Ievadam.
Mana referāta tēma ir „Latviešu izceļošana uz ārzemēm.”
Es šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka es neko šādu neesmu dzirdējusi, ka latviešu tautai vajadzēja izceļot uz citām valstīm. Un mani tas ieinteresēja. Arī fakts, ka tagad mūsu vienaudži neko nezinu ko mūs senčiem vajadzēja pārdzīvot. Bija diezgan daudz grāmatas par šo tematiku, bet es gribēju lasīt tās, kuras ir tiešām īstas, kur ir tieši tas ko latviešu tauta ir pārdzīvojusi. Daudz interesantāk ir lasīt grāmatas, kuras sižets ir reāli noticis.
Es lasīju grāmatu ”Te nu es esmu” kuru ir sarakstījusi populārā ārzemju latviešu rakstniece Irma Grebzde. Viņa pati arī ir bijusi izsūtīta uz ārzemēm, tālūk man bija tiešām interesanti šo grāmatu lasīt.
Referāta mērķis ir tāds, ka es gribētu pastāstīt kā bija tad kad vajadzēja izceļot, kā mūsu senči jutās svešā zemē ar svešu kultūru un tradīcijām, kā viņi izdzīvoja un dibināja jaunu paaudzi tur tālu prom no mājam.
Par posmu kad latvieši izceļoja.
Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos apmēram 200 000 Latvijas iedzīvotāju – apmēram desmitā daļa no Latvijas pirmskara iedzīvotāju kopskaita – atradās ārpus Latvijas. Daudzi bija devušies bēgļu gaitās prom no savas dzimtenes, kurai draudēja jauna padomju okupācija. Bez jau minētajiem bēgļiem, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā brauca ar laivām uz Zviedriju un kuģiem uz Vāciju, bija arī tādi, kas mēģināja līdz Vācijai nokļūt pa sauszemes ceļiem. Karadarbības dēļ daudzi nesasniedza savu galamērķi un ceļā gāja bojā. Citus apturēja padomju varas iestādes Sarkanarmijas pārņemtajā teritorijā Polijā un Čehoslovākijā.
Padomju Savienība uzskatīja bēgļus no Baltijas par padomju pilsoņiem un no padomju pārvaldītajām teritorijām Austrumvācijā, Polijā un Čehoslovākijā sūtīja atpakaļ ne tikai bēgļus, bet arī vācu bruņoto spēku karavīrus un darba dienestā dienējošos jauniešus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. Nonākot atkal Padomju Savienībā, šos cilvēkus uzreiz ieslodzīja filtrācijas nometnēs kā politiskus noziedzniekus, jo pēc padomju likumiem ari izceļošana uz ārzemēm -it sevišķi, lai aizbēgtu no padomju varas – bija nodevība pret Padomju Savienību.
Rietumvalstu pārvaldītajā Vācijas rietumu daļā 1945. gadā palika apmēram 120 000 Latvijas bēgļu, bet Zviedrijā ap 5000. Jaundibinātās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) bēgļu pārvalde Rietumvācijā sadarbībā ar Sarkano Krustu un angļu, amerikāņu un franču varas iestādēm izveidoja bēgļu nometnes. Rietumvalstis, kas nebija atzinušas Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai, neuzskatīja bēgļus no Baltijas par padomju pilsoņiem, bet par dzimteni zaudējušām pārvietotām personām – angliski saīsinājumā DP. Līdz ar to no Rietumvācijas Padomju Savienībai izdeva tikai tos baltiešus, kurus turēja aizdomās par kara noziegumiem.
Turpretim Zviedrija, kas jau kopš 1940. gada bija atzinusi
Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, izraisīja lielu satraukumu, kad tā 1946. gadā Padomju Savienībai izdeva 148 baltiešu karavīrus, kuri bija dienējuši vācu karaspēka vienībās, bet kara beigās meklējuši patvērumu Zviedrijā. No šiem izdotajiem 132 bija Latviešu leģiona karavīri. Padomju vara viņus ieslodzīja filtrācijas nometnēs un daļu bargi notiesāja par bruņotu cīņu pret Padomju Savienību, nokļūšanu bez atļaujas ārzemēs un citiem ar valsts nodevību saistītiem noziegumiem. Tikai nedaudzi no viņiem izdzīvoja. 1994. gadā Zviedrijas karalis atvainojās dzīvi palikušajiem par tā laika Zviedrijas rīcību.
Lielākā dala vācu bruņotajos spēkos dienējušo latviešu karavīru, kuriem bija izdevība kara beigās padoties Rietumvalstu armijām, nonāca kara gūstekņu nometnēs Vācijā, Francijā, Beļģijā, Itālijā, Anglijā un citur. 1945. gadā Beļģijā, Zedelhēmas kara gūstekņu nometnē, nodibināja leģiona veterānu apvienību “Daugavas Vanagi”, kas vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajām trimdas latviešu organizācijām ar nodaļām gandrīz katrā vietā, kur dzīvoja latvieši. Kad Rietumvalstu eksperti secināja, ka leģionā iesauktie latvieši nebija saistīti ar vācu okupētajās teritorijās izdarītajiem kara noziegumiem, viņus atbrīvoja. Šie vīri pievienojās bēgļiem Vācijā un bēgļu nometnēs mēģināja sameklēt savus piederīgos.
Dzīve bēgļu nometnēs nebija viegla, bet cilvēki bija pateicīgi, ka viņi tikuši prom no Padomju Savienības un komunistu varas. Bēgļi izmantoja visas iespējas uzlabot dzīves apstākļus. Nometnēs darbojās latviešu draudzes, skolas, kori, teātri, jaunatnes un sabiedriskās organizācijas, apgādi un prese. Bijušie Baltijas augstskolu mācībspēki izveidoja divas bēgļu universitātes. Padomju varas pārstāvji apceļoja nometnes, mēģinot pierunāt bēgļus atgriezties Latvijā, kur viņiem nedraudot sods un dzīve esot laba, bet uz padomju varas okupēto dzimteni atgriezās tikai nedaudzi. Pirmajos pēckara gados bēgļi bija ar mieru panest smagus apstākļus, cerot ka ar Rietumvalstu palīdzību viņi drīz varēs atgriezties atbrīvotajā Latvijā.
Cerības, ka Rietumvalstis atbrīvos Latviju, dažkārt izmantoja Rietumvalstu izlūkdienesti. Tie vervēja ļaudis iesūtīšanai okupētajā Latvijā, lai viņi saistītos ar meža brāļiem un spiegotu par labu Rietumvalstīm. Šie mēģinājumi beidzās ar neveiksmi, jo čekisti un viņu aģenti ārzemju izlūkdienestos paspēja izjaukt Rietumu plānus, izmantot Baltijas partizānus kā informācijas avotu par stāvokli Padomju Savienībā.
Kad saasinājās attiecības starp Rietumvalstīm un Padomju Savienību 40. gadu beigās, sāka zust cerības uz drīzu atgriešanos atbrīvotajā dzimtenē. Aukstā kara saspringtajos apstākļos ziņu apmaiņa ar radiem un draugiem okupētajā Latvijā bija ļoti ierobežota vai pat neiespējama. Piemēram, nebija skaidrības par 1949. gada marta deportāciju apjomu. Padomju propaganda par šo Latvijas tautas traģēdiju, protams, klusēja.
40. gadu beigās Apvienoto Nāciju Organizācija nolēma pakāpeniski slēgt bēgļu nometnes.
Bēgļi nezaudēja pārliecību, ka Latvija nākotne atgūs savu neatkarību, un sevi garīgi stiprināja dzīvošanai trimdā. Latvieši izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju, Kanādu, Lielbritāniju un citām zemēm. Tur viņi izcēlās ar savu strādīgumu un tieksmi pēc izglītības, kas bija pamats dzīves apstākļu uzlabošanai. Ar laiku caurmēra trimdas latvietis dzīvoja materiāli labos apstākļos un varēja nodrošināt saviem bērniem augstāko izglītību un plašas nākotnes iespējas.
Kaut gan trimdinieki centās būt priekšzīmīgi savu mītņu zemju pilsoņi, viņi tomēr rūpējās arī par savas latviskās pašapziņas saglabāšanu. Trimdas latviešu centros nodibināja latviešu biedrības, draudzes, sestdienas un svētdienas skolas, bērnu vasaras nometnes, skautu un gai¬du vienības, korus, tautas deju kopas, sporta klubus, studentu korporācijas un cita veida organi¬zācijas. Minsteres pilsētā Vācijā darbojās latviešu ģimnāzija, ko apmeklēja trimdas jaunieši no visas pasaules. Jau 50. gados rīkoja pirmos latviešu dziesmu svētkus ārpus Eiropas. Uzla¬bojoties materiālajiem apstākļiem, uzplauka arī izdevējdarbība un trimdas prese, kuru aizsā¬kumi meklējami bēgļu nometņu laikā. Eiropā, it sevišķi Zviedrijā, dzīvojošie latvieši atjaunoja dažu Latvijas politisko partiju darbību.
Svarīgu lomu trimdas sabiedrībā spēlēja “Daugavas Vanagu” nodaļas, kas vāca naudas līdzekļus latviešu izglītības, kultūras un sporta pasākumu atbalstam. “Daugavas Vanagu” no¬daļu saietu nami bieži kļuva par vietējo trimdas latviešu sabiedriskās dzīves degpunktu. Tajās vietās, kur “Daugavas Vanagi” pārtrauca savu darbību, latviešu kultūras dzīve nereti apsīka.
Latviešu apvienības un “Daugavas Vanagi” par savu uzdevumu uzskatīja ne tikai saglabāt latviešu kultūru un palēnināt trimdinieku asimilāciju – pārtautošanu mītņu zemju iedzīvotājos, bet arī izdarīt politisku spiedienu uz mītņu zemju valdībām. Trimdas latvieši, igauņi un lietuvieši rīkoja kopīgas demonstrācijas, lai atgādinātu pasaulei, ka viņu valstis ir nelikumīgi okupējusi Padomju Savienība.
Trimdas politisko rīcību Padomju Savienība uzskatīja par kaitīgu un mēģināja samazināt tās iedarbību. Ar propagandas avīzi “Dzimtenes Balss” padomju vara centās maldināt trimdiniekus par stāvokli okupētajā Latvijā, kamēr čekisti uz ārzemēm sūtīja grāmatas “Kas ir “Daugavas Vanagi”?” un citus melīgus izdevumus svešvalodās, kuros trimdas latviešu sabiedrības vadošie cilvēki attēloti kā kara noziedznieki. Par spīti lielajām pūlēm, “Dzimtenes Balsij” bija maz panākumu, bet čekistu vēsturisko notikumu viltojumi ārzemnieku acīs diemžēl nomelnoja dažu kara noziegumos nevainīgu trimdas latvieti.
Par grāmatu.
Grāmatā ir stāstīts par sievieti- Daci Egli, kura ir Eiropas bēgle.Viņa izceļoja uz Kanādu par kalponi kādā namā.Viņas saimniece ir Karsones kundze. Šajā ģimenē dzīvo 4 bērni. Ģimene neizturas īpaši pieklaigi pret viņu, jo viņi Daci uzskatīja par vienkāršu nabadzīti – Eiropas bēgli. Dacei bija brīva katra ceturtdien, šajās dienās viņa apmeklēja latvietīšu vakarus.Kur satikās ar viņai līdzīgiem. Tur viņa ieguva draugus.Tajā skaitā arī Kasparu Doni ar kuru viņai izveidojās īpaši labas attiecības. Kaspars arī strādāja ģimenē par šoferi. Kaspars ar Daci draudzējās viņus šo laiku, tad kad pienāca līguma beigas maza grupiņa ar latviešiem izīrēja kādu zemi laukos- pļaviņās.
Pagāja labs laiks, kamēr viņi sev uzcēla primitīvas būdiņas, bet tomēr viņi bija gandarīti, jo tas pieder viņiem.
Tā pāris latvietīši Kanāda apprecējās tajā skaitā arī Dace ar Kasparu. Viņi dzīvoja savās primitīvajās būdiņās. Loģiski, ka vajadzības pēc naudas bija, tāpēc viņi atrada citu darbu .Dace sāka strādāt ādā kafejnīcā, bet Kaspars noliktavā par mantu krāvēju. Dace bija stāvoklī un pameta darbu pa to laiku viņa iekārtoja savas mājas. Pa laikam radās nesaskaņas ar kaimiņiem, bet to viņi pārdzīvoja. Ziemassvētkos pieteicās Mārtiņš Kaspars Donis. Tā ar šo dzīves pavērsienu Dace saprata,ka tā ir nolemts. Bet viņa bija laimīga.
Tēzes.
1. Nupat esmu aizsniegusi kulturālās zemes krastus un ar rīta pirmo gaismu vilciena logā jūtos kā no jauna piedzimusi.
2.Viņš ir pirmais latvietis, ko sastopu pēc mūžības svešumā!
3.Zemnieks izpārdod savu zemi, jo pilsēta tam kāpj uz deguna.
4.Es sapņoju par ziemas mētelim tādu ar mazu ādas apkaklīti, kurā noslēpt savu nosalušo degunu.
5.Te mums jāmēģina ieaugt, varbūt neiesakņosimies dziļi nekur vairs, bet tāds ir liktenis, un jāmēģina no dzīves ņemt vērtīgāko, ko tā dod!
6.Jā, laimes sajūta var būt liela un skaļi izkliedzama, tā var būt arī klusa un izpausties asarās; jā te nu es esmu ar dēlu un vīru un pilnu sirdi prieka!
Izmantotā uzziņu literatūra u avoti.
1.Irma Grebzde „ Te nu es esmu!”
2.www. google.lv
3. Kārlis Kangeris: “Patiesības meklējumos”. SestDiena 8. un 15.7.1995.
4. http://www.archiv.org.lv
5. A. Grīns „ Latvijas vēsture”
6. http://www.daugaviete.lv
Uz mežu pēc malkas
Latviešu bēgļi dodas uz ameriku
Nobeigumam.
Es lasot un pētot šo posmu esmu sapratusi vienu, ka es to ko pārdzīvoja mūsu senči, to pārdzīvot es negribētu nekad.
Bet bija spiesti viņi tā darīt.Es pat nevaru iedomāties kā viņi jutās kad vajadzēja pamest piederīgos, draugus, valsti un doties tālu prom no viesiem mīļajiem!
Šī grāmata man tiešām ļāva iztēloties kā tas bija 1948 gadā, kā viņi jutās, kā viss izkatījās.Tiešām ļoti interesanti bija iedomāties kādos apstākļos vajadzēja darīt visprimitīvākās lietas!
Satura rādītājs.
Ievadam
Par posmu-1948 gads
Bildes 1948.gads
Par grāmatu
Nobeigums
Tēzes