Ulmaņlaiki: zelta laikmets vai nē.
Ulmaņlaiki bija zelta laiks, jo Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis vienoja tautu, ļoti aktīvi darbojās kultūras un izglītības nozarē, attīstot to, kā arī iedvesmoja Latvijas cilvēkos spēcīgu tautas mīlestību un ideālisku noskaņojumu.
Līdz 1934.gada 15.maijam, tā sauktajam apvērsumam, latviešu tauta un Latvijas pilsoņi bija sadalījušies naidīgās partijās un grupās. Cilvēki jutās vairāk piederīgi zināmai partijai vai grupai nekā vienas valsts pilsoņiem un vienas tautas locekļiem. Viņi bieži vien ienīda un apkaroja cits citu tikai tāpēc, ka piederēja pie dažādām šķirām, grupām vai partijām. Pēc 1934.gada 15.maija šādu grupu un šķiru cīņa un naids izbeidzās. Izbeidzās strīdi, ko partijas bija radījušas atsevišķu iedzīvotāju šķiru un grupu starpā. Laucinieki tuvinājās pilsētniekiem, darba devēji – darba ņēmējiem. Visi apzinājās, ka, strādādami katrs savu darbu, viņi tomēr sastāda vienu vienību – valsti un tautu. Latvijā atkal bija vienota tauta, kurai ir vienota doma, vienoti vārdi un arī vienoti darbi.
Reizē ar vienprātību un vienības apziņu pēc 1934.gada 15.maija latviešos pieauga arī tautas mīlestība. Latvieši arvien spēcīgāk sāka izjust, kādām ciešām saitēm viņi ir saistīti ar savu dzimtenes zemi un savu tautu. Viņi izjuta, ka svarīgākas par personīgām interesēm ir tautas un valsts intereses. K.Ulmanis uzsvēra, ja agrāk cilvēki mēdza prasīt: ”Republika, ko tu man dosi?”, tad tagad arvien lielāks kļuva to ļaužu skaits kas jautā: „Tēvija, ko es tev došu?” Cilvēki sāka izjust, ka tautas un dzimtenes mīlestība un uzupurēšanās valsts labā piešķir viņu dzīvei un darbam dziļāku nozīmi. Cilvēki vēlas palīdzēt viens otram un veicināt tautas un valsts mērķu īstenošanu.
K.Ulmanis daudz paveica kultūras un izglītības laukā – Ulmaņa laikā cēla jaunas skolas un tautas namus, arī monumentālas būves, kuras joprojām liecina par Latvijas brīvvalsts gadiem: atklāja Brīvības pieminekli, uzbūvēja Tiesu pili, tagad tā ir LR Ministru kabinets, Finanšu ministrijas ēku Rīgā, Vienības namu Daugavpilī, Kara muzeju Rīgā un citas ēkas. Drīz pēc apvērsuma valdība pieņēma arī pirmo likumu, kas latviešu valodu pasludināja par valsts valodu, un sākās šīs normas iedzīvināšana. K.Ulmaņa prezidentūras laikā īpaši attīstījās tautsaimniecība, tajā skaitā arī lauksaimniecība un rūpniecība.
Jā, iespējams, ka Kārlis Ulmanis paredzēdams, ka Latvija ilgstoši nevarēs saglabāt neatkarību, vēlējās latviešiem sagādāt tādu laiku, ko viņi varēs atcerēties vēl gadu desmitiem un varbūt vēl kādreiz nākotnē sasniegt kaut ko līdzīgu.
Taču politiskā ziņā K.Ulmaņa darbība bija autoritāra, kas nāca daudz par sliktu tieši politiskā ziņā. Tiesa, Ulmani nevar vainot savtīgumā, viņš bija Latvijas patriots ar sirdi un dvēseli, un, būdams diktators, nav ieguvis nekādus materiālus labumus. Ulmaņa autoritārā iekārta bija maigākā diktatūra Centrālajā un Austrumeiropā.