Šī filma, kas uzņemta 20. gadsimta beigās, spilgti pārspīlētā veidā parāda mūsdienu pasaules vērtību degradāciju, cilvēka vājumu, nespēju pretoties sabiedrībā iestrādātiem uzvedības modeļiem. Visai filmai cauri vijas reliģiskas tēmas, kas izgreznotas ar nepārprotami skaidriem reliģiskiem simboliem. Neskatoties uz to, uzpeld daudz vispārīgu ētisku problēmu un risinājumu, kas nebūt nebūtu jāsaista ar Bībeli un reliģiju, cik nu tas vispār iespējams Rietumu pasaulē.
Galvenais varonis Kevins Lomakss ir advokāts, apbrīnojami jauns talantīgs cilvēks Floridas štatā ASV, kas vēl līdz šim nav zaudējis nevienu tiesas procesu (to kopskaits- 64). Viņš ļoti labi pazīst cilvēkus, kas viņam palīdz izvēlēties tiesu piesēdētājus. Tas viņa advokāta talantu vēl pastiprina. Kevinam ir sieva Mērija-Anna, un viņi viens otru ļoti mīl. Viņi abi pārstāv tās vērtības, ko augsti vērtē cilvēki mūsdienās- jaunība, sacensības gars, laimīga laulība, erotika, popularitāte, laba situētība sabiedrībā, spilgti izteikts talants, kas gūst savu izpausmi pilnībā. Turklāt mums patīk veiksminieki un ļoti pašapzinīgi cilvēki. Jautājums tikai- par kādu cenu šīs vērtības tiek iegūtas, uzturētas un aktualizētas.
Šaubas par rīcības pareizību Kevinu sākt mākt jau pirmajā epizodē. Aizstāvot matemātikas skolotāju, kurš apsūdzēts par seksuāla rakstura uzmākšanos skolniecei. Advokāts skaidri nojauš, ka resnais un ne visai patīkama izskata skolotājs ir nelielīgs un samaitāts cilvēks. Tajā brīdī notiek cīņa Kevinā, viņš ieskatās spogulī un pieņem lēmumu. Lēmumu par labu savai godkārībai. Viņš nojauš bezapziņā, ka rīkojas nepareizi, saklausa vāju sirdsapziņas balsi, bet kaut kas, kas saka: “Es nedrīkstu zaudēt, ja jau līdz šim neesmu- tas man nesīs panākumus, slavu, parādīs mani kā spilgtu profesionāli citu acīs, sabiedrība to atzīs…!” Šeit uzskatāmi parādītas viena indivīda attiecības ar sabeidrību- bieži mēs lokāmies sabiedrības, lielu grupējumu ietekmēti, bet visgrūtāk ir noturēt muguru taisnu graizu vērtību priekšā. Tās mūs it kā pārņem, griež un loca, virza mūs tur kur negribam iet, bet mēs pakļaujamies- esam tik ļoti sasaistīti sabiedrībā un tās kultūrā, ko paši radām, bet kas ir inerta. Dažbrīd nepieciešamas pārdabiskas spējas, bet vai tad cilvēkam ir raksturīgs pārdabiskums?
Ar slavu nāk piedāvājumi, ar piedāvājumiem nauda, nauda balsta slavas kāri un viss ar to saistītais vairojas ģeometriskā progresijā. Džons Miltons, korporācijas “Miltons, Čedviks & Voterss” prezidents piedāvā Kevinam labu darbu, atalgojumu, dzīvokli un visus pārējos labumus, kas piederas pie augstākās sabiedrības dzīvesveida. Nāc strādā manā labā, dari to, ko esi darījis jau agrāk. Protams, lielākos apmēros. “Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems Tevi visu”. Miltons ir nelabais, pats sātans. Slēdzot ar viņu līgumu, Kevins kļūst par “Sātana advokātu”. Velns ir gudrs, attapīgs, labi pārzina reliģiju, ir vienkāršs un ļoti patīkams. Kā simbolu velnu nav jāuzlūko tikai no reliģiskā skatpunkta, ētikā tikpat labi to var uztvert un pat jāuztver kā pretstatu labajām vērtībām, tikumībai- tas ir tas, ko mēs sevī nevēlētos redzēt. Sliktais tiek nomaskēts- sabiedrība to negrib redzēt. Tādēļ tas kļūst neredzams, šādi iegūstot vēl lielāku spēku pār saviem upuriem. Rietumu sabiedrībā šis aklums izpaužas sevišķi spilgti. Miltons saka: “Nogalināt ar labestību- tas ir mūsu noslēpums”. Labā pārspīlēšana noved pie tā iznīcināšanas. Labais var būt labs tikai uz ļaunā fona. Labais tātad ir tikai relatīvs jēdziens un lietojam mēs to, balsoties kaut kur bezapziņā. Pārlieka labā racionalizēšana noved pie tā, ka kļūstam nejūtīgi pret šo sajūtu, kas saka: “Šajā gadījumā, tas kas parasti ir laba rīcība, novedīs pie negatīvām sekām, tā vairojot ļaunumu mūsos un pasaulē.” Tā varētu būt viena atbilde uz jautājumu: “Kā pasaulē ienāk ļaunums?”
Kādā dialogā, ejot pa Ņujorkas ielām, Miltons Kevinam stāsta par sevi: “Dievinu drūzmu!…Es esmu pārsteigums!” Tiek uzsvērta lielpilsētas būtība un pretstatīta mazāk apdzīvotām vietām. Tur, kur daudz cilvēku, vērtības, kas pastāv saskarsmē, cilvēku savstarpējās attiecības izpaužas sevišķi spilgti- cilvēks nemitīgi ir citu ielenkumā- drūzma steiga- tas viss neļauj padomāt- tikai pakļauties. Pakļauties plūsmai, pakļauties dzīves ritmam (saskaņot savējo ar pilsētas), pakļauties emocijām, kas valda pār pūli, būt kā skrūvītei, kam ir ierobežota darbības telpa. Šādā kārtībā, citreiz tā ir nekārtība dažāda veida nejaušības var notikt ik uz soļa. Negāciju, negatīvās enerģijas eskalācijas padara iespējamas cilvēku anonimitāte, svešums. Cilvēks vairs netiek uztverts kā cilvēks, bet tikai kā lieta- tāda, kas pastāv, bet kuru es nejūtu, tādēļ tā ir vienaldzīga, man pret to nav līdzjūtības. Tādēļ aug noziedzība, tādēļ otru viegli izlamāt, piekrāpt, necienīt.
Liela pilsēta, augstākā sabiedrība, bagāti klienti- viss izvēlēts tā, lai padarītu spilgtāku to, ko filmas veidotāji vēlējušies nodot skatītājiem. Un tas ir labu materiālo un baudu dzīvi apmaiņā pret tikumiem. Miltons veiksmīgi vada savu firmu, jo vājums ir cilvēcības sastāvdaļa. Nozīmīgs jautājums, cik ilgi cilvēks ar to samierinās, jo tikpat cilvēcīgi ir paklausīt sirdsapziņai un realizēt sevi brīvībā- tātad rīkojoties saskaņā ar savu iekšējo pārliecību. Tas tiks parādīts ar Kevina simbola palīdzību.
Jaunais advokāts saņem jaunu uzdevumu- viņam jāaizstāv kāds nekustamo īpašumu magnāts Aleksandrs Kalins, kurš tiek apsūdzēts trīs slepkavībās. Viņš ķeras klāt pie darba ar pārliecību, ka Kalins ir nevainīgs. Mērija-Anna, Kevina sieva, sāk atskārst, ap ko lieta patiesībā grozās. Miltons viņai savos plānos piešķir otršķirīgu lomu, tādēļ viņa ātrāk par vīru saprot, ar ko un kādiem cilvēkiem viņai ir darīšana. Halucinācijas, kurās viņa redz pārvēršamies augstās sabiedrības dāmu sejas, ir izlaidības, samaitātības un ļaunuma simboli. Par spīti sievas izmisumam Kevins atsakās noticēt viņas stāstītajam, kaut arī pats sāk redzēt dīvainas lietas. Mīlas aina, kur galvenais varonis redz sievu pārmaiņus izmisušā un ļoti seksuālā izskatā, liecina, ka viņš atsakās pieņemt realitāti, ļaujas šūpoties Miltona, bet īstenībā sevis un sabiedrības radītajā ilūzijā. Vispār, parādoties sātanam Miltona izskatā tiek ļoti izcelti seksuālie simboli pārspīlētā veidā, tā sasaistot seksuālo ar varu un baudu. Arī Džona Miltona teiktas “Es mīlējos visur!” to skaidri apliecina. Seksuālais vienmēr saistīts ar varu. Tas izriet no tās vienkāršās shēmas, ka vīrieti seksuālu padara viņa spēks, bet daudzējādās varas izpausmes jau saistāmas ar neskaitāmajām šī spēka demonstrācijām. Sekss ir viena no cilvēka stiprākajām pamatdziņām, ko tas mēģinās apmierināt par katru cenu. Pārmērīga bauda, ko gūst no seksuālajām attiecībām bieži vājina citas cilvēkā mītošās tieksmes. Šajā gadījumā erotiskie motīvi paralēli slavas kārei Kevinam liedz ieraudzīt Mērijas-Annas ciešanas un mokas, pievērsties būtiskajam.
Pamazām atklājas, ka Kalins ir melojis, tas krietni satracina Kevinu. Toties sliedes, kurās viņš sevi ir ielicis, ir stipras un jaunais advokāts uzvar savā kārtējā procesā.
Pa to laiku Miltons atbrīvojas no nevēlamajām personām. Ediju Barzunu- Miltona firmas galveno menedžeri nosit parkā. Vīleru, juridiskā departamenta galvu, kas atklājis firmas nelegālās darbības nobrauc automašīna.
Tālāk jau vairs nav vērts aprakstīt scenāriju, jo nu jau visa jaunā vērtību (vai labāk nevērtību) sistēma, ko Kevins radījis sevī darbojas pilnā spēkā. Pavisam nemanāma kļuvusi sirdsapziņa un intuīcija, kas saistīta ar paša dzīvi. Nododot vairākas reizes sevī kādas svētas jūtas, cilvēks kļūst arvien bezprincipiālāks un vieglāk manipulējams, ko izmanto spēcīgāki indivīdi. Mūsdienu sabiedrība ir pilna ar cilvēkiem, kas savus principus ir norakuši, un tādējādi paši degradējas un kļūst ”pelēki”. Arī sātana uzliktie spēles noteikumi izpaužas arvien spilgtāk un nepārprotamāk. Slieksnis pārvarēts, nav vairs ko maskēties- laipni aicināti ellē!
Vienā no pēdējām sarunām ar Kevinu Mērija-Anna vaino naudaskāri visās nelaimēs: “Tas mums ir sods par to ka ņēmām naudu no vainīgiem klientiem!” Joprojām neticīgajam jaunajam varonim pēkšņa apgaismība nāk, kad Edija Barzuna bērēs viņš redz, kā Kalina seja saplūst ar izvirtušā matemātikas skolotāja seju. Tas veido it kā noslēgtu apli- savieno sākumu ar beigām, cēloņus ar sekām, rada kopskatu, un Kevinam viss kļūst skaidrs. Viņš atskārš savas darbības nodarīto ļaunumu, bet nu jau kaut ko glābt ir par vēlu. Mērija-Anna izdara pašnāvību, Kevina māte pastāsta, ka Miltons-Sātans ir viņa tēvs. Reljefi parādīti reliģiskie simboli: jaunais advokāts, kas atrodas starp labo un ļauno- māti, kura ir ļoti dievbijīga un tēvu, kurš ir pats nelabais. Kevins šeit ir kā parasts cilvēks, kurā līdzās pastāv gan labās gan sliktās īpašības, un kuram jāizdara izvēle.
Stāsts sasniedz savu kulmināciju- satraukta mūzika, tukšas ielas, pa kurām Kevins dodas pie Miltona, uzsver iekšējo pasauli- advokāta jūtas, cīņu sevī, pārdzīvojumu. Noslēguma dialogs notiek pilnīgi Sātana ietekmē. Miltons visas vājības un vainas uzgrūž Kevinam: “Es tikai izlieku dekorācijas. Aiz diedziņiem rausti tu pats! … Dievs dod instinktu, bet uzstāda pretējus noteikumus…. Es esmu patiess humānists. Dodu cilvēkam, ko viņš vēlas. Brīvība it tad, kad nav jānožēlo!” Miltons piedāvā pilnībā aizmirsties, nenožēlot, valdīt kopā pār 21. gadsimtu, veidot jaunu attieksmes, vērtību produktu (Antikristu). Tas viss ir saistīts ar pārmaiņām sabiedrībā, kuras parasti notiek dažādu ievērojamu notikumu iespaidā. Tagad ir pāreja uz nākamo gadsimtu. Viss esošais, pastāvošais sabiedrībā tiek pārvērtēts- pat, ja mēs to apzināti nepiedzīvojam un skaidri neredzam. Straujā tehniskā attīstība, urbanizācija, tehnokratizācija, zinātniskie sasniegumi, straujais dzīves ritms maina tradicionālās vērtības sabiedrībā- sāk dominēt ātrums, konkurence, liels elastīgums un citas mūsu dzīvi raksturojošas īpašības. Mūsdienu cilvēkam jāizlemj kā dzīvot tālāk- vai sasvērti, pilnasinīgi, vai izbaudot tikai nelielu daļiņu savu iespēju, lielāko daļu upurējot uz spēcīgu sociālu grupējumu un sabiedrības altāra.
Saprotot, ka viss kļuvis nenovēršams, Kevins izdara pašnāvību, tā izjaucot Miltona nodomus. Nāve ir simbols, kas padara lietas neatgriezeniskas- dažreiz, lai mainītos, uzsāktu jaunu dzīves posmu, iepriekšējais, veais ir jānogalina, jāmirst, lai nebūtu iespējama atpakaļceļa. Tas nozīmē, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa- nosaka tās kvalitāti. Tāpēc mums jāuzdod katram sev jautājums, vai mūsu dzīvē nāves ir bijis pietiekami, varbūt, ka arī pasaulē nāves nav bijis pietiekami. Šim jautājumam gan jāpieiet piesardzīgi, lai neradītu pārāk lielu fanātismu un nepārspīlētu nāves lomu. Pārāk liela iznīcība nenes labumu, bet ļaunumu.
Atkal spogulis. Kevina atspulgs tajā. Izrādās, ka viss, kas piemeklējis Kevinu Lomaksu norisinājies viņa pārdomās, skatoties spogulī tualetes telpā. Spogulis- skata vēršana uz iekšu. Pārdomas. To loma tiek parādīta, kā ļoti nozīmīga, pieņemot tālejošus lēmumus, veidojot pamatu un attieksmi darbībām un rīcībām, kas var ietekmēt visu dzīvi. Cilvēkam ir dota iztēle, lai viņš, pirms rīkotos, izspēlētu dažādas situācijas, veidotu pamatu savai dzīvei un attieksmei pret apkārtējo pasauli. Lielā mērā no tā, kā centīsimies izmantot iztēli un intuīciju noteiks mūsu iozvēli- to, kā mēs dzīvosim turpmāk.
Avots:
Filma “Sātana advokāts”, režisors: Teilors Hekfords, pēc Endrjū Heidermana romāna motīviem, “Warner Borthers” filmu kompānija.