Ētiskās un estētiskās vērtības H. Andersena pasakā “Īkstīte”

Lasot H. Andersena bērnu pasaku „Īkstīte”, sapratu, ka tajā ir izteiktas daudzas dzīves vērtības un ir daudzas lietas par ko ne tikai bērniem pārdomāt, bet arī pieaugušajiem. Tajā ir atspoguļota mīlestība pret tuvāko, rūpes par otru, rūpes par nelaimē nonākušu, dzīvesprieks, labsirdība. Attēlots, ka katra dzīva būtne ir atšķirīga un katram sava vieta šajā pasaulē. Manuprāt nav svarīgākas vērtības dzīvē kā mīlestība, bez tās nav iedomājama pati dzīve. Mīlestība caurvij visu pasaku tāpat kā dzīvi.

Mīlestība pret bērnu ir viena no sv

v
varīgākajām jūtām šajā pasaulē, no tās atkarīgs arī šī mazā cilvēciņa turpmākais liktenis. Pasakā sieva ļoti mīl mazo meitenīti, rūpējas par to, kaut gan viņa bija tikai Īkstītes audžumāte. Viņa rada ap meiteni skaistu, patīkamu vidi. Jo vecāki vairāk dod mīlestību saviem bērniem, jo vairāk bērni prot mīlēt citus. Par to, cik garīgi spēcīgi izaug bērni ir atbildīgi vecāki. Bērniem ir nepieciešams sajust mīlestību no vecākiem. Zināt, ka viņus mīl, tas viņiem dod drošības sajūtu, kad nonāk apkārtējā vidē, kur vairs na
a
av vecāku blakus.

Pasakā tiek uzspiesta mīlestība, piemēram, neglītais krupis grib izprecināt mazo meitenīti savam dēlam, jo uzskata viņu par labu sievu. Arī pele gribēja, lai Īksīte apprecas ar kurmi, kas esot bagāts. Nevienu nevar piespiest mīlēt. Mīlestība dēļ aprēķina na
a
av patiesa un cilvēkus padara tikai nelaimīgus. Diemžēl mūsdienās tiek pievērsta ļoti liela uzmanība materiālām vērtībām, jūtas paliek otrajā plānā. Īkstīte ir nelaimīga, ka viņai jāprecas ar nevēlamu vīru, un par laimi tā arī nenotiek. Katram ir jārēķinās ar otra cilvēka jūtām, pat vienkārši draudzēties nevar, ja otrs cilvēks to negribēs un viņam šis cilvēks liksies nepieņemams. Svarīgas ir savstarpējās simpātijas. Ja šīs simpātijas nav, tad ar varu nevar iepatikties, vienkārši jāmeklē cits cilvēks, lai cik tas skumīgi nebūtu.

Īkstīte rūpējas par citiem, viņa māk izpaust nesavtīgas jūtas. Viņa izglābj bezdelīgu no nāves, rūpējas par to katru dienu, līdz bezdelīga var lidot prom. Viņa neprasa neko par to pretī. Viņa ir ļoti labsirdīga.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir palīdzēt kādam, kas pats to
o
o nespēj, nepieprasot neko pretī. Izdarīt kaut ko labu, nevis pelnīt uz citu nelaimes rēķina. Palīdzēt, ja redz, ka otrs nespēj pats tikt ar kaut ko galā, citreiz pat nevajadzētu gaidīt, kamēr tiek palūgta palīdzība. Bet nevajadzētu arī uzspiest savu palīdzību, jo iespējams ka tā ir nevēlama.

Ir jāmāk arī parūpēties par tiem, kuri tiek pieradināti pie sevis. Atbildības sajūta par otru, kas tiek it kā sagūstīts, nebrīvē audzināts. Piemēram Īkstīte bija atbildīga par taurentiņa likteni, jo viņa piesēja taurenīti pi
i
ie lapas, bet viņš pats no tās nespēja tikt vaļā. Ir jāprot ne tikai priecāties par dzīvās dabas skaistumu, bet arī būt atbildīgam par to. Dzīvnieki ir jāmīl tāpat kā cilvēki, jo viņi jūt tāpat kā cilvēki. Arī viņiem sāp. Pasakā tiek it kā brīdināts, padomā pirms kaut ko dari, padomāt, vai spēj uzņemties atbildību par otru. Bet, lai spētu parūpēties par citiem, pirmkārt ir jāprot rūpēties pašam par sevi, par savu veselību, par savu dzīvi. Katrs ir atbildīgs par savu dzīvi un nākotni. Pasakā meitenīte rūpējas par sevi cik spēdama, tomēr ar to vien nepietiek un tad viņai nāk palīdzība no malas. Šķiet tas ir kāds nerakstīts likums dzīvē, ja tu esi izdarījis visu iespējamo, vismaz centies cik spēka, tad nāk kāda palīdzība no malas, vienmēr rodas kāda iespēja, cerība un viss nokārtojas.

Katram dzīvē ir sava vieta, katram savs liktenis, katram savs skaistuma ideāls. Kas vienam ir pieņemams, tas otram var likties gluži pretēji, nepatīkams. Nekad visi nespēs priecāties par vienu un to pašu. H. K. Andersens ir to parādījis arī šajā pasakā, kad Īkstīte nonāk pie ozolvabolēm, viņa tiek aprunāta par to, cik viņa ir neglīta, kaut gan patiesībā Īkstīte ir skaista, maza meitenīte. Vabolēm skaistums izpaužas pilnīgi savādāk nekā cilvēkiem. Nevajag pārāk uztraukties par to, ka ir atšķirīgi viedokļi. Arī dzīvesveids katram ir atšķirīgs un nevar otru piespiest dzīvot pēc saviem principiem. Piemēram, kurmis nemīlēja sauli, bet Īkstīte tieši pretēji, priecājās par katru saules stariņu. Viņa būtu bijusi nelaimīga, ja paliktu dzīvot pie kurmja.

Vajag bērniem iemācīt jebkurā lietā saskatīt skaistumu un katrā cilvēkā saskatīt skaistumu, jo katrs ir skaists, tikai cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi par to. Jāprot pieņemt atšķirīgās cilvēku domas.

Par labiem darbiem dzīvē tiek atlīdzināts. Par to, ka Īkstīte palīdzēja bezdelīgai, viņa nonāca pie sava mīļotā. Viņa kļuva par puķu karalieni un dāvanā saņēma spārniņus ar kuriem spēja aizlidot no puķes uz puķi. Viņa sajuta brīvību, ko vēlētos , manuprāt, jebkurš cilvēks, justies tik laimīgs, ka it kā lidotu pa savu dzīvi, nevis rūpju nomākts staigātu pa savām dzīves takām. Viņa kļuva ļoti laimīga pēc visiem saviem daudzajiem pārdzīvojumiem. Varētu pat teikt, tas tāpēc, ka nezaudēja savu dzīvesprieku, bija ļoti mīļa pret citiem, pacietīga un izturīga pret dzīves uzdotajiem uzdevumiem. Viņa nesūdzējās par katru nieku un vienkārši mīlēja dzīvi.

Bērniem priekšā ir garš dzīves ceļš un daudz kas ir jāiemācās, bet daudz kas nāk pats no sevis. Manuprāt bērni ļoti precīzi māk izpaust mīlestību, simpātiju, tā it nemaz nav samākslota. Tās sajūtas, kas nāk no sirds nevajag apslāpēt. Mīlestība nāk kā siltas, patīkamas jūtas tieši no sirsniņas. Pilnīgi vienalga, ko cilvēks dara, bet ja tas viņam liekas patīkami un nepiespiesti, tad tas notiek ar mīlestības palīdzību. Liekas, ka pasakas varone jebkuru darbiņu veica ar mīlestību. Pat dziedāja kurmim tik mīļi, ka viņš tūdaļ meitenē iemīlējās..Kad cilvēki paaugas, tad bieži vien viņi piemirst darīt jebkuru lietu no sirds un ar pilnu atdevi un varbūt arī tāpēc kāds darbs neizdodas tik labi kā būtu cerēts.

Pilnībā piekrītu teicieniem, ja mīlēsi pats sevi, tad tevi mīlēs citi. Ja rūpēsies pats par sevi, tad citi arī rūpēsies par tevi. Cik daudz dosi citiem, saņemsi pretī vēl vairāk. Tas viss tiek atspoguļots arī šajā pasakā, un tā arī notiek dzīvē. Dzīvē viss labais notiek caur mīlestību. Kurš gan negribētu būt tikpat laimīgs kā Īkstīte pasakas beigās? Katram tas dzīves ceļš ir citāds, bet katram dzīvē ir daudz laimīgu brīžu, nevajag par tiem tik ātri aizmirst. Priecāties par nieciņiem.

Priecāties par to, ka ārā spīd saule, par to, ka notiek kaut kas labs, priecāties par apkārtējo laimi, piemēram, kā pasakas varone, kad bezdelīga varēja atkal lidot. Viņā nemaz neparādījās skaudības sajūtas. Man šķiet, ka dažkārt cilvēki vairs to nepieprot.

Vajag priecāties, ja notiek kaut kas labs un ja tomēr notiek kaut kas slikts, tad ticēt, ka viss, kas notiek, notiek tikai uz labu.

Šajā grāmatā ir attēlots dabas skaistums, lai paspilgtinātu ir krāšņas ilustrācijas, kurās attēlota Īkstītes notikumu gaita. Pati Īkstīte tiek attēlota ļoti, ļoti maziņa, viņai pat zāles stiebri ir kā koki.Bērniem arī viss ir diezgan liels, salīdzinoši ar pieaugušajiem. Kaut gan augums viņai ir mazs, viņai ir ļoti plaša dvēsele un ļoti drosmīga.

Manuprāt, bērniem jau no pašas bērnības vajag mācīt, darīt visu no sirds. Mācīt būt patiesiem un strādīgiem. Saskatīt jebkurā lietā labo un atšķirt to, kas ir slikts. Bērni jau ļoti ātri apgūst visādas iemaņas, tas kas viņos ir „ielikts” bērnībā atspoguļojas viņu turpmākajā dzīvē. Mācīt bērnam nebūt egoistam, kaut gan neliela egoisma daļiņa nāk tikai par labu.

Pasakā, manuprāt, tiek pateikts, lai cilvēki nesūdzētos par savu dzīvi, bet pieņemtu savu likteni ar pacietību un nežēlotos par kādām neveiksmēm. Bieži vien tagad var dzirdēt, ka cilvēki saka, cik viņiem grūta dzīve, nekas labs nenotiek, tikai citiem ir daudz vieglāk. Cilvēki nepieņem savu likteni, skatās tikai uz citu dzīvi, varbūt tas ir slinkums, lai nav nekas jādara, var tikai sūdzēties un gaidīt, kad kāds pažēlos. Bet, protams, ir tāda daļa, kas pieņem savu likteni, kā to darīja arī Īkstīte. Tie cilvēki arī savā dzīvē sasniedz daudz vairāk un ir laimīgi.

Pasaka man lika aizdomāties par tādām lietām, ko sen nebiju domājusi. Par to, ka arī dzīvot ir jāmāk, nevajag tikai eksistēt un darīt to, kas ir jādara pienākuma pēc. Vajag veltīt laika arī mierīgai atpūtai, rast prieku dažādos dzīves sīkumos, saskatīt dabas skaistumu.

Nevajag atriebties citiem, ja tiek nodarīts kaut kas slikts, bet dzīvot tālāk, cenšoties aizmirst pāridarījumu. Arī Īkstītes dzīvē bija varoņi, kas nebija īpaši labi pret viņu, tomēr viņa nevienam par to nesūdzējas un netiesāja viņus.

Šķiet, ka varētu novēlēt jebkuram tādu dzīvi kā šai pasakas varonei. Lai cilvēkos būtu tik daudz labsirdības, dzīvesprieka, patiesa un mīļa sirds.