Urbanizācija
Pēc 2000. gada datiem aptuveni 47% pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Līdz 2008. gadam ir plānots, ka pilsētas dzīvos puses pasaules iedzīvotāju un līdz 2030. gadam jau apmēram 60% pasaules iedzīvotāju varētu dzīvot pilsētas. Katru dienu uz dzīvi pilsētā pārvācās 180000 iedzīvotāju. (Shankardass: 2002) Tik straujš ir audzis urbanizācijas līmenis pēdējos gados. Cilvēki strauji pārvācas uz dzīvi pilsētās. Kāds varētu būt galvenais iemesls, kas cilvēkiem liek atstāt laukus un par savu dzīves vietu izvēlēties lielpilsētu. Vai pilsēta sniedz cilvēkiem daudz vairāk nekā dzīve laukos? Pēdējos gados tik plaši tiek popularizēts veselīgs dzīvesveids un daudzi labprāt izvēlas iegādāties lauku īpašumus, bet pēc datiem pilsētas iedzīvotāju skaits tikai turpina pieaugt. Cilvēks vienmēr ir tiecies pēc komunikācijas ar citiem, arī darbi veiksmīgāk veicas, ja tos dara kopīgi, tādēļ cilvēki jau daudzus tūkstošus gadsimtu atpakaļ sāka veidot pirmās pilsētas.
Cilvēkiem senā vēsturē būtu bijis gūti iedomāties tāda ainavas un skaņas, kāda mūsdienās ir ierastas pasaules lielākajās pilsētās, tādās kā Honkonga, Ņujorka, Losandželosa. Mūsu priekšteči dzīvoja nelielās grupās pārceldamies ik reiz, kad ir savākts pietiekams daudzums pārtikas. (Macionis; 2005)
Kā uzskata pilsētas socioloģija pilsēta ir relatīvi blīvi un patstāvīgi apdzīvota teritorija, kas garantē cilvēkiem iztiku nenodarbojoties pašiem ar lauksaimniecību. (Kendall, Murray, Linden: 1997) Pilsētas vide dod iespēju attīstīties daudz modernākām rūpniecības veidiem, kā arī padara pilsētu par visu resursu un preču krātuvi, kur tās tiek pārstrādātas, ka arī tirgotas. (http://en.wikipedia.org/wiki/Urbanization#Economic_effects) Par urbanizētu vidi var uzskatīt tādu, kur pilsēta nemitīgi tiek apbūvēta ar dažādām ēkām, ar ļoti blīvi apdzīvotu teritoriju, kur apdzīvo vairāk kā 50000 tūkstoši iedzīvotāju. (Tischler; 1996) Par urbanizāciju var uzskatīt cilvēku koncentrēšanos pilsētās. Urbanizācija apgādā cilvēkus ar dažādiem sociāliem labumiem, kā arī rada izmaiņas cilvēku sabiedriskajā dzīvā. (Macionis; 2005) Par diviem svarīgākiem urbanizācijas cēloņiem var uzskatīt to, ka dzimstības līmenis ir augstāks par mirstību, līdz ar to cilvēkiem ir nepieciešamas vairāk dzīves vietu un dzīves telpu un migrācijas līmenis no laukiem uz pilsētu ir daudz augstāks. (The Washington Post Writers Group: 1992) Tomēr urbanizācija līdzi nes sev visdažādākās problēmas, kas negatīvi ietekmē cilvēku dzīves, attīstoties lielpilsētām attīstās arī dažādas pilsētām raksturīgas problēmas, piemēram, nabadzība, dzīves vietu trūkums, noziedzība un arī piesārņojumus. (The Washington Post Writers Group: 1992)
Urbanizācijas procesā var rasties metropoles. Metropoles vide ir vide, kurai ir liels populācijas kodols ar dažādām kopienām, kas ir ekonomiski un sociāli integrētas. Metropoles sevī apvieno pat vairākus ciematus un pilsētas, kas savstarpēji ir saistītas un saplūst viens ar otru pateicoties transporta maģistrālēm, kopīgai rūpniecībai un valdībai. Šī statiskā arēna satur vairākas pilsētas, kuru kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 50000, kā arī mazākas pilsētas, kur var būt arī mazāks iedzīvotāju skaits. Arī metropolei ir viena centrālā pilsētā, kurā koncentrējas lielāks iedzīvotāju daudzums, tomēr pārējās, pakārtotās pilsētas ir gan sociāli, gan ekonomiski atkarīgas no šī centra. Metropoles iedzīvotāju skaits var sniegt pat vienu miljonu. (Tischler; 1996)
Savienojot vairākas metropoles, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu veidojas megapoles. Tās parasti veidojas no vismaz divām nelielām metropolēm. (Tischler; 1996) Metropoles tiek sauktas ari par pilsētu aglomerāciju – kad pilsēta dzīvo vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju. (2005 World Development Indicators)
Kā vēl vienu urbanizācijas paveidu var uzskatīt tā sauktās egde cities, jeb atšķirtās pilsētas daļas, kas distancējas no pilsētas centra veidojot biznesa centru. Šajās daļas koncentrējas, gan biznesa uzņēmumu ofisi, gan iepirkšanās alejas, gan arī viesnīcas. (Macionis; 2005)
Pilsētu attīstību var iedalīt trijos attīstības posmos: pilsētu rašanās pirms 10000 gadiem, industriālā pilsētu attīstība pēc 1750. gada un uzliesmojošs pilsētu pieaugums nabadzīgajās valstīs. (Macionis; 2005)
Par pilsētu attīstības cēloni var uzskatīt to, ka dzīvojot kopīgi cilvēkiem bija vieglāk sagādāt sev pārtiku, darba rīkus un apģērbu. Dzīve kopīgos ciematos radīja augstākus dzīves standartus. (Macionis; 2005) Lai pilsēta veidotos ir jāņem vērā trīs apstākļi: labvēlīga psiholoģiskā vide, kas ietver labvēlīgu klimatu, labvēlīgu augsni, kā arī ūdens pieejamību; progresīvas tehnoloģijas, kas var palīdzēt iegūt pārtiku; labi attīstītu sabiedrības organismu, iekļaujot stabilu sociālo stāvokli un ekonomiku. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Par pašu pirmo pilsētu tiek uzskatīta Jerika, kas radusies pirms aptuveni 10000 gadu pie Nāves jūras,. Tajā laikā tajā dzīvoja aptuveni 600 cilvēku. Pilsētu attīstību ietekmēja arī plisētas senajā Ēģiptē un Romā. (Macionis; 2005)
Par pirms industriālām pilsētām var uzskatīt Vīni, Parīzi, Londonu. Šis pilsētas vairāk attīstījās kā mākslas, reliģijas un kultūras centri. Tajās tika radīti dažādi mākslas un reliģijas priekšmeti, tika celti dažādi tempļi un baznīcas. Pilsētas tajā laikā bija kā kultūras centri. (Macionis; 2005)
Ap 1750. gadu industriālās revolūcijas iespaidā notika otrā pilsētu revolūcija. Rūpnīcu un fabriku iespaidā pilsētas auga nenosakāmos izmēros. Pilsētas ne tikai auga, bet arī mainījās to funkcijas. Attīstoties transportam tajās to ielās parādījās automašīnās. Ielas tika piemērotas komerciālajam transportam. Pilsētas centrs vairs nebija svarīgs kā kultūras un reliģijas centrs, kurā atrodas katedrāles, bet centrs attīstījās ar dažādiem biznesa rajoniem, ar bankām, mazumtirdzniecības vietām un ofisiem. Līdz ar fokusu uz biznesu vide pilsētās kļuva daudz pārblīvētāka un bezpersoniskāka. (Macionis; 2005)
Deviņpadsmitajā gadsimtā pilsētas Amerikā kļuva lielākas un lielākas, tas attīstījās ap galvenajām transporta ostām. 1860. gadā viena piektā daļa Amerikas iedzīvotāju dzīvoja pilsētās. Pilsētu izplešanās lielāka bija vērojama ziemeļu štatos Amerikā, piemērāmam, Ņujorka. (Macionis; 2005)
Strauji attīstoties fabrikām un to ražošanas jaudām daudzi cilvēki ieradās pilsētās cerība iegūt labāku darbu. Tādēļ Amerikas pilsētās ieceļoja miljoniem imigranti, īpaši no Eiropas. Tā rezultātā veidojas metropoles – liela pilsēta, kas sociāli un ekonomiski dominē pilsētas vidē. Tomēr pēc 1950. gada daudzi pilsētu iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi ārpus pilsētas un pilsētu centri vairāk kļuva kā politiskie centri. (Macionis; 2005) šobrīd par lielākām pilsētām pasaulē tiek uzskatītas Tokija, Meksika, Bumboja, San Paulo, Ņujorka un citas. 2000. gadā bija jau 22 pilsētas, kur iedzīvotāju daudzums bija robežas no 5 līdz 10 miljoniem. (Shankardass: 2002)
Pilsētas socioloģijas pētniecība ir sekojusi vairāk Eiropas socioloģijas perspektīvām, kas salīdzina sociālo dzīvi ar bioloģisku organismu vai ekoloģiskam procesam. Augusts Komte uzskata, ka pilsēta ir reāls organisms, kas pilda sociālas funkcijas. Šīs uzskati ir par pamatu ekoloģijas modelim, jeb funkcionālisma perspektīvai runājot par urbanizāciju. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Urbanizāciju, kā dzīves veidu ir pētījis Amerikas sociologi. Robert Park, pētot pilsētu viņš centās radīt ielu līmeņu perspektīvi. Viņš pilsētu uztvēra kā atšķirīgu etnisku kopienu organizētu mozaīku, komerciālo centru un industriāliem apgabaliem. Šis dabīgā kopiena visu laiku attīstās un mainās, veidojot visdažādākās attiecības savā starpā. Pilsēta ir dzīvojošs organisms, līdzīgs kaleidoskopam. (Macionis; 2005) Park lielu uzmanību pievērs cilvēku ekoloģijas pētniecībai, viņš pētīja attiecības starp cilvēkiem un viņiem apkārt esošo psiholoģisko vidi. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Sociologi ir pētījuši arī pilsētas ekoloģiju – saikni starp pilsētas psiholoģiju un sociālajām dimensijām pilsētās. Šie pētnieki pēta kāpēc pilsēta atrodas tieši konkrētajā vietā, jo daudzas pilsētas tiek celtas vai nu uz kāda kalna, vai arī pie upēm, vai vispār ūdens tuvumā. (Macionis; 2005) Balstoties uz Parksa idejām Ernest W. Borgess attīstīja koncentrisko zonas modeli, kas skaidroja, ka pilsētas tiek veidotas un kādā veidā tiek strukturēta to vide. Tās skaidro pilsētu augšanu un attīstību un ļauj to parādīt kā apļu vai zonu sakārtojumu dažādas kategorijās pēc zemes izmantošanas, sākot no pilsētas centra un virzoties uz pilsētas nomalēm. Šis modelis veidojas no riņķiem, kas aptver viens otru, kur centrā ir biznesa un izklaides iestādes, šeit ir sastopami teātri, ofisi, finansu centi. Šeit slejas augsti debesskrāpji. Nākamā ir pārejas zona, kur uzturas nabadzīgāki cilvēki, šeit ir izkārtoti secondhand veikali, arī nelielas ražotnes un biznesa uzņēmumi. Trešajā zonā koncentrējas strādājošo klase, šīs ir uzturēšanās zonas un veikalu zona, šeit arī koncentrējas citu etnisko grupu pārstāvji. Ceturtajā zonā atrodas ģimenes mājas un vieglu darbu strādājošo mājas, kā arī iepirkšanās centri. Piektajā zonā ietilps cilvēki, kas strādā pilsētā, bet dzīvo paši savos īpašumos. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Sektora modeli, pētot daudzas pilsētas attīstīja Homer Hoyt. Tas sadala pilsētu vairākos sektoros, šajās pilsētas ļoti svarīgs ir transporta plānojums un tā kustība. Pārējiem sektoriem ir tendence veidoties ap pilsētas centru, veidojot kaut ko līdzīgu ķīļiem, visas pilsētas kopainā. Augstāk attīstītie rajoni izkārtojas gar upēm vai ezeriem, vai ari gar pilsētas centrālo ielu. Rūpnieciskās zonas izvietojas gar upēm vai arī dzelzceļa tuvumā. Mazāk apdzīvotās vietas izvietojas atlikušajās zinās, norobežojot biznesa zonas no industriālajām. (Kendall, Murray, Linden: 1997). Šo modeli varētu pielīdzināt arī Valmierai.
Saliktā kodola modeli attīstīja Chauncey Harris un Edward Ullman. Pēc šī modeļa pilsētai nav konkrēta centra ap ko izkārtojas visi pārējie sektori. Bet šie sektori veido pilsētā atsevišķus centrus, kas pilda konkrētas vajadzības un aktivitātes pilsētai. Par cik šis pilētas turpina attīstīties, tad var pat veidoties vairāki vienādi sektori dažādās pilētas vietās. Ap pilsētas biznesa centru var izkārtoties izglītības, valdības un medicīnas centri. Dzīvojamais sektors var izkārtoties vainu cieši pie pilsētas kodola vai arī pavisam tālu no tā. Bagātāko izdzīvotāju mājvietas var atrasties netālu no iepirkšanās un veikalu sektora, bet nabadzīgāko iedzīvotāju mitekļi var atrasties tuvu pie industriālā sektora. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Dažādi autori uz dzīvi pilsētā skatās atšķirīgi. Tonnies un Wirth uzskata, ka dzīvojot pilsētā ir iespējama mazāka personiskā saite un mazāka tradīciju ievērošana, nekā dzīvojot laukos. Bet Durkheim un Park uzskata, ka dzīvojot lielpilsētās cilvēkam ir lielāka personiskā brīvība un iespēja kontaktēties ar visdažādākā vaida cilvēkiem. Tomēr arī lielpilsētās ir piedzīvojama sociāli atšķirīgi pārstāvju izstumšana. Kās ir atkarīga no rases, sociālā stāvokļa, etniskās piederības un pat dzimuma. (Macionis; 2005)
Arī pētnieks Amos Hawley saista ekoloģiskās tradīcijas ar funkcionālismu. Pēc viņa uzskatiem pilsēta ir komplicēta un izvērsta sociāla sistēma, kurā veidojas dažādas sistēmas, kas ir nepieciešamas transportam un komunikācijai. Piemēram, dzelzceļi, auto ceļi, un dažādi komunikācijas līdzekļi, kas savienotu pilsētas centru ar pilsētas nomalēm. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Pētnieki ir arī atklājusi, ka lielās pilētas ir atsevišķi specifiski rajoni, kas sniedz specifiskus pakalpojumus un preces, kā arī tos piedāvā pašam vietējam tirgum un arī apkārtējai pilsētas videi. Šie centri funkcionē, kā transporta un vairumtirdzniecības centri nelielai un noteiktai sabiedrības daļai, kā arī akumulē vairākus galvenos finanšu centrus, pakalpojumu centrus, kā ar izglītības iestādes, tajās pat tiek koncentrētas atsevišķas administratīvas iestādes. Šīs attiecības starp atšķirīgām šķirām tiek sauktas par pilsētas hierarhiju. (http://en.wikipedia.org/wiki/Urbanization#Economic_effects)
Interakcionisma perspektīvas piekritēji vairāk pēta pilsētas dzīves pieredzi. Kā dzīve pilsētā ietekmē tās iedzīvotājus? Interakcionisma piekritēji pilsētu uzskata kā dzīves veidu. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Sociologi ir daudz pētījuši atšķirības starp lauku un pilsētas vidēm. Viens no tādiem ir vācu sociologs Ferdinan Tonnier, kas ir pētījis atšķirīgās dzīves jaunajās industriālajās metropolēs, kā arī nelielos lauku ciematos. Lai raksturotu abas vides tika izvēlēti divi termini vācu valodā: gemenschaft, kas varētu nozīmēt „apdzīvota vieta”, kas tiek uzskatīta kā sociāli konstruēts veidojums, kurā cilvēki ir cieši saistīti ar radniecības un kultūras saitēm. Tātad tie varētu būt lauku ciemati, kur cilvēki dzīvo tādās grupās, kā daudzus gadsimtus atpakaļ. Urbanizācijas iespaida dēļ ir radies gesellschaft, kas tulkojumā varētu nozīmēt „asociācija”, kas ir sociāli konstruēts veidojums, kur cilvēki sanāk kopā, tikai dažādu pašu vajadzību vai ieinteresētības dēļ. Tātad tās ir lielās pilsētas, kur cilvēki dzīvo ļoti blīvi, tomēr nepazīst viens otru un kuru starpā nav nekādas saites. Šeit ir maza saistība ar kopienu, vai kopīgu identitāti. Tonnies urbanizācijas procesu saredz kā tuvības eroziju. (Macionis; 2005) Šī autora teorijas vairāk varētu tikt pieskaitāmas pie interakcionisma perspektīvas uzskatiem.
Franču sociologs Durkhein piekrita daudzām Tonnies teorijām runājot par pilsētām. Bet viņš uzskatīja, ka pilsēta nav slēgta sociāla vide, tajā sabiedriskā dzīve tiek organizēta savādāk nekā laukos. Durkhein raksturoja dzīvi laikos kā mehānisku solidaritāti, kur sabiedrības robežas ir bāzētas uz kopējiem uzskatiem un kopējām morāles normām. To varētu pielīdzināt Tonniers Gemeinschaft. Urbanizācija izkropļo mehānisko solidaritāti, bet tā rada jaunu formu sasaistei, kas tiek saukta par organisko solidaritāti, sabiedrības saistības, kas ir balstītas uz specializāciju un savstarpēju atkarību. Šinī konceptā ir saskatāmas dažas paralēles Tonniers Genellshaft, parādot atšķirību starp divām domāšanām. Kamēr citi uzskata, ka industrializācijas pilsētas grauj tradicionālās Durkhein rada jaunu solidaritātei. Kamēr citi uzskata, ka sabiedrības ir balstīta uz līdzību, Durkhein uzskata, ka sabiedriskā dzīve ir balstīta uz atšķirību. Kā uzskata Durkhein tas pilsētas vidē valda daudz lielāks individuālisms, morālā tolerance un personības noslēgtība nekā lauku ciematos. (Macionis; 2005)
Vācu sociologs Georg Simmel veica pilsētu mikroanalīzi, par to, kā pilsētas dzīve veido individuālo pieredzi. Kā uzskata Simmel indivīds uztver pilsētu kā cilvēku, objektu un notikumu drūzmēšanos. (Macionis; 2005) Viņš uzskata, ka pārlieku liela koncentrēšanās un dažādu tautību koncentrēšanās pilsētā tās iedzīvotājos rada stresu, tas pilsētas iedzīvotājos rada vēlmi norobežoties no citiem. (http://en.wikipedia.org/wiki/Urbanization#Economic_effects)
Amerikāņu sociologs Louis Wirth apvieno visu iepriekšējo pētnieku teorijas vienā visaptverošā teorijā. Viņš pilsētu definē kā vidi ar lielu, blīvu un sociāli atšķirīgiem iedzīvotājiem. Tas rada bezpersonisku, paviršu un pārejošu dzīves veidu. Dzīvojot lielpilsētā, kopā ar tūkstošiem citu cilvēku, tās iedzīvotāji nonāk kontaktā ar daudz vairāk iedzīvotājiem, nekā laukos dzīvojošie. Tāpēc pilsētas iedzīvotāji viens otru neuztver kā personībās, bet gan raugās uz to, kādu lomu viņš pilsētā spēlē, vai viņš ir taksists, policists vai florists. Pilsētās iedzīvotai savas personīgās intereses nostāda daudz augstākā līmenī nekā citu un arī draugu. (Macionis; 2005)
Pētnieki Simmel un Wirth kopīgi izdala terminu apkārtējās vides determinisms, ka raksturo to, ka sociālo vidi pilsētā nosaka pilsētas iedzīvotāju uzvedība. Pēc viņu uzskatiem pilsētas vide ir vēsa, anonīma un nedraudzīga. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Herberta Gana uzskati ir pretēji Wirth uzskatiem. Viņš uzskata, ka ne visi pilsētu uztver vienādi. Viņš uzskata, ka indivīds attīstās spēcīgi piesaistīts attiecīgas pilsētas daļas uzskatiem un kopienai, kas cilvēkiem no malas var šķist negatīvi. Cilvēks savu dzīves stilu izvēlas atbilstoši savam raksturam, kā arī dzīves veidam, tas var būt atkarīgs no sociālās klases, kā arī no dzīves cikla. Gans izdala piecus cilvēku dzīves veidus pilsētā. Pirmais ir kosmopolītisms – tie ir studenti, mākslinieki, rakstnieki, muzikanti un dīkdieņi, kas izvēlas dzīvot pilsētā, lai būtu tuvāk pilsētas kultūra aktivitātēm. Nākamie ir neprecēti cilvēki un bezbērnu pāri, kas izvēlas dzīvot pilsētā, tādēļ, ka vēlas būt tuvāk savām daba vietām un arī izklaides iespējām. Etniskajos ciematos dzīvo dažādu rasu pārstāvji, kā arī neseni imigranti, kas jūtas labāk savas etniskās grupas pārstāvju vidū. Trūcīgie ir cilvēki ar zemiem ienākamie, arī zemu izglītības līmeni, kā arī ar nelielu citu pieejamo resursu daudzumi. Izstumtie ir cilvēki, kas pilsētā nevar atrast sev vietu, tā parasti ir personas, kas šādu stāvokli ir pārmantojuši, vai arī ieguvuši zaudējot savu sociālo stāvokli sabiedrībā. Tie ir vecāki cilvēki, kam nav kur palikt, vai arī cilvēki, kas aizrāvušies ar alkoholismu vai narkotikām. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Pēc Elizabeth Wilson uzskatiem, vīriešu un sieviešu dzīves pieredze pilsētās atšķiras. Daži vīrieši pilsētu uztver kā seksuālo zonu, kur sievietes tiek iedalītas kā prostitūtas, lesbietes, pavedinātājas, vai virtuozas dāmas, kas alkst pēc aizsardzības. Pētniece uzskata, ka bagātām un dominējošas grupas sievietēm ir lielāka vēlme izjust aizsardzību no sava vīra vai arī policijas pārstāvjiem. Pilsēta rada zināmu paradoksu sievietēm dzīvojot pilsētā, no vienas puses sievietes var izjust daudz lielāku brīvību un izmantot daudz vairāk iespēju, nekā dzīvojot laikus, bet no otras puses sievietes pilsētā var izjust daudz lielākus psiholoģiskos draudus pret sevi. Kā uzskata Wilson, tad uzskatu, ka sievietes ir tikai seksuāli objekti rada pilsētas bezpersoniskums. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Michelson pilsētas sievietes iedala divās kategorijās. Viņš uzskata, ka sievietes iedalās divās kategorijās: mātes ar bērniem, kas dzīvo mājas un lielu laka daļu pavada kopā ar savām kaimiņienēm pļāpājot. Strādājošas sievietes dzīve pilsētās ir atšķirīga. Viņas daudz vairāk laika pavada kopā ar saviem darba kolēģiem un iespējams nemaz nepazīst savus kaimiņus. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Pilsētu subkultūru pēta sociologs Claude Fischer. Viņš uzskata ,ka pilsētā veidojas dažādas subkultūru grupas, bet iedzīvotāji tiecas ietilpt pēc iespējas mazāk šo grupu, kā brīvi pārvietosies no vienas grupas citā. Dažas no šīm grupām ir ļoti neformālās un iedzīvotājiem, kas tās pārstāv savā starpā kontaktējas. Problēmas rodas, kad ir nepieciešams runāt par resursu sadali pilsētas attīstībai. (http://en.wikipedia.org/wiki/Urbanization#Psychological_effects_and_urban_lifestyle)
Vēl vien autors – Stewart Brand uzskata, ka pieaugot globālajam urbanizācijas līmenim, tas var tikt skatīts kā cilvēku lielākais kopums. Pilsētas dzīves veids parādās kā augstāks dzimstības līmenis. Tas ir iespējams pateicoties augstākam veselības aprūpes līmenim un tam, ka jaundzimšot dzīvošana pilsētas vidē ir daudz augstāka. (http://en.wikipedia.org/wiki/Urbanization#Psychological_effects_and_urban_lifestyle)
Politiskās ekonomikas pētnieki nepiekrīt pilsētas ekoloģijas pētniekiem, viņu uzskati ir pretēji. Viņi uzskata, ka pilsētas dzīvi ietekmē cilvēki ar ietekmi: gan politiskie, gan biznesa līderi. (Macionis; 2005) Šie uzskati atbilst konfliktu perspektīvai. Konfliktu teorijas pārstāvju uzskata, ka pilsētas attīstītību neietekmē dažādas izmaiņas, bet drīzāk to ietekmē kapitālisma klases un politiskās elites dažādie lēmumi. Kā uzskata Kārlis Marks, tad pilsēta ir vieta, kur satiekas strādnieku un darba devēju intereses, kā rezultātā var rasties dažādi konflikti, jo šo dažādo sociālo grupu intereses arī ir atšķirīgas, līdz ar to pilsētas vidē rodas konflikti. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Pēc socioloģisku Joe E. Feagin un R. Parker uzskatiem ir trīs svarīgākie raksturlielumi, kas raksturo politisko ekonomikas modeli pilsētu pieaugšanā. Pirmkārt gan ekonomiskais, gan politiskais faktors ietekmē pilsētas attīstību. Ekonomiskais faktors ietver ietekmi uz resursu sadali, darba vietu sadali un arī zemes sadali. Politiskais faktors ietver valdības aizsardzību iedzīvotājiem, kā arī valdībai ir jāinteresējas par to, kas notiek privātajos uzņēmumos. Otrs faktors ir valūta un veiksmīgs tās pielietojums. Veiksmīgs valūtas pielietojums ir svarīgs banku sektorā, industriālajā attīstībā un citos gadījumos, kad svarīgas ir naudas lietas, piemēram, pirkšanās un pārdošanas gadījumos, celtniecības un dažādas attīstības jautājumos. Valūtas pielietošana raksturo to, cik daudz līdzekļu tiek izmantoti ikdienas dzīve, piemēram, cik daudz līdzekļus izmanto ģimene. Treškārt pilsētas attīstību ļoti ietekmē dažādas struktūras un aģentūras. Struktūras ietver sevi dažādas valdības institūcijas un arī kapitālisma institūcijas, kas sekmē pilsētas attīstību. Aģentūras ietver sevī dažādus cilvēkus, kā arī organizācijas, kas ir pret pilsētas attīstību, kas ir par efektīvu zemes izmantošanu. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Pēc politiski ekonomiskā modeļa pilsētas attīstību ietekmē lēmumi par pieejamo līdzekļu sadali, varas un resursu nevienlīdzība, dažādas sociālās klases un konflikti, kas var veidoties starp tām, kā arī valdības atbalstītās programmas. Kapitālistu darbības ietekmē arī to, kurā pilsētas daļā tiks celtas rūpnīcas, vietas, kas varētu tik veidotas kā iepirkšanās centi, lai tiem būtu saistība ar ražošanas zonas ievietojumi, kā arī kurš rajons tiks attīstīts kā dzīvojamais rajons. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Vēl viens raksturlielums, kas raksturo pilsētas attīstību ir nevienlīdzīga attīstība – kas raksturo to, ka viena pilsētas daļa attīstās straujāk, kamēr cita panīkst. Konfliktu teorija uzskata, ka nevienmērīgu attīstību ietekmē nevienlīdzīga resursu sadale un sabiedrības varas sadale. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Arī feminisms ir apskatāms kās daļa no urbanizācijas. Pēc feminisma perspektīvas urbanizācija nedarbojas tikai vienīgi kā politiski ekonomisks veidojums, bet arī kā patriarhāts. Kā uzskata socioloģe Lynn M. Appleton, tad genderie režīmi dažādās pilsētās atšķiras, to ietekmē cilvēku uzskati; kādām būtu jābūt attiecībām starp sievieti un vīrieti pilsētā; kas katram būtu jādomā, jājūt; kura rokās būtu jākoncentrējas vairāk resursiem; kā arī kādās pozīcijās pilsētā ir nostādīti abi dzimumi. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Urbanizācija var tikt skatīta arī globālā līmenī, raugoties no globālā līmeņa valstis var tikt iedalītas trijos līmeņos: galvenās valstīs, kas ietver valstis, kurās ir vērojami kapitālisma centi, kuros ir augsts urbanizācijas līmenis kā attīstīta industriālā zona. Perifēriskās valstis ir valstis, kas ir atkarīgas no galveno valstu pilsētām, kur ir neliela vai pat vispār nenotiek industrializācija, un ir nevienmērīgs urbanizācijas līmenis. Starpperifēriskās valstis ir vairāk attīstītas nekā perifēriskās valstis, bet mazāk attīstītas nekā galvenās valstis. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Pēdējos gados ļoti strauji ir audzis urbanizācijas līmenis nabadzīgajās valstīs, kā rāda dati un prognozes salīdzinājumā ar attīstītajām valstīm tad, kamēr attīstītajās valstīs 2000. gadā pilsētas dzīvo 0,9 miljardi iedzīvotāju tad, kā rāda prognozes, tad 2030. gadā pilsētās dzīvos 1 miljons iedzīvotāju. Bet salīdzinājumā ar attīstības valstīm, kur 2000. gadā pilsētās jau dzīvo 1,9 miljardi iedzīvotāju un pēc prognozēm 2030. gadā pilsētās dzīvos jau 3,9 miljardi iedzīvotāju. Šis pieaugums ir gandrīz 2 reizes lielāks. (Shankardass: 2002) Šis lielais pieaugums ir raksturojams kā trešās urbanizācijas revolūcijas sekas. Attīstības valstīs ir ļoti augsts dzimstības līmenis, līdz ar to arī iedzīvotāju liemenis pilsētās pieaug ļoti strauji. Miljoniem cilvēku, kas dzīvo laukos ik gadu dodas uz pilētām veselības aprūpes, izglītības, labāka darba, meklējumos, kā arī priekš šiem cilvēkiem dažādu ērtību meklējumos, piemēram, elektrība un tīrs ūdens. Tomēr arī pilsētās, kas veidojas attīstības valstīs ir novērojamas ļoti daudz dažādu problēmu, piemēram, augsts piesārņojuma līmenis, kā arī dzīves vietu trūkums, līdz ar to dzīvojamās mājas tiek celtas no brāķētiem materiāliem un tās var radīt draudus cilvēku veselībai un dzīvībām. (Macionis; 2005)
Ņemot vērā pētnieku datus par cilvēces attīstības tendencēm un cilvēka skaita pieaugumu, tad jāsecina, ka arī nākotnē urbanizācija nemazināsies. Kā uzskata autors Petersons, tad jau 2025. gadā 83 % zemeslodes iedzīvotāju dzīvos Āfrikas, Āzijas, vai Latīņamerikas valstīs. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem būs nepieciešamas dzīves vietas. Ņemot vērā to, ka ir prognozes, ka, neskatoties uz daudzo slimību izplatību, iedzīvotāju skaits dubultosies, tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits pilsētā var pat trīskāršoties, jo cilvēki no laukiem dosies uz pilsētu pārtikas, ūdens un darba meklējumos. Tam par iemeslu tieši attīstības valstīs ir gan klimatiskie apstākļi, kas neļauj nodarboties ar lauksaimniecību un pašiem sevi apgādāt ar patiku, kā arī zemes neauglība, ko ietekmē ģeogrāfiskais izvietojums. Tieši tādēļ attīstītās valstis urbanizācijas līmenis turpinās strauji augt. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Galvenā problēma, kas skars iedzīvotājus urbanizācijas rezultātā ir piesārņojums: dažādi atkritumi, kā arī gaisa piesārņojums – smogs, kas jau tagad ir liela problēma daudzās lielpilsētās. Attīstīto valstu pētnieki daudz strādā pie tā, lai atrastu veidu, ka pārstādāt atkritumus, kā vienu no alternatīvām minot atkritumu otrreizēju pārstrādāšanu enerģijas radīšanā. Tomēr attīstības valstu pilsētās tā vēl ir ļoti liela problēma. (Kendall, Murray, Linden: 1997)
Urbanizācijas process ir veidojies daudzu gadsimtu garumā un tās ir augušas līdzi laikam, pielāgojoties cilvēku un tehnikas attīstības līmenim. Tieši tā dēļ dažas vecās pilsētas ir uzskatāmas vairāk kā kultūras un reliģijas centri, tādās ir, piemēram, Roma, Parīze, Londona, Vīne un citas pārsvarā Eiropas pilētas. Kamēr pilētas, kas ir sākušas veidoties industriālās revolūcijas laikā vai pēc tās ir ekonomiskie un rūpniecības centri. Pēc novērojumiem var spriest, ka kultūras pilsētas cilvēkus vairāk piesaista savu mākslas un arhitektūras pieminekļu dēļ, kamēr industriālās pilsētas cilvēkus saista dažādu darba iesēju dēļ. Galvenie iemesli kāpēc pilsētas spēj piesaistīt tik daudz iedzīvotājus ir tas, ka pilsētās notiek liela resursu koncentrēšanās, līdz ar to arī ir nepieciešami cilvēki, kas ar tiem varētu rīkoties un izmantotu. Šie resursi atļauj pilsētas iedzīvotajiem nenodarboties ar lauksaimniecību. Līdz ar to cilvēkiem nav tik daudz laika jāpavada, lai sagādātu sev pārtiku. To laiku cilvēki var veltīt citam darbam, kas ir algots un nes labumu visai sabiedrībai kopumā.
Tomēr vai cilvēks dzīvojot vienā vietā, kur viņam visapkārt ir tūkstošiem citu cilvēku, var justies brīvi un kā individualitāte? Tieši tā dēļ pilsētas vidē katrs cīnās pats par sevi un par savu vietu, līdz ar to pilsētas vide liekas tāda, kādu to ir aprakstījuši autori, tā kļūst vēsa, bezpersoniska un citiem pat nepatīkama. Tieši tādēļ sabiedrībā bieži parādās uzskats, ka cilvēki, kas dzīvo pilsētā ir daudz vēsāki, mazrunīgai un neatsaucīgāki, bet cilvēki, kas dzīvo laukos bieži ir skaļāki, labprāt kontaktējas ar citiem un vienmēr ir atsaucīgi pret citiem. Pilsētas iedzīvotāji iespējams ir aizdomīgāki, ka viņus kāds varētu mēģināt apkrāp vai kā citādi likt vilties. Šis būtu interesants pētījums nākotnē – kādas īpašības ir raksturīgākas pilsētas iedzīvotājiem, kādas lauku iedzīvotājiem.
Urbanizācijas process rada arī milzīgu piesārņotības līmeni. Lielais cilvēku daudzums katru dienu rada milzīgi daudz atkritumu, kas koncentrējas tur pat uz vietas pilsētā. Tieši tādēļ lielo pilsētu ielas ir piemēslotas, jo ir grūti un pat neiespējami savākt milzīgo atkritumu daudzumu. Daudzas organizācijas ir centušās atrast veidu, kā ierobežot lielpilsētu pārblīvētību ar atkritumiem, tomēr ir ļoti grūti atrast kādu veiksmīgu veidu. Tajā pašā laikā ir daļa iedzīvotāju, kas no šiem atkritumiem pārtiek.
Pilsētas dzīvi noteikti var raksturot kā dinamisku un strauju, jo katrs skrien uz savu pusi. Līdz ar to pilsētā veidojas steiga, kas daudzus varbūt nogurdina. Tieši šie dažādie psiholoģiskie aspekti būtu tie, ko būtu vēlam pētīt saistībā ar psiholoģiskajām atšķirībām pilsētas un lauku iedzīvoju vidū.
Literatūras saraksts
• Kendall, D., Murray, J.L., Linden, R. (1997) Sociology. Canada, Tomson: International Thomson Publishing.
• Macionis, J. John. (2005) International Edition Sociology (10th Edition).
Person education
• Shankardass, S. (2002) Urbanization: Facts and Figures. Press & Media Liaison, Press & Media Relations Unit. (Microseft Office Word Docomet)
• Tischler, H. L. (1996) Introduction to Sociology. USA: The Harcourt Press.
• Wikipedia the Free Encyclopedia, Urbanization, http://en.wikipedia.org/wiki/Urbanization, 06.04.2006.
• 2005 World Development Indicators, Urbanizatio 3.10. [interneta resurss]