TIESISKĀ REGULĒŠANA

Latvijā pašreiz nebūt nevar runāt par tiesisko regulēšanu šī vārda tiešajā nozīmē. To ierobežo dažādi šķēršļi un nepilnības Latvijas tiesību sistēmā.

Tiesiskā regulēšana ir specifiska tiesiska ietekme, ko tiesības veic kā normatīvs un vispārobligāts regulātors.

Šo tematu es izvēlējos rakstīt, jo man likās interesanti uzzināt, vai Latvijā valda pareiza un objektīva likumdošana. Kad izpētīju tuvāk dažus avotus, piemēram, “Vai Latvijā valda likums”, sapratu, ka tā nebūt nav. Manuprāt, mūsu valsts galvenā problēma ir tā, ka likumi bieži vien ir pretrunīgi. Lai iepazītos, kā

āā ar to var tikt galā, es izlasīju J. Jelāgina rakstu ‘Normatīvie akti un to hierarhija”. Šajā rakstā es uzzināju, ka lai valstī būtu sakārtota likumdošana un tiesnešu spriedumi būtu objektīvi, mums ir jāvadās pēc normatīvo aktu hierarhijas.

Mans mērķis būs iespēju robežās sīkāk izpētīt un argumentēt konkrētas nepilnības Latvijas tiesību sistēmā, kas liedz Latvijai kļūt par tiesiski regulētu valsti. Diemžēl man nebūs iespēju iedziļināties sīkumos, kas skar šo tematu, jo to man neļauj izdarīt apjoms. Pēc manām domām, lai iztirzātu šo te
eematu sīkumos, ir nepieciešams izstrādāt grāmatu.

Es domāju, ka tiesiskās regulēšanas jautājums būs aktuāls vēl daudzus gadus,tāpēc pēc pāris gadiem es piebiedrošos juristu saimei, lai lielākā vai mazākā mērā palīdzētu kaut nedaudz, bet sakārtot mūsu valsts likumdošanu.

8.

Kopsavilkums

Ja mēs atzīstam tiesību mazo vē

ēērtību, tad mums ir jāatzīst, ka mēs nesekojam līdzi šim mūsu tiesisko principu un kopumu ideālam pārāk nopietni un atbilstoši likumu nozīmei un lomai sabiedrības un ikviena dzīvē. Taču kopumā sabiedrībā pret likumiem un tiesību aizsardzības iestādēm bieži ir visai nihiliskaun noliedzoša attieksme. Tas pasvītro tikai to, ka bieži tiesības kopmā netiek uzskatītas par sociālo vērtību. Cilvēki pamatoti uzskata, ka daudzi likumi ir netaisni, jo tie neder vispārīgām, bet šauru grupu interesēm. Tāds ir apspriežamais likumprojekts par deputātu priviliģētām pensijām, kas pretrunā ar darba likumdošanas vispārīgiemprincipiem.

Vara bieži ir nekonsekventa attiecībā pret pašas deklarēto koncepciju- veidot Latvijā brīvu liberālo valsti.

Viena no tiesību funkcijām ir regulējošā funkcija. Vau pašreiz mēs varam atzīt, ka valstī viss ir pietiekoši sakārtots un noregulēts? Nedomāju viss. Ta
aas nozīmē, ka tiesības un likumi pilnā apmērā vēl nepilda. Nav pilnvērtīga tiesiskā mehānisma sabiedrisko atticību regulēšanai.

Vai Latvijā ir jāvalda likumam? Šķiet, ka prioritāri būtu jāvalda likuma varai. Taču virs šīs varas ir tiesību ideja un tiesiskā apziņa un kultūra. Vajadzētu būt tā, ka ikviens- no Valsts prezidenta līdz bezdarbniekam unpensionāram- saprot un pakļaujas likumam. Izpratne un traktējumi ir dažādi. Dažreiz tie ir dimeteriāli pretēji.

Manā uztverē, lai patiešām uzlabotu tiesisko situāciju valstī, lielā mērā uzmanība ir jāpievērš uz piespiešanu pildīt li
iikumus. Saprotams, ka jāiedarbina arī visi pārējie ietekmēšanas veidi, kā audzināšana un izglītošana, materiālā un morālā stimulēšana. Tādējādi radot tiesisku kārtību jebkurā valsts iestādē un pilnveidojot tiesisko nihilismu valsts pārvaldē.

2.

Temata iztirzâjums

Tiesiskâ regulçðana ir viens no sociâlâs regulçðanas veidiem, kam ir mçrítiecîgs, organizçts, rezultatîvs raksturs, pie kam tiesiskâ regulçðana tiek realizçta ar veselas tiesisko lîdzekïu sistçmas palîdzîbu, kas nodroðina nepiecieðamo mçríu sasniegðanu, t.i., ar tiesiskâs regulçðanas mehânisma palîdzîbu. Tiesiskâs regulçðanas mehânisms ir tiesisko lîdzekïu kopums, ar ko tiek regulçtas sabiedriskâs attiecîbas. Tajâ ietilpst : tiesîbu normas, tiesiskâs attiecîbas, tiesîbu normu piemçroðanas akti, tiesîbu un pienâkumu realizâcijas akti (objektîvâ puse). Mehânisma subjektîvajâ pusç ietilpst likumîba, tiesiskâ apziòa(pârliecîba), juridiskâ kultûra (lîmenis), juridiskâs informâcijas stâvoklis sabiedrîbâ. Visas pârçjâs juridiskâs parâdîbas – normatîvie akti, to iztulkoðana,

juridiskâ tehnika u.c.- stâv pavisam tuvu tiesiskâs regulçðanas pamatelementiem.

Tas tûlît rada jautâjumu – vai Latvija ir tiesiska valsts? Latvija jau vairâkus gadus ir demokrâtiska valsts (Satversmes 1. Pants) – mums pastâv vârda un preses brîvîba, brîvas un demokrâtiskas vçlçðanas, taèu neskatoties uz to ir skaidri redzams, ka Latvija vçl nav sasniegusi tiesiskas valsts statusu. Kâ atzîst Dzintars Rasnaès( 6.Saeimas tieslietu ministrs) : “Latvija pçc savas tiesîbu sistçmas atrodas kaut kur pa vidu starp Vâciju, Igauniju, Franciju un Ameriku.”1 Viòaprât Latvijai nav vienotas koncepcijas, kam par iemeslu ir starp juristiem nepastâvoðâ vienlîdzîba, jo bieþi vien lietderîbas princips stâv pâri tiesiskuma principam.2

Tiesiska valsts – ir politoloìijas termins, kas apzîmç valsts iekârtu, kurai piemît augsta un stabila tiesiskâ kârtîba, tiesîbu normu savstarpçjâ saskaòotîba, likumu prioritâtes par visu valsts varas institûciju, un personu subjektîvajâm interesçm, visu valsts amatpersonu un institûciju pakïautîbu likumam, valsts un pilsoòu savstarpçjâ atbildîba, pilsoòu likumtiesîbu un brîvîbu garantijas.

Savulaik Þ.Þ.Ruso ir apgalvojis, ka svarîgi ir nevis likumi,bet likumdevçja vara, kas ir valsts sirds. Ja patreiz, 1998.g., iedziïinâs valsts lietâs, vai ir iespçjams apgalvot, ka likumdevçjs ir valsts kodols? Ja atcerâs 5.Saeimas darba beigas, tad atmiòâ palicis kâ tieði tâ beidza savu darbu – piòemot korupcijas novçrðanas likumu, ko 6.Saeima,

1 Latvijas Inteliìences Apvienîba Vai Latvijâ valda likums? – Domas un vçrtçjumi – Rîga, 1998.- 19.lpp.

2 Turpat, 20.lpp.

3.

uzsâkot savu darbu, apstâdinâja daïu ðâ likuma pantu darbîbu. Ðis gadîjums pierâda to, ka ðâda deputâtu attieksme pret iepriekðçjo deputâtu darbu diskreditç kâ likumdevçju, tâ arî paðus likumus.

Latvijâ pilnîgi un noteikti pastâv tiesiskais nihilisms, ko pçc 6.Saeimas deputâta Jâòa Legzdiòa domâm veicina:

1) ârkârtîgi lçnais privatizâcijas un saimniecisko reformu process

2) neesoðâs sociâlâs un ekonomiskâs bâzes trûkums modernai, eiropeiskai likumdoðanas sistçmai

3) iedzîvotâju neziòa par viòu tiesisko statusu

4) tas, ka valstî nedarbojas parlamenta un citu vçlçto institûciju politiskâs atbildîbas sistçma

5) tas, ka cilvçki nav pietiekami informçti par amatpersonu pienâkumiem pildît attiecîgos likumus un lçmumus

6) tas, ka trûkst pârraudzîbas no augstâkstâvoðu amatpersonu puses pâr zemâkstâvoðu amatpersonu darbîbas likumîbu un lietderîbu. Praktiski netiek piemçroti disciplinârsodi.

Arî ïoti zemais iedzîvotâju dzîves lîmenis ir tiesiskâ nihilisma cçlonis, jo tas rada vçlmi izdzîvot, uz ko cilvçks tiecas, neskatoties ne uz ko.3

Dziïâk aplûkojot ðî politiía argumentâcijas, nevar nepiekrist, ka valstî pastâv tiesîbu nihilisms. Lîdz ar to ir diezgan grûti runât par kaut kâdu sabiedrîbas, tâs rîcîbas, regulçðanu. Kâ septîtkârt, manuprât, vçl vajadzçtu minçt lielo nepilsoòu neapmierinâtîbu, kas arî savâ ziòâ noved pie likuma pârkâpðanas, jo arî ðie cilvçki grib dzîvot labâk, lîdz ar to îpaði neuztraucoties, cik tas ir likumîgi, uzsâkot tâdu vai citâdu darbu, kas attiecas uz iztikas pelnîðanu, jo viòu tiesiskâ stâvokïa dçï, tos sagaida ierobeþojumi, pie tam, ja tiesiskâ sistçma ietver sevî arî tiesisko apziòu, t.i., tiesiskas nozîmes un satura zinâðanas, kâ arî attieksmi pret tiesîbâm un tiesisko kârtîbu, tad pretçji tam paðreiz aptuveni 2/3 Latvijas iedzîvotaju uzskata par iespçjamu pârkâpt likumus, lai nodroðinâtu savu eksistenci (t.s. arî nemaksâjot nodokïus, nodarbojoties ar nereglamentçtu uzòçmçjdarbîbu, utt.) Ðâds tiesiskâs apziòas lîmenis neliecina par tiesiskas valsts iezîmçm Latvijâ.

4.

Ja gribçtu dot îsu un konkrçtu atbildi uz to, kâdas ir galvenâs specifiskâs atðíirîbas starp sociâlistisko (padomju) un Rietumu (kontinentâlâs Eiropas) tiesîbu sistçmâm, tad droði vien varçtu teikt, ka pati bûtiskâkâ atðíirîba ir attiecîbâs starp valsts varu un tiesîbâm. Bijuðo sociâlistisko valstu tiesîbu sistçmâs valsts vara nav ierobeþota, tâ satâv it kâ pâri tiesîbâm, pie kam tiesîbas ir instrumentalizçtas, lai nodroðinâtu neierobeþotas valsts varas sistçmas pastâvçðanu. Turpretî tiesîbu sistçmas valsts vara ir ierobeþota, tâ ir pakïauta tiesîbâm. Valsts vara ir dalîta likumdoðanas, izpildu un tiesu varâ, un tad arî ðie trîs valsts varas atzari uzrauga, kontrolç un lîdzsvaro viens otru, tâdâ veidâ praktiski nodroðinot cilvçku tiesîbas un brîvîbas attiecîbâs ar ar valsts varas orgâniem, ko tad arî var pilnîbâ apzîmçt ar jçdzienu “tiesiska valsts”.

Tiesiskas valsts principi nav negrozâmi laikâ un telpâ. Zinâmas atðíirîbas pastâv, piemçram, ðo principu dogmatiskajâ pamatojumâ starp kontinentâlâs un Eiropas unanglosakðu tiesîbu lokiem.Tiesiskaas valsts principi rietumvalstu teorijâ un praksç paastâvîgi attîstâs, tie kïûst arvien sazarotâki, kompleksâki. Citur tomçr ðis jçdziens daþkârt tiek lietots pavisam citâdâ kontekstâ – piem., Krievijâ ðodien tautâ ar to saprot kriminalitâtes apkaroðanu. Ja palûkojas, ko par to domâ Andrejs Lçbers, Tad viòð uzskata, ka tiesiskas valsts principi kontinentâlâs Eiropas Tiesîbu loka izpratnç Latvijâ nav jârecipç, t.i., jâievieð no jauna.4

Latvijâ tiesiskas valsts principi bija atzîti jau kopð valsts dibinâðanas 1918.gadâ un neierobeþoti darbojâs visâ parlamentârajâ periodâ lîdz 1934.gada 15.maijam.Juridiski ðie principi balstîjâs uz Satversmes 1.pantu, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarîga un demokrâtiska republika. Tâdçï ðodien, atjaunotajâ Latvijâ, kad atkal spçkâ ir Satversme, nebûtu nebûtu pareizi runât par tiesiskas valsts principu “recepciju”, jo jâapzinâs, ka tie jau pieder pie Latvijas nacionâlâs tiesîbu sistçmas tradicionâlâ mantojuma. Patreiz, manuprât, galvenais uzdevums ir tieði ðo Satversmes 1.panta izrietoðo principu iedzîvinâðana valsts orgânu, pârvaldes iestâþu un tiesu praksç. Recepcija bûtu jâskata kopâ ar pirmskara Latvijas nacionâlâs tiesîbu sistçmas kontinuitâtes atjaunoðanas problemâtiku. Gan Latvijâ, gan Rietumos daþkârt valda priekðstats, it kâ pirmskara Latvijâ nekâda tiesîbu sistçma nepastâvçja un starp ðodienas un pirmskara Latvijas tiesîbâm nav iespçjama nekâda kontinuitâte.

5.

Pie tam diezgan bûtiski ir tas, ka pirmskara Latvijas tiesîbu sistçma ir gadsimtiem ilgi veidojusies Eiropas kopçjo tiesîbu trdîciju ietvaros, pie kam tâ bija attîstîta tiesîbu sistçma, kas bija integrâla kontinentâlâs Eiropas tiesîbu loka sastâvdaïa. 1940.gadâ latvijas tiesîbu sistçma tika izolçta no Eiropas un atrauta no savâm îstajâm saknçm. Tagad ðo kontinuitâti bûtu jâmçìina atjaunot. A. Lçbers uzsver tiesîbu kontinuitâtes nozîmi saistîbâ ar pirmskara Latvijas tiesîbu sistçmu, jo tieði tiesiskâ kontinuitâte ir centrâlais arguments, uz kura balstâs Latvijas neatkarîbas atjaunoðana un Latvijas pilsonîba.5 Domâjams, ka ir diezgan pieïaujami balstîties uz nacionâlâs tiesîbu sistçmas kontinuitâti, kas tika pârtraukta pirms vairâk nekâ 50 gadiem, jo pârtraukums iestâjâs prettiesiski, pârkâpjot starptautiskâs tiesîbas. Ðeit es domâju padomju tiesîbu sistçmas ievieðanu Latvijâ 1940.gadâ. Tomçr Lçbers ðo gadu pârceï vçl nedaudz atpakaï sakot, ka nacionâlo tiesîbu kontinuitâte daïçji tika pârtraukta – it seviðíi valststiesîbu jomâ – jau ar 1934.gada 15.maiju, kad ministru Kabinets valsts apvçrsuma rezultâtâ pâròçma Saeimas funkcijas.6 1939.gadâ tieslietu ministrs atzina, ka “nevar bût pareiza sprieduma, ja trûkst iekðçjâs saskaòas ar 15.maija idejâm”, viòð iestâjâs arî par “latviskâm tiesîbâm” un “latviskâm tiesâm”, kas ir pretrunâ ar tiesiskas valsts principiem.

Patiesîbâ nacionâlo tiesîbu kontinuitâtes pârtraukums pats par sevi ðodien kavç “tiesîbu kultûras” atjaunoðanu Latvijâ. Un ðeit jau vairs ar veco likumu darbîbas atjaunoðanu un jaunu likumu pieòemðanu nepietiek. Nepiecieðama ir demokrâtiskai tiesîbu kultûrai atbilstoða domâðana un mentalitâte, un tas jau ir paaudzes jautâjums.

Tiesiskâs regulçðanas metode – ir paòçmienu kopums, ar kuru palîdzîbu tiek realizçta tiesîbu ietekme uz sabiedriskajâm attiecîbâm. Izðíir divas regulçðanas pamatmetodes:

1. Centralizçto regulçðnu (subordinâcijas metode), kad regulçðana no “augðas lîdz apakðai” notiek uz imperatîviem pamatiem

2. Decentralizçto regulçðanu (koordinâcijas metode), kad regulçjamo sabiedrisko attiecîbu aktivitâti ietekmç savstarpçja vienoðanâs (piem.noslçdzot lîgumus), kâ arî vienpusçjas tiesiskas vienoðanâs.

Ja runâ par pavçloðajâm instancçm, tad ðodienas neatkarîgâ demokrâiskâ Latvijâ ir

6.

visai zema cieòa un respekts pret likumu kâ no paðas valsts puses, tâ arî no paðas ðîs

sabiedrîbas un indivîdiem, bet tiesas novçrtçjums ir tikai ar mînusa zîmi – jâpiebilst, tâpat kâ likumdevçja un izpildvaras. Tiesas negatîvais vçrtçjums balstâs galvenokârt uz apgalvojumiem – tiesas varas krîze, tiesas bezspçcîba un tiesu vara nedarbojas. Leonards Nelsons savâ darbâ “Juridiska zinâtne bez tiesîbâm” pilnîgi pamatoti konstatç, ka, ja juridiskâ zinâtne, kas pçc pozitîvistu labestîbas zaudç savu priekðmetu, t.i., tiesîbas, pârtop par triviâlu advokâtu mâkslu un manipulâcijâm, tad tiesîbu svçtums tiek izmantots pret paðâm tiesîbâm.7 Ðî minçtâ aina zinâmâ mçrâ ir vçrojama arî Latvijâ.

Pçcsociâlisma periodâ neatkarîbu atguvuðajâs Baltijas valstîs viens no svarîgâkajiem uzdevumiem bija totalitârâ reþîma demontâþa. Vienlaikus sâkâs arî tiesiskas valsts veidoðanas darbs, kas balstîjâs uz visaptveroðu tiesîbu tiesîbu sistçmas reformu, kuras ietvaros 1990.-1995.gadâ tika îstenota arî kardinâla tiesu un tiesvedîbas reorganizâcija. Tiesu sistçmas pârkârtojumu mçríi bija vçrsti uz to, lai panâktu taisnîgas tiesu varas iedibinâðanu, tiesneðu un tiesu neatkarîbas nodroðinâðanu, tievedîbas procesa demokratizçðanu. Pçc neatkarîbas atgûðanas visâs trijâs Baltijas valstîs pieòemti jauni likumi par tiesâm un tiesneðiem, to darbîbas kârtîbu un garantijâm.Kâ svarîgâkos no ðiem likumiemvar minçt:

• Igaunijâ – “Par tiesâm” (1991.g.23.oktobris),8”Par tiesneða statusu” (1991.g.23.oktobris),9 “Par tiesvedîbu konstitucionâlâs uzraudzîbas kârtîbâ” (1993.g. 5.maijs);10

• Latvijâ – “Par tiesu varu” (1992.g.15.decembris),11 “Satversmes tiesas likums” (1996.g. 5.jûnijs);

• Lietuvâ – “Par tiesîbâm” (1994.g.31.maijs),12 “Par konstitucionâlo tiesu” (1993.g. 3.februâris).13

Tiesu varas bûtîbu un tiesu procedûru svarîgâkâs iezîmes regulç Baltijas valstu Konstitûcijas. Tiesu darbîbas vispârîgie principi Baltijas valstîs atbilst ANO

7.

ìenerâlâs asamblejas 1985.gada 13.decembrî akceptçtajiem tiesu neatkarîbas pamatprincipiem.

Tiesiskâs regulçðanas metode kalpo par kritçriju tiesîbu normu iedalîðanai tiesîbu nozarçs. Tîrâ veidâ minçtâs metodes izpauþas divâs tiesîbu nozarçs:

• administratîvajâs tiesîbâs

• civiltiesîbâs

Citâm tiesîbu nozarçm piemît abu pamatmetoþu variâcijas.

Latvijas paðreizçjâ nacionâlâ tiesîbu sistçma, ja to interpretç ar Rietumu tiesîbu metadologijas palîdzîbu, lielâ mçrâ var nodroðinât cilvçktiesîbu realizâciju un tiesiskas valsts principu funkcionçðnu.14 Taèu patlaban ðîs sistçmas lietoðana , izmantojot iestâþu un tiesu praksç dominçjoðo padomju tiesîbu metodoloìiju, noved pie tâ, ka cilvçktiesîbas un tiesiskas valsts principi tiek ievçroti tikai daïçji un nekonsekventi.Rezultâtâ cilvçktiesîbu un tiesiskas valsts principu ievçroðanas lîmenis latvijas publiskajâ sektorâ ir ir zems. Galvenâ problçma ir ne tik daudz tiesîbu normas, bet gan to pielietoðana. Lai arî efektîvas cilvçktiesîbu aizsardzîbas nodroðinâðana Latvijâ ir nepiecieðama, cilvçktiesîbas kâ universâlas tiesîbas tomçr nepieder pie tiem specifiskajiem tiesîbu elementiem, kas raksturo noteiktas valsts tiesîbu mantojumu un tiesisko kultûru atðíirîbâ no citas valsts tiesîbu mantojuma un tiesiskâs kultûras.

Tiesiskās regulēšanas priekšmets – ir ssabiedriskās attiecības, ko regulē tiesību normas.

Latvijā pašreiz daudz tiek runāts par to, ka Latvija ir ceļā uz Eiropas Savienību, bet ko tas nozīmē un nozīmēs Latvijas iedzīvotājiem? Pieņemu, ka ļoti daudz, jo jau uz doto brīdi tiek ņemti vērā ES ieteikumi likumdošanas sfērā. Latvijas virzība uz integrāciju Eiropas Savienībā prasa ne vien ekonomisko un politisko integrāciju, bet arī tālejošu juridisku integrāciju Eiropas Savienībā, kas aptver ne tikai Latvijas tiesību normu tehnisku pielīdzināšanu Eiropas Kopienas normām, bet vispirms jau juridiskās domas – tiesību izpratnes, teorijas , principu un metodoloģijas – recepciju (pieņemšanu).

9.

Izmantoto avotu saraksts

Literatūra

1. Krastiņš I. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. -3.izd.,-Rīga, 1997. -27.lpp.

2. Latvijas Inteliģences Apvienība Vai Latvijā valda likums? – Domas un vērtējumi- Rīga, 1998. -22.-59.lpp.

3. Latvijas Zinātņu akadēmija Baltijas valstis likteņgriežos // Rakstu krājums -Rīga,1998.

4. Apgāds Zvaigzne ABC, (mācību līdzeklis) Ievads politikā // Politika un tiesības. -1998.

5. Levits E. Intervija ar Dītrichu Andreju Lēberu // Latvijas vēsture, 1997., 4.(28.)nr., 108. -115.lpp.

6. Sal.: Levits E. Tiesību normu interpretācija un Satversmes 1.panta demokrātijas jēdziens // Cilvēktiesību Žurnāls. -1997. – Nr.4. -65.un tupm.lpp.

7. Jelāgins J. Normatīvie akti un to hierarhija // Latvijas Vēstnesis. 1996.g.29.decembris.

Normatîvie akti

1. Vedomostji Estonskoj Respubliki. – 1991. -Nr.38. – 472. Pants.

2. Pravovije Akti Estonii. – 1993. -Nr.24. – 435.pants.

3. Par tiesu varu. -Rîga :TMTIC, 1996. -3. -46.lpp.

4. Vedomostji Litovskoj Respubliki. -1994. -Nr.30. -338.pants.

5. Vedomostji Seima i Pravitelstava Litovskoj Respubliki. -1993. -Nr.6. -120.pants.

Juridiskâ prakse

1. Sad.: piemçram, Eiropas Savienîbas komisâra van den Bruka kritika par vâjo “publisko sektoru” viòa vizîtes laikâ Latvijâ 1997.gada 3. – 4.aprîlî.