paražu tiesības

Paražu tiesības – senākā tiesību forma, kas izveidojās pirmatnējā sabiedrībā uz sociālo vai etnisko grupu paražu pamata. Paražu tiesības realizējas, ja paražas pastāvīgi un vienveidīgi ievēro pārliecībā par juridisku nepieciešamību.

No latviešu tautasdziesmām vien jau mēs varam spriest par mūsu senčiem, kā viņi apņēmuši sievas:

Brālīt’s savu zobentiņu

Cirta vārtu stuburā:

Gribēdams to meitiņu,

Kura tika prātiņam.

Vedības ir visvairāk apdziedātais mūža gods, kas izdarību daudzumā, tradīcijās un līksmībā pārsniedz visus pārējos latviešu godus un svinības. Jaunas ģimenes nodibināšana ir viens no svarīgākajiem notikumiem cilvēka mūžā. Tiesiskā no

o
ozīmē tas ir padots sava laika administratīviem un reliģiskiem noteikumiem, likumiem un arī ierobežojumiem. Ģimenes nodibināšana Eiropā ir regulēta jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, sākot ar laulību aizliegumu tuvu radinieku starpā. Tajos nedaudzajos latviešu tautasdziesmu variantos, kas stāsta par brāļu un māsu precībām, lielāko tiesu ir izteikts protests pret tām:

Es ielēcu istabā

Kā brūklīte nosarkuse:

Es redzēju sav’ brālīti

Ar tautieti runājam.

Viens otru svaini sauca,

Ne katram līgaviņa;

Vai tie bija pacerejši

Māsiņām mitoties?

Šo tautasdziesmu cilme tālab gan būs attiecināma uz laikmetu, kad precības starp as

s
sinsradniekiem sāk jau uzlūkot par kaut ko nepieļaujamu, pretdabisku. Dažās Baltijas ciltīs šādas precības nav bijušas kāda neparasta parādība pat vel m.ē. 12.gadsimtā.

Visbiežākais un visvecākais sievas iegūšanas veids bija viņas nozagšana. Neskatoties uz katoļu baznīcas aizliegumu, vēl XVI gs. sievu za

a
agšana bija spēkā, un Valmieras landtāgam 1514.g. vajadzēja lemt par sievu zadzēju sodīšanu ar nāvi. Sievu zagšana notika agri no rītiem, vēlu vakaros, vai pa dienas vidu. Bāliņš ar saviem draugiem klusi piezagās pie sveša ciema, notvēra izraudzīto tautu meitu, apsedza viņas galvu ar villaini, uzsēdināja uz lieka kumeļa un aizveda sev līdzi:

Labi, labi tam puikam, Svētu rītu, man’ māsiņa,

Kam līgava ceļmalā; Neguļ ceļa maliņā:

Aiziedamis, atnākdamis, Ceļa malas tautas jāja

Pie līgavas sērsti gāja. Lieku veda kumeliņu.

Pastāvot līgavu zagšanas ieražai, līgavas ieguva arī sirojumu karos svešu cilšu teritorijā. Kopā ar citu kara laupījumu sirotāji pārveda savas cilts teritorijā arī ienaidnieka sievas un jaunavas, kuras karā nemēdza nogalināt. Daļa no viņām kļuva par kalponēm, bet daļa arī par sievām:

Ekur stalti karavīri

Mani balti bāleliņi;

Izsiruši tautu zemi,

b
br />
Pārved tautu zeltenītes!

Līgavu zagļi parasti meitām uzbrukuši nomaļās vietās, jo sevišķi maltuvē pie upes, drēbes mazgājot vai ūdeni smeļot, tāpat arī ganos vai druvā:

Slaktuvīte, vainadziņš

Avotiņa maliņā;

Kur izbija, kur palika

Ūdensniņa nesējiņa?

Meitas zadzējus sauca par vedējiem:

Nu jāja vedēji, Slēpies māsiņa, Nu sita bungas, Dzīporu klētī! Mūs’ māsa lēkdama Nu nāk vedēji,

Klētī bēga. Nu tevi meklēs.

Vēlāk zagšanu aizstāj līgavas pirkšana ar naudu. Latviešiem tā neizpaužas kā lietas vai verga pirkšana, bet gan kā atlīdzināšana vecākiem par meitas audzināšanu un darbaspēka zaudējumu. Pirkšana, pretēji zagšanai, ir atklāta da

arbība, ku
ur sastopas puiša dzimtas pārstāvji – tautas ar meitas dzimtas pārstāvjiem – bāliņiem, kuri meitu bija izaudzinājuši un kuriem tā bija vajadzīga saimniecībā. Tautasdziesmās tirgotājus parasti sauca par Rīgas preciniekiem. Precības izriet no vārda precēt jeb pirkt. Senie latvji „precēja” ne tikai sāli vai dzelzi, bet arī sievas. Tās bija kā preces:

Iztērēju tēva naudu,

Pa vienam vērdiņam:

Pirku zirgu, zobentiņu,

Pirku rudzu malējiņu.

Jaunavu senāk neuzskatīja par sagatavotu ģimenes dzīvei, ja viņa neprata visus zemnieka saimniecībā darāmos darbus, lai cik tie sīki arī būtu. Tautas ticējumi stāsta:

„Ja meita apstājas pusceļā kādu darbu darot, tad viņa arī par precībām apstāsies pusceļā.”

„Kura meita, istabu slaucīdama, atpūšas, to vīrs sitīs.”

„Ja meita lāpa zeķi, kad tā jau kājā uzlikta, tad viņa vīru nedabūs.”

Viena no svarīgākajām precību norises sastāvdaļām bija līgavas bildināšana. Tautasdziesmas rāda, ka pirmais meitas bildinātājs visbiežāk gan bijis pats tautu dēls. Parasti tautietis bildinājis iecerēto meitu jau pirms precinieču sūtīšanas pie viņas vecākiem, satiekot viņu dažādās vietās, piemēram, birztalā, pie upes, druvā u.c. Bildināšana izpaudusies gan gredzena dāvināšanā, gan arī gredzena nomaukšanā no izredzētās meitas pirksta. Gredzena nomaukšanu var uzskatīt par senāku, nekā gredzena uzmaukšanu, jo precību ieražu materiālos gredzena nomaukšana nav vairs pieminēta. Senāk tautu dēls, bildinot meitu, nomaucis tai ne tikai gredzenu, bet atspraudis arī sakas, un paņēmis krelles vai citas rotaslietas. Šim bildinājumam ir bijis tiesisks pamats, nomaukto gredzenu abas puses uzskatīja par ķīlu, kuru meita var dabūt atpakaļ, vai nu sakot „jā” vārdu, vai izpērkot to ar naudu:

Roku devu tautiešam,

Gredzentiņu vien nedevu;

Roku devu, rok’ atņēmu,

Gredzentiņu nevarēju.

Precības latviešu tautas paražās ir darbība pirms kāzām. Precības parasti noteica otrdienās vai ceturtdienās, un dažkārt arī svētdienās, tāpēc šajās dienās uzposa mājas un gaidīja preciniekus:

Kāda vīra sieva būšu, Es gaidīju tautu dēlu,

Kādas mātes vedekliņa? Šovakar atjājam;

Piektdien dzimu, sestdien augu, Nieki būs šovakar,

Svētdien jāja precinieki. Gaidu citu vakariņu.

Dažviet precības notika ap Lieldienām, bet kāzas tikai ap Miķeļiem un šai starplaikā pārprecētā līgava faktiski jau dzīvoja kopā ar līgavaini, bet paturēja jaunavas tiesības valkāt vainagu.

Gatavojoties kāzām, tika uzposta māja, rūpējās par viesu uzņemšanu un par pūru. Kāzās ģērba ne tikai labākos tērpus, bet kā jau goda dienā – pat vairākus. Kāzas dzēra 3 – 8 dienas. Parasti kāzas taisīja pilnā vai augošā mēnesī, jo ticējums vēstīja, ka tad laulība būšot svētīta ar bērniem.

Kāzu izdarību un paražu mērķis bija izvadīt līgavu no bāliņu dzimtas un meitas kārtas sakrālām un tiesiskām saistībām un ievest jaunā dzimtā, svešā namā un sievas kārtā:

Atstāt būs, Atstāt būs

Savu mīļu māmuliņu;

Ierast būs, ierast būs

Ierast tautu māmuliņu.

Mičošanai arī bija tiesiska nozīme, kad pusnaktī vedeklu izrāva no jauno meitu pulka, noņēma vainagu un apsēja sievas autu, līdz ar to, uzņemot sievas kārtā. Mičošana notika kopā ar dziesmām un apdziedāšanu, notika arī kukuļa jeb karašas izdalīšana no jaunās sievas klēpja. Mičošana mēdza notikt tūlīt pēc līgavas pārvešanas kāzu mājās, lai panāksniekiem ierodoties, būtu noticis fakts:

Lustīgai man dzīvot, Spīdi, vizi vainadziņi,

Šī pēdeja vasariņa, Šovakar galviņā;

Pēdejs rožu vainadziņš Nespīdēsi, nevizēsi

Zied manā galviņā. Vairs manā mūžiņā.

Kāzas pilnīgi izbeidzas tikai ar atkāzām nākamā svētdienā, kad jaunais pāris brauc baznīcā, bet vakarā sanāk tuvākie radi un dzīro līdz vēlai naktij. Bez tam nākamā svētdienā mēdza braukt uz baznīcu, kam pamatā ir veca paraža doties pēc kāzām uz baznīcu saņemt svētību.

Izmantotā literatūra

1. P. Valters, Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos, Rīga, 2001.,

2. Latvju dainas, Rīga, 1934.,

3. Latvju paražas, Rīga, 1936.,

Interneta resursi:

1. www.liis.lv

Leave a Comment