kādu lomu ieņēmušas paražu tiesības gan Latvijas tiesību vēsturē, gan Romiešu tiesību vēsturē, kā arī paražu tiesību nozīmi starptautiskajās tiesībās. Manuprāt, paražu tiesības dod ieskatu mūsu vēsturē, kā arī palīdz iepazīt mūsu senču tradīcijas un izpratni par tiesībām.
Izstrādājot šo darbu izvirzīju sekojošus uzdevumus
1. Izpētīt paražu tiesības
2. Iegūt Par šo tematu izvēlējos rakstīt tāpēc, ka mani interesē kā radušās, attīstījušās un informāciju par tiesību avotiem un paražu tiesībām Latvijā
3. Iepazīt Romiešu paražu tiesību vēsturi
4. Noskaidrot starptautisko paražu tiesību vēsturi un to nozīmi pasaulē.
1. Tiesību avoti.
Juridisko priekšrakstu attīstības pamatvirziens romāņu ģermāņu tiesību saimē noritēja paražu tiesību doktrīnas, principu, prakses un morālo ētisko, it īpaši, taisnības savstarpējā bagātinošā mijiedarbībā.
Atsevišķos gadījumos par tiesību avotu tiek uzskatītas paražu tiesības. Ja likums tikai daļēji “pārklāj” gadījuma pazīmes, vai arī nolūkā rodas nepieciešamība pastiprināt nolēmuma pamatojumu vai argumentāciju, tad būtu piesaistāmi papildavoti.
1.1. Kas ir paražu tiesības.
Paražu tiesības ir romāņu – ģermāņu tiesību avots. Romieši tās sauca par “ senču tiesībām”. Pēc Circerona uzskata tās rodas no nerakstītām paražām, kas, gadu gados visiem piekrītot arī bez īpaša likuma ir atzītas. Vēlāk paražu normas tiek nostiprinātas likumos un kļuva par to saturu, bet kā patstāvīgai tiesību avotam paražai ir otršķirīga loma tiesību sistēmā, kur tā kalpo kā papildinājums likumam.
Virknē Eiropas civil- un tirdzniecības kodeksos ir nostiprinātas normas, kas ļauj piemērot paražas un tirdzniecības prakses ieradumus, ja ar to palīdzību tiek aizpildīti likumdošanas regulējuma robi. Paraža veic arī “amartizātora”, pretrunu, netaisnīgo likumdošanas lēmumu izlīdzinātāja funkcijas. No šī viedokļa paražas loma līdz galam nav izsmelta.
Paražu tiesības rodas tad, kad valsts sankcionē atsevišķas paražas un tās iegūst obligātu spēku. Valsts sankcionē tikai tādas paražas, kuras atbilst vadošās šķiras interesēm. Tādēļ šķiru sabiedrībā valsts sankcionētajām paražām ir šķirisks raksturs. Paražu tiesības ir senākais tiesību avots, kas raksturīgs tiesību sistēmām, kuras izveidojās pirmatnējās kopienas sabrukšanas rezultātā, kā arī konservatīvajām tiesību sistēmām.
Paražu tiesības arī tiek dēvētas par ieražu tiesībām. Ieraža ir nodibināts precedents, kas tiek pielietots vairākkārt, tad izzūd precedenta raksturs, bet tas pārvēršas par ieražu. Tā no vairākkārtējas precedenta lietošanas rodas ieražu tiesības. Galvenais nosacījums ir, ka ieražu tiesības līdzīgi precedentam rodas bez valsts varas tiešas pavēles. Paražas izceļas pašā sabiedrībā.
Lai paražu tiesības izceltos, tajās ietvertās normas ir jāpielieto vienlīdzīgi un vienādi, jo nevar runāt par sabiedrības vispārējo gribu, ja normu ievērošana vai neievērošana patstāvīgi mainās. Tāpat normas pielietošanai ir jābūt vispārējai, ilgstošai un nepārtrauktai. Ja normas ievērošanai ir bijis tikai pārejošs raksturs, tad nevar runāt par paražu. Galvenais, lai izceltos paražu tiesības, ir tas, lai tās pamatoto uz sabiedrības tiesisko gribu normu ieviest un šīs normas nosacījumus pildīt un ievērot.
Cik liela un svarīga nozīme sabiedrības attiecību regulēšanā ir paražu tiesībām, to sapratuši paši likumdevēji, un gandrīz katras valsts likumi, kas ļauj pielietot paražu tiesības. Bet, piemēram, tirdznieciskajās lietās paražu tiesību vajadzību un piemērošanu likums uzskata par obligātu.
Tomēr jāaizrāda, ka sabiedrībā rodas daudz paražu, kurām nav nekādu attiecību ar tiesībām tajā nozīmē, kā tas ir paražu tiesībām. Piem., pie mums pastāv paraža Zāļu vakarā dedzināt mucas un līgot. Šai paražai, kaut tā ir veca, vispārēja un noteikti uzsver sabiedrības gribu, tomēr tā nav ne mazākā tiesiskas normas rakstura. Lai atšķirtu paražas ar tiesisku nozīmi no paražas bez tās, nevar aizmirst tiesību jēdziena pamatelementi. Par paražu tiesībām var runāt tikai tur, kur saskatāmas visas tiesību pazīmes.
1.2. Paražu tiesību izcelšanās.
Paražu tiesības var rasties ar zināmu valsts orgānu palīdzību. Bet paražu tiesības var rasties arī bez valsts orgānu palīdzības. Galvenā atšķirība starp likumu plašā nozīmē un paražu tiesībām ir tā, ka paražu tiesības izceļas bez tiešas valdības palīdzības, bet valdības orgāni indirekti darbojoties var veicināt paražu tiesības. Par paražu tiesībām un to obligatoriskumu juristu starpā pastāv dažādi uzskati. Daži atzīst paražu tiesības par likumi, daži par likuma palīglīdzekli. Tas izskaidrojams ar to, ka nav vienas definīcijas, kas būtu pieņemta visiem juristiem. Agrāk nebija rakstīto likumu, bet pastāvēja tiesiskās normas uz atmiņas pamata. Tad, kad radās nepieciešamība aizstāvēt savas tiesības ,tad tika prasīti rakstiski likumi. Vispār līdz 19.gs. nevienas neienāca prātā paražu tiesības uzskatīt par juridiskām normām. jo par vienīgo patstāvīgu tiesību avotu tika atzīts likums. kas tiek dots no valsts varas. Bija zinātnieki, kas vispār noliedza paražu tiesības.
Piemēram, Tomazijs,Grollmans. Lielāka daļa atzina, ka paražām ir zināms tiesību papildinājuma raksturs. Kad izcēlās vēsturiskā skola, kas nostājās uz dimetrāli pretējā uzskata, ka labākās tiesības nav viss tās tiesības, kas uzrakstītas, bet tās, kas esot tautas dvēselē, psihē, tātad ieražu tiesības. 19.gs.vidū tika izteiktas šaubas vispār par tiesību raksturu un vēsturiskā skola pauda tādu viedokli, ka paražu tiesības izceļas pašas no sevis. Tās atspoguļo tautas garu un tādēļ ir vislabākās tiesības. Šis vēsturiskās skolas uzskats ir vienpusīgs, jo tas galīgi noliedz likumdevēja darbību un rakstītā likuma nozīmi.
Vēsturiskā skola, kas galvenokārt izcēla paražu tiesības, tika dibināta no Goettingenas profesors Hugo. Bet bez Hugo Liela nozīme bija Puchtam un Sanvinji.Paražu tiesību definīciju deva Puchta un papildināja Sanvinji. Viens galvenajiem darbiem, kas dod paražu tiesību pamatjēdzienu, ir Puchtas darbs “Ieražu Tiesības”. Puchta aizstāv viedokli, ka paražu tiesības ir patstāvīgs tiesību avots. Viņš to nesaista ar likumu. Paražu tiesības esot obligatoriskas neatkarīgi no tā, vai tās akceptējot vai neakceptējot likumdevējs. Paražu tiesības atspoguļo tautas uzskatus un tieši šajā momentā atspoguļojas to obligatoriskais spēks. Tātad visas tautas domas ir visu tiesību avots. Paražas nerada neko jaunu, tās tikai apstiprina to, kas jau pastāvot tautas uzskatos.
2. Paražu tiesības Latvijā.
2.1. Latvijas tiesību avoti.
Katrām tiesībām ir savs avots, no kura tās izceļās, un ir savs novads, kur tās ir spēkā. Latvijas tiesības raksturo nedaudzi no citām tiesībām pārņemti galvenie avoti.18. – 19.gs. Latvijā katrs zemes kungs, katra pilsēta un katra muiža centās dzīvot pēc savām vietējām tiesībām. Tiesību vēsturē par tiesību avotu sauc katru jutekliski tveramu parādību, kas liecina par kādas tiesību normas bijumu, saturu vai likteni. Ir pieejama informācija, ka 1804.gadā Vidzemes zemnieku likumi taisni pavēl pagastu tiesām izspriest lietas” pēc vietējiem paradumiem, kas jau no seniem laikiem ir ieņemti un kas tāpēc tikpat ģeldīgi ir kā tiesas likumi”. Jo dziļāk pa gadu simteņu kāpnēm kāpjam, jo mazāk sastopam likumus, jo vairāk tos aizvieto ieradumi.
2.2. Paražu tiesības Latvijas teritorijā līdz 13.gs.
Par laika posmu līdz 13.gs. nesistematizētas, fragmentālas ziņas par paražu tiesību normām senajiem baltiem un līviem var gūt no
miera un padošanās līgumiem, kurus slēdza Svētais krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu, un Livonijas, kā arī Rīgas rāte ar kuršu un zemgaļu virsaišiem13.gs., kuru teksti nonākuši līdz mūsdienām;
vācu karotāju 13.gs. pierakstītajām un daļēji atbilstoši kristiānisma principiem grozītām vietējām zemnieku tiesību paražām, no kurām līdz mūsdienām norakstos ir saglabājušies 3 tiesību avoti;
stāstošiem vēstures avotiem, sevišķi no Latviešu Indriķu hronikas un Vecākās Livonijas atskaņu hronikas;
baltu un latviešu senākajā folklorā sniegtajām ziņām par tiesību paražām;
No valstiskās organizācijas viedokļa kurši, zemgaļi, sēļi un lībieši, domājams, bija sasnieguši militārās demokrātijas attīstības pakāpi, kad ap izcilākajām personām pulcējās pārējie kopienas locekļi. Viņu vara galvenokārt balstījās uz izcelšanos un personisko autoritāti, bet nevis uz valstiski organizētu piespiedu aparātu. Starp šādām izcilām personām tiek minēti vecākie un pilskungi. Ar vecākajiem parasti tiek saistīta politiskā vara, kura ir koleģiāli organizēta. Kā pretstats tai tiek apskatītas pilskunga tiesības, kura pārziņā atrodas nocietinātā pils un kurš ir atbildīgs par visa novada aizsardzību. Viņa kompetence galvenokārt izpaudās militārā jomā, un īpaši tāpēc tā pieauga, domājams, kara laikā, kad pilskungam ir tiesība slēgt un lauzt līgumus, dot ķīlu, sūtīt un pieņemt deputācijas, kā arī vadīt jebkuru citu akciju. Pēc paražas viņa padošanās vienlaicīgi nozīmēja arī visas zemes kapitulācija.
Senie baltieši un lībieši dzīvoja pēc paražu tiesībām. Tās nebija pierakstītas līdz 13.gs. sākumam, kad to veica vācu iekarotāji, pārlabojot tās attiecīgi kristietības normām un jaunajai sabiedrības iekārtai, un pastāvēja mutvārdu formā, balstījās un atmiņu un tālāk nodošanu pēcnācējiem. Tā kā paražu tiesības veidojās no prakses, no paražām, tās nebija sistematizētas. Tās lielā mērā bija kazuistiskas, tas ir, normas tajās tika veidotas, balstoties uz konkrētiem gadījumiem, kas netika vispārināti.
Paražu tiesībās tika runāts par konkrētām lietām, kas bija taustāmas, un nevis par abstraktām kategorijām(kā piemēram, lita romiešu tiesības bez saistības ar konkrētu priekšmetu). Praksē paražu tiesas spriedējiem nācies plaši piemērot analoģijas principu vai arī atteikties izskatīt gadījumu par kuru paražu tiesībās nekas nebija teikts.
Būtisks fakts baltu un līvu paražu tiesībās – tajās nav kārtu partikulārisma, uz kura pamata tolaik veidotas tiesības Rietumeiropā. Tādēļ sākotnēji vācu pierakstītās vietējās tiesības ir iezemiešu tiesības, nevis zemnieku tiesības, par kādām tās kļūst vēlāk, kad baltu aristokrātija daļēji iekļāvusies vācu bruņniecībā un nu dzīvo pēc vācu bruņniecības likumiem, bet daļēji zaudējusi privāto statusu, labākajā gadījumā saglabājot personisko brīvību. Līdz ar to iezemiešu tiesības gadsimtu gaitā transformējas par zemnieku tiesībām, mainot etniski teritoriālo principu uz kārtas principu.
Uzsvērsim vēl vienu paražu tiesību aspektu, tas ir, to formālismu. Mēs neatrodam normas, kas liecinātu par nepilngadīgo interešu aizsardzību, maz arī ir norāžu krimināllietu subjektīvajiem apstākļiem, bet asinsatriebības taliona princips “ Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībās”, kas 13.gs. pirmajā pusē bija latgaļu tiesības, skaidri norāda uz lietas objektīvās puses, personas darbības rezultāta, nevis motīvu izšķirošo lomu.
Atsevišķas paražu tiesību jomas.
Ģimenes attiecības līdzīgi kā pie senajiem romiešiem noteicošā loma bija tēva privātai varai. Tādējādi vecākais vīrietis kā vienīgais bija pilntiesīgs visas mantas īpašnieks, realizēja aizbildniecības un aizgādniecības pienākumus un varēja sodīt jebkuru nepaklausīgo ģimenes locekli. Tā bija tipiska patriarhāla organizēta ģimene, kur radniecību skaitīja par vīriešu līniju.
Laulības procedūra baltiešiem bija atšķirīga no romiešiem, jo nebūdami kristieši, mūsu senči nebija pakļāvušies arī katoļu baznīcas rituāliem. Īpaši tas attiecas uz laulību slēgšanu. Precības galvenokārt notika diezgan vardarbīgā veidā – ar sieviešu zādzības un laupīšanas palīdzību. Tikai pamazām līgavu zagšana sāka izpiest civilizētā līgumiskā laulību forma, kas būtības atgādināja civiltiesisku darījumu, kur preces statusu ieguva nākamā sieva.
Laulības šķiršanas acīmredzot arī ir pastāvējušas, pret kurām katoļu garīdzniekiem nācās cīnīties, nosakot īpašuma tiesību zaudēšanu tam vīram, kas pametis ģimeni.
Arī vēlāk Valkas lantāgā 1422.gadā izdotajās zemes tiesībās zemes kungiem(skat. 1. att. Zemes kungs, kas sprieda tiesu) uzdeva par pienākumu raudzīties, “ lai nevācu laulātie pāri nešķirtos vai viena otru ļaunprātīgi neatstātu, piedraudot ar kāķi”
1. att. Zemes kungs, kas sprieda tiesu
Līdzīgi šajā gadsimtā atkārtoti tika prasīts, lai zemnieki laicīgi kristītu bērnus, laulātos baznīcā, uzsākot kopdzīvi, un tas rāda, cik noturīgas bija senču paražu tiesības latviešu vidū.
Paražas bargi sodīja sieviešu izvarotājus, paredzot izvarotājam nāves sodu, kuru visdrīzāk pirmskristiešu posmā īstenoja asinsatriebības ceļā.
Līgumi tika slēgti mutiski, sarokojoties ar labajām rokām liecinieku klātbūtnē, iespējams, arī dodot zvērestu par pušu gatavību pildīt uzņemtās saistības. Paruna “ vīrs un vārds”, kas tik izplatīta arī mūsdienās, liecina par šo zvērestu, gan arī par to, ka baltu sievietēm līdzīgi Rietumeiropas normām ir bijusi ierobežota tiesībspēja arī saistību tiesību jomā.
Pārejot pie krimināltiesībām, jāatzīmē, ka tās, pretēji mūsdienām, piederēja pie privāto tiesību jomas, jo, nepastāvot publiski organizētai valsts varai, reakcija uz noziegumu nodarījumu notika privātā kārtā. Ar laiku tāpēc izveidojās neapskaužama situācija, kad atsevišķas dzimtas nepārtraukti atradās militārā konflikta stāvoklī, neatminot pat sākotnējos tā izcelšanās iemeslus. Tas izpaudās tā, ka, “ja kāds zemnieks tika nokauts, tad viņa tuvākie radinieki tiesāja slepkavu pēc savas tiesas, nonāvēdami viņu bez kaut kāda sprieduma, bez bendes tur, kur viņu saķēra, pat neraugoties uz to, ka slepkavība bija notikusi pašaizsardzības gadījumā. Ja īsto slepkavu nevarēja atrast, tad ļoti bieži bija jācieš viņa tuvākajiem draugiem, pat bērnam šūpulī bija jācieš par savu tēvu. “
Paražu tiesību pieraksti galvenokārt min noziegumus pret personu un īpašumu. Noziegumi pret reliģiju netiek minēti, taču Livonijas Indriķa hronikā aprakstītās lībiešu paražu tiesā iztiesātās lietas par burvestībām un par atteikšanos no tēvu ticības rāda, ka pastāvējusi arī šāda noziegumu kategorija, par kuru izdarīšanu piespriesti ļoti bargi sodi.(2.att. Rullis, kur rakstītā veidā bija izdotas paražu tiesības)
2.att. Rullis, kur rakstītā veidā bija izdotas paražu tiesības
Īpašas tiesas iestādes nepastāvēja un tiesu izsprieda vietējās lēmējinstitūcijas – vecāko padomes un tautas sapulces.
Pats tiesas process, ja tāds notika, notika atklāti – bez publisku apsūdzētāju un aizstāvju klātbūtnes. Pasludinātais spriedums nekavējoties pēc tā pasludināšanas tika izpildīts. Pie tam tā izpilde tika uzticēta pašai cietušajai pusei vai ieinteresētajām personām. Tiesneši bieži vien nespēja lietu izskatīt pēc būtības pierādījumu trūkumu dēļ, tāpēc griezās pēc palīdzības pie Dieva. Dieva gribas izzināšana notika ar zīlēšanas palīdzību ordāliju formā.
Tāpat nozīmīgs procesa elements bija zvēresta došana, kura tekstā tika iekļautas atsaukšanās uz dievišķajiem spēkiem un lāsts zvēresta devējam, ja viņš būs sniedzis nepatiesu liecību. Zvērestiem tika izstrādātas precīzas formulas, kuru neievērošana, liecību grozīšana liecināja par zvēresta devēja nepatiesumu. Tajos laikos ticība pārdabiskajiem spēkiem bija ļoti izplatīta, tādēļ zvēresti bija iedarbīga patiesības pārbaudes forma.
Ir pamats secinājumam, ka uz baltu un lībiešu paražu tiesībām iespaidu atstājušas ģermāņu – romāņu un austrumslāvu paražu tiesības. Tās daudzējādā ziņā pēc principiem un normām līdzinājušās tā saucamajām barbaru tiesībām Rietumeiropā. Avotos atrodam liecības par tiesību kazuistisko veidošanos tehniku, abstraktu jēdzienu trūkumu. likumpārkāpēju objektīvās puses uzsvēršanu, kompozīcijas un talion principus krimināllietās.
Taču, neskatoties uz visu baltu un lībiešu tiesībām nepilnībām varam droši apgalvot, ka mūsu senči bija izveidojuši savai sabiedriskajai dzīvei atbilstošu tiesību vidu, kurā personai tika atzītas jau privātīpašuma tiesības uz kustāmām lietām un tika uzsākta pakāpeniska pāreja no kolektīvā, nekustamā kopīpašuma attiecībām arī uz privāttiesiskām attiecībām.
3. Romiešu paražu tiesības.
3.1. Tiesību avoti Romā.
Romiešu civiltiesību avoti ir ļoti daudz. Pēc Tita Līvija formulējuma, tiesību avots ir pamats un sākums, no kura iesākas tiesību attīstība. Tiesību vēsturē par tiesību avotu sauc katru faktu, kas liecina par kādas tiesību normas agrāko bijumu un sabiedrības tiesisko dzīvi. Visdrošākie tomēr ir saglabājušies tiesisko aktu teksti, kas uzskatāmi pa tiešiem tiesību avotiem. Citi akti, ja tie liecina par kādas senas sabiedrības tiesisko dzīvi un no tiem var secināt par kādas tiesību normas saturu, uzskatāmi par netiešiem tiesību avotiem.(tabula 1)
tabula 1
Romiešu tiesību avotu iedalījums
Romiešu tiesību avotu iedalījums Nozīme
Tiešie Tiesisko aktu teksti
Netiešie Akti, kas liecina par senas sab. dzīvi, no kuriem spriež par tiesību normām.
4.1. Paražu tiesības – Mores Maiorum
Romā vissenākajā jeb arhaiskajā posmā tiesības pastāvēja kā tiesiskas paražas. Tas nozīmēja, ka pēc tām dzīvoja galvenokārt pilntiesīgie Romas iedzīvotāji – patricieši. Paražu tiesības bija jau valsts pirms valsts periodā. Paražas regulēja Romas kopienas – civitas dzīvi, saimnieciskās un ģimenes attiecības. Paražu pildīšanu un ievērošanu nodrošināja ar reliģiska rakstura sankcijām. Paražas ilgu laiku nebija norobežotas no reliģijas.
Taču zināma atšķirība vērojama jau samērā agrā Romas attīstības stadijā. Pazīstami bija divi jēdzieni – laicīgās varas izdots akts un reliģisks akts.
Taču Romā tiesības agri zaudē reliģisko raksturu. Tas sevišķi sakāms par civiltiesībām.
Paražu tiesības bija nerakstītas. Tās zināja un prata izskaidrot galvenokārt priesteri. Tiesības tika turētas slepenībā, tāpat skaidrojumi tika doti slēgtā telpā. Tikai stipri vēlāk, kad priesteru kārtā iekļuva arī kāds no plebejiem, tiesību skaidrojumi jeb konsultācijas kļuva atklātas.
Taču uz ilgu laiku tāds stāvoklis nevarēja romiešus apmierināt. Tika prasīts, lai paražas tiktu uzrakstītas un lai ikvienam būtu iespēja ar tām iepazīties. Tas tika izdarīts un tā radās pirmās rakstītās tiesības.
Romiešu vēl paražu tiesības sauca par “senču tiesībām”. Sākotnējo normu spēks dibinās ne uz valsts varas priekšrakstiem, bet gan uz paradumiem, kas ilgi saglabājas un dzīvo cilvēka apziņā, noteikdama obligātās uzvešanās normas jeb tikumus.” Tiesības rodas no tām nerakstītajām parašām, ko prakse atzinusi par labām, jo ilgstoši pastāvējušas paražas ar vispārēju piekrišanu aizstāj likums”, tā saka Circerons. Rakstītā veidā nekādi romiešu paražu tiesību krājumi nav saglabājušies. Ir gan norādījumi, ka kaut kāda “likumu” sakopošana ir notikusi. “ Bija … mācīts vīrs Publijs Papirijs, kas sakopoja ķēniņu likumus” Domājams, ka šajā krājumā lielāko tiesu bijušas sakopotas paražu tiesības.
4. Starptautiskās paražu tiesības.
4.1. Starptautiskie tiesību avoti.
Tiesa, kuras uzdevums ir izšķirt tai uzdotos strīdus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pielieto
Kā vispārējas, tā speciālas starptautiskās konvencijas
Starptautiskās paražas kā vispār pieņemtas prakses pierādījumus, kuri tiek pielietoti kā likumi
Civilizēto tautu vispāratzītos tiesību principus
Ņemot vērā 59.panta noteikumus, tiesu lēmumus un dažādu nāciju augstākās kvalifikācijas zinātnieku viedokļus kā papildu avotus tiesību normu noteikšanai.
4.2. Starptautiskās paražu tiesības.
Starptautiskās tiesas Statūtu 38.panta 1.b daļā noteikts, ka par starptautisko tiesību avotiem tiek atzītas tikai vispāratzītās starptautiskās paražas. No tā izriet, ka starptautiskie tiesību subjekti, atzīstot vai neatzīstot kādu no paražām, fiksē paši savu, respektīvi, savu valdību, starptautisko praksi un apstiprina to kā sev saistošu normu avotu.
Paražas iedalāmas universālās – visā pasaulē atzītas un pielietotas un reģionālās, kuras atzīst un pielieto vienīgi noteiktos reģionos.
Praktiski līdz pat 19.gs. beigām vispāratzīto starptautisko normu kopums sastāvēja kopums galvenokārt sastāvēja no paražām. Paražu tiesības reglamentēja valstu privilēģijas un imunitāti, diplomātiskās tiesības, atklātās jūras brīvības, teritoriālās juridikcijas, ārvalstnieku tiesības un daudzus citus jautājumus.
Daudzas no šīm normām radušās vienā valstī, bet to lietderības dēļ tās akceptēja arī citas valstis. Lai varētu pierādīt, ka paraža atzīta par vispāratzītu. tai jāpārvēršas obligātā saistošā starptautiskā praksē. Vēl vairāk, paražai jānostiprinās tik tālu, ka tās pārkāpumu valstis uzskata par starptautisku deliktu.
Salīdzinājumā ar konvencionālajām tiesībām paražu tiesību pastāvēšanas principi i izkaisīti un grūti atrodami. Tos parasti meklē valsts iekšējās diplomātiju instrukcijās, tiesu lēmumos un īpaši angļu un amerikāņu ekspertu secinājumos. daudzas paražas laika gaitā ir novecojušas un netiek pielietotas. Paražu pielietošanas neērtība ir tā, ka praktiski jebkura valsts var atteikties no tās vai citas paražas sev neērtas paražas atzīšanas sev par saistošu, neskatoties uz to, ka citas valstis uzskata to par saistošu. Turklāt jebkuram jaunam starptautiskam līgumam, kas paražas regulētajā sfērā, pār to ir neapšaubāma prioritāte.
Pēdējā laikā jaunattīstības valstu vidū, kuru vērtību sistēma dažkārt stipri atšķiras no eiropeiskās, parādās arvien lielāka pretestība Rietumvalstu paražu tiesībām. Īpaši tas sakāms par tā saucamā minimālā tiesību standarta garantēšanu ārvalstniekiem. Problēmas būtība ir Rietumu vērtības izplatīšanā uz citām sabiedriskajām sistēmām, kā īstenošanai nepieciešams panākt konsensusu starp tādām atšķirīgām tiesību sistēmām kā Rietumu tiesībām, islāma tiesības hindu tiesības, senebreju tiesības, Ķīnas, dažādu Āfrikas valstu tiesību sistēmas, agrāk padomju un PSSR satelītu valstu tiesību sistēmas, bet tagad postkomunisma valstu tiesību sistēmas. Pēdējos gados šajā sakarā starptautiskajos forumos starp Rietumu civilizācijas pārstāvjiem un Austrumu valstīm radušās būtiskas pretrunas demokrātijas un cilvēka tiesību izpratnē.
Nobeigums.
Izanalizējot iegūtos datus materiālus nonāku pie secinājuma, ka neskatoties uz to, izņemot retos gadījumus, paraža ir zaudējusi patstāvīga tiesību avota lomu. To piemērošanas joma ir ļoti ierobežota ar kodifikācijas spiedienu un likumu virsvadību, it īpaši ņemot vērā to, ka mūsdienās juristi cenšas savos spriedumos balstīties uz likumu, nevis paražu. Par to bieži atceras tad, kad runa ir par likuma interpretāciju. Paražas var noteikt, ko sabiedrībā objektīvi uzskata par taisnīgu.
Paražas ir normas, ko kāda noteikta sabiedrības grupa ir atzinusi par noteikumiem, kas atbilst viņu vērtību sistēmai, tradīcijām un taisnības izjūtai. Līdz ar to, tās nostiprinājušās sabiedrībā un ieguvušas likuma spēku. Mūsdienās pastāv valstis, kurās tiek ievērotas paražā tiesības. Manuprāt, šādas valstis stingri turas pie senču tiesībām, pārmantojot tās no paaudzes uz paaudzi. Mūsdienu sabiedrība ir attīstījusies un paražu tiesības ir rakstītā veidā, bet agrāk tās tika izplatītas ar valodas palīdzību, kā arī balstījās uz atmiņu. Tādējādi tas varēja veicināt šo paražu piemērošanu ļoti dažādi, pielāgojot tās pušu interesēm, jo nepastāvēja konkrētas rakstītas tiesības, kuras varētu garantēt taisnīgu tiesu.
Izmantotās literatūras saraksts.
1. Birziņa L., Romiešu tiesību vēsture. – Rīga. 1996. –35 – 36 lpp.
2. Blūzma V. Ārvalstu tiesību vēstures lekcijas pieraksti
3. Bojārs J. Starptautiskās tiesības. – Rīga. 1998. – 18 –20 lpp.
4. Doc. Akmentiņa R. Tiesību zinību teorija. – Rīga. 1928. – 68 – 70 lpp.
5. Krastiņš I. Valsts un tiesību teorija. – Rīga. 1985. – 52 lpp.
6. Latviešu konservācijas vārdnīca 11.sējums. – Rīga. 1934. – 22122 – 22130 lpp.
7. Lazdiņš J., Blūzma V., Osipova S. Latvijas tiesību avoti teksti un komentāri 1.sējums. – Rīga. 1998. – 19 –27 lpp.
8. Meļķis E., Attīstības tendences dažos tiesību teorijas un prakses jautājumos. –Rīga .1998.¬ – 10 lpp.
9. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. – Rīga.1999. – 32 lpp.
10. P. Cane, T. Honore, J. Stapleton., Clarendon Law Series, The Concept of Law. – Oxford University. 1997. – 44 –49.p.
11. Vītiņš V., Vispārējs tiesību pārskats. – Rīga. 1993. – 55 lpp.
Satura rādītājs.
IEVADS. 2
1. TIESĪBU AVOTI. 3
1.1. KAS IR PARAŽU TIESĪBAS. 3
1.2. PARAŽU TIESĪBU IZCELŠANĀS. 4
2. PARAŽU TIESĪBAS LATVIJĀ. 5
2.1. LATVIJAS TIESĪBU AVOTI. 5
2.2. PARAŽU TIESĪBAS LATVIJAS TERITORIJĀ LĪDZ 13.GS. 6
3. ROMIEŠU PARAŽU TIESĪBAS. 10
3.1. TIESĪBU AVOTI ROMĀ. 10
4.1. PARAŽU TIESĪBAS – MORES MAIORUM 10
4. STARPTAUTISKĀS PARAŽU TIESĪBAS. 11
4.1. STARPTAUTISKIE TIESĪBU AVOTI. 11
4.2. STARPTAUTISKĀS PARAŽU TIESĪBAS. 12
NOBEIGUMS. 12
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS. 13
SATURA RĀDĪTĀJS. 14