TIESĪBU NORMA UN TĀS STRUKTŪRA

Ievads

Tiesību kodolu veido normu kopums, kas nosaka saskanīgu tiesisku kārtību. Tātad jebkuras tiesību sistēmas pamatelementi ir normas. Un šīs normas ir tā savstarpēji saistītas, ka kopā tās veido vienu vienotību, vienu sistēmu. Mans mērķis, izvēloties šo tematu patstāvīgajam darbam, ir pilnīgāk izprast tiesību normas jēdzienu un struktūru. Lai turpmāk, studējot tiesību zinības, nebūtu jāsaskaras ar “robiem” manās zināšanās par tiesību sistēmu, ir jāizprot uz kādas bāzes tā veidojas.

Darbā iztirzāšu jautājumus par pašu tiesības normas jēdzienu un tās struktūru, kas savukārt ir

rr tiesību normas iekšējā uzbūve.

Tiesību norma

Pirmām kārtām sīkāk apskatīsim vārdu “norma”. Vārds “norma” nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku un rīcību sabiedrībā. Par normām var runāt kāpar jābūtības normām arī juridiskā izpratnē. Normas būtiskās pazīmes ir jābūtības moments, un šai nozīmē runā par to normatīvo raksturu, otrkārt, pašai jābūtībai vajag ataisnojumu vai nu dabas likumos, vai arī mūsu prātā. Nejēdzīga norma īstenībā nav jābūtība, kaut arī ar tradīciju tā formāli palikusi spēkā. Normu raksturo cilvēka apzinīgā cenšanās izpildīt dzīvē jābūtību, ka

aas pamatojas uz prātu kā normas avotu. Protams, ne visas normas atbilst prātam, bet prezumcija ( fakta atzīšana par juridiski neapšaubāmu līdz nav pierādīts pretējais ) par normas saskaņu ar prāta prasībām ir, treškārt, tās būtiskākā īpašība. Kā iespaidīgu jābūtības normas piemēru va
aaru minēt Vecās Derības desmit baušļus. Tādas normas kā “tev nebūs nonāvēt”, “tev nebūs zagt” tikai citādi formulētas ir atrodamas arī mūsdienu tiesībās.

Mūsdienās kā vēsturiskas diferencēšanās un plaši izplatītas klasifikācijas rezultātu mēs izšķiram šādas jābūtības normas:

1. tiesību normas ( tiesības ) kā valsts garantētas uzvedības normas,

2. tikumības normas ( morāle ), kas vēršas pie indivīda sirdsapziņas,

3. sabiedriskās normas ( tikumi ), kas tiek ievērotas [ bez valstiskas piespiešanas ].

Mūs šobrīd interesē konkrēti tiesību normas. I.Krastiņš tiesību normas izprot kā tiesību pamatšunas,kas kopumā viedo tiesību sistēmu. Tās ir kompetentu valsts iestāžu noteikti vai sankcionēti vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts . Lidzīgi tiesību normas formulē arī M.I.Baimins. Tiesību normas ir tiesību pirmējās šunas, satura daļiņa, tiesību sistēmas

struktūras pa

aamatelements .Docenta R.Akmentiņa darbos arī sastopams tiesību normas formulējums, kas ietver sevī tās pašas pamatiezimes . Norma ir tiesisku nolikumu sastāvdaļa .

Kaut arī tiek runāts par tiesību normu kā tiesību sistēmas sastāvdaļu, tā ir arī samērā patstāvīga parādība,kam piemīt specifiskas īpatnības un kas konkretizē mūsu priekšstatu par pašām tiesībām,to izpratni, būtību un saturu, par mehānismu,kas veic regulatīvas funkcijas sabiedrības attiecībās. Tiesību norma ir viens no sociālo normu paveidiem. Un tādēļ tajās izplatās kopīgas iezīmes,kas raksturīgas tieši sociālajām normām.Taču varam uzskaitīt arī at
ttšķirīgās pazīmes –

1. Tiesību normām ir vispārējs raksturs,sava veida bezpersoniskums; tās attiecas uzvisiem sabiedrisko attiecību dalībniekiem.

2. Tiesību normas atšķirībā, piemēram, no morāles , uzdevums ir regulēt cilvēku uzvedību , tā ir orientēta uz cilvēku gribu un noteiktas rīcības apzināšanos.

3.Norma tiek atzīta par tiesisku tikai no valsts puses . Līdz tam tā var eksistēt, tikt zinātniski pamatota, no tām var vadīties paši sabiedrisko atiecību dalībnieki, taču kamēr pilnvarotās valsts institūcijas nav atzinušas normu,nav tai noteikušas aizsargājošus elementus, doto normu nevar uzskatīt par tiesisku.

Runājot par pēdējo, mēs nonākam pie vēl kādas tiesību normas pazīmes – tās nodrošinājums ar valsts atbalstu, aizsardzību,piespiešanas spēku.

Apkopojot iepriekš minētās tiesību normu īpašības,var formulēt vēl citu tiesību normu definīciju. Tiesību norma – no valsts puses atzīts, nodrošināts, vispārobligāts noteikums, no kā izriet sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi . Cilvēku rīcībai jāatbilst noteiktam uzvedības paraugam,etalonam, ko savukārt nosaka dotais noteikums .

Tiesīibu normu var uztvert arī kā tiesiskuma kritēriju. Tas nozīmē, ka izpildot noteiktu darbību cilvēks pirmām kārtām izanalizē, vai šāda rīcība nav pretrunā ar kādu tiesību normu, jo individs apzinās, ka par normu neievērošanu draud sods. Tiesību normas nosaka, kā indivīdiem jārīkojas konkrētā dzīves situācijā.

Tiesību norma ne tikai uzliek pienākumus, bet arī rada tiesības .Tā, piemēram, Latvijas likumdošanā sastopamas tiesību normas, kurās tiek garantēta privātīpašuma aizsardzība pret izlaupīšanu, jo likumdošanā par tādu rīcību ir paredzēts sods,kas attur subjektu no prettiesiskas darbības realizīacijas.

Tiesību normām piemīt vēl dažas specifiskas īpašibas, kuras neesmu minējusi. Tās formulē I.Krastiņš –

• katrai tiesību normai ir divpusējējs raksturs, jo tā sabiedrisko attiecību vienai pusei piešķir subjektīvas tiesības, bet otrai juridiskos pienākumus;

• tiesību normu var piemērot vairākkārtēji .

Tiesību normas struktūra

Lai tiesību normu varētu piemerot nekļūdīgi un precīzi katrā konkrētā gadijumā, ir nepieciešams noskaidrot šādus jautājumus –

1) pastāvot kādiem apstākļiem (kad) , realizējama tiesību norma ;

2) kādu rīcību (darbību) tiesību norma prasa no regulējamo attiecību dalībniekiem;

3) kādas būs sekas personām,kuras neievēros normas priekšrakstus .

Tiesību normas struktūrā ietilpst trīs elementi :hipotēze, dispozija un sankcija, kas atbilst jau augstāk minētajiem jautājumiem.Bieži vien hipotēzi un dispozīciju vienlaikus kādā tiesību normā atrast nemaz nevar .

Hipotēze ir tā tiesību normas sastāvdaļa, kura norāda normas realizēšanas priekšnoteikumus,t. i., apstākļus,kādos tā piemērojama. Kā piemēru var minēt Krimināllikuma 229. pantu. Kultūras pieminekļu iznīcināšana un bojāšana, kur lasām – (1) par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu vai bojāšanu [hipotēzes daļa] soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām.

Hipotēzei ir liela nozīme likumības nostiprināšanā, jo precīzs normas piemērošanas apstākļu formulējums nepieļauj kļūdas tās piemērošanā . I. Krastiņš hipotēzes iedala :

• absolūti noteiktās,

• relatīvi noteiktās,

• alternatīvās,

• vienkāršās un saliktās hipotēzes .

Absolūti noteiktā hipotēze (kā jau norādīts tās formulējumā) tieši raksturo normas piemērošanas apstākļus un dzīves faktus.

Relatīvi noteiktās hipotēzes tikai nosauc normas realizācijas priekšnoteikumus, sīkāku normu noteikšanu atstājot iesaistīto tiesibu subjektu ziņā. Tā,piemēram, Civillikuma 251. pants – kamēr apspriež par aizbildni ieceltā uzdoto atteikšanās iemeslu likumību, bāriņtiesai pēc iespējas jāapsargā nepilngadīgā intereses un, ja vajadzīgs, jāieceļ viņam pagaidu aizbildnis.

Šīs divas hipotēzes kategorijas atzīst arī doc. R.Akmentiņš,taču viņš izdalijis arī trešo – absolūti nenoteiktā hipotēze, kad zināma fakta piemērošana dota zināmam valsts organam, un tas tad atkarājas no administrācijas un tiesa iestādēm. Ar tādiem piemēriem jāsastopas administratīvās tiesībās .

Hipotēzes iedala atkarībā no vispārinājuma un noteiktibas pakāpes:

• kazuālas, kas paredz normas realizācijai individuāli konkrētus priekšnosacijumus (Krimināllikuma 118.pants – Slepkavība sevišķi pastiprinošos apstākļos );

• abstraktas, kas paredz normas realizācijas vispārīgus priekšnoteikumus ( Krimināllikuma 116.pants – Slepkavība).

Izšķir vēl vienkāršas hipotēzes – ar vienu normas realizācijas priekšnoteikumu un saliktas hipotēzes – ar vairākiem realizācijas priekšnoteikumiem . Tā par vienkāršas hipotēzes piemēru var kalpot jau minētais Krimināllikuma 118. pants.Slepkavība, kurā ir tikai viens šāds priekšnoteikums – par citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu. Saliktās hipotēzes piemēru var atrast Krimināllikuma 81.pantā.Aicinājums vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas valsts varu un vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kur lasām – par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kā arī par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu tādā pašā nolūkā.

Dispozīcija ir tā tiesību normas sastāvdaļa, kas nosaka regulējamās attiecības, dalībnieku (subjektu) tiesības un pienākumus , t. i.,dodot tiem saistošus priekšrakstus. Vienkāršākais normas dispozīcijas formulēšanas paņēmiens ir norādijums par atļautām un aizliegtām darbībām (bezdarbību), neaprakstot darbības pazīmes.Šādi tiek radītas ar vienkāršām dispozīcijām . Tā , piemēram,Kriminālikuma 116.pants.Slepkavība.Taču Krimināllikuma 122.pants.Slepkavība, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas ir norma ar aprakstošu dispozīciju.

Atkarībā no vispārinājuma pakāpes dispozīcijas iedala noteiktās un relatīvi noteiktās. Noteiktās dispozīcijas Latvijas likumdašanā sastopamas vairāk.

Sankcija. Tiesisko normu raksturīga pazīme ir tā, ka šeit ir jāsastopas ar spaidu līdzekļiem.

Sankcija ir tiesību normas sastāvdaļa, kas paredz negatīvas sekas šīs normas pārkāpējiem vai neizpildītājiem. Sankcijas norāda uz valsts piespiedu spēka lietošanas iespēju. Tā piešķir uzvedības noteikumiem obligātu raksturu. Izšķir soda sankcijas un tiesībatjaunotājas sankcijas. Pie pirmā veida sankcijām pieder krimināltiesiskās un administratīvi tiesiskās sankcijas, pie otrā veida – civiltiesiskās,kā arī finansu, darba, procesuālo tiesību sankcijas .

Latvijas tiesībās sastopami dažādu sankciju veidi. Krimināltiesiskās sankcijas paredz kriminālsodus. Tā, piemēram, brīvības atņemšanu, speciālu tiesību atņemšanu(piemēram,transportlīdzekļa vadīšanas tiesības)

nmantas konfiskācija. Pie administratīvi tiesiskām sankcijām pieder naudas sods , nelikumīga juridiska fakta atcelšana u. c., kuras piemēro attiecīgi kompetentas valsts iestādes. Visbiežāk tās ir policija, inspekcijas u. c.

Iestāžu un organizāciju vadītāji par darba disciplīnas pārkāpšanu piemēro disciplinārās sankcijas – piezīmes, rājieni, atlaišana no darba.

Tiesa vai cita uz to pilnvarota iestāde nosaka civiltiesiskās jeb mantiskās sankcijas, kas paredz cietušajai pusei atlīdzību par nodarīto kaitējumu. Tās ir soda nauda, kavējuma nauda, darījuma atzīšana par spēkā neesošu u. c.

Izmantoto avotu saraksts.

Literatūra:

1. Akmentiņš R. Piezīmes pēc doc. R. Akmentiņa lasītā ievada tiesībās. – R., 1926. – VIII lekcija.

2. Horns N. Ievads tiesību zinātnē un tiesību filozofijā.//Likums un tiesības. – 1999. –Nr.1. – 17. – 18.lpp.

3. Krastiņš.I. Tiesību Teorijas pamatjēdzieni. – R.,1997. – 12. – 14. lpp.

4. Matizovs N.I., Malko A.V. Valsts un tiesību teorija. – M., 1997. –313.lpp.

5. Latviešu konversācijas vārdnīca. 15. sējums. – R.,1938.

6. Pigolkins A.S. Vispārējā tiesību teorija. – M.,1997. – 153.lpp.

7. Vispārējā tiesību un valsts teorija.Sast. Lazarevs V.V. – 3. izd. – M.,1999.-200.lpp.

Normatīvie tiesību akti:

Krimināllikums.

Saturs

Ievads ________________________________________________ 2.lpp.

Tiesību norma __________________________________________ 3.lpp.

Tiesību normas struktūra _________________________________ 6.lpp.

Izmantoto avotu saraksts _________________________________10.lpp.

TIESISKĀ REGULĒŠANA