Katedrālē ir arhitektūras celtne, kuru cēluši noteikta laika mākslinieki. Līdz ar to katrā no šajā celtnē parādās kaut kas īpašs-raksturīgs tā laikmeta pastāvošajai kultūras tendencei un varai. Un tieši tāpēc es ieskatīšos trijās lietās, kas saistītas ar šo laikmetu (romānika un gotika) konkrēta valstī-Itālijā. Un šie trīs apskates objekti ir: franciskāņu mūku ordenis, Itālijas diženākā katedrālē- Florences katedrāle, un arhitekts Filipo Brunelleski.
Tātad sākšu ar mūku ordeni, kuru radīja Asīzes Francisks, kas bija dzimis tirgotāju ģimenē. Taču tad pēkšņi viņš kļuva par kaismīgu Kristus vēsts sludinātāju. Francisks aicināja cilvēkus atgriezties pie Kristus sludinātās pieticības. Franciskāņu ordenis sludina nabadzību, askētismu un tuvākā mīlestību. Tātad šis ordenis aicināja cilvēkus atteikties no pārāk lielās bagātības un dzīvot mierā un pieticība ar tuvākajiem cilvēkiem. Pašiem ordeņa biedriem nebija ļauts par darbu saņemt naudu, bet visu nepieciešamo tie ieguva ubagojot. Vēlāk ordeņa biedri sāka izglītoties un to mērķis bija Dieva vārda sludināšana, palīdzība nabadzīgajiem un slimajiem. Tā kā ordenis ieguva atbalstītājus, tas nozīmē to, ka tā laika cilvēki visnotaļ bija ticīgi ļaudis. Svarīgi ir arī tas, kas 7 gadus pēc Sv. Franciska nāves 1228.gadā Asīzē tika sākta celt Sv. Franciska Bazilika, kurā glabājas mākslinieka Džoto freskas „Sv. Franciska dzīve”. Līdz ar mūsdienu cilvēkiem ir iespēja uzzināt vairāk par šo laikmetu, kurā šis cilvēks dzīvoja.
Iepriekš jau pieminēju Sv. Franciksa baziliku, tomēr Florences katedrālē, manuprāt, ir nepārspējama. Šo celtni sāka celt jau 1296.gadā un pabeidza 1462.gadā. Tātad šīs katedrāles celtniecībā piedalījās vairāku periodu mākslinieki un tāpēc celtnē parādās dažādu arhitektūras žanri, kā romānika, gotika un renesanse. Tieši tāpēc šī celtne ir ievērojams vēstures objekts. To sāka celt kā gotisku celtni ar Toskānas romānikai raksturīgu inkrustēto marmora apšuvumu. Florences katedrālei parādās apsīdas, marmora inkrustācijas, kampanille, ko cēla projektēja Džoto, bet pabeidza 2 citi mākslinieki. Viens no īpašākajiem ir katedrāles kupols, kas melones formā un tas bija viens no augstākajiem tā laika celtnēm. Svarīgi arī tas, ka katedrāle tika būvēta, lai pārspētu tādu pilsētu, kā Piza, Sjēnas, celtnes. Līdz ar to mūsdienās šajā celtnē var saskatīt labāko no tā, kas bija pieņemts par labāko tajā laikmetā. Katedrāle iezīmēja pāreju no gotiskas uz laikmetu, kurā valdīja novatorisks zinātnisku un estētisku meklējumu gars.
Kā jau pieminēju, Florences katedrāle parādījās renesanses arhitektūras stils, kuru celtnē ienese slavenais arhitekts Filipo Brunelleski (1377-1446). Viņa tika pasūtīts izveidot Florences katedrālei vislielāko kupolu, kāds jebkad ir bijis. Filipo ar šo uzdevumu tika galā prasmīgi, jo nāca klājā ar praktisku un mērķtiecīgu priekšlikumu, kurā gotiskās velvju būvniecības tradīcijas apvienojās ar Senās Romas inženiertehnisko pieredzi. Līdz ar to mūsdienās ir iespēja cilvēkiem apskatīt tā laika izcilu sasniegumu būvniecībā. Turklāt Filipo Brunelleski sasniegumi lika pamatus itāļu renesansei, kuras laikā Apenīnu pussala kļuva par jaunas kultūras centru. Tas nozīmē, ka ir iespēja iepazīties ar pāreju no viena laikmeta un citu.
Kopumā skatoties skaidrs ir viens- katedrāle ir laikmeta rezultāts, jo tajā atspoguļojas tā periodā vēsture. Manuprāt, tas skaidri ir redzams celtnēs, precīzāk- to arhitektūras stilā, un arī celtņu izrotājumos, jo interjerā parādījās arī sava laika liecības. Turklāt tieši celtnes ir tās lietas, kas spēj saglabāties daudzus gadsimtus. Bet šo celtņu arhitekti ir neapšaubāmi tā laikā izcili cilvēki, jo viņi veica jauninājumus zinātnē, kas ļauj mums mūsdienās skatīt šo mākslas darbus, kuros parādās vēstures liecības.