ttttttt

Pirms pāris gadiem savā īpašumā ieguvu dažādu telpaugu lapas, jo vēlējos, lai mana istaba būtu pilna dažādiem ziediem. Sākumā ļoti par tiem rūpējos, mazās lapas ūdens glāzē bija izaudzējušas trauslas saknītes un bija gatavas to pārstādīšanai tikko krāsotos podos. Laistīju zemi, mazgāju lapas, ik pa laikam izliku telpaugus otrpus palodzei, lai arī saules stari tos sasildītu. Tad man vairs nebija tik daudz laika un vēlēšanās rūpēties par saviem augiem. Domāju, ka tie jau ir pietiekami spēcīgi, lai augtu un ziedētu be

e
ez īpašas ucināšanās ap tiem. Kas notika? Nepagāja ne gads, kad manā istabā no vairākiem puķu podiem bija palicis tikai viens.

Par to, kā kopt savas ticības saknes un kā noteikt savas sirds atrašanās vietu, sarunā ar draudzes pērminderi Andreju Krogzemu.

Ar A. Krogzemu tikās Linda Bagone

Andrejs Krogzems

Dzimis: 1939. gada 17. februārī.

Draudze: apmēram astoņus gadus Jēzus ev. lut. draudzes loceklis.

Mācības: Rīgas Elektromehāniskais tehnikums, izglītība – vidējā speciālā.

Kalpošanas darbs: draudzes pērminderis.

Ģimene: sieva Dagmāra, meita Baiba, dēls Andris, mazbērni – Alīna, Kristīne un Emīlija.

Vai kādreiz esat pētījis savu dz

z
zimtas koku?

Jā, esmu atradis savus priekštečus pat pirms Ausekļa (Auseklis Miķelis Krogzemis (1850–1879) latviešu dzejnieks – L. B.). Pirms kāda laika ciltskoka sastādīšana bija modes lieta. Ausekļa 150 gadu jubilejā satiku savus radiniekus no malu malām. Nekad nebiju domājis, ka Krogzemu ir tik da

a
audz. Šajā tikšanās reizē iepazinos arī ar kādu sievieti, kurai bija interese pētīt mūsu dzimtas koku, un viņa mani pamudināja dzimtas izpētei pievērsties nopietnāk. Pētot arhīvos pieejamo informāciju un sarunājoties ar radiniekiem, izveidoju apjomīgu dzimtas koku.

Vai jūsu dzimta bija kristīgās vēsts un tradīciju nesēja?

Atklāju, ka Ausekļa vecāki bija ļoti ticīgi cilvēki. Par Ausekļa brāļa atzaru neieguvu tik plašu informāciju, tāpēc nevaru sniegt precīzu atbildi, bet mūsu ģimenē visus šos gadus ir bijuši senči ar stipru ticību. Vecmammas brālis, tāpat kā es, arī bija pērminderis.

Cik svarīgi, jūsuprāt, ir tas, ka tēvutēvi ir bijuši kristieši?

Tas ir ļoti svarīgi.

Mūs izsūtīja 1949. gadā, un kādu laiku dzīvojām Krievijā. Mammiņa bija skolotāja Salacgrīvā. Labi, ka mūsu ģimeni izsūtīja kopā, lai arī tētis Vorkutā bija jau agrāk. Mu

u
ums nekā nebija līdzi. Mammai gāja ļoti smagi. Atceros, kādu laiku jautāju Dievam: “Dievs, kur Tu esi?” Tā nebija atteikšanās no Dieva, nē, bet tas bija jautājums: “Dievs, kāpēc tā notiek?” Domāju, es varbūt biju to pelnījis, jo kā puika biju negantāks, bet mammiņa bija ļoti ticīga. Šis jautājums un arī dusmas manī mājoja apmēram četrus piecus gadus. Sāpēja sirds.

Kad sāku mācīties vidusskolā, protams, nebija pieejas garīga satura literatūrai. Tomēr es un vēl kādi četri vienaudži domājām par to, kas mē

ē
ēs esam un kāds ir mūsu dzīves mērķis.

Jau tolaik sapratu, ka nekas bez Dieva nenotiek, ka mēs esam nulle. Kopš tā laika kļuvu ticīgs. Tomēr ticība izpaudās kā jau latvietim – vienu svētdienu aizgāju uz baznīcu, bet otru – ne. Kurš latvietis gan teiks, ka nav kristietis?

Kāda nozīme ir bijusi tam, ka jūsu dzimtas koks ir ar kristīgām saknēm?

Esmu ļoti gandarīts, ka mani senči ir bijuši ticīgi cilvēki, un arī pašlaik man ir liels prieks, ka mani tuvinieki ir ticīgi.

Kā ir ar tēvutēvu grēkiem?

Esmu ne vienu reizi vien lūdzis Dievu, kad mūsu ģimenē ir bijušas praktiskas domstarpības, un Dievs nekad neatstāja mūs bezizejā. Par to esmu ļoti pateicīgs Dievam! Viņš saka: “Krogzem, tu attālinies no Manis! Tu pazīsti Mani, un, ja tu Mani pametīsi, tas ir ļoti bīstami!”

Man ir gandarījums, ka Dievs skatās uz mani. Tas ir apbrīnojams spēks, jo Viņš skatās arī uz tevi. Mēs visi esam Viņa redzeslokā!

Daudz ir domāts par to, kas esam? Kāpēc mēs esam? Mēs esam Dieva radīti. Mēs esam nākuši no Dieva, un, kad radās pirmais grēks, cilvēks attālinājās no Dieva. Kaut arī esam attālinājušies, Dievs joprojām skatās uz mums. Kad pasaule nododas grēka varai, kā tas ir šobrīd, tad atgriešanās pie Dieva ir tikai caur asinīm. Agrāk tās bija upura asinis, jo Dievs citādi cilvēku nepieņēma, bet tagad tās ir Kristus asinis, kas izlietas mūsu grēku dēļ.

Runājot par senču grēkiem, esmu lūdzis, lai Dievs piedod viņu grēkus, jo mēs Dieva priekšā atbildam arī par viņu sliktajiem darbiem.

Kad biju attālinājies no Dieva, mana sieva Dagmāra ne vienu reizi vien sacīja, lai aizejam svētdienā uz baznīcu. Vienmēr man bija kāda atruna un svētdiena bija vienīgā diena, kad varēju palīdzēt savai mammītei lauku darbos. Tagad, kad apmeklēju dievnamu regulāri, esmu paguvis būt gan baznīcā, gan padarīt visus mājas darbus.

Jo vairāk laika veltām Dievam, jo vairāk pagūstam izdarīt citus darbus.

Pastāstīšu par to, kā atgriezos pie Dieva.

Tas bija šausmīgs atgadījums. Bija laiks, kad vajadzēja strādāt uz lauka. Es netālu no tīruma pagrabā metināju, bet sieva piekrita vadīt traktoru. Traktorā uz palodzes sēdēja mana mazmeita Alīna ar savu lellīti. Lodziņš bija aizslēgts. Viss kārtībā. Traktora aizmugurē – divus metrus uz katru pusi lieli šķīvji.

Pēkšņi Dagmāra juta, ka logs ir atvēries, bet Alīnas nav. Traktors brauca apmēram ar 30 km/h lielu ātrumu. Jūs zināt, ka cilvēks nevar apstāties uzreiz, kaut arī mēs ejam ar 5 km/h lielu ātrumu. Manai sievai bija autovadītājas apliecība, bet traktoru viņa vadīja pirmo reizi. Dagmāra zināja, ka no meitenes būtu jāpaliek tikai šķēlītēm, jo izkrist Alīna varēja tikai uz rotējošajiem šķīvjiem. Pēkšņi Dagmāra sajuta, ka traktors stāv, un, atskatoties viņa redzēja, ka Alīna, turot lellīti rokās, sēdēja uz traktora šķīvjiem un spēlējās. Tas bija Dieva brīnums, jo pēc visiem fizikas likumiem meitenītei bija jābūt mirušai. Tad es atgriezos pie Dieva. Nokritu uz ceļiem un saucu uz Dievu, lai Viņš piedod manus grēkus.

Saknes parasti asociējas ar ilgumu, noturību, cienījamu vecumu. Kā kopt mūsu ticības saknes, lai tās nepūtu vai nekalstu, bet vienmēr tiktu spirdzinātas ar garīgo ūdeni?

Vismaz manā dzīvē svarīgs ir godīgums ģimenē, jo tad arī bērni tiks pareizi audzināti. Kur nav ģimenes, tur zūd arī saknes.

Ļoti svarīgi ir atrast laiku sarunām vienam ar otru. Lai arī nav laika un esam noguruši, mums vienmēr jāuzklausa savi bērni, jo pietiek ar vienu neuzklausītu vārdu, lai viņi no mums attālinātos.

Dažādu konfesiju rīkotie pasākumi arvien biežāk tiek organizēti, lai dāvātu cerību visam mūsu vecajam kontinentam, kas zaudē savas kristīgās saknes un nododas materiālismam.

Nekad nebiju iedomājies, ka Dievs reiz man sniegs iespēju ceļot. Tagad esmu apskatījis daudzas Rietumu valstis, kur it kā izskatās tīrāk, lauki sakoptāki. Sākumā man tas likās ļoti skaisti, tomēr mūsu zeme un cilvēki vēl nav tik sabojāti kā tur, no kurienes nāk visas tās sliktās lietas – pārprastās cilvēktiesības un demokrātija.

Vai mēs varam pret to cīnīties?

Ļoti grūti.

Kādu jūs redzat tālāko attīstību?

1941. gadā izsūtīja uz Krieviju man pazīstamu tanti, un toreiz viņa teica: “Pagaidi, Andri, kamēr tie duļķi noskries!” Dulķi vienmēr ir bijuši, bet jau piecpadsmit gadus tie nav noskrējuši un netaisās noskriet. Viss ir sabojāts, un viss bojājas, kā tas atklāts Atklāsmes grāmatā.

Lūkas evaņģēlija 5. nodaļā lasām, kad Jēzus aicināja muitnieku sev sekot, viņš “visu atstājis .. cēlās un sekoja Viņam”. Ja Dievs tagad mūs aicina sev sekot, no kā mums jāatsakās?

Cilvēks nevar nedomāt arī par rītdienu. Šeit nav domāta fiziskā manta, bet gan garīgā manta, jo tu nevari atdot sava bērna bikšeles, ja viņam rīt jāiet uz skolu un sals kājeles. Ja cilvēks jūt, ka var kādam palīdzēt materiāli, tad viņam tas noteikti jādara, jo Dievs desmitkārtīgi viņu svētīs.

Vai jums vajadzēja no kaut kā atteikties, pievēršoties ticībai?

Ne no kā! Kad mūsu mazmeitiņa izdzīvoja un es atgriezos pie ticības, mēs atļāvāmies pat aizbraukt pirmajā lielajā ceļojumā uz Jeruzalemi. Neko neesmu zaudējis, tikai ieguvis.

“Jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mt 6,21) Šis Dieva Vārds ir aktuāls laikā, kad tik daudziem cilvēkiem ir dažādas kredītsaistības. Kā mans parāds bankai ietekmē manas sirds atrašanās vietu?

Svētdien televīzijā redzēju kādas baptistu draudzes dievkalpojumu, un mācītājs tajā teica, ka nekad neviens no mums nebūs bez grēka .

Kad Dievs izdzina Ievu un Ādamu no paradīzes, Viņš teica, ka tev būs sūri grūti savu maizi pelnīt un tu, Ieviņ, dzemdēsi bļaudama. Mēs neesam šajā pasaulē nākuši tikai sēdēt un gaidīt, ka kaut kas mums no debesīm kritīs, bet Dievs mūs pasaulē licis, lai mēs koptu šo zemi. Dievs mums prasīs, ko esam darījuši, jo Viņš mums šo zemi ir dāvājis. Līdzīgi ir arī ar kredītsaistībām, mums nav jāgādā tikai par sevi, bet arī par savu māju un ģimeni. Nekļūsti par naudas un mantas vergu, bet palīdzi citam, tad tu iemantosi prieku un gandarījumu!

Bieži mums ļoti rūp ne tikai manta, bet arī pašu “es”.

Ja mums kāds sit pa kreiso vaigu, bieži pagriežam arī labo, bet ne vienmēr tā ir pareizā rīcība. 1945. gadā mums atņēma valsti. Dievs nav teicis, ka mums jāatļauj sevi piekaut vai saspārdīt visu ķermeni. Mums jābūt pazemīgiem, bet līdz zināmai robežai.

Kā mēs varam iemantot piederību Dieva tautai?

Ir divu veidu cilvēki – vieni grib meklēt Dievu, bet otri grib pārbaudīt, vai ir vērts pie Dieva iet.

Kāds kolēģis man jautāja, lai pierādu viņam Dieva esamību. Kāds varbūt teiktu, lai lasa Svētos Rakstus, bet ne visi tā spēj atklāt Dieva eksistenci.

Kādu dienu gāju pa ceļu un redzēju, ka cauri trotuāram spraucas maza, maza zālīte. Ir daudzi fizikas izskaidrojumi šim procesam, bet laboratorijā neviens to nevarētu izdarīt. Kas ļauj šim procesam notikt? Tikai un vienīgi Dievs! Pēc pāris dienām kolēģis man atkal jautāja, vai esmu izdomājis pierādījumu Dieva esamībai. Tad es viņu aicināju iziet ar mani pagalmā un norādīju uz zāli, sacīdams: “Redzi, te ir pie