Satura rādītājs
Ievads………………………………………………………………………………………………………….3
1. Pilnvarnieka pienākumi……………………………………………………………………………..5
1. 1. Pārpilnvarojums un tā pieļaujamība……………………………………………………..6
1. 2. Pilnvarojuma robežu pārkāpuma aizliegums………………………………………….7
2. Pilnvarnieka darbības sekas………………………………………………………………………..9
3. Peļņas gūšanas aizliegums pilnvarniekam…………………………………………………..11
4. Pilnvarotāja pienākumi…………………………………………………………………………….13
5. Pilnvarnieka atbrīvošana no nastām, galvojumiem un mantas ieķīlājuma……….11
Nobeigums…………………………………………………………………………………………………15
Izmantotā literatūra……………………………………………………………………………………..18Ievads
Pilnvarojuma līgums ir praksē nozīmīgs līgums, jo ikdienas dzīvē, kā arī tiesiskajā un ekonomiskajā apritē bieži rodas nepieciešamība uzdot savu lietu kārtošanu kādai citai personai. Citas personas iesaistīšanai var būt dažādi iemesli, piemēram, pilnvarotāja prombūtne, nepietiekama kompetence, saimnieciska uzņēmuma īpašnieka nespēja personiski pārzināt savus darījumus to lielā skaita dēļ.
Parasti neatšķir uzdevuma līgumu no pilnvarojuma ( arī CL -2289.p.), bet patiesībā starp šiem institūtiem ir liela juridiskā atšķirība. Uzdevums pēc savas būtības ir romiešu saistību tiesību mandatum, pilnvarojums pēc savas būtības ir pilnvaras akts, kura mērķis-dot iespēju uzdevuma ņēmējam izpildīt uzdevuma devēja uzdevumus juridiskajā laikā attiecībā pret trešām personām, piemēram, nopirkt namu uzdevuma devēja vārdā. Tādēļ saprotams, ka uzdevums regulē pušu iekšējos statusus, bet pilnvarojums- uzdevuma izpildītāja tiesisko darbību attiecību pret trešajām personām un saskaņā ar to attiecas uz ārējo pusi.
Pilnvarojuma līguma priekšmets var būt dažādu tiesiskas nozīmes uzdevumu izpildīšana. Tomēr ne vienmēr citas personas dota uzdevuma izpildīšana nozīmē, ka ir noslēgts pilnvarojuma līgums. Pilnvarojuma līgums ir jānorobežo no gadījumiem, kad kāds aiz izpalīdzības apņemas izdarīt kaut ko cita labā , nemaz negribēdams tiesiski saistīties. Pilnvarojuma līgumā ir nepieciešama visu dalībnieku griba nodibināt saistību tiesību.
Pilnvarojuma legālā definīcija-Ar pilnvarojuma līgumu viena puse(pilnvarnieks, uzdevuma ņēmējs) uzņemas izpildīt otrai(pilnvaras devējam, pilnvarotājam, uzdevuma devējam)-zināmu uzdevumu, bet pilnvaras devējs apņemas pilnvarnieka rīcību atzīt sev par saistošu.
Pilnvarnieks jeb uzdevuma ņēmējs ar līgumu apsola izpildīt pilnvarotāja doto uzdevumu. Uzdevumam ir jābūt tādam, kura izpildīšanā ir ieinteresēts pilnvarotājs jeb uzdevuma devējs. Ir pieļaujams, ka uzdevuma izpildīšanā vienlaikus ieinteresēts arī pats pilnvarnieks, tātad pilnvarnieks reizē var darboties arī savā labā, ja pilnvarotājs tam piekrīt.
Pilnvarojuma līgums ir konsensuāls līgums. Bezatlīdzības pilnvarojuma līgums ir vienpusējs līgums, jo pilnvarniekam ir pienākums izpildīt doto uzdevumu, bet pilnvarotājam ir tiesības prasīt tā izpildi.
Ja pilnvarotājs un pilnvarnieks , līgumu noslēdzot, ir vienojušies par atlīdzību, tad šāds pilnvarojuma līgums ir divpusējs. Tātad pilnvarojuma līgums var būt ne tikai vienpusējs, bet arī divpusējs
Pilnvaras iedala pēc pilnvarojuma jeb pilnvarniekam piešķirtās pārstāvības varas apjoma. Tās ir-speciālpilnvara, ģenerālpilnvara un universālpilnvara. Speciālpilnvara var tikt izdota gan vienas atsevišķas darbības, gan vesela darbību kopuma veikšanai.
Ģenerālpilnvara dod pilnvarniekam tiesības noslēgt pilnvarotāja vārdā noteikta veida tiesiskus darījumus, vai arī noslēgt dažāda veida tiesiskus darījumus, kas attiecas uz kādu pilnvarotāja darbības sfēru.
Universālpilnvara atļauj pilnvarniekam bez ierobežojumiem veikt visas darbības, kurās ir pieļaujama pārstāvība, bet izdarīt atvasinājumus, ieķīlājumus vai nekustamā īpašuma apgrūtinājumus ar lietu tiesībām , vest prāvas, izdarīt pārjaunojumus, kā arī izdarīt un saņemt maksājumus, universālpilnvarnieks, ja viņam nav uz to noteikta pilnvarojuma, drīkst tikai nepieciešamos gadījumos un lai pasargātu savu pilnvarotāju no draudošiem zaudējumiem.
Tātad ar pilnvaru var tikt piešķirtas tiesības izdarīt materiāli tiesiskas, gan arī procesuālas darbības.1.Pilnvarnieka pienākumi
Pilnvarniekam jādarbojas, izpildot viņam doto uzdevumu, ar lielāko rūpību, un viņš atbild pilnvarotājam par katru neuzmanību.
Uzdevuma izpildīšana ir pilnvarnieka galvenais pienākums. Pilnvarotājam ir prasījums par uzdevuma izpildīšanu, kamēr pilnvarnieks nav sācis uzdevumu pildīt vai nav pabeidzis visa uzdevuma pildīšanā veicamās darbības. Ja pilnvarnieks ir darījis visu, lai izpildītu uzdevumu, bet nav sasniedzis vēlamos rezultātus, tad pilnvarotājs nevar prasīt uzdevuma izpildīšanu. Ja uzdevums pilnvarnieka vainas dēļ nav izpildīts tā, kā bija norunāts, vai izpildīšanas gaitā pilnvarnieks nav ievērojis nepieciešamo rūpību, tad pilnvarotājs var prasīt visu ar to nodarīto zaudējumu atlīdzību. Pilnvarniekam ir pienākums atlīdzināt pilnvarotājam nodarītos zaudējumus pat tad, ja viņā uzdevumu izpildīšanā ir pieļāvis tikai vieglu neuzmanību. Citos vienpusējos bezatlīdzības līgumos tas dalībnieks, kurš no līguma neiegūst nekādu labumu, parasti atbild tikai par ļaunu nolūku un rupju neuzmanību. Pilnvarojuma līgumā, kas likumā tiek prezumēts kā bezatlīdzības līgums, pilnvarnieka pienākums atbildēt par katru neuzmanību ir izskaidrojams ar to, ka pilnvarnieks , piekrītot izpildīt uzdevumu, ir apņēmies izpildīt uzdevumu tikpat apzinīgi un rūpīgi, kā to, domājams, izpildītu pats pilnvarotājs.
Ja pilnvarnieks gan nav izpildījis, bet no tam nav cēlies nekāds zaudējums pilnvarotājam, tad šis pienākuma neizpildījums nedod pēdējam tiesību ne uz kādām prasībām-šis pants piemērojams tad, kad pilnvarnieks ir veicis visas ar uzdevuma izpildīšanu saistītās darbības, bet nav sasniedzis vēlamo rezultātu.
Par nejauša gadījuma sekām pilnvarnieks atbild tikai tad, kad viņš noteikti uzņēmies risku. Nejaušs zaudējums nav jāatlīdzina, tomēr tāpat kā jebkuras citas civiltiesiskās attiecības dalībnieki, pilnvarotājs un pilnvarnieks var vienoties, ka pilnvarniekam jāuzņemas atbildība par nejauša gadījuma dēļ radušāmies zaudējumiem.
Pilnvarnieks, kas nepareizi ziņo pilnvarotājam par savu uzdevumu, atbild par zaudējumu, kas no tam cēlies. Pienākums ziņot pilnvarotājam par uzdevuma izpildīšanas gaitu ir pilnvarnieka blakus pienākums, kuru nodibina jebkurš pilnvarojuma līgums. Pilnvarnieks atbild par visiem zaudējumiem, kā cēlonis ir bijusi nepareiza ziņošana par uzdevumu vai nepaziņošana par noteiktiem uzdevuma izpildīšanai nozīmīgiem apstākļiem. Pilnvarniekam ir ne tikai jāinformē pilnvarotājs par uzdevuma izpildīšanu, bet arī jābrīdina par iespējamiem sarežģījumiem un risku. Pilnvarniekam ir jārīkojas pēc pilnvarotāja norādījumiem, bet nepareiza ziņošana par uzdevuma izpildīšanu neļautu pilnvarotājam izdarīt vajadzīgos secinājumus un dot pilnvarniekam pareizas instrukcijas.
1.1. Pārpilnvarojums un tā pieļaujamība
Ja iemesli, kas ceļas no pilnvarnieka paša, kavē viņu personīgi izpildīt uzņemto uzdevumu, bet pie tam lietas raksturs neļauj to vilcināt, tad viņām jāizpilda savs pienākums caur trešo personu, ja vien pilnvarojuma tālākdošana citai personai(substitūcija) nav ar līgumu tieši aizliegta.
Izņemot augstāk minētos steidzamos gadījumus, pilnvarnieks var sevi atvietot ar citu tikai tad , kad šādu tiesību viņam pilnvarotājs noteikti piešķīris.
Substitūcija neatsvabina pilnvarnieku no atbildības pret pilnvarotāju, ieskaitot arī atbildību par substitūta izvēli, bet pēdējais uz substitūcijas pamata nestājas nekādā līgumiskā attiecībā ar pilnvarotāju un atbild tikai kā nepilnvarots lietvedis.
Pilnvarojuma līgums izteikts uzticības līgums, tāpēc pilnvarniekam uzdevums ir jāpilda personiski. Ar pārpilnvarojumu saistītajās tiesiskajās attiecībās piedalās trīs personas: pilnvarotājs, pilnvarnieks un pilnvarnieka atvietotājs. Ja pārpilnvarojumas ar līgumu nav aizliegts, tad tas ir pieļaujams šādos gadījumos:
1. kad pilnvarotājs šo tiesību ir noteikti piešķīris;
2. kad uzdevuma izpildīšana ir steidzama, bet ar pilnvarnieka personu saistītie apstākļi, kavē viņu personiski izpildīt uzdevumu.
Pārpilnvarojums var tikt piešķirts gan visa uzdevuma, gan a…rī kādas tā daļas izpildīšanai, taču tas nedrīkst pārsniegt sākotnējā pilnvarojuma apjomu. Substitūts nevis tikai palīdz, bet gan patstāvīgi veic uzdevuma izpildīšanai nepieciešamās darbības.
Pilnvarojuma nodošana substitūtam notiek, pilnvarniekam vienojoties ar substitūtu par uzdevuma izpildīšanu un izdodot substitūtam pilnvaru, ja tā ir nepieciešama.
Pilnvarotājs atšķirībā no pilnvarnieka nestājas līgumattiecībās ar substitūtu. Turpina pastāvēt pilnvarotāja līgums ar pilnvarnieku, un pilnvarotājs joprojām var prasīt no pilnvarnieka uzdevuma izpildīšanu. Ja substitūta vainas dēļ pilnvarotājam ir radušies zaudējumi, tad pilnvarotājs var prasīt no viņa zaudējumu atlīdzināšanu. Substitūts var prasīt no pilnvarotāja uzdevuma izpildīšanas izdevumu atlīdzību.
Pilnvarniekam , kurš ir atvietojis sevi ar citu personu, jāatbild tikai par tiem zaudējumiem, kas ir radušies viņa vainas dēļ. Šādi zaudējumi var rasties:
a) pilnvarnieks nav pietiekami uzraudzījis substitūta darbību;
b) pilnvarnieks nav pievērsis vajadzīgo uzmanību, izvēloties substitūtu, un nav vispirms pārliecinājies par tā spējām un noderību uzdevuma izpildīšanai.
Pilnvarnieks neatbild par tiem zaudējumiem, par kuru rašanos ir vainojams substitūts, par tiem atbild pats substitūts pēc Civillikuma noteikumiem par lietveža atbildību neuzdotā lietvedībā. Ja pilnvarnieks nav bijis tiesīgs izdarīt pārpilnvarojumu, tad viņš atbild pilnvarotājam par jebkuru zaudējumu, kura cēlonis ir bijis pārpilnvarojums.
1.2. Pilnvarojuma robežu pārkāpšanas aizliegums
Pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas vispirms pēc pilnvarotāja norādījumiem.
Ar pilnvarojuma līgumu pilnvarnieks apņemas izpildīt tikai to , ko viņam uzdevis pilnvarotājs. Pilnvarnieks nedrīkst izdarīt darbības, kas nav nepieciešamas saņemtā uzdevuma izpildīšanai, kā arī nedrīkst uzsākt pavisam citas lietas vešanu.
Ja nav noteiktu norādījumu, pilnvarniekam , kaut tas arī būtu pat universālpilnvarnieks, jārīkojas nevis vienīgi pēc savas iegribas, bet tā,kā attiecīgā gadījumā, domājams, rīkotos pats pilnvarotājs, lai lietu visizdevīgāk nobeigtu; ģenerāl- un speciāl- pilnvarnieki drīkst uzsākt tikai tādu darbību, ko prasa viņiem uzdotās lietas raksturs un kas stāv ar to nepieciešamā sakarā.
Lai gan pilnvarniekam vispirms ir jārīkojas pēc pilnvarotāja norādījumiem, uzdevuma izpildīšanas gaitā var rasties situācijas, kad pilnvarniekam pašam ir jāizlemj par uzdevuma izpildīšanas veidu un paņēmieniem. Nav nepieciešams, lai pilnvarnieks ikkatrā neskaidrības brīdī, pieprasītu instrukcijas no pilnvarotāja. Gadās, ka konkrētos apstākļos ir nepieciešama ātra rīcība, bet vēršanās pie pilnvarotāja pēc norādījumiem aizkavētu uzdevuma izpildīšanu un tāpēc nemaz nebūtu pilnvarotāja interesēs. Vēršanās pie pilnvarotāja ir vajadzīga tikai tad, ja ir radušās neskaidrības par kāda uzdevuma izpildīšanai ļoti svarīgu jautājumu. Ja pilnvarniekam būtu pienākums katrreiz prasīt instrukcijas no pilnvarotāja, tas atņemtu pilnvarniekam jebkādu patstāvību, tad izveidotos pilnvarojuma līguma jēgai neatbilstoša situācija, kurā uzdevumu izpilda pats pilnvarotājs un pilnvarnieks viņam tikai palīdz. Tātad norādījumu trūkumu gadījumos pilnvarniekam atkarībā no nepieciešamības, un, novērtējot ar uzdevuma izpildīšanu saistītos apstākļus, ir jāpieņem patstāvīgi lēmumi un jārīkojas tā , kā attiecīgos apstākļos rīkotos pats pilnvarotājs.
Ģenerālpilnvarnieki un speciālpilnvarnieki, kuri norādījumu trūkuma gadījumā ir spiesti patstāvīgi izlemt un rīkoties, drīkst darīt tikai to, kas saistīts ar izpildāmā uzdevuma raksturu, kaut arī viņiem būtu pamats uzskatīt, ka ar dotā uzdevuma raksturu nesaistītā rīcība ir pilnvarotāja interesēs….2. Pilnvarnieka darbības sekas
Ja pilnvarnieks ir pārkāpis sava pilnvarojuma robežas, tad viņa izdarītā darbība ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tā izpildīta saskaņā ar uzdevumu.
Tādā gadījumā pilnvarnieks var prasīt atlīdzību arī tikai tiktāl, ciktāl viņš palicis sava pilnvarojuma robežās, ja vien vispār ir iespējams nodalīt šīm pilnvarojumam atbilstošo pilnvarnieka darbību.
Tiesiski darījumi un citas darbības ar tiesisku nozīmi, ko pilnvarnieks izdarījis pilnvarotāja vārdā, bet pārkāpjot pilnvarojuma robežas, nav spēkā. Jāatlīdzina nevis zaudējumi, kuru cēlonis ir līguma neizpildīšana, bet gan zaudējumi, kas radušies tāpēc, ka trešā persona ir ticējusi līguma spēkā esamībai. Zaudējumi var rasties tāpēc, ka trešā persona ir veikusi noteiktas darbības līguma noslēgšanas vai izpildīšanas sagatavošanai, un tie parasti ir daudz mazāki nekā līguma neizpildīšanas dēļ ciestie zaudējumi.
Ar zaudējumu atlīdzību trešā persona ir jānostāda tādā mantiskā stāvoklī, kāds pastāvētu, ja viņa vispār nebūtu iesaistījusies līguma noslēgšanā. Ja trešā persona jau ir izpildījusi līgumu, kurš pilnvarojuma robežu pārkāpšanas dēļ izrādās spēkā neesošs, tad viņa izpildīto var atprasīt pēc Civillikuma noteikumiem par prasījumiem no netaisnas iedzīvošanās, bet lietas, kuras var būt vindikācijas priekšmets-arī ar īpašuma prasību.
Ja pilnvarnieks , bez viņam uzdotās lietas, izpildījis vēl kādu citu, tad viņš attiecībā uz to pakļauts noteikumiem par neuzdotu lietvedību, tas nozīmē, ka pilnvarnieka darbībai, kuras izpildīšana pilnvarniekam nav bijusi uzdota, nevar tikt piemēroti noteikumi par pilnvarojuma līgumu. Šādas lietvedības rezultātā starp pilnvarotāju un pilnvarnieku var izveidoties kāda no sekojošām tiesiskajām attiecībām:
1) ja neuzdotās lietas izpildīšana atbilst pilnvarotāja gribai un patiesajām interesēm, tad pilnvarnieka darbība ir neuzdota lietvedība;
2) ja pilnvarnieks tikai savās interesēs un personiskā labuma dēļ ir izpildījis neuzdotu lietu, tad viņa darbība ir nepamatota lietvedība;
3) ja pilnvarotājs bija pilnvarniekam noteikti aizliedzis vest neuzdotu lietu, tad pilnvarnieka darbība ir aizliegta neuzdota lietvedība;
4) ja pilnvarotājs apstiprina pilnvarnieka darbību neuzdotās lietas izpildīšanā, tad pilnvarotāja pienākums pret pilnvarnieku nosaka likuma noteikumi par pilnvarojuma līgumu, bet pilnvarnieka pienākumus pret pilnvarotāju- noteikumi par neuzdoto lietvedību.3. Peļņas gūšanas aizliegums pilnvarniekam
Pilnvarnieks nedrīkst gūt no lietas peļņu sev pašam, bet viņam viss, ko viņš ar pilnvarojumu ieņēmis vai dabūjis, izņemot tikai to, ko pilnvarotājs no tā viņam piešķīris, kā arī visas uz uzdevuma pamata iegūtās lietas, tiesības un prasības jāatdod pilnvarotājam, neizņemot arī to, ko viņš aiz maldības vai pārkāpjot pilnvarojumu saņēmis vairāk nekā pienācies.
Pilnvarniekam jāatdod savam pilnvarotājam arī saņemtā vai saņemamā peļņa, augļi un procenti, kā arī viss, kas viņam bijis uzticēts uzdevuma pildīšanai.
Šis aizliegums ir noteikts tāpēc, ka pilnvarnieka darbība ar mērķi gūt personisku labumu neatbilstu pilnvarojuma līguma būtībai. Pilnvarniekam jādarbojas pilnvarotāja interesēs, kaut gan pilnvarotājs var atļaut pilnvarniekam paturēt uzdevumā iegūto peļņu vai daļu no tās.
Pilnvarnieka pienākums atdot pilnvarotājam visu ar uzdevuma izpildīšanu iegūto un uzdevuma izpildīšanai uzticēto izriet no pilnvarojuma līgumam raksturīgā principa, ka uzdevuma izpildīšanai jānotiek uzdevuma devēja interesēs.
Izpildot pienākumu par visu iegūto lietu un tiesību nodošanu pilnvarotājam, pilnvarniekam ir jāatdod pilnvarotājam valdījumā visas iegūtās ķermeniskās lietas, kā arī dokumenti, kas apliecina iegūtās tiesības un prasījumus. Īpašuma tiesības uz pilnvarnieka iegūtajām lietām un pilnvarnieka iegūtie prasījumi pāriet uz pilnvarotāju pēc likuma noteikumiem, kas regulē īpašuma tiesību un prasījumu pāreju. Ja pilnvarnieks ir darbojies atklāti kā pilnvarotāja pārstāvis, tad visas uz uzdevuma pamata iegūtās ķermeniskās lietas, atkarībā no tā, vai tās ir kustamas vai nekustamas, pāriet pilnvarotāja īpašumā ar to nodošanu pilnvarniekam vai īpašuma tiesību reģistrāciju uz pilnvarnieka vārda, bet tiesības un prasījumus pilnvarotājs iegūst to nodibināšanas brīdī. Ja pilnvarnieks ir darbojies kā klusais pārstāvis, tad īpašuma tiesības uz kustamām ķermeniskām lietām un prasījumus vispirms iegūst viņš pats.
Pilnvarniekam jāatdod savam pilnvarotājam norēķins par uzdevuma izpildīšanu un sevišķi par visiem pie tam bijušiem ieņēmumiem un izdevumiem.
Tātad norēķins ir rakstveida pārskats par uzdevuma rezultātiem. Norēķina nozīmīgākā daļa ir ieņēmumu un izdevumu saraksts, kam ir jāparāda arī atlikums vai ieņēmumu un izdevumu negatīvais saldo. Pilnvarniekam ir pienākums nodot pilnvarotājam visus dokumentus, kas apliecina ieņēmumus un izdevumus. Ja pilnvarnieks nodod pilnvarotājam uz uzdevuma pamata iegūtas lietas vai atdod lietas, kuras pilnvarotājs viņam ir uzticējis uzdevuma izpildīšanai, tad arī tās ir jānorāda norēķinā. Norēķins ir jānodod tikai tad , ja to pieprasa pilnvarotājs. Vienkāršu uzdevumu gadījumos , ja pilnvarniekam nav jāizdara vai jāsaņem maksājumi, norēķina došana var būt lieka.
Ja lietas vešana ir uzdota vairākām personām kopīgi, tad tās atbild savam pilnvarotājam kā kopparādnieki; bet ja viena no tām viņu apmierina, tad otra vai citas ir atsvabinātas no jebkādas tālākas atbildības. Pilnvarnieku solidārā saistība tiek nodibināta tikai tad, ja pilnvarojuma līgums ir noslēgts ar vairākiem pilnvarniekiem, vispār neko neminot par pienākumu sadalījumu starp viņiem.4. Pilnvarotāja pienākumi
Visu, kas pilnvarniekam bijis nepieciešami jāizlieto viņam dotā uzdevuma izpildīšanai, pilnvarotājs viņam atlīdzina un bez tam maksā procentus par to, ko pilnvarnieks izlicis no savas naudas. Pilnvarnieks tomēr var prasīt, lai lietas vešanai nepieciešamos līdzekļus viņam dod pilnvarotājs, un nekādā ziņā viņam nav jānogaida lietas nobeigšana, lai dabūtu atpakaļ paša izlikto naudu.
Izdevumi ir pilnvarnieka nauda, kuru tas ir nepieciešami izlietojis uzdevuma izpildīšanas rezultāta sasniegšanai. Izdevumu atlīdzības pienākumu likums paredz tādēļ, ka no pilnvarnieka nevar prasīt personisko līdzekļu ziedošanu citas personas mērķa sasniegšanai. Pilnvarnieks var prasīt izdevumu atlīdzību kopā ar likumiskajiem procentiem pat pirms lietas pabeigšanas.
Izdevumi ir uzskatāmi par nepieciešamiem, ja pilnvarnieks , saprātīgi novērtējot uzdevuma izpildīšanas apstākļus, tos drīkstēja subjektīvi uzskatīt par nepieciešamiem, tas nozīmē, ka izdevumi, kurus pilnvarnieks pēc lietas apstākļu rūpīgas pārbaudes un pilnvarotāja interešu vērā ņemšanas drīkstēja uzskatīt par nepieciešamiem, ir atlīdzināmi arī tad, ja tie nav bijuši objektīvi nepieciešami.
Ja pilnvarnieks prasa, tad pilnvarotājam jādod viņam uzdevuma izpildīšanai nepieciešamie līdzekļi. Šādā gadījumā pilnvarniekam ir tiesības saņemt līdzekļus tādā apmērā, kāds ir objektīvi nepieciešams konkrētās lietas vešanai.
Ja vairākas personas pilnvarniekam ir kopīgi devušas vienu un to pašu uzdevumu, tad pilnvarnieks var no viņām kā kopparādniecēm prasīt izdevuma atlīdzību un atbrīvošanu no saistībām un nastām , kuras viņš ir uzņēmies šo personu lietu vešanai. Tāpat šīm personām kā kopparādniecēm ir jāuzņemas saistības no tiesiskajiem darījumiem, kurus pilnvarnieks viņu vārdā ir noslēdzis ar trešo personu. Par zaudējumiem, kurus pilnvarnieks , izpildot uzdevumu, ir cietis kādas pilnvarotāja vainas dēļ, atbild tikai vainīgais pilnvarotājs. Zaudējumu var prasīt tikai no tā, kas ir vainojams zaudējumu nodarīšanā, vai no personas, kurai likums uzliek pienākumu atbildēt par cita nodarītajiem zaudējumiem.
Ja nav norunāts citādi, tad pilnvarotāja pienākums atlīdzināt izdevumus neatkarājas no tam, vai viņa lietu vešanā pilnvarnieks ir sasniedzis vēlamās sekmes vai ne.
Ne vienmēr noslēdzot pilnvarojuma līgumus, puses var paredzēt, ka uzdevuma pildīšana būs sekmīga. Iespējami gadījumi, kad pilnvarnieks ir izpildījis uzdevumu ar visu iespējamo rūpību, bet no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ vēlamais rezultāts nav sasniegts. Tāpēc pilnvarotāja pienākums atlīdzināt pilnvarniekam izdevumus nevar būt atkarīgs no tā, vai uzdevuma pildīšana ir bijusi veiksmīga.
Ja lietu vešana ir bijusi nesekmīga pilnvarnieka vainas dēļ, tad pilnvarniekam ir jāatlīdzina pilnvarotājam radušies zaudējumi, šādā gadījumā zaudējumu atlīdzības prasījumu un izdevumu atlīdzības prasījumu var savstarpēji ieskaitīt.
5. Pilnvarnieka atbrīvošana no nastām, galvojumiem un mantas ieķīlājumiem
Pilnvarotājam vai nu jāatsvabina pilnvarnieks no visām nastām, galvojumiem, paša mantas ieķīlājumiem u.tml., kurus tas uzņēmies viņa lietu vešanai, vai arī tas attiecīgi jānodrošina.
Pilnvarnieka uzņemtās saistības pilnvarotājam jāatzīst un jāizpilda kā savas paša, ja vien pirmais nav pārkāpis sava uzdevuma robežas.
Pilnvarnieks var prasīt, lai pilnvarotājs atbrīvo viņu no pantā paredzētajiem pienākumiem vai dod pietiekošu nodrošinājumu trešajai personai, kura ir kļuvusi par pilnvarnieka kreditoru. Šī panta 1. daļa ir piemērojama tādos gadījumos, kad nastu, galvojumu, paša mantas ieķīlajumu, kā arī citu tiesisku pienākumu un apgrūtinājumu uzņemšanās ir bijusi nevis pilnvarojuma līguma priekšmets, bet gan tikai līdzeklis uzdevuma izpildīšanas mērķa sasniegšanai.
Atbrīvošna no nastām , galvojumiem un mantas ieķīlājumiem un nodrošinājuma došana ir izdevumu atlīdzības speciālgadījums. Uzņemoties šos pienākumus un apgrūtinājumus, pilnvarnieks, lai vecinātu uzdevuma izpildīšanu, ir atteicies no mantiskām vērtībām.
Pi…lnvarotājam ir jāatbrīvo pilnvarnieks tikai no tām nastām, galvojumiem un mantas ieķīlājumiem, kurus pilnvarnieks drīkstēja subjektīvi uzskatīt par nepieciešamiem uzdevuma izpildīšanas mērķa sasniegšanai. Ja nastu un pienākumu uzņemšanās konkrētajos lietas apstākļos ir bijusi pilnīgi nesaprātīga un lieka, tad pilnvarnieks nevar prasīt, lai viņu no tām atbrīvo.
Pilnvarnieka atbrīvošana no pantā minētajiem pienākumiem var notikt :
1) pilnvarotājs ar pārjauninājumu pats var uzņemties pilnvarnieka nodibināto saistību, ja trešā persona tam piekrīt;
2) nepārņemto saistību, pilnvarotājs var izpildīt pilnvarnieka vietā;
3) pilnvarotājs var dot pilnvarniekam līdzekļus, kas tam nepieciešami saistību izpildīšanai.
Pilnvarnieka nodrošināšana nozīmē, ka trešās personas prasījums pret pilnvarnieku paliek spēkā , bet pilnvarotājs pietiekamā apmērā nodrošina trešās personas prasījumu pret pilnvarnieku. Vispiemērotākais nodrošinājuma veids ir ķīla. Ieķīlājumam ir nepieciešama pilnvarotāja un trešās personas vienošanās. Galvojums daudz mazāk nekā ķīla atbilst pilnvarnieka interesēm, jo var izrādīties, ka pilnvarotājs nav spējīgs atbildēt par pilnvarnieka parādu. Tāpēc galvojumu var izmantot pilnvarnieka nodrošināšanai tikai tad, ja pilnvarotājam nav iespējams sagādāt trešajai personai pietiekamu ķīlu.Nobeigums
Pilnvarojuma līgums ir nozīmīgs līgums, kas regulē pilnvarnieka un pilnvarotāja tiesiskās attiecības.
Attiecībā uz pilnvarojumu, kuras pamats ir pilnvara, jāievēro, ka tas ir vienpusīgs juridisks akts, kas dod uzdevuma ņēmējam iespēju noslēgt juridiskus darījumus ar trešām personām pilnvarotāja vārdā jeb pilnvarnieks ir pilnvarotāja tiešais pārstāvis. Šis juridiskais akts izpaužas pilnvarā, kas var būt vairākos veidos: speciālpilnvara, ģenerālpilnvara un universālpilnvara. Dažos gadījumos pilnvara ir nepieciešamais akts, kas dota zvērinātiem advokātiem.No tā izriet, ka līdzēju statusi pret trešām personām nosakāmi pēc vispārējiem noteikumiem par vietniecību un jāizšķir arī 1) tiešā pārstāvība, kuras pamatā ir pilnvarojums; 2) netiešā pārstāvība juridiskā sfērā, kuras pamats ir uzdevums.Izmantotā literatūra
1. Sinaiskis V. Latvija civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. R. Latvijas Juristu biedrība, 1996.
2. Praktisko nodarbību uzdevumi saistību tiesībās. R. LU Juridiskā fakultāte Civiltiesisko zinātņu katedra. 1997.
3. Kalvis Torgāns. Komentāri saistību tiesībām Civillikumā. R. 1994.
4. www likumi.lv