaunijas vasaļiem, kuru vairums bija vācieši. Nosaukumu minētajam tiesību krājumam devis Tartu universitātes profesors Fr. Bunge XIX gs. Šis kodekss satur vācu lēņu tiesību principus. Tas iedalīts 60 pantos, un satur lēņu tiesības, tiesu iekārtas noteikumus un procesuālās tiesības.

Livonijas senākās bruņinieku tiesības bija Voldemāra un Erika lēņu tiesību p’[arstrādājums Livonijas bīskapiju vajadzībām. Šīs tiesības ir saglabājušās trijās redakcijās:

Viena no tām ir uzrakstīta no 1315. – 1322.g. un to lietoja Sāmsalas – Vīkas bīskapijā. Var teikt, ka šis krājums ir pilnīgs norakstījums no Voldemāra un Erika lēņu tiesību krājuma. Atšķiras vienīgi nosaukums. Šim krājumam tas ir – bīskapa lēņu tiesības.

Otra vecāko bruņinieku tiesību redakcija ir sarakstīta XIV gs., un tikusi lietota Tartu bīskapijā. To teksta apjoms ir 67 panti.

Trešā Livonijas vecāko bruņinieku tiesību redakcija ir otrās redakcijas variants.

Livonijas vidējās jeb paplašinātās bruņinieku tiesības ir sarakstītas XV gs. sākumā Rīgas arhibīskapijai. Iespiestas tās ir 1537. Tajā ir sarakstīti 249 panti. Šīs tiesības tiek uzskatītas par Livonijas vecāko tiesību, Sakšu spoguļa u.c. tiesību avotu pārstrādājumu.

Sistemātiskās jeb pārstrādātās bruņinieku tiesības tika rakstītas 3 grāmatās. Katrā no tām bija 28, 33 un 40 panti. Tās sastādītas XV gs. Limbažu mantāgs tās pasludināja par Rīgas arhibīskapijas likumu.

7. Bruņinieku feodālās zemes īpašuma tiesības

Galvenais ekonomiskais pamats vācu feodāļiem Livonijā bija viņu muižas. Zemes īpašumus bīskapu un ordeņu vasaļi ieguva dažādos veidos, ko viņi juridiski nostiprināja ar lēņu aktiem, paražām un priekšrocībām. Bruņinieku tiesību kodifikāciju galvenais statuss bija feodālo zemes īpašumu tiesiskā nostiprināšana.

Bruņinieku tiesības paredzēja, ka zemes un īpašumi varēja piederēt arī vairākiem īpašniekiem. Tos bija atļauts iegūt tikai dižciltīgiem cilvēkiem – šajā gadījumā – vācu bruņiniekiem Livonijā.

Livonijas bruņiniekiem bija jāpilda arī zemes aizsardzības pienākumi, piemēram, jāpiedalās karos. Viņu pienākumos ietilpa kalpot bīskapam tikai iekšzemē, karot ar saviem līdzekļiem, pašam sevi izpirkt sagūstījumā, pašiem ciest zaudējumus, zaudējot mantu. Un par to arī bīskaps viņiem deva lēņos muižas ar visām brīvībām, desmito tiesu, kunga tiesu, tiesībām sodīt ar nāvi, varu pār ciemiem, laukiem un ūdeņiem savā novadā. Kad attīstījās vispārējā dzimtbūšana, muižnieki ieguva arī tiesības atprasīt aizbēgušos zemniekus. Secinājumā redzam, ka muižu virsīpašnieki tomēr bija un palika bīskapi. Bruņinieki bija tikai apakšīpašnieki, un viņi nevarēja muižu pārdot, kamēr virsīpašnieks nebija piekritis.

8. Pilsētu tiesības (pārstrādātie Rīgas statūti)

Rīgas statūti bija pilsētas tiesības, kas veidotas pēc vācu feodālo pilsētu statūtu paraugiem Rīgas birģeru, galvenokārt, viņu virsslāņa – patriciāta interesēs. Senākais variants sastādīts XIII gs. sākumā, pēc noteikumiem, kādi bija vācu tirgotājiem Visbijas pilsētā.

XIII gs. beigās Rīga pārņēma Hamburgas pilsētas statūtus. Vairāk kārt tos grozot un papildinot, radīja apmēram XIV gs. sākumā tā saucamos Rīgas pārstrādātos statūtus, kas bija spēkā līdz XVII gs. pēdējam ceturksnim. Tajos bija noteikumi par pilsētas varas orgānu – rāti un pilsētas tiesnesi – fogtu, reglamentēti civiltiesību institūti, un arī krimināltiesības.

Pārstrādātie Rīgas statūti, kas sastādīti 1293.g., vairākus gs. bija Rīgas pilsētas tiesību pamats. Tie bija sadalīti 11 nodaļās (I Rātes grāmata, II Fogta grāmata, III Par lieciniekiem, IV Grāmata par mantojamiem īpašumiem, V Par ģimenes dzīvi, VI Par laulības pārkāpšanu, VII Par aizbildnību un testamentiem, VIII Par viltojumiem, IX Par slepkavībām, miesas bojājumiem un apvainojumiem, X Par laupītājiem un zagļiem, XI Par kuģniecības tiesībām.) Pirmajās divās nodaļās reglamentēts Rīgas pašvaldības orgāns – rāte un pilsētas tiesnesis – fogts. Statūti noteica, ka rātes locekļus var ievēlēt uz vienu gadu, bet katru gadu varēja ievēlēt vienus un tos pašus. Pavisam varēja būt 12 rātes locekļu, astoņus no tiem varēja ievēlēt atkārtoti, bet četriem jānāk pirmo reizi.

Fogta galvenā funkcija bija tiesas spriešana. Fogtu amatā ieceļ rāte. Vēlāk rāte kļuva par pārsūdzības tiesu fogta spriedumiem.

Svarīgākie civiltiesību institūti – mantojamie īpašumi, galvenokārt, bija nami, dažādas ēkas un cita veida birģeru manta. Pārdot to varēja tikai ar rātes ziņu. Brīvi pārdot varēja to īpašumu, ko vīrs un sieva bija paši nopirkuši.

Mantošana saskaņā ar testamentu noteica, ka testaments bija jāapliecina diviem pilsētas rātes vīriem.

Pārstrādātajos statūtos pieminētie noziegumi un sodi daļēji aizgūti no Hamburgas statūtiem.

9. Kanoniskās tiesības

Vēl – katoļu baznīcas tiesību normas Livonijā darbojās līdz reformācijas uzvarai XVI gs. Šīm tiesībām bija pakļauti gan ordinētie katoļu garīdznieki, gan ordeņa brāļi, gan visi Livonijas iedzīvotāji kā katoļu draudzes piederīgie. Kanoniskās tiesības regulēja laulību, liecību došanu tiesā, procentu ņemšanu utt.

Kanonisko tiesību sistēma balstās uz katoļu baznīcas likumiem, parašām un citiem aktiem, kas bija sakopoti krājumā „Corpus iuris canonici”. Par šo tiesību pielietojumu Livonijā liecina īpaši kanonisko tiesību statūti, kas bija izdoti Rīgas arhibīskapijā. Tie saucās „Statuta per provinciam Rigensem per dominum Archiepisconum decreta”. Tie bija baznīcas provinces statūti, ko visām Livonijas bīskapijām bija izdevis Rīgas arhibīskaps Heniņš Šarfenbergs. Tajā rakstīts par testamentiem, par laulību un saderināšanos, par radniecību un par pirkumu-pārdevumu.

10. Romiešu tiesību recepcija

Romiešu tiesību sistēma bija viens no Livonijas tiesību avotiem. Šajā laikā tās pārņēma un lietoja praksē Rietumeiropas valstis. Ir saglabājušies vairāki tiesu dokumenti, kas liecina, ka Livonijas muižnieku civiltiesiskie strīdi spriesti pēc romiešu tiesībām.

Romiešu tiesību recepcija vērojama arī Rīgas pilsētas tiesībās. Par to liecina kāda XVI gs. rakstīta Rīgas statūtu grāmata, kurā civiltiesību jautājumos pievienots papildinājums par romiešu tiesību tekstiem atbilstoši tiesu prakses vajadzībām.

Plašāka romiešu tiesību recepcija Vācijā un Livonijā sākās pēc Vācijas valsts augstākās tiesas nodibināšanas 1495.g.

Saglabājušies vairāki tiesu dokumenti, kas liecina, ka Livonijas muižnieku civiltiesiskie strīdi spriesti pēc romiešu tiesībām.

11. Zemnieku tiesību avoti

Zemnieku tiesību avoti rakstīti XIII un XIV gs. lejasvācu valodā. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vēlākie noraksti – no XVI – XVII gs. Šajos tiesību krājumos saglabājušās dažas vietējas seno parašu tiesību paliekas, piemēram, asinsatriebība, karstas dzelzs pārbaudījumi, u.c. Minētie tiesību krājumi nav izdoti visai Livonijas teritorijai, bet gan atsevišķiem novadiem.

Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības. Tās sastādītas pēc vietējo iedzīvotāju parašu tiesību un vācu agrīno feodālo tiesību normām. Tās satur galvenokārt krimināltiesību normas un arī nedaudzas civiltiesību un procesuālo tiesību normas. Apjoms šim tiesību krājumam – 45 panti.

Lībiešu un igauņu zemnieku tiesības. Šis tiesību krājums ir nedaudz jaunāks par iepriekšējo. Par asinsatriebību nekas vairs netiek minēts. Šis krājums arī satur 45 pantus, saturā rakstīts galvenokārt par krimināltiesībām un procesa tiesībām. Šis tiesību krājums draud ar nāvessodu desmitās tiesas nemaksātājiem.

Kuršu zemnieku tiesības. Šis ir visjaunākais tiesību krājums, jo vācu feodāļi šo kuršu zemi pakļāva sev vienu no pēdējām. Šī tiesību redakcija bieži sakrita ar Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībām. Sākumā šīs tiesības bija spēkā Kursas novados, bet vēlāk arī Zemgalē un Sēlijā. Ir saglabājusies tikai viena kuršu zemnieku tiesību redakcija – XVII gs. noraksts ar labojumiem un papildinājumiem.

12. Zemnieku krimināltiesību normas

Vācu feodāļi izdomāja īpašas normas par noziegumiem un sodiem, lai turētu paklausībā vietējos iedzīvotājus. Raksturīgākie noziegumu veidi:

 Kunga pavēles neizpildīšana. Par to sodīja perot ar rīkstēm. Un šis nozieguma veids izplatījās kad nostiprinājās vācu feodāļu vara.

 Desmitās tiesas nodevas nedošana. Par to draudēja nāvessods. Šis noziegums bija pielīdzināms zādzībai.

 Slepkavība. Šis bija viens no smagākajiem noziegumiem, un tika sodīts ar nāvi. Tomēr par šo noziegumu bija paredzēts arī izpirkums, ko sauca par vīra naudu.

 Miesas bojājumi. Sodīja, piemēram, ar pusi no vīra naudas par katru kājas vai rokas, acs vai deguna sakropļojumu; par rokas pirkstu ievainojumiem bija dažādas soda naudas.

 Laupīšana vai sievietes izvarošana tika sodīta ar nāvi.

 Zādzība. Par klēts, tīnes vai lādes atlaušanu, zirgu vai citu zādzību bija jāmaksā soda nauda. Bet ja zagtā lieta bija vērtīgāka par vienu marku, tad zagli pēra ar rīkstēm, viņam apgrieza ausis, un iededzināja zīmi uz vaigiem. Ja lieta bija vēl vērtīgāka, tad zagli pakāra. Arī zādzība baznīcā un dzirnavās tika sodīta ar nāves sodu.

 Dedzināšana. Par šo noziegumu bija jāmaksā naudas sods un jāatlīdzina zaudējumi.

 Nepatiess apmelojums tika sodīts ar naudas sodu.

 Ķecerība, buršana. Par šiem noziegumiem sodīja sadedzinot uz sārta.

Pielikums

Terminu skaidrojumi

Alods – Kustamas mantas apzīmējums Rietumeiropā VI gs., vēlāk par alodu sauca kā kustamu tā nekustamu privātīpašumu. VIII gs. alods sašaurinājās līdz nekustama īpašuma jēdzienam – parasti tā dēvēja atsevišķus gruntsgabalus. Latvijas teritorijā alods bija izplatīts XIII-XIV gs. Tas parasti bija muiža, kas nebija pakļauta valdnieka virsīpašuma tiesībām.

Aristokrātija – Labiešu valdība. Saskaņā ar Aristoteļa mācību – valsts iekārta, kurai paraugs bija Sparta: valsts vara atrodas izredzētās, labākās kārtas rokās. Šādas aristokrātiskas republikas pastāvēja arī Senajā Romā, Itālijas pilsētvalstīs viduslaikos, u.c.

Bajārs – feodālis vai augsta amatpersona Krievijā IX – XVII gs. Radās valsts veidošanās laikā VI – IX gs. Bajāri bija kņaza vasaļi, kuri dienēja viņa karaspēkā, saglabājot tiesības atstāt savu senjoru. Savu īpašumu robežās bajāriem bija neierobežotas tiesības. Bajāra titulu atcēla XVIII gs. sāk.

Barons – tiešs karaļa, hercoga vai grāfa vasalis un vienkāršo bruņinieku senjors Rietumeiropā un Viduseiropā viduslaikos. Vēlajos viduslaikos baroni kļuva par muižniekiem – zemes īpašniekiem.

Baznīcas lēnis – baznīcas īpašums Eiropā viduslaikos, ko izlēņoja laicīgiem feodāļiem par pakalpojumiem baznīcas labā. Šādus lēņus piešķīra ne vien pāvesti, bet arī bīskapi un abati, ja viņiem piederēja zemes kungu tiesības.

Birģeris – birģeri ir priviliģēta pilsētu iedzīvotāju kārta Eiropā viduslaikos. Vācijā IX gs. par birģeriem sauca pilskalpus, vēlāk visus pilsētniekus, kuri pilsētā bija ieguvuši pilsoņu tiesības. Latvijas teritorijā senākie birģeri vēsture avotos minēti Rīgā, XIII gs. Rīgā birģeri bija 3 lielākās korporācijas: Rāte, Lielā ģilde, Mazā ģilde.

Cars – Valsts galvas tituls Krievijā 1547.-1721.g., Bulgārijā 1908.-1946.g., u.c. slāvu valstīs. Krievijā cara titulu pieņēma Ivans IV. Pēteris I ieviesa imperatora titulu, bet neoficiāli nosaukums cars pastāvēja līdz 1917.g.

Desmitā tiesa – nodoklis 1/10 apmērā no iedzīvotāju ienākuma graudā vai naudā priesteru un reliģisko iestāžu uzturēšanai. Desmitā tiesa ievākta jau senatnē. Vecajā Derībā tā traktēta kā Dieva likums. Rietumeiropā desmito tiesu atcēla XVIII – XIX gs. buržuāzisko revolūciju laikā. Baltijā desmito tiesu ieviesa XII – XIII gs.

Dzimtbūšana – zemnieku feodālās atkarības forma, kas izpaudās viņu piesaistīšanā pie zemes, pakļaušanā feodāļu administratīvajai un tiesu varai. Rietumeiropā dzimtbūšana pastāvēja no VII – IX gs., līdz XVI – XVIII gs. Viduseiropā no VII – IX gs., līdz XVIII gs. beigām, Krievijā no XV gs. līdz 1861.g.

Feods – zemes īpašums Rietumeiropā XI – XV gs., ko senjors piešķīra savam vasalim lietošanā par militāru vai administratīvu dienestu. Sakarā ar dalīšanu mantiniekiem, preču naudas attiecību attīstību un algotņu karaspēka ieviešanu XVI gs. feods zaudēja nozīmi.

Glosas – tiesību avotu un pieminekļu, sevišķi Justiniāna kodifikācijas iztulkojumi. Glosas kā piezīmes mēdza rakstīt starp tekstu rindām vai uz rokrakstu malām.

Investitūra – Nekustamā īpašuma nodošanas svinīgs akts, ar ko lēņa kungs vasaļu tiesas priekšā (mantāgā) nodeva lēni kādam citam, kurš deva uzticības zvērestu un līdz ar to kļuva par viņa lēņa vīru jeb vasali; Svinīga iecelšana baznīcas amatā.

Klaušas – piespiedu darbs Eiropā viduslaikos un jauno laiku sākumā, ko feodāli atkarīgie zemnieki ar savu inventāru bez atlīdzības veica feodāļa saimniecībā. Klaušas bija pazīstamas jau Senajā Romā impērijas laikā kā darbs valsts labā. Latvijas teritorijā pirmās ziņas par klaušām attiecas uz XIII gs., kad vācu iekarotāji pavēlēja vietējiem zemniekiem celt pilis bruņiniekiem un piedalīties karagājienos.

Komendācija – simbolisks akts, ar ko Senajā Romā klients nonāca patricieša patronātā, bet Rietumeiropā viduslaikos karavīrs iestājās kunga karadraudzē un lēņa vīrs lēņa kunga vasaļos. Komendācijas aktā var izdalīt divus etapus: iestāšanos vasalībā un uzticības zvērēšanu.

Krievu tiesa – senkrievu likumu krājums, pierakstīts XI – XII gs. Pašlaik zināmi vairāk nekā 100 dažādu likumu saraksti, no kuriem pašlaik pazīstamas trīs krievu tiesas redakcijas: īsā, paplašinātā un saīsinātā redakcija..

Kūrija – īpaša pamatorganizācija Senajā Romā, no kurām sastāvēja senā romiešu kopiena. 10 kūrijas veidoja tribu. Pavisam bija 30 kūrijas un tām bija ne tikai reliģiska un militāra, bet arī politiska nozīme. Balsojot kūriju komīcijā, katrai kūrijai bija viena balss.

Ķeizars – kronēts valdnieks vairākās Viduseiropas monarhijās viduslaikos un jauno laiku sākumā. Tituls cēlies no Romas imperatora Gaja Jūlija Cēzara vārda, ko mantoja viņa pēcteči – Romas monarhi.

Lēnis – feodālais zemes īpašums Eiropā viduslaikos, ko senjors nodeva valdījumā vasalim. Senjors saglabāja savas īpašuma tiesības uz lēni un prasīja no vasaļa tā saucamās lēņa gaitas. Lēņu sistēma izveidojās Franku valstī VIII gs., vēlāk visās Rietumeiropas valstīs. Latvijas teritorijā lēnis ieviesās XIII gs.

Minorāts – mantošanas kārtība, pēc kuras nekustamo īpašumu manto jaunākais radinieks. Minorāta princips bija pazīstams dažos Senās Indijas likumu krājumos, Anglijā viduslaikos pilsētu tiesībās un Krievijā lauku paražu tiesībās. Viduslaikos minorāts bija izplatīts Latvijas teritorijas A-daļā.

Ordālija – (Dieva tiesa) – pirmatnējā sabiedrībā un valstu veidošanās laikā uz reliģiskiem ticējumiem vai maģiju balstīti tiesas procesa paņēmieni, kad ar parastiem procesa līdzekļiem nav iespējams pierādīt apsūdzētā vainu. Nostiprinoties valstij, ordālijas tikai ierobežotas vai aizliegtas .

Pagasts – Nodoklis, feodālā rente, feodālās rentes nomaksas termiņš; Iedzīvotāju kopiena, administratīvi teritoriāla vienība Latvijas teritorijā viduslaikos un jauno laiku sākumā.

Pāvests – Romas bīskaps, katoļu baznīcas un Vatikāna valsts galva. Pakāpeniski pāvests koncentrēja augstāko priestera varu, baznīcas likumdevēja varu, augstāko pārvaldes, saimniecisko un uzraudzības varu pār katoļu reliģiskajām iestādēm, augstāko katoļu baznīcas tiesas varu.

Rāte – Augstākā tiesa pilsētā Eiropā viduslaikos un jauno laiku sākumā. Rāte bija pārsūdzības instance pilsētas zemāko tiesu spriedumiem un pirmajā instancē izskatīja svarīgākās krimināllietas un civillietas.

Senjors – zemes, lēņa un gruntskunga nosaukums, kā arī pilsētu un lauku pārvaldības vēlēto amatpersonu apzīmējums Rietumeiropā viduslaikos.

Sakšu spogulis – vācu tiesību krājums, ko ap 1230.g. sarakstīja Repkovas Eike ar nolūku kodificēt sakšu zemes un lēņa tiesības, balstoties uz Magdeburgas un Halberštates bīskapiju tiesu precedentiem un vietējām paražu tiesībām. Sakšu spogulis sastāv no divām daļām: 1. Zemes tiesības; 2. Lēņa tiesības.

Tiesas divkauja – bruņota cīņa tiesas priekšā kā tiesas procesa sastāvdaļa. Eiropā viduslaikos līdzeklis strīda izšķiršanai starp pusēm laikā, kad valsts vara nebija pietiekami nostiprinājusies. Parasti lietu zaudēja tas tiesas divkaujas dalībnieks, kuram pirmajam nokrita ierocis vai parādījās asinis, bet tiesas divkauja varēja turpināties līdz viena dalībnieka nāvei. Tiesas divkaujas paliekas procesuālajās tiesībās saglabājās līdz XVII gs.

Vasalis – no lielākā feodāļa (senjora) atkarīgs sīkāks feodālis viduslaikos, kurā par militāru dienestu no senjora saņēma valdījumā zemi vai citu materiālu labumu. Senākās ziņas par vasaļiem Latvijas teritorijā ir no 1201.g.

Vikings – Skandināvijas, galvenokārt Dānijas un Norvēģijas iedzīvotāji VIII – XI gs., kuri kā karavīri, jūrnieki un tirgotāji ceļoja pa Eiropas valstīm, tās iekarodami un dibinādami valstis. Rietumeiropā vikingus sauca par normaniem, Senkrievijā par varjagiem.

Vīra nauda – naudas sods par cilvēka nogalināšanu Eiropā viduslaikos, ko vainīgais maksāja cietušā radiniekiem. Sākotnēji vīra naudas apjoms tika noteikts pusēm vienojoties, bet vēlāk paražu tiesību krājumos par noziedzīgiem nodarījumiem paredzēja fiksētu vīra naudu. Daļa vīra naudas – 1/3, ½ – nonāca valsts kasē.

Zellis – cunftes amatnieks Eiropā viduslaikos, kurš pēc mācekļa gadiem strādāja algotu darbu pie meistara un vēlāk pats varēja kļūt par meistaru.

Zvērests – kāda izteikuma patiesīguma apliecinājums vai solījums pildīt likumā paredzētos noteikumus. Jau Senajā Romā zvērestam bija ne vien valstiska vai reliģiska, bet arī civila nozīme.

Talions – atmaksa par noziegumu, nodarot noziedzniekam tādu pašu kaitējumu; arī sods, līdzīgs izdarītajam noziegumam.

Teokrātija – valsts forma, kur Dievs ir pasludināts par vienīgo augstākās varas nesēju valstī; Viņa vārdā kā pilnvarnieks un vietnieks rīkojas valdnieks, kuru uzskata par Dieva dēlu, vai tiešu dievības iemiesojumu.

Izmantotā literatūra

1. Latvijas valsts un tiesību vēsture, I daļa, „P&K” izdevums, 2000.g., 229.lpp.

2. V. Kalniņš „Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture” I daļa, izdevniecība „Zvaigzne” Rīgā, 1972.g., 359.lpp.

3. P.Valters „Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos”, izdevējs SIA Divergens, Rīga, 2001.g., 331.lpp.

4. Latvijas PSR zinātņu akadēmija „Latvijas PSR mazā enciklopēdija”, II sējums, izdevniecība „zinātne”, 1969.g., 773.lpp.

5. Latvijas PSR zinātņu akadēmija „Latvija PSR mazā enciklopēdija”, III sējums, izdevniecība „zinātne”, 1970.g., 790.lpp.

Leave a Comment