Dzīvsudrabs
Dzīvsudrabs ir ķīmiskais elements ar simbolu Hg un atomskaitli 80.
Dzīvsudrabs ir samērā inerts metāls ar viszemāko kušanas temperatūru, normālos apstākļos dzīvsudrabs ir šķidrums. Dabā dzīvsudrabs ievērojamos daudzumos ir sastopams oksīda veidā. Dzīvsudrabs veido sakausējumus ar ļoti daudziem metāliem, ieskaitot zeltu, alumīniju un sudrabu, bet ne ar dzelzi. Savienojumos dzīvsudrabam parasti ir vērtība +1 vai +2, ļoti retos gadījumos var būt arī +3. Tīrs dzīvsudrabs nav pārāk toksisks, taču tā organiskie savienojumi (it īpaši metildzīvsudrabs) ir ļoti toksiski. Dzīvsudrabam ir samērā laba korozijas izturība un tā savienojumi ir diezgan nestabili. Dzīvsudrabu rūpnieciski iegūst no cinobra rūdas.
Jautājums: Kā pareizi jāsavāc dzīvsudrabs no saplīsuša termometra, un ko ar to darīt pēc tam? Kur izmest, kam nodot?
Ja saplīsis dzīvsudraba termometrs, saplīsušais termometra gals jāaizlīmē ar leikoplastu, lai neizlītu atlikušais dzīvsudrabs. Termometrs jāievieto neplīstošā traukā ar vāku. Izlijušais dzīvsudrabs, ja iespējams, rūpīgi jāsavāc (vislabāk dzīvsudraba pilieniņus savākt, izmantojot papīra lapu) un arī jāievieto traukā ar vāku. Tā kā termometrā dzīvsudraba nav daudz, veicot šos pasākumus, būtisks kaitējums veselībai nevar rasties.
Metāliskais dzīvsudrabs visbiežāk cilvēka organismā nonāk ieelpojot, aptuveni 80% no tā, kas atrodas telpā, organismā nonāk caur plaušām. Ja norij metālisko dzīvsudrabu, tikai 0,01% uzsūksies.
Ieelpošana ir tiešas briesmas pat dzīvībai, norīšana – atkarībā no daudzuma, no viena termometra var sagaidīt minimālu simptomātiku un, visticamāk, nekas cilvēkam nenotiks.
Pirmās sūdzības var būt par elpošanas sistēmu, proti, neizskaidrojams klepus. Bez tam var būt galvassāpes, var būt sāpes vēderā, sāpes krūškurvī, var rasties arī caureja. Noteikt diagnozi ārstiem ir ļoti grūti – ja novērojamas sāpes vēderā, domā – kaut kas ar vēderu. Īstenībā pie vainas šajā gadījumā ir dzīvsudrabs.
Hroniska saindēšanās ir vēl sarežģītāka. Devas mazas, bet viss notiek ļoti ilgā periodā. Cilvēki kļūst uzbudinātāki, viņus var vieglāk sakaitināt, viņus moka bezmiegs, apetītes traucējumi, izmaiņas mutes dobumā, var būt izmaiņas arī nierēs.
Kāpēc dzīvsudraba izmantošana jāierobežo?
Dzīvsudrabs un tā savienojumi cilvēkiem, ekosistēmām un dzīvajai dabai ir toksiski. Metāls ir noturīgs un vidē var pārvērsties par dzīvsudraba vistoksiskāko formu — metildzīvsudrabu, kas jo īpaši uzkrājas un koncentrējas ūdenī esošajā pārtikas ķēdē. Risku veselībai rada arī tieša saskare ar dzīvsudrabu, ieelpojot tā tvaikus un uzņemot to caur ādu. Tā kā lielu daļu dzīvsudraba izmanto mājsaimniecības mērierīcēs, toksiskais metāls nonāk atkritumu poligonos. No turienes dzīvsudrabs var lēnam noplūst vidē, īpaši apdraudot virszemes ūdeņus.
Pamat informācija par dzīvsudrabu.
Dzīvsudrabs (Hg) ir šķidrs sudraba balts spīdīgs toksisks metāls. Indīgs gan pats metāls gan tā ķīmiskie savienojumi. Rūpniecībā lieto metālisko dzīvsudrabu un tā organiskos savienojumus (sublimātu, dzīvsudraba nitrātu, kalomelu).
Tas iztvaiko istabas temperatūrā ar ātrumu 0,002 mg no 1cm2 liela virsmas laukuma 1 stundas laikā. Dzīvsudraba tvaikiem nav krāsas un smaržas, to piesātinājums istabas temperatūrā ir 14,3 mg/m3. Dzīvsudrabs šķīst arī ūdenī (60 mg/m3) un eļļās, sasniedzot lielāku koncentrāciju, nekā tā iespējama gaisā, tāpēc šo šķidrumu slānis dzīvsudraba iztvaikošanu neaiztur.
Dzīvsudraba virsma 14 dienu laikā pakāpeniski oksidējas un pamazām tā iztvaikošana samazinās par 40%, taču dzīvsudraba virsmas (lodīšu) satricināšana oksīdu apvalku sabojā un iztvaikošana atkal palielinās.
MPK 0,01 mg/m3, telpām, kur regulāri dzīvsudraba tvaiku fons ir palielināts un cilvēki katru dienu strādā 8 stundas; 5 dienas nedēļā piemēro MPK 0,005 mg/m3, salīdzinājumam var minēt, ka kaujas gāzei, fosgēnam – MPK ir 0,5 mg/m3.
Plašākais dzīvsudraba pielietojums termometros kā arī dienasgaismas un ultravioletās gaismas lampās. Dzīvsudraba tvaiki labi absorbējas apmetumā, rūsā, kokā, audumos, dažu marku linolejos, stiklā, ar metāliem dzīvsudrabs veido amalgamas. Dzīvsudrabu pieskaita pie indēm, kas spēj uzkrāties dažādos cilvēka orgānos (aknās, nierēs, liesā, smadzenēs).
Kā var saindēties ar dzīvsudrabu.
Dzīvsudraba tvaiki un metāliskais dzīvsudrabs cilvēka organismā var nokļūt divējādi. Metāliskais dzīvsudrabs, kas nokļuvis organismā caur gremošanas traktu, ir mazāks toksisks, jo viss izdalās no organisma. Dzīvsudraba tvaiki asinīs nokļūst caur elpošanas ceļiem un spēj uzturēties organismā.
Dzīvsudrabs, kas izlīst no sasista termometra un sasistām dzīvsudraba saturošām lampām, metālam sadaloties sīkos pilienos, viegli iekļūst grīdas segumā (lai kāds arī tas nebūtu), sienu spraugās un iztvaikojot piesārņo telpas gaisu. Saindēties var arī, ja radies kontakts ar dzīvsudraba saturošām krāsām vai dezinfekcijas līdzekļiem. Ja šos šķidrumus nejauši iedzer, var parādītie saindēšanās pazīmes.
Izņemot dzīvsudraba amalgamu, ļoti indīgs ir gan metāliskais dzīvsudrabs, gan tā savienojumi. Pietiek jau ar relatīvi niecīgu daudzumu, lai cilvēkam izsauktu akūtu vai hronisku saindēšanos.
Akūta saindēšanās parasti rodas sadzīvē, lielākoties ieelpojot dzīvsudraba tvaikus, ja saplīsis dzīvsudraba termometrs vai barometrs un metāls mazu lodīšu formā izlīst pa grīdu un iztvaiko. Protams, apdraudēti ir darbinieki, kam darbs ir saistīts ar dzīvsudrabu.
Hroniska saindēšanās var rasties, ja metāliskais dzīvsudrabs atrodas slikti vēdināma telpā un tvaiki tiek ieelpoti ilgākā laika periodā. Taču dzīvsudrabu var uzņemt arī ar pārtiku. Tas uzkrājas organismā, jo tikai ļoti lēnām tiek izvadīts no tā ar urīnu.
Kā parādās saindēšanās ar dzīvsudrabu.
Akūta saindēšanās var parādīties jau pēc īsa laika. Rodas gļotādu kairinājumi, kas saistīti ar spēcīgu siekalošanās. Tam seko slikta dūša ar vairāk vai mazāk stipru vemšanu un vēdersāpes, kas aizvien pastiprinās. Uz smaganām parādās zilgana vai violeta apmale. Vēlāk tiek skartas tievās zarnas un resnās zarnas gļotādas, kas bieži izraisa asiņainu caureju.
Turpretim hroniska, lēna saindēšanās sākotnēji izpaužas tikai ar neprecīziem vispārējiem simptomiem. Īpaša pazīme ir mutes dobuma sausums un bieža caureja. Parādās arī dzīvsudraba apmale, un zobi ar laiku kļūst vaļīgi.
Saindēšanās ar dzīvsudrabu ir ārkārtīgi bīstama, tālab tā iespējami ātri ir jāārstē. Pie pirmām pazīmēm jāziņo vadībai un jāvēršas pie ārsta, jo pašām ārstēšanās var novest pie smagām sekām.
Ko var darīt pats?
Lai izsargātos no saindēšanās, jācenšas paaugstināt organisma pretestības spējas, pareizi organizēt darbu un atpūtu, daudz uzturēties svaigā gaisā , norūdīties, ēst vitamīniem bagātu ēdienu, nesmēķēt un nelietot alkoholu. Ja ir ieelpots dzīvsudraba tvaiki vai aiz pārskatīšanās iedzerts dzīvsudraba šķidrums, tūlīt izsaukt ātro medicīnisko palīdzību vai doties uz tuvāko slimnīcu. Ieteicams dzert daudz piena, lai saistītu dzīvsudrabu. Pēc tam šķidrums jāatvemj.
Tomēr pats galvenais, ko var darīt, ir profilaktiskie pasākumi, lai saindēšanās nenotiktu – galvenokārt ļoti uzmanīga apiešanās ar dzīvsudrabu un tā savienojumiem un maksimālu higiēnas ievērošana.
Strādājot darbu, kas saistīt ar dzīvsudrabu vienmēr jārīkojas šādi:
√ pedantiski ievērot personisko higiēnu un mutes tīrību nekādā ziņai nepieskarieties mutei ar pirkstiem mutei, kas skāruši dzīvsudrabu. Rūpīgi mazgāt rokas.
√ neēst telpās, kurās tiek strādāts ar dzīvsudrabu vai tā savienojumiem.
Ko darīs ārsts?
Akūtas saindēšanās gadījumā ārsts izdarīs kuņģa skalošanu. Ja indīgā viela no kuņģa jau nokļuvusi zarnās, kas parasti skalošanai nav pieejamas, cietušajam šķidras putriņas veidā dod 1 – 2 ēdamkarotes aktivētās ogles un nātrija tiosulfātu. Iespējams tiks ieteikta terapija aknu un nieru aizsardzībai.
Ja saindēšanos neārstē.
Ja saindēšanās ar dzīvsudrabu neārstē, tā, kad beigušies sākotnējie simptomi un sūdzības. Centrālā nervu sistēma rāda tās traucējumus. Tiem raksturīgas pazeminātas garīgās darbības spējas, psihiskas izmaiņas, trīcēšana, runas traucējumi, krampji, galu galā – vispārējs spēka izsīkums. Slimības beigu stadija ir delīrijs. Nieru šoks vai pat pilnīga nieru atteikšanās darboties daudzos gadījumos noved pie letāla iznākuma.
Dzīvsudrabs un tā savienojumi ir ļoti toksiski cilvēkiem un videi. Lielās devās dzīvsudrabs un tā savienojumi var iedarboties letāli, bet mazākās – radīt nopietnus nervu sistēmas bojājumus.
Dzīvsudrabs ir sastopams 3 dažādās formās, kas būtiski arī atšķiras pēc sava toksiskuma:
– Metāliskais dzīvsudrabs (dzīvsudraba tvaiki un sakausējumi ar citiem metāliem, piemēram, tā sauktā amalgama) ir sastopams termometros, barometros, asinsspiediena mērīšanas aparātos. Arī enerģiju taupošās fluorescences lampas satur apmēram 5mg Hg, plombas ar zobu amalgamu satur 50% Hg.
– Neorganiskā dzīvsudraba sāļi (piemēram, kalomels, sublimāts) kopš 70-jiem gadiem tika izmantoti koksnes aizsardzības līdzekļos, bet reizēm tie vēl ir sastopami kosmētikas līdzekļos ar ādu balinošu efektu, kas tiek ievesti no austrumiem.
– Organiskie dzīvsudraba savienojumi (metildzīvsudrabs, merbromīns, tiomersāls, merfens u.c.) Ārējā vidē dzīvsudrabs veido organisko dzīvsudraba savienojumu metildzīvsudrabu (MeHg) – toksisku un kancerogēnu savienojumu, kas uzkrājas ūdenstilpņu augos, dūņās, sīkajos ūdens organismos, kurus uzturā izmanto zivis. MeHg koncentrējas augstākajos barības ķēdes posmos – uzkrājas jūras plēsīgajās zivīs (zobenzivs, marlīna, līdaka, tuncis), kuras uzturā izmanto arī cilvēki.
Hg ir protoplazmas inde – iedarbojas uz nierēm, asinsrites sistēmu, arī uz kuņģa – zarnu traktu, vēlāk var attīstīties muskuļu – nervu un kustību nervu bojājumi un arī galvas smadzeņu bojājumi. Letālā deva ir 1-4 g neorganisko Hg sāļu.