Rīga 2003
Saturs.
Ievads……………………………………………………………………………….3
Nacionālā Opera………………………………………………………………..4
Nacionālais teātris……………………………………………………………..5
Parki………………………………………………………………………………..6
Doma baznīca………………………………………………………………….10
Sv. Pētera baznīca……………………………………………………………11
Koka apbūve Rīgā……………………………………………………………14
Jūgendsila ēkas……………………………………………………………….15
Bastejkalns……………………………………………………………………..16
Muzeji……………………………………………………………………………16
Secinājumi……………………………………………………………………..19
Anotācija latv.val……………………………………………………………20
Anotācija ang.val……………………………………………………………21
Mēs šo projektu izvēlējāmies tādēļ, ka tas likās viens no saistošākajiem, kā arī tādēļ, lai uzzinātu, vai Latvija ar tūrisma palīdzību varētu risināt ekonomiskās problēmas, jo tūrisms pasaulē ir viens no lielākajiem naudas ieguves veidiem.
Svešvārdu vārdnīcā tūrisms ir skaidrots, kā atpūtas un sporta veids, ceļošana, kas parasti apvienota ar zināšanu paplašināšanu un sporta elementiem.
Rīgā ir daudz un dažādi tūrisma objekti, kurus brauc apskatīt gan Latvijas, gan citu valstu iedzīvotāji.
Tūrisma objekti ir iedalīti vairākās grupās:
o Dabas objekti–Mārasdīķis, Ķīšezers, Dzegužkalns u.c.
o Parki-Mežaparks, Dziesmusvētku parks u.c.
o Pieminekļi-Brīvības piem., Raiņa piem. u.c.
o Muzeji-Dabas muz., Kara muz., Mākslas muz. u.c.
o Vecrīga un vēsturiskās celtnes Rīgā – arhitektūra.
Mūsu uzdevums būs:
a. uzzināt, kas ir populārākie Rīgas tūrisma objekti skolēnu vidū,
b. izpētīt vienu objektu no katras tūrisma objektu grupas.
Lai to veiktu, izmantosim šādas metodes:
a. anketēšana,
b. literatūras studēšana,
c. materiālu vākšana internetā,
tūrisma objektu apskate dabā, to fotogrāfēšana
Nacionālā opera.
1860.-1863.g pēc Ludviga Bonšteta 1.reizi ceļ speciāli te trim domātu celtni Rīgā. Tā ir vācu teātra (kas dibināts 1782.g. un kas līdz tam atradās R.Vāgnera ielā) ēka, kuras celtniecības darbus vada arh. Henrihs Šīls. Tiem laikiem tā ir plaša un moderna ka pat Eiropas mērogā. Teātri cēla tikko novāktā Pankūku bastiona vietā, kur bija visnoturīgākie apstākļi. 1882.gadā ugunsgrēka rezultā ēka cieš lielus zaudējumus. 1885.-1887.g. ēka pēc arhitekta Reinolda Šmūlinga projekta tiek pārbūvēta, galvenokārt skarot interjeru, skatītāju zāles griestu apdarē izveidots dekoratīvs gleznojums, novietota centrālā lustra, arī ložas pie skatuves ir Šmūlinga projektā tas, jo L.Bonštets atsācējs no ložas izveides. Balkonu, ložu un skatuves apdares darbus tēlnieciskos darbus veicis Rīgas tēlnieks Augusts Folcs (1851-1926). Glezniecības darbus veica R.Pētersona dekoratīvos glezniecības darbnīca Rīgā. Eksterjers ieturēts klasicisma stilā. Fasādē novietotas skulptūru grupas, kas veltītas teātra tematikai . Operas nama interjerā parādās dažādu stilu iezīmes, gan renesanses,gan broka, gan klasicisma,gan ampēra. Nacionālās Operas atklāšanas svinības pēc rekonstrukcijas darbiem, kas ilga 5 gadus, notika 1995.g. 29.septembrī. Viena no mākslinieciski pilnvērtīgākām telpām ir skatītāju zāle. Zāles ieapaļā forma un balkonu dalījums aizgūts no t.s. rangu (balkonu) tipa teātra. Skatītāju zāle paredzēta 1240 sēdvietām un 150 stāvvietām. Te rodam 3 balkonus vertikālā virzienā vienu aiz otra. Zāles mākslinieciskajā noformējumā pielietots gleznots ornaments uz apmetuma 19.gs. ļoti plaši pielietotajā grizaija tehnikā. Sienas augšdaļā horizontāli izkārtoti panno un medaljoni ar ciņiem – Gētes, Šillera, Šekspīra unVāgnera portretiem. (Bildi skatīt pielikumā).
Nacionālais teātris.
Otrais pilsētas teātris tika uzcelts 1899.- 1902.g. pēc A.Reinberga plāna; mūra darbus izpildīja K. Ķergalvis, namdara – K.Šteiherts. Līdz I pasaules karam teātris bija nodots krievu trupai, tikai 1917.g.rudenī Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai izdevās dabūt telpas latviešu teātra izrādēm. Teātra atklāšana notika ar A.Ostrovska lugas „Sniegbaltīte” izrādi. Līdz 1883.g. Rīgā pastāvīgās krievu trupas nebija , tikai retumis notika pašdarbības izrādes, reizēm atbrauca nelielas provinces teātru trupas. Tikai 19 gs. 80.g. tika pabeigta krievu arodapvienību nama un „Uļejas” biedrības namu būve. Tajos bija arī zāles ar skatuvēm. Kad bija uzcelts otrais Rīgas pils. teātris, krievu sabiedrība lūdza ģenerālgubernatora Suvorovceva atbalstu, un viņš atbalstīja domu, ka jaunuzceltais nams jānodod krievu teātrim. Kopš 1902.g. krievu garantu sabiedrība dotē šo teātri, tāpat kā vācu Musas biedrība dotē 1.Rīgas teātri un Latviešu biedrība – latviešu teātri. 1919.g., izveidojoties Padomju valdībai teatri tikanacionalizēti un nosaukti par Strādnieku teātriem, bet Strādnieku teātra darbības vēsture ir ļoti īsa. 1919.g. 13.sept. „Valdības Vēstnesī” lasāms Latvijas ministru prezidenta K.Ulmaņa 23.sept. izdots lēmums par Latvijas Nacionālās oparas un Nacionālā teātra izveidošanu.
Ar Nacionālā teātra darbību saistīta Raiņa,Alfrēda Amtmaņa-Briedīša , Žaņa Katlapa,Antas Klints u.c. vārdi. II Pasaules kara laikā vācieši likvidēja teātra nosaukumu „Nacionālais teātris” un to pardēvēja par Rīgas dramatisko teātri, pēc kara saukts arī par Drāmas teātri, kam 1949.g. tika piešķirts Akadēmiskā teātra nosaukums, 1971.g. – A.Upīša vārds. Tagad atgūts Nacionālā teātra nosaukums. Teātra fasādē redzams Rīgas pilsētas tālaika ģērbonis ar Krievijas cara atribūtiku. Tas apliecina nama piederību Rīgas pils. Domei, un tieši tāda bijusi arhitekta Reinberga iecere. Fasāžu skulptūras veidojas A.Folcs, te rodama gan zelta liru, gan faunu galvas, gan ugunskrustu zīmes, gan dekoratīvas vāzes uz balkonu malām , gan dekoratīvi barokālas vītnes. Interjers iekārtots ar eklektismam raksturīgu piesātināmību.
PARKI.
Dziesmusvētku parks.
Pēc Rīgas iekarošanas cars Pēteris pirmais nolēma celt ārpus pilsētas vasaras pili un ierīkot ap to plašu dārzu. Šim nolūkam viņš izvēlējās vienu no daukavas salām – Gustavsalu (ko tad sauca par Pētersalu), kas atradās upes krasta tuvumā. Priekšdarbi iesākās 1721. gadā.
Pēteris pirmais pats uzmetis savas rezidences plānu un licis uzcelt garu divstāvu koka ēku ar diviem spārniem un fasādi pret Daugavu, viņš piedalījās arī dārza plānošanā un ierīkošanā.
Dziesmu svētku parkam laika gaitā bijuši vairāki nosaukumi. Pirmajos gados tas tika saukts par Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksni, arī par Forburgas dārzu. No 1979. gadam līdz 18. gs. vidum to dēvēja par Pētersalas dārzu, bet 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā par Pirmo Ķeizardārzu un vēlāk vienkārši par Ķeizardārzu. 19. gs. vidū tas, pārejot Rīgas īpašumā, tiek nosaukts par Pilsētas dārzu, bet kopš 1923. gada – par Viestura dārzu. Tikai 1973. gadā tas tiek pārdēvēts par Dziesmu svētku dārzu.
Daži pētnieki uzskata, ka parka veidošanai ir izmantots kāds no tipa projektiem, kas ņemts no tajā laikā tikko iznākušās Leblona un Daržanvila grāmatas, kas bija domāta parku ierīkotājiem. Tomēr parka plānojumā ir bijušas dažas būtiskas atšķirības.
Ir saglabājušies vairāki Pirmā Ķeizardārza plāni, kas tagad atrodas Krievijā.
Dārza ierīkošanainepieciešamais stādāmais materiāls piegādāts gan no Rīgas apkārtnes mežiem, gan pasūtīts no ārzemēm.
Liela nozīme dārza izveidošanā un pienācīgā uzturēšanā arvien ir bijusi dārzniekam. Viskrāšņāk tas izskatījies no 1730. – 1755. gadam, kad par dārznieku tur bija strādājis Miķelis Šindlers. 1734. gadā viņš ierīkoja arī koku skolu, kur dārza vajadzībām tika audzēti stādi.
Ķeizardārzu pēc tā pabeigšanas pārzināja ģenerālgubernātors, kas ar saviem padotajiem dzīvojis pilī. Viņu vajadzībām tika nodota puse no dārza.
19. gs. vidū tā kopējā platība bija 31 450 kv. asis.
19. gs pirmajā pusē Ķeizardārzs bija ļoti iecienīta un arī iemīļota pastaigu vieta. Uz turieni nāca gan kājām, gan brauca ar karietēm, gan jāja ar zirgiem.
Arī ģenerālgubernātors F. Pauluči vasarā dzīvoja ķeizardārza pilī. Pētera pirmā stādīto gobu viņš lika aptvert ar koka žogu un izgatavot divas metāla piemiņas plāksnes ar attiecīgiem uzrakstiem. 1884. gadā žogs un piemiņas plāksnaes tika atjaunotas. Sabojājušos plākšņu vietā 1903. gadā uzstādīja granīta akmeni, bet koka žogu nomainīja ar metāla režģi.
Ar laiku dārza popularitāte mazinājās, jo rīdzinieki labprāt devās brīvā dabā. Tikai svētdinās, kad šeit notika dažādi priekšnesumi, ēnainās alejas piepildījās ar ļaudīm. Līdzekļu trūkuma dēļ dārzu nevarēja uzturēt kārtībā,un tas pamazām zaudēja savu pievilcību. Lai atbrīvotos no rūpēm par dārzu ģenerālgubernātors izvirzīja priekšlikumu nodot dārzu rīgas pilsētai, lai tā gādātu par apstādījumiem.
1842. gadā dārzs tika nodots rīgas pilsētai, un, sākot ar 1853. gadu, šeit tika rīkoti dažādi pasākumi.
Tomēr dārza turēšanai trūka līdzekļu. Tāpēc Rīgas rāte 1867. gadā lūdza ģenerālgubernātoru atteikties no savas vasaras mītnes dārzā, lai to varētu iznomāt un tādejādi gūt ienākumus. Pēc kāda laika dārzā ierīkoja jaunus apstādījumus, restaurēja celtnes, kur vakaros notika koncerti un dažāda veida izrādes. Velosipēdu vajadzībām izveidoja celiņus. Ziemā uz dīķiem darbojās slidotavas. Kamaniņu sportam ierīkoja leduskalniņus. Atjaunotias dārzs 1871. gadā nosvinēja savu 150 gadu jubileju.
Ar šo parku saistās izcils notikums Latvijas kultūras vēsturē, šeit notika pirmie vispārējie latviešu dziesmusvētki.
1879. gadā regulāros parkus nomainīja ainavu parki.
Dārzu paplašināja dienvidu pusē, kur atradās galvenā ieja, bet Daugavas pusē to samazināja par 10 metriem. 19. gs. 60. gados nokaltušos un slimos kokus izcirta, purvainās daļas izsusināja, dīķus iztīrīja, ierīkoja ainavu dārziem raksturīgus ceļus un zālienu. Sākās plaši koku un krūmu stādījumi, it īpaši tajā dārza daļā, kas atradās starp šķērskanālu un dīķi. Dīķī tika ierīkota strūklaka. Ap 1880. gadu dārzs no jauna atguva košumu un tika atvērts publikai.
Pēc 1893. gada dārzs vairs netika pārveidots. Galvenā vērība tika veltīta apstādījumu uzturēšanai un kopšanai.
1896. gada 26. jūnijā Ķeizardārzs atzīmēja savu 175 gadu jubileju.
Ķeizardārzā bijis daudz dažādu celtņu, kas laika gaitā tika gan pārbūvētas, gan nojauktas.
1873. gadā, kad notika 1. vispārējie Dziesmu svētki, dziedātājiem tika uzcelta īpaša vaļēja estrāde. Tajā bija ļoti laba akustika.
1923. gadā Ķeizardārzu pārdēvēja par Viesturdārzu. Tajā notika dažādi sarīkojumi, ziemā darbojās slidotavas.
1936. gadā dārzā uastādīja Aleksandra vārtus – triumfa arku, kas tika uzcelta 1815. – 1817. gadā par godu krievu armijas uzvarai 1812. gada Tēvijas karā un sākotnēji atradās tagadējās brīvības ielas galā.
Bargajā 1939. – 40. gada ziemā dārzā izsala daudz koku, arī kara laikā tur bija daudz postījumu. 1958. gadā atsākās parka atjaunošanas darbi.
Atzīmējot Dziesmu svētku simtgadi, Viestura dārzu nosauca par Dziesmu svētku parku un 1973. gada 21. jūlijā tajā atklāja Dziesmu svētku simtgadei veltīto ansambli, ko veido memoriālā siena, milzu akmens un ūdensbaseins ar 7 strūklakām. Vienlaicīgi ar ansambļa izveidi parku labiekārtoja.
Parkā aug arī pie mums retāk sastopami svešzemju koki – Veimuta priedes, Amūras korķkoki, spilvenveida tūjas u.c.
Vērmaņa dārzs.
Izveidots 1817.gadā. Dārza ierīkošanai ievērojamu materiālu palīdzību sniedza Anna Ģertrūde Vērmane. Tāpēc to nosauca par Vērmanes dārzu. Turklāt Vērmane dāvinājusi grunts gabalu dārza ierīkošanai ar noteikumu, ka parkam jābūt atklātam – visiem pilsoņiem pieejamam.Tas ir otrais vecākais Rīgas sabiedriskais parks (pirmā gods pienākas Viesturdārzam, kas sākts veidot 1711.g.). Aizsākumi rodami laikā pēc 1812.g. ugunsgrēka, kad tika nopostītas priekšpilsētas un Ģenerālgubernators Paulu pieprasīja likvidēt nelaimīgā ugunsgrēka pēdas un uz visiem laikiem izdzēst no ļaužu prātiem nepatīkamās atmiņas. 1815.g. tika stiprināta vieta jaunai ainavai jeb t.s. angļu parka ierīkošanai, lai to varētu īstenot , tika nodibināta īpaša komisija, vākti ziedojumi. Pilsētas vecāka H.K.Vērmaņa atraitne Anna Ģerrūde Vērmane ziedoja īpaši lielu summu. 1817.g. jūnijā notika dārza svinīga atklāšana. Atraitnes dēls Ģenerālkonsuls J.Vērmanis turpmākajos gados materiāli atbalstīja dārza pilnveidošanu, dāvāja tā paplašināšanai jaunu zemes gabalu. 1857.g. pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas, kad tika nosprausti arī ielu virzieni, dārzu vēl paplašināja, līdz 1859.g. to norobežoja apkārtējā apbūve un tas ieguva savu tagadējo platību. Šeit bijušas celtnes izpriecām, koncertiem utt., to vidū arī minerālūdens iestāde. 1835.g. D.Jancena litogrāfijā redzam mākslīgās minerālūdens iestādes restorāna ēku. Jau tajā laikā dārzs nosaukts par Vērmanes dārzu vēlāk – par Vērmaņa dārzu. 1829.g. vietā kur kādreiz kur kādreiz bija Vērmanes dārza mājiņa uzcēla nelielu granīta obelisku A.Vērmanes piemiņai. Vēlāk obelisku pārvietoja jaunās minerāļūdens iestādes tuvumā un apkārt izveidoja bagātīgus puķustādījumus. Vērmaņdārzu greznoja arī 1869.g. uzstādītā bronzīta cinka lējumā, Berlīnē izgatavotā strūklaka, tās autori ir Buholcs un Hāns. Graciozā strūklaka ar divu rotaļīgu bērnu figūriņām augšējā daļā nostāvēja līdz 1972.g. pie ieejas dārzā pēc arhitekta V.Reslera izbūvēja augļu kioskus, kas pastāvēja vēl tagad. Pirmā pasaules kara laikā dārzs ļoti cieta, pēc 1922.g. Rīgas dārza direktors A.Zeidaks uzsāka parka parveidošanu pēc jauna plāna – ierīkoja plasus zālienus bagātīgus ziemciešu puķu stādījumus, bērnu rotaļu laukumu. Pēc otrā pasaules kara tika uzcelta jauna estrāde, 1985.g. atklāja pieminekli Kr.Baronam. (Bildi skatīt pielikumā).
Kronvalda parks.
Kronvalda parks ir kanālmalas aptādījumu sastāvdaļa. Apstādījumi veidoti ainaviskā stilā. Te nesen izcist 22 koki lai ierīkoti ierīkotu patiesi nevajadzīgu 2 miljonus latu dārgu apakšzemes auto garāžu un muļķīgu strūklaku. (Bildi skatīt pielikumā).
Viesturdārzs.
Vecākais Rīgas dārzs ierīkots holandiešu stilā pēc cara Pētera Lielā pavēles 1711.g., toreizējā Gustava salā. Pats cars uzmetis dārza plānu. 1712.g. pienākušas no Holandes izrakstītas liepas, tika ierīkoti dīķi gulbjiem. Dārzā savulaik bijusi Ķeizara vasarnīca , kur parasti līdz 1867.g. pa vasarām dzīvojis ģernerālgubernators. Tagad tur atrodas dārza mājiņa. Sākot ar 1841.g. dārzs ir pilsētas īpašums. Viesturdārzs atrodas arhitektoniski – skulptulārs ansamblis, veltīts Latvijas Dziesmusvēku simtgadei, uzstādīts 1973.gadā. Tēlnieks – Ļevs Bukovskis, arhitekts – Georgs Baumanis. Ansamblis sastāv no vertikāla laukakmens baseina galā un līkloču sienas baseina sānos. Katrā sienas plaknē pret baseinu ciņi – komponistu portreti profilā – Alfrēds Kalniņš, Emīls Melngailis, Jāzeps Vītols, Jānis Cimza, Jurjāņu Andrejs, Emīls Dārziņš un Pēteris Barisons.
Doma baznīca.
Doma baznīcas aizsākumi saistāmi ar bīskapa Alberta vārdu, kurš 1201.g. ieradās Rīgā, jau gadu vēlāk nodibinot Zobenbruņu ordeni, kas, savukārt, uzcēla sev lielo sapulču zāli ar sv. Jura kapelu, kuru gadsimta beigās izveido par sv. Jura baznīcu. Tomēr bīskapam ar to nav gana, jo vajadzīga celtne Rīgā, kas atspoguļotu vācu ietekmi un varu gan Rīgā, gan Livonijā. Tāpēc 1211.g. svinīgā ceremonijā tika iesvētīta vieta jaunajam Domam – sv. Marijas jeb Māras baznīcai. Bīskaps Alberts bija iecerējis lielu kompleksu – Doma baznīcu, klosteri, bīskapa otro pili, saimniecības ēkas, sakņu un augļu dārzus. Vieta tika izraudzīta ārpus bīskapa sētas mēriem lībiešu zvejnieku ciema teritorijā. Doma celtniecībai tika pieaicināti vai visi Rīgas amatnieki, tas atgādina t.s. latīņu krustu, sienu biezums vietumis sasniedz pat 2 m. Pats bīskaps tika apglabāts nepabeigtā baznīcā, jo ir jāpaiet vairākiem gadsimtiem, lai Doma baznīca kļūtu tāda, kādu to redzam tagad. 14. – 15 gs. Doma baznīca tika paplašināta, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, paaugstinot telpas centrālo jomu, līdz ar to pārvēršot Doma baznīcu par baziliku. 18.gs baroka stilā pārbūvēts baznīcas austrumu zelminis (1727.g.) torņa noslēgums. 19.gs.2.p. izveidota pseidogotiska rietumu ieeja Doma baznīcā (arh.J.Fesko) un 20.gs.s. – jūgenstila vestibils (arh.V.Neimanis). Arī Doma baznīcas tornis ir piedzīvojis vairākas pārmaiņas. 15.gs. smailes augstums sasniedzis pat 140 m, bet 1547.g. ugunsgrēkā tā cieta, gadsimta beigās Domam uzcēla manierisma stilā veidotu kupolu. 1776.g. namdaris Johans Krēmers Doma smaili izmainīja, piebūvējot barokālu kupolu, šāda veidā to redzam vēl šodien, smailes augstums ir 90 m. Kopš viduslaikiem Eiropā baznīcu smailes galā tiek likts gailis. Doms Doms varēja lepoties ar pašu gaili, kuram vina puse bija balta, bet otra – zelta. Tam bija tīri praktiska nozīme, jo, ja rīdzinieki redzēja zelta gaili, tad bija veiksmīga tirgoņiem, ostā ienāks kuģi, būs darījumi, savukārt, toties, ja uz pilsētas pusi lūkojās melns gailis, tad no kuģiem, darījumiem un peļņas nebija ne vēsts. 19.gs.b. sāka Doma rekonstrukciju, likvidējot noliktavas, dzīvojamās telpas, virs klostera izbūvējot telpas muzeja un pilsētas arhīva vajadzībām. Doma kompleksu pirms rekonstrukcijas var redzēt litogrāfijā (pēc E.Hopes zīmējuma gravējis un iespiedis A.Vegers. 1866.g.). Reformācijas laikā Doma interjers pamatīgi cieta , nav vairs saglābājušies altāri svētajiem, baznīca ir kļuvusi vienkāršāka, tomēŗ nazaudējot savu šarmu. (Bildi skatīt pielikumā).
Sv. Pētera baznīca.
Svētā Pētera baznīca(skat. pielikumā), kas veldt Rīgas pilsētas patronam Sv. Pēterim,dibināta 13. gadsimtā, tā bijusi mazāka nekā tagad, tādēļ 15. gs sākumā lemts par baznīcas paplašināšanos.
Baznīcai bijis tornis ar svina plāksnēm iesegtu smaili. Sv. pētera tornī kopš 14. gs. atradies pirmais pilsētas publiskais pulkstenis, pēc kura ar zvana skaņām ziņotas pilnas stundas. 1486. gadā iegādāts jauns pulkstenis.
14. gs. sākumā baznīcas dievnams atzīts par nepiemērotu un tādēļ nolēma vecās baznīcas vietā būvēt jaunu. Par galveno tika iecelts Johans Rumešotels, kurš bijis mākslinieciskā un tehniskā darba vadītājs. Vēl līdz 16. gs. vidum senais baznīcas tornis ar draudzes telpu blakus jaunceltnei pastāvēja un tika izmantots kulta vajadzībām, kad izdarītas turpmākās lielās pārmaiņas Sv. Pētera baznīcas arhitektūrā. 1491. gadā torņa smailē novietota bumba un gailis, līdz ar to būvdarbi tika pabiegti.
15. gadsimta otrā pusē Sv. Pētera baznīcas arhitektūra ieguvusi to veidu(atskaitot torni), kas saglabājies līdz mūsdienam.
Ap 17. gs. vidu baznīcas tornis kļuvis nedrošs. Mūros parādījušās plaisas, kas gadu no gada paplašinājušās. Lai pārbaudītu plaisu rašanās cēloni, atrakti torņa pamati, pie kam izrādījies, ka sienu mūrējums balstās tieši uz smilts, un nevis uz koka režģiem vai pāļiem.
1666. gada 11. martā tornis sagāzies dienvidausrumu virzienā, sagraudams rātskunka Eberharda Vitena namu un aprakdams drupās 8 cilvēkus. Par torņa sagāšanās tiešo iemeslu tika uzskatīta lielā vētra, kas vairākas dienas pirms tam plosījusies pilsētā.
Torņa fasādes mūra darbi uzsākti 1671. gada aprīlī, uzticot būvdarbu vadību projekta autoram Jostenam. Būvdarbi uz priekšu virzījušies palēnām. Tikai 1674. gada rudenī uzlikts jumts.
Ar 1675. g. jūniju Rīgas pilsētas būvmeistars Bindešū sāk darbu pie Sv. Pētera baznīcas ar zvanu krēslu un kāpņu Jostena uzceltajā tornī. Visus pasāktos darbus pārtrauca lielā uguns nelaime, kas piemeklēja baznīcu 1677. gada 21. maijā un iznīcināja ne tikai pēdējos 10 gados uzcelto, bet arīi citas vecākas mākslas vērtības. Degošā smagā jumta konstrukcija sagāžoties dažās vietās salauza vidus joma velvi. Uguns pārsviedās baznīcas iekšienē un tā izdega.
Baznīcas atjaunošanas vadība pilnībā atradās Bindešū rokās. 1679. gada 14. septembrī baznīcā varēja noturēt pirmo dievkalpojumu.
Torņa būves darbi sekmīgi virzījās uz priekšu un tika pabeigti 1689. gada oktobrī. Tricia bumba torah smailē un gailis netika uzlikti.
17. gs. otrajā pusē, būvējot jauno torni, pārveidota arī galvenā fasāde, mēģinot to pieskaņot barokālajam tornim. Fasādes būvdarbi noslēdzās ar triju monomentāli veidotu portālu izbūvi. Portāli jūtami cietuši 1721. gada ugunsgrēkā no karstuma un no krītošiem akmeņiem. Tādēļ portālus pēc atjaunošanas 1728. gadā arī turpmāk aizvien nācies remontēt. Pilnīgi no jauna nācies izgatavot un iebūvēt lielākas portālu dzegu daļas.
Jau iepriekš minētajā 1721. gada 10. maija ugunsgrēkā, kad izdega baznīcas iekšiene, nodega arī krāšņais tornis ar zvanu spēli. Šai nelaimē pat nevarējis palīdzēt Krievijas cars Pēteris Lielais, kas toreiz uzturējies Rīgā un it kā personīgi ar karaspēka palīdzību vadījis dzēšanas darbus. No lielās celtnes uguns neskarta palikusi vienīgi mazā sakristeja pie apsīda.
Baznīcas atjaunošanas darbi uzsākti nekavējoties, tie ir tik labi sekmējušies, ka jau rudenī celtne atradusies zem jumta un tornis pārsegts ar pagaidu jumtu. Pēc desmit gadiem(1733) sākts domāt arī par torņa atjaunošanu, iepriekš izlabojot fasādi un torņa mūri. Torņa smailes atjaunošanu sāka 1743 un biedza 1746. gadā, bet tajā pašā gadā pamanīja, ka torņa smaile ir nošķiebusies,bet meistari apgalvoja, ka tornim nekādas briesmas nedraudot. Ka meistarim bija taisnība pierāda torņa ilgais mūžš un stabilitāte neraugoties uz dažiem vēlākiem nelieliem konstrukcijas bojājumiem.
Izskatu, ko Sv. Pētera baznīca ieguva 1690. ar Bindenšū uzbūvēto un 1746. gadā ar Vilberna atjaunoto torni, tā paturēja negrozītu līdz pat 1941. gadam. Kaut gan remonti un dažādi tehniski labojumi tika pēc vajadzības izdarīti diezgan bieži. 1794. gadā pilsētas būvmeistars Haberlands atjaunoja vidusjoma koka velves. 1813. gadā baznīca remontēta. Tika labots tornis un galvenā fasāde. Piecus gadus vēlāk atjaunots ģērbkambaris pie baznīcas. 1847. gadā iebūvēja pastiprinātājas arkas starp pīlāriem baznīcas rietumu daļā. Tanī pašā gadā mūrnieku meistars Johans Daniels Šteiners izlaboja baznīcas ārējos mūrus un nokrāsoja galveno fasādi. Pēc Johana Daniela Flesko ierosinājuma 1873. gadā jumta seguma vara skārds aizstāts ar tumšbrūno Anglijas slānekli, kā arī vairākas koka būvdaļas baznīcas iekšienē darinātas pēc viņa metiem un norādījuma. Ap 1883. gadu izdarīto torņa remontu un citus labojuma darbus vadīja pilsētas arhitekts Šmelings. Pēc viņa ieteikuma 1894. gadā celtnes rietumdaļas logiem ķieģeļu stiegrojums apmainīts pret nevisai piedienīgo betona porfilējumu. 1896. gadā remontēta torņa smaile, pie kam satrunējušo koka daļu vietā iebūvētas jaunas. Desmit gadus vēlāk rūpīgi remontēta galvenā fasāde un torņa mūra daļa, akmeņi, kas bija kļuvuši irdeni aizstāti ar jauniem. Tādā kārtā mūrī nācies iebūvēt gandrīz trešo daļu jaunu akmeņu.
1932. gadā Sv. Pētera baznīcas valde atzina jumta slānekļa segumu par galīgi nepiemērotu, jo gandrīz katru gadu slāneklis tika bojāts no krītošiem ledusgabaliem un bija labojams. Tādēļ baznīcas valde nolēma pakāpeniski atjaunot jumta kapara skārda iesegumu.
1936. gadā tika sākts un trīs gadus turpinājās celtnes ārējo mūru remonts. Atjaunots apmetums ielodzēs un piebūvētās noliktavas sienai.
Sv. Pētera baznīca nodega 1941. gada 29. jūnijā. Tornis degdams sagāzās dienā ap pulksten 15. Baznīcas iekšienē liesmas plosījās līdz pat vakaram, bet gruveši kvēloja vēl jūlija sākumā.
Šis ugunsgrēks ir bijis vispostošākais, salīdzinot ar agrākajiem. Pilnīgi izdegušas ne tikai visas celtnes konstrukcijas un iekārtas koka daļas, bet iznīcināti arī nedegošie priekšmeti – visvairāk bronzas darinājumi. Tornī esošie zvani sakusuši, pie kam tekošais metāls izšķiests un izsvaidīts. Karstumā stipri cietis iekšējais apmetums līdz ar pašu mūru virskārtu.
Līdzīgs liktenis piemeklējis daudzus kaļķakmens un marmora veidojumus. Daudzi akmeņi ļoti stipri apdeguši un saplaisājuši. Pirmajās dienās pēc ugunsgrēka tie vēl paturēja savu izskatu, bet vēlāk gaisa mitruma un lietus ūdeņu ietekmē pamazām sadrupa.
No kādreizējās bagātās interjera apdares un iekārtas priekšmetiem gandrīz nekas nesaglabājās.
1954. gadā arhitektu P. Saulīša un G. Zirņa vadībā sāka baznīcas konservācijas un restaurācijas darbus.
1973. gadā pabeidza 123,25 metrus augstā torņa atjaunošanu.
Līdz 90-tajiem gadiem Pētera baznīcā atradās Rīgas pilsētbūvniecības un arhitektūras propagandas centrs.
Šodien no Sv. Pētera ev. lut. baznīcas- muzeja torņa ir iespējams aplūkot pilsētas panorāmu no augšas. Šo iespēju izmanto gan ārzemju tūristi, gan Latvijas iedzīvotāji.
Koka apbūve Rīgā.
Viena no interesantākajām Rīgas centra īpatnībām ir koka ēkas(skat. pielikumā). Uz galvenajām ielām mazāk bet nomalēs to ir pateišām daudz. Pirmais pasaules karš pārtrauca būvniecības bumu, kas ilga apm. 30 gadus. Šajā laikā eklektisma, historisma, jūgendstila un nacionālā romantisma arhitektūras intevence ievērojami pārveidoja topošo jaunās Rīgas centru, jo priekšpilsētās kopš viduslaikiem un līdz pat 20. gs. sākumam cēla tikai koka ēkas – pamatīgas, smagnējas, bet ar labu gaumi un patiešām izcilā kvalitātē, kādu Eiropas pilsētās nenākas bieži sastapt.
Koka un jūgendstila neparastā harmonija ir Latvijas galvaspilsētas atpazīšanas zīme.
Rīga nevar lepoties ar daudzām, ļoti vecām koka ēkām. Nav zināma neviena 17. gs. beigu vai 18. gs. sākuma celtne, jo pārāk daudz un bieži ir dedzis, pārāk nepateicīgs koka ilgstošai saglabāšanai ir piejūras mitrais klimats. No zināmajām vecākā ir 1890. gados daļēji pārveidotā dz;ivojamā ēka Daugavgrīvas ielā 28, kur varētu būt celta vēl pirms 18. gs vidus. Otra vecākā ir Šepmuižiņas dzīvojamā ēka Juglas ezera krastā,
trešā – Borthera muižiņa Zvārdes ielā 1.
No 18. gs. 60. – 80. gadiem saglabājušās Kleistu, Heija, Hartmaņa, Nordeķu, Zēluste, Lucava un Voleru muižiņas. Nākamās senākās ir 18. gs. beigu – 19. gs. sākuma klasicisma ēku grupa Daugavgrīvas ielā 67. 19. gs. sākumā pēc vienota Pēterburgā izstrādāta projekta tika uzceltas apmēram 1000 jaunas mājas, pārsvarā tagadējā Maskavas forštatē. Ķīpsalā vēl ir dažas necilas latviešu zvejnieku un pārcēlāju mājas, tās ir nelielas ar vienkāršu plānojumu.
Koka apbūve sekoja līdzi laikmeta stilam un 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā ēkas bija smagnējas, simetriskas, ar zināmu noslēktību. Vēlāk māju arhitektūrā parādās Šveices zemnieku arhitektūras ietekme(sarežģīti zāģēti ornamenti jumtgalos, margās, u.c.) un norvēģu tautas celtniecības motīvi. Veins no izcilākajiem piemēriem ir Lokomotīves sporta biedrības ēka pie Arkādijas parka, O. Vācieša ielā 2.
Arī koka ēkām ir manāmas jūgendstila iezīmes. Tādas ir mājas Jēzus baznīcas ielā 21 23 un ārēji neuzkrītošā ēka Kalnciema ielā 7. Līdz ar pirmo pasaules karu koka arhitektūras laikmets beidzās.
Mūsdienu rīdzinieka uzdevums būtu atjaunojot senās ēkas, saglabāt to vienreizīgumu. Tad Rīga kļūtu vēl interesantāka tūrismam. Arhitekts Pēteris Blūms izteica ideju, ka apdraudētās koka ēkas varētu atjaunot un pārvest uz Ķīpsalu, kur radītu nevis muzeju, bet parastu, vēsturisku pilsētas daļu. Iespējams, ka Ķīpsalu tad apmeklētu ne mazāk tūristu kā Visbiju Zviedrijā.
Vācot materiālus par tūrisma objektiem Rīgā, mēs braucām uz centru, lai dažus no tiem nofotogrāfētu kā arī paši tos apmeklētu. Veicām anketēšanu sākumskolas klasēs un salīdzinājām, kuros no muzejiem viņi ir bijuši visbiežāk un kuri ir vislabāk patikuši, kā arī to, kuros no mūsu piedāvātajiem tūrisma objektiem viņi ir bijuši visbiežāk. Mēs arī izmantojām dažādu literatūru un internetu, lai iegūtu informāciju.
Diemžēl datu trūkuma dēļ mēs nevaram salīdzināt, kuri ir populārākie tūrisma objekti Rīgā tūristu vidū.
Internetā atradām ļoti maz materiālu. Lielāko daļu sameklējām dažādās grāmatās un žurnālos, kā arī tūrisma bukletiņos, ko paņēmām izstādē “Balttur – 2003”.
Jūgendstila ēkas.
Jūgendstila celtnes(skat. pielikumā) ir viena no lielākajām Rīgas arhitektūras mantojuma vērtībām. Rīgā ir ap 650 jūgendstila ēku no tām aptuveni 50 atrodas Vecpilsētā, bet lielākā daļa visu pārējo pilsētas centrā(teritorijā starp Daugavmalu, Hanzas, E. Melgaiļa, K. Valdemāra, Palīdzības, Tallinas, A. Čaka, Matīsa, Avotu, Lāčplēša, E. Birznieka – Upīša, Elizabetes, Satekles, Marijas un 13.janvāra ielām). Šis rajons ir iekļauts UNESKO Vispasaules kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā. Vēl kāds 100 skaistu jūgendstila villu ir Mežaparkā. Rīga ir jūgendstila metropole.
Rīgā pirmās jūgenstila celtnes parādījās 1899. gadā – Vilandas ielā 11 un Audēju ielā 7.
Visspēcīgākais impulss Rīgas jūgendstila uzplaukumam bija pilsētas 700 gadu jubilejas izstāde. Uz Rīgu sāka plūst investīcijas no Krievijas un sākās īsts celtniecības bums, kura laika vērinīgi un dziļi izplatījās jūgendstils.
Ievērojamākie meistari bija E. Laube, K. Pēkšāns, E. Frīzendorfs un citi arhitekti.
Jūgendstila ēkas ir maz pārbūvētas, pēdējos gados ir atjaunotas vairākas skaistās celtnes.
Bastejkalns.
Bastejkalns radīts pagājušā gadsimtā, kad nojaucot pilsētas nocietinājuma valni, viena bastiona vietā izveidoja Bastejkalnu. Sākotnēji no ta pavērās skats uz apkārtējām pilsētas ievērojamākajām vietām. Apstādījumus ierīkoja 19.gs. 80.g. dārzu mākslas meistara G.Kufalta vadībā. Bastejkalnā, no kurienes tolaik varēja pārredzēt plašu apkārtni, 1887.g. pārbūvēja kafejnīcas paviljonu, kas kalna virsotnē tika uzbuvēts jau 1860.g. 1892.g. pār kanālu pie Bastejkalna uzbūvēja akmens tiltiņu gajējie pēc inženiera A.Agates projekta. Pa tilta asi uz Raiņa bulvāra pusi ierīkoja regulārus apstādījumus, ko veidoja piramidālo Ozolu aleja, papildināta ar bukšu un rododendru grupām. Kanālmalas apstādijumu ainavu pāgājušajā gadsimta bagātinājuši gulbji. 1893.g. Bastejkalna piekājē pēc arh.H.Šāla projekta uzcēla gulbju mājiņu japaņu stilā. Diemžēl pašlaik majiņa nav pietiekoši labi eksponēta. 1929.g. pie Bastejkalna tiltiņa regulāro apstādījumu daļā atklāja In.t.Zaļkalna veidoto pieminekli R.Blaumanim. 1951.g. no jauna ierīkoja Bastejkalnā atbalsta sienas no saulkalnes dolomīta. 1963.g. tika ierīkots akmeņdārzs. 1974.g., lai novērstu nobrukumu un staigāšanu pa nogāzēm, tika izbūvēti atbalstu mūri, bet visu šo pārveidojumu rezultātā parka ainava ir zaudējusi daudz no sava pirmreizīguma. Šobrīd Bastejkalns ir viena no iemīļotākajām satikšanās vietām Rīgā gan ziemu, gan vasaru.
MUZEJI.
Latvijas arhitektūras muzejs.
Muzejs dibināts 1994.gadā un atrodas vienā no Vecrīgas arhitektūras pieminekļa „Trīs brāļi” ēkām, kas celta 15. – 16. Tā krājumā ir vairāki tūkstoši vienību. Muzejā izveidota datu bāze par Latvijas arhitektiem, kurā apkopoti fakti par laiku no 1869. gada līdz mūsdienām. Informāciju papildina zīmējumi, rasējumi, skices, maketi. Kolekcijā ir arī kvalitatīvas gaismas kopijas un fotokopijas. Regulāri notiek izstādes.
Latvijas dabas muzejs.
Muzejs dibināts 1845. gadā. Tas ir vienīgais kompleksais dabaszinātniskais muzejs Baltijā. Muzeja mērķis – atspoguļot Latvijas pasaules un dabas daudzveidību, mācīt saudzīgu attieksmi pret dabu un saprātīgu tās bagātību izmantošanu, veicināt sabiedrības interesi par vides izglītību kā vitāli nozīmīgu mūsdienu apstākļos. Muzejs glabā daudzveidīgas Latvijas un pasaules dabas kolekcijas. Krājumā – 175000 vienību. Muzejā ir sešas ekspozīciju nodaļas: Ģeoloģijas, Botānikas, Zooloģijas – entomoloģijas, Antropoloģijas, Paleontoloģijas un „Cilvēks un vide”. Darbojas Izstāžu un informācijas nodaļa, Krājuma nodaļa, Taksidermijas laboratorija, bibliotēka un fotolabaratorija. Izglītojošo darbu muzejā un ārpus tā koordinē muzeja pedagogs.
Latvijas kara muzejs.
Muzejs dibināts Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā, kā latviešu strēlnieku muzejs. Kopš 1919. gada muzejs atrodas Pulvertornī (14.gs.) – vienā no bijušajiem 25 pilsētas nocietinājumu torņiem. 1937. – 1939. gadā tika veiksmīgi realizēts Pulvertorņa piebūves projekts, tač muzeja tālākās darba ieceres pārtrauca 1940.gada padomju okupācijas vara, muzeju likvidējot. Muzeja darbība atjaunota 1990. gadā. Muzejā aplukojamās pastāvīgās ekspozīcijas: „Latviešu karavīri Pirmajā pasaules karā 1914 – 1918”, „Latvijas valsts dibināšana un Atbrīvošanas cīņas 1918 – 1920”, „Latvijas armija un karaflote 1919 – 1940”, „Latvija un Otrais pasaules karš”, „Ceļš uz barikādēm 1945 – 1991”. (Bildi skatīt pielikumā).
Paula Stradiņa mākslas muzejs.
Katra mēneša pēdējā piektdienā/the last Friday of lack month 20.06.-17.07. Muzeja ekspozīcija atspoguļo pasaules medicīnas un farmācijas attīstību no vissenaākajiem laikiem līdz mūsdienām, arī Latvijas medicīnas vēsturi. Tas ir viens no lielākajiem šāda profila muzejiem pasaulē. Ķirurgs, medicīnas vēsturnieks profesor Pauls Stradiņš (1896-1958) kolekciju sāka vākt 20.gs. 20.gadu beigās. Muzejs dibināts 1957. gadā, kad P.Stradiņš savas kolekcijas uzdāvināja valstij. 2000. gadā muzeja krājumā bija 190 119 vienību.
Latvijas sporta muzejs.
Muzejs atklāts 1990. gada 1. janvārī, atrodas Vecrīgā, divās 17.gs. noliktavu ēkās. Muzeja pirmsākumi saistāmi ar sporta vēstures entuziasta un kolekcionāra Voldemāra Šmidberga (1893-1975) darbību. Viņa vākums veido nozīmīgu muzeja krājuma daļu. Īpaša vieta krājumā ir materiāliem par latviešu sporta aktivitātēm trimdā. 2000.gadā sākta Latvijas sporta Goda zāles veidošana. Pašlaik apskatāma ekspozīcijas pirmā kārta, kas veltīta Olimpisko spēļu čempioniem.
Latvijas Universitātes zooloģijas muzejs.
Muzejs atrodas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkā. Tas dibināts 1920.gadā. Muzeja krājumā ir bezmugurkaulnieku (jūru iemītnieki un vairāk uz sauszemes mītošie) un mugurkaulnieku (zivis, rāpuļi, abinieki, putni, zīdītājdzīvnieki) kolekcijas. Lielākā daļa no tām apskatāma ekspozīcijā, kas galvenokārt var ieinteresēt skolēnus un studentus, kā arī visus, kam ir interese par dabu. Muzeja speciālisti sniedz arī konsultācijas entomoloģijā, malakoloģijā un ornitoloģijā.
Rīgas motormuzejs.
Muzejs atvērts 1989.gadā. Tā plašajās, divos stāvos izvietotajās ekspozīcijas zālēs skatāms vairāk nekā 100 seno spēkratu – automobiļi, motocikli, velosipēdi (gandrīz visas populārākās markas). Var iepazīties arī ar motoru sporta vēsturi Latvijā. Ekspozīcijā aplūkojami 16 cilindru 520 ZS sacīkšu automobilis „Auto Union”, automobiļi un motocikli no 20.gs. sākuma, sporta un militārie spēkrati, Latvijā ražotie automobiļi, 30.gadu labākie limuzīni un automobiļi no Kremļa garāžām, kā arī daudzi sporta motocikli. Te izstādīti arī spēkrati no Vācijas muzejiem un privātkolekcijām. Starptautisku atzinību guvuši Rīgas Motormuzeja restaurācijas nodaļā atjaunotie automobiļi.
Secinājumi.
1. Rīgas Imantas vidusskolas sākumskolēnu vidū populārākie tūrisma objekti ir Zoodārzs un opera, teātri.
2. Rīgas Imantas vidusskolas sākumskolēnu vidū interesantākie muzeji ir Lidmašīnu un Kara.
3. Visvairāk apmeklētākais ir Brīvdabas muzejs.
Anotācija latv.val.
Mūsu darba uzdevums bija uzzināt, kas ir populārākie Rīgas tūrisma objekti skolēnu vidū, kā arī pētīt vienu objektu no katras tūrisma objektu grupas.
Darba gaitā mēs veicām anketēšanu, tūrisma objektu fotogrāfēšanu, kā arī literatūras studēšanu.
Rīgas Imantas vidusskolas sākumskolēni visbiežāk ir pabijuši Brīvdabas muzejā, bet visvairāk patikuši ir Lidmašīnu un Kara muzejs. No operas un teātriem, parkiem, muzejiem un Zoodārza visbiežāk apmeklēja Zoodārzu, operu un teātrus.