SATURS
IEVADS. 3
1. KARŠ LATVIJĀ UN PASAULĒ. 4
2. VENTSPILS RAKSTUROJUMS PĒC ATBRĪVOŠANAS NO VĀCU OKUPĀCIJAS. 7
3. 1949. GADA IZSŪTĪŠANAS VENTSPILĪ UN LATVIJĀ. 10
4. VENTSPILS IESAISTĪŠANĀS SOCIĀLISMA CELTNIECĪBĀ. 1945 – 1947. GADS. 13
4.1. Saimniecība 13
4.2. Būvniecība 13
4.3. Veselības aizsardzība 13
4.4. Kultūra un izglītība 14
5. DZĪVES LĪMEŅA RAKSTUROJUMS VENTSPILĪ 1945 – 1947. GADAM. 16
IZMANTOTĀ LITERATŪRA. 18
PIELIKUMI. 19Ievads.
Pasaule un, protams, arī Ventspils ir pārcietusi 2. pasaules karu. Šis karš, kā jau visi citi kari, ir sējis iznīcību un postu. Tomēr Ventspilī šis posts un zaudējumi nebija tik lieli kādi tie bija citās Latvijas pilsētās, piemēram, Rīgā. Lai gan namu un ielu postījumi bija mazāki, cilvēkam šis karš nāca ar okupācijām, mobilizācijām, deportācijām un repatreācijām, tas viss uz cilvēkiem atstāja tādu pašu iespaidu kā sagrauti nami un izvagotas ielas.
Lielu iespaidu uz cilvēkiem atstāja ne tikai karš, ar visām savām šausmām, bet arī tas, ka šis karš sadalīja pasauli – labajos un ļaunajos, uzvarētājos un zaudētājos. Šis karš izveidoja tā saukto „dzelzs priekškaru”, kas sadalīja pasauli divās naidīgās daļās, šis priekškars krita tikai pirms 12 gadiem. Cilvēkiem smeldz arī tas, ka vēl joprojām par šo karu nākas maksāt. Piemēram, vācieši vēl šodien maksā kompensācijas represijā cietušajiem un tādu nav maz.
Cilvēki vēl joprojām cenšas meklēt radiniekus, kuri pazuduši pēc visām šīm okupācijām, mobilizācijām, repartriācijām (3., 4. pielikums).
Šis karš pasaulei neko nedeva, bet paņēma pārāk daudz. Tas daudz paņēma arī no Ventspils. Tāpēc arī rakstu šo darbu, lai uzzinātu pats un arī parādītu citiem, ko tad karš īsti ir paņēmis no Ventspils.
1. Karš Latvijā un pasaulē.
2. pasaules karš bija lielākais militārais konflikts cilvēces vēsturē. Tajā piedalījās 61 pasaules valstis (81% zemes lodes iedzīvotāju).
Karš risinājās visos okeānos un tas ir saudzējis tikai Amerikas un Austrālijas kontinentus. Karš ilga 6 gadus (1939 – 1945) un prasīja 65 – 67 miljonu cilvēku dzīvību, mobilizēti tika 110 miljoni, tātad vairāk kā ½ mobilizēto gāja bezjēdzīgā nāvē.
Par galvenajiem 2. pasaules kara cēloņiem uzskata:
1. smagie Versaļas miera līguma noteikumi un Rietumu lielvalstu piekoptā „nomierināšanas politika” attiecībā pret Vāciju 30. gadu otrajā pusē;
2. Vācijas, Itālijas un PSRS totalitāro režīmu, agresīvā ārpolitika, kas bija vērsta uz jaunu teritoriju sagrābšanu;
3. Rietumu lielvalstu un jauno Eiropas valstu nespēja izveidot stabilu kolektīvās drošības sistēmu Eiropā;
4. ASV piekoptā izolacionisma politika un nevēlēšanās iejaukties Eiropas notiekošajos procesos.
Savukārt Latvijā pirmie militārie konflikti notika 1940. gadā 17. jūnijā, kad padomju armijas daļas pārgāja Latvijas dienvidu un austrumu robežas, nesastopot nekādu pretestību. NKVD aģenti un vietējie komunisti nekavējoties sāka gatavot atbalsta demonstrācijas.
Bet Anglijas sūtnis Latvijā ziņojis, ka Latvijas armijā dažās stundās bijusi trauksmes gatavībā un pārgrupējušies karadarbībai.
Tā izskatījās Latvijas okupācija, bet patiesībā, teorētiski, Latvija un visa Baltija jau bija okupēta, jo 1938. gada 28. septembrī tika noslēgts Molotova – Rībentropa pakts, kas sadalīja interešu sfēras Austrumeiropā starp Padomju Savienību un Vāciju. Bet jau 1939. gadā visā Baltijā tika izveidotas Sarkanās armijas kara bāzes ar 25.000 vīru Igaunijā, 30.000 karavīru Latvijā un 20.000 vīru lielu armijas kontingentu Lietuvā. Latvijā dislocēto armijnieku skaits bija daudz lielāks nekā Latvijas armijā.
Par Padomju Savienības nopietnajiem plāniem Baltijā liecināja arī tas, ka 1940. gadā visas Baltijas valstis, gandrīz vienlaicīgi (Lietuva – 14. jūnijā, bet Latvija un Igaunija – 16. jūnijā) saņēma ultimātu no Padomju Savienības, kas pieprasīja izveidot jaunas – Padomju Savienībai draudzīgas valdības. Šāds Padomju okupācijas režīms Latvijā noturējās nedaudz ilgāk nekā gadu. Jo 1940. gada 18. decembrī Hitlers apstiprināja slepeno „Barbarosas plānu” par uzbrukumu Padomju Savienībai. Saskaņā ar to Vācija, bez iepriekšējas kara pieteikšanas 1941. gada 22. jūnijā iebruka Padomju Savienībā. Tas bija kārtējais „Zibenskara” plāns, kurš paredzēja četru mēnešu laikā , uzbrūkot trijos galvenos virzienos (armiju grupa „Ziemeļi” uz Ļeņingradu, armiju grupa „Centrs” uz Masakavu, bet armiju grupa „Dienvidi” uz Ukrainu), sasniegt robežu Arhangeļska – Astrahaņa.
1941. gada 22. jūnijā Vācijas arm…iju grupa „Ziemeļi”, ceļā uz Ļeņingradu, iebruka Latvijas teritorijā. Jau 1. jūnijā vācieši ieņēma Rīgu, vēlāk arī pārējo Latviju.
Sākotnēji latviešu tauta Vācijas armiju sagaidīja kā atbrīvotājus, bet beigās izrādījās, ka tā bija tikai okupantu nomaiņa. Šāds vācu okupācijas režīms turpinājās līdz pat 1944. gada jūlijam, kad sākās intensīvās kaujas par Latvijas atkal atbrīvošanu. Kaujas risinājās līdz pat 1945. gada 8. maijam, kad notika Vācijas kapitulācija. Līdz pat Vācijas kapitulācijai sīvākās kaujas risinājās Kurzemē, kur bija izveidojušies Kurzemes cietoksnis jeb tā sauktais „Kurzemes katls”. Šajā Kurzemes katlā Vācijas armijai bija ļoti labi nostiprinātas pozīcijas, jo līdz pat kapitulācijai Sarkanā armija devās sešos lielos uzbrukumos Kurzemei. Visi šie uzbrukumi bija nesekmīgi.
Interesants ir fakts, ka „Kurzemes katlā” sīvajās cīņās piedalījās arī latvieši, cīnoties abās frontes pusēs – Sarkanajā armijā un speciālā, Vācijas armijā izveidotā, SS Latviešu leģionā.
Vāciešiem atkāpjoties, Latviju un pārējās Baltijas valstis, kā arī atlikušo ceturto „Ostlandes” valsti – Baltkrieviju sagrāba Padomju Savienība (PSRS).
Latvija no PSRS jūga izrāvās tikai 1991. gadā, tādējādi tā, pa īstam noslēdzot 2. pasaules karu.
2. pasaules karš Latvijā nesis daudz likstu – divas okupācijas, nežēlīgas izrēķināšanās ar iedzīvotājiem, kā arī to, ka aci pret aci bija tēvam pret dēlu un brālim pret brāli. Šajās divās okupācijās lielākās represijas pret iedzīvotājiem sākās jau 1941. gadā, kas uz Sibīriju tika deportēta lielākā daļa latviešu inteliģences, kā arī pašvaldību un valdības pārstāvju.
Pēc tam Latvijā izveidojās Vācijas okupācijas režīms, kas tika gaidīta kā atbrīvošana. Tomēr simpātijas pret vācu armiju mazinājās diezgan ātri, tiklīdz kļuva skaidrs, ka vācieši nebūt nedomā atjaunot Latvijas valstisko patstāvību.
Arī Vācijas okupācijas laikā notika represijas pret iedzīvotājiem. Rīgā tika izveidots ebreju geto, kurā piespiedu kārtā, tika nometināti ebreji. Salaspilī tika izveidota koncentrācijas nometne, kurā tika ieslodzīti pārsvarā ebreji un čigāni, kā arī politiski nepaklausīgie, šādas, Salaspilij līdzīgas nometnes, tika izveidotas visā Austrumeiropā. Latvijā arī darbojās „Sonderkommando” vienības, kas bija īpašas vienības, kas vērsās pret nepaklausīgajiem, visbiežāk pret ebrejiem. Visasiņainākā no Latvijas vienībām „Sonderkommando” vienībām bija vienība „Sonderkommando Arājs”, kuru vadīja kāds izbijis policists Arājs, kurš pieredzējis komunistisko okupāciju. Arāju tiesāja 1979. gadā – Hamburgā, viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. Arājs mira cietumā 1988. gadā.
Arī pēc Vācijas kapitulācijas notika represijas pret iedzīvotājiem, jo bez tiesas tika slepkavoti „antikomunistiskie” elementi. Bet masveidīgākā „tīrīšana” notika 1949. gada 25. martā, kad tika deportēta liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kurus aizvietoja ar strādniekiem (īstenu proletariātu) no citiem Krievijas reģioniem. 1949. gada 25. martā tika deportēti galvenokārt turīgie zemnieki – „budži”, kuri nevēlējās pakļauties kolektivizācijai un nacionalizācijai. Šajā deportācijā tika deportēti arī bijušie armijas virsnieki, brīvības cīnītāji un citi „šaubīgie” elementi, kuri netika izsūtīti 1941. gada deportācijās.
Pēc šā kara Latviju sagaidīja skarba realitāte – izpostīta galvaspilsēta, zaudēta brīvība, izlaupīta valsts un pats galvenais – zaudēti ļoti daudz latviešu – daudzi devās bēgļu gaitās, ļoti daudzi krita kaujās (zem sarkanā karoga, jeb ar kāšu krustu ap roku). Bet ļoti daudz latviešu tika, kā lopi sadzīti vagonos un aizvesti uz plašajām Sibīrijas ārēm.
Bet Latvija? Latvija tika pārkrievota…
2. Ventspils raksturojums
pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas.
1949. gada 8. maijā notika Vācijas kapitulācija – visā pasaulē Vācijas armija nolika ieročus un pārtrauca kaujas. Šajā laikā arī tika „atbrīvota” Latvija un arī Ventspils.
Šajā laikā Ventspilī notika aktīva saimnieciskā un sabiedriskā dzīve.
Tika izdota vietējā avīze „Brīvā Venta”, t…ajā tika publicēti dažādi uzsaukumi, deklarācijas un propagandas materiāli. Gandrīz katra avīzes izdevumā tiek publicēti slavinoši raksti par „dižo” Ļeņinu, „lielo” Staļinu un citiem „lieliem” vīriem.
Šajā avīzē, „Brīvā Venta”, tiek publicēti arī Vācijai un vācu tautai naidīgi raksti. Šajos rakstos arī tiek kritizēti vāciešu saimnieciskās metodes, apsūdzot tos zemes izlaupīšanā un apzinātā Latvijas zemes kaitniecībā. Asi tiek kritizēta arī vāciešu darbība koncentrācijas nometnēs un kaujas laukos. Manuprāt visasākais un visnaidīgākais, pret vāciešiem, vērstais raksts ir 1945. gada 9. jūnijā publicētais „Vācu fašistiskie izdzimteņi”, šajā rakstā autors – J. Kļaviņš, ar pseidonīmu Sirmais Reiznieks, ļoti arī vēršas pret Vācijas valsts vadību un tās vadoņiem – Hitleru, Gēringu un Himmleru, kā arī pret daudziem citiem. Šis raksts rakstīts īpaši naidīgā noskaņā, lietojot necenzētus un literāri nepareizi izvēlētus izteicienus.
Šajā laikā Ventspilī norisinājās arī aktīva sabiedriskā dzīve – tika rīkotas sporta sacensības un saviesīgi sarīkojumi. Šajā laikā Ventspilī darbojās dažādas sporta biedrības, kā, piemēram, SPARs, Daugava un arī citas.
Šajā laikā Ventspilī darbojas arī vienīgā bibliotēka. Šajā bibliotēkā no 15.000 grāmatām 1941. gadā, bija palikušas tikai 6800 grāmatu – 1945. gadā. Ventspilī bija arī arodbiedrības klubs un kultūras nams, kuru skaits, pirms un pēc, atbrīvošanas nemainās.
Pēc atbrīvošanas no Ventspils agrākajām 10 skolām darbojas 9, pēc atbrīvošanas samazinās arī skolēnu skaits, visās vecuma grupās. Samazinās arī skolotāju skaits Ventspils skolās.
Ventspils slimnīcās pakāpeniski pieaug gultu skaits, nedaudz samazinās vidējā medpersonāla skaits, bet ārstu skaits Ventspils slimnīcās nemainās, pieaug feldšeru skaits, ir novērojama zobārstu skaita samazināšanās. Tiek izveidota arī epidemioloģiskā stacijas, Ventspilī esošo poliklīniku skaits nemainās.
Ventspilī, pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas, bija 18 tirgotavu un veikalu, bija arī 3 stendi un kioski, kā arī 2 ēdnīcas un 1 bufete.
Ventspilī, pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas, pavisam bija 3 vidējās rūpniecības uzņēmumi. To skaitā bija rūpkombināts, kas aptvēra 19 dažādas darbnīcas un nozares. Šis rūpkombināts nodarbināja 95 strādnieku un kalpotāju.
Otrais vidējais rūpniecības uzņēmums Ventspilī bija artelis „Galdnieks”, kas aptvēra 4 darbnīcas un nodarbināja 20 strādnieku. Savukārt artelis „Amatnieks” aptvēra 1 darbnīcu un tajā tika nodarbināti apmēram 25 strādnieku.
Pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas Ventspilī tika atjaunotas 8 dzīvojamās mājas ar kopējo platību 293.40 m². Tika nacionalizētas 428 dzīvojamās mājas.
Pilsētā tika uzcelta viesnīca ar 53 gultasvietām. Tika ierīkota arī pirts ar aptuveni 200 vietām. Ventspilī tika izveidota arī kanalizācijas sistēma 22 km garumā un ar 968 pievienojumu vietām.
Ventspilī, pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas bija 46 km gara sakaru līnija (uz 1941. gada 1. janvāri sakaru līnija bija 47.6 km gara).
Ventspilī uz 1945. gada 1. janvārī bija 12.744 iedzīvotāju.
Pēc Ventspils atbrīvošanas no vācu okupācijas lielākais uzņēmums bija „Ventas koks”, šis uzņēmums nodarbināja 402 darbiniekus (uz 1941. gada 1. janvāri bija nodarbināti 580 darbinieku).
Ventspilī, pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas novērojama tendence samazināties darbinieku skaitam uzņēmumos, kas arī ir pavisam normāli, ņemot vērā, ka visapkārt notiek spraiga kara darbība.
Ļoti nozīmīgs uzņēmums Ventspilī bija Latvenergo elektrostacija un tā nodarbināja 66 darbiniekus un kalpotājus.
Ventspilī darbojas arī VAPP – 28. tipogrāfija, kura nodarbināja 29 darbiniekus un bija pakļauta VAPP Poligrāfijas trestam.
Pēc atbrīvošanas lielu triecienu pārdzīvoja Ventspils, un tā apriņķa piensaimniecības uzņēmumi. No agrāk strādājošiem 11 uzņēmumiem tagad darbojās tikai viens uzņēmums – Ventspils pienotava (Kārļa ielā 5). Pārējie 10 uzņēmumi bija krejotavas Ugālē, Puzē, Usmā, Ūdrandē, Zlēkās, Piltenē, Cirkalē, Rāpatos, Užavā un Popē. Līdz ar 50 uz…ņēmumu dīkstāvi krasi samazinājās arī darbinieku skaits piensaimniecības nozarē, Ventspils apriņķī.
Jau agrāk pieminētais Ventspils piena kombināts nodarbināja 29 cilvēku, ražoja piena produktus un bija pakļauts gaļas un piena rūpniecības komisariātam.
Pavisam piena kombināts, ar visiem piena savākšanas punktiem aptvēra 9 pagastus.
Savukārt gaļas kombināts ar gaļas cehu, kautuvi un desu darbnīcu nodarbināja 28 strādnieku. Pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas tika slēgta Piltenes lopkautuve.
Viens no lielākajiem Ventspils uzņēmumiem, pēc atbrīvošanas ir Ventspils Miltu un Maizes kombināts. Tas aptver 2 dzirnavas, 3 ceptuves un pavisam nodarbina 82 strādnieku un kalpotāju.
Visbeidzot otrs lielākais Ventspils uzņēmums, uzreiz aiz kokapstrādes cehu ‘Ventas koks” ir Ventspils Zivju fabrika ar zivju cehu un palīguzņēmumiem – galdnieku darbnīcu, mehānisko darbnīcu un virvju darbnīcu. Šajā uzņēmumā pavisam tika nodarbināti 278 darbinieki.
Pavisam Ventspilī, pēc atbrīvošanas, augstāk minētajos uzņēmumos un valsts iestādēs tika nodarbināti 1459 iedzīvotāju. Ja no 12.744 iedzīvotāju tikai 1459 ir nodarbināti uzņēmumos un valsts iestādēs, tad pastāv iespēja, ka pārējos 12.289 iedzīvotājus sastāda skolēni un kolhozos nodarbinātie iedzīvotāji.
3. 1949. gada izsūtīšanas Ventspilī un Latvijā.
1949. gada 25. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu, kurā noteica, kādas iedzīvotāju grupas izsūtāmas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tie bija kulaki, jeb budži, ar ģimenēm, bandīti un nacionālisti ar ģimenēm, nošauto bandītu bandīti un nacionālistu ģimenes un bandītu atbalstītāju ģimenes. Neparedzēja izsūtīt nepilngadīgos un darba nespējīgos, taču viņi, ja vēlējās, varēja sekot ģimenei.
1949. gada 17. martā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu apstiprināja ārpus Latvijas teritorijas izsūtāmo kulaku ģimeņu skaitu – 10.000 (1. pielikums). Ar šo pašu lēmumu apstiprinātajos, izpildu komiteju sastādītajos sarakstos, savukārt bija iekļauts 11.000 kulaku ģimeņu – tūkstotis veidoja rezervi „plāna izpildei”.
Katram izsūtītajam noformēja uzskaites lietu. Apstiprinātajos slēdzienos, par ģimeņu izsūtīšanu parādījās gan nepilngadīgi bērni, gan darba nespējīgi cilvēki.
No Ventspils, laika posmā no 25. līdz 29. martam, tika izsūtīti 2005 cilvēki (608 ģimenes), bet no visas Latvijas šajā laika posmā, tika izsūtīti 50.000 cilvēku. Visi izsūtītie pārsvarā bija no zemnieku ģimenēm. No Ventspils, kā kulaki tika izsūtītas 466 ģimenes. Pavisam 1557 cilvēku, to skaitā 1554 latvieši un 3 citu tautības pārstāvji.
No Ventspils tika izsūtīts 161 bērns (līdz 7. gadu vecumam), 365 bērni (7 – 16. gadu vecumam), 1123 cilvēku vecumā no 16 – 60 gadiem, kā arī tika izsūtīti 406 cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem.
Tika izsūtīti 1540 zemnieku, 121 strādnieks, 24 kalpotāji, 3 skolotāji, 319 skolēni un 1 students. Pavisam 802 vīrieši un 1203 sievietes.
No Ventspils apriņķa izsūtītie pārsvarā nosūtīti uz Omskas apgabala Moskaļenku, Marjanovkas un Šerbakuļas rajoniem.
Atrodoties izsūtījumā, nomira 246 ventspilnieku. Pēc soda izciešanas, pie ģimenēm izsūtījumā nosūtīti 89 cilvēki.
Izsūtīto ģimeņu īpašumu konfiscēja: ēkas, darbarīkus, lopus nodeva kolhoziem, labību – valstij, bet atlikušo mantu un kartupeļus, apriņķa finansu nodaļa pārdeva.
Dažām ģimenēm no izsūtīšanas izdevās izvairīties, liktenīgajā brīdī pametot mājas vai dzīvokļus, tomēr viņu īpašumi tik un tā tika konfiscēti (juridiski to noformulēja kā bezsaimnieciska īpašuma apsaimniekošanu un realizāciju).
Pēc nonākšanas izsūtījumā vietās katrai personai, kura bija vecāka par 16 gadiem noformēja personas lietu, kurā ievietoja arī kontroles lapas, uz kuras reizi mēnesi vajadzēja parakstīties. Lai izbrauktu ārpus speckomandatūras robežām bija nepieciešama speciāla atļauja.
Deportētie atradās mūža izsūtījumā, bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīves vietā. Vēlāk noteikumi tika nedaudz mīkstināti.
Jau tūdaļ, pēc izvešanas uz Sibīriju, daudzi izsūtītie… rakstīja iesniegumus ar lūgumu pārskatīt viņu izsūtījuma lietas un atļaut atgriezties Latvijā. Šie iesniegumi tika pārbaudīti un pārbaudēs tika atklāti dažādi pārkāpumi. Daudzos gadījumos izsūtīšana notikusi rupji pārkāpjot norādījumus, dokumenti sastādīti pavirši u.t.t. Tādējādi sākot ar 1949. gada jūliju dažām ģimenēm ļāva atgriezties.
Laika posmā no 1949. gada jūlija līdz 1954. gadam atbrīvoja 405 cilvēkus, kuri, pat pēc tā laika likumiem, izsūtīti nepamatoti.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā represēto un uz nomitinājuma vietām nosūtīto cilvēku ieslodzījuma noteikumu pamazām tika atviegloti – daļu ieslodzīto atbrīvoja, daļai samazināja piespiesto termiņu.
1956. un 1957. gadā notika masveida atbrīvošana no izsūtījuma – tiesības atgriezties Latvijā ieguva 29.719 cilvēki.
1988. gada 2. novembrī, ar Ministru padomes lēmumu Nr. 350 „Par pilsoņu nepamatotu administratīvo izsūtījumu no Latvijas PSR 1949. gadā”, un 1989. gada 8. jūnijā, ar LPSR Augstākā Prezidija dekrētu „Par četrdesmitajos un piecdesmitajos no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” 40-to un 50-to deportācijas tika atzītas par nelikumīgām.
1945. gada 25. marta deportācijas ir uzskatāmas par lielākajām represijām pret latviešu tautu. No 50.000 izsūtītajiem atgriezās tikai nepilni 30.000. Šīs deportācijas bija masveidīgākas par represijām 1941. un 1945. gadā.
Šajās deportācijās tika izsūtīti galvenokārt latviešu turīgie zemnieki un citi antikomunistiskie elementi.
Saskaņā ar slepenu rīkojumu visiem pagastu un ciemu priekšsēdētājiem draud personīga atbildība par kulaku ģimeņu slēpšanu vai neievešanu sarakstos.
Šo 1949. gada deportāciju mērķis bija atbrīvot zemi un īpašumus jaunu kolhozu dibināšanai. Jo tūlīt pēc 1949. gada marta deportācijām visā Latvijā nepilnu 10 dienu laikā tika izveidoti 1700 kolhozi. Tas notika tāpēc, ka palikušie zemnieki burtiski sabēga kolhozos, baidoties no jaunām deportācijām, jeb kādām citām represijām.
Šīs deportācijas, savā ziņā, var pielīdzināt arī Hitlera iecerētajai „Lebensraum” izveidošanai. Staļina iecere bija līdzīga, jo deportēto „budžu” vietās tika nomitināti strādnieki un iedzīvotāji no citiem PSRS reģioniem, kas Padomju varai bija lojālāki. Tādējādi Latvijā un arī Ventspilī strauji cēlās nelatviešu īpatsvars.
Līdz 1943. gadam Ventspilī krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir nepilnus 400 tūkstošus, bet sākot ar 1943. gadu šis īpatsvars lēnām pieaug, līdz beidzot, pēc 1949. gada tas sastāda gandrīz pusi no visiem Ventspils iedzīvotājiem.
Mūsdienās, plašajās Sibīrijas ārēs, ir arī atrodami daži ciemi ar latviskiem nosaukumiem kā, piemēram, Augšbebru sādža. Šajos ciemos lielākā daļa iedzīvotāju ir izsūtīto latviešu pēcteči, bet šodien šajos ciemos latvisks saglabājies tikai nosaukums, jo tā iedzīvotāji, protams, ir pārkrievojušies.
Nav precīzu skaitļu, cik daudz ventspilnieku gājuši bojā ierakumos, bet skaidri zināms, ka izsūtīti tika 2005 cilvēki, un varu minēt, ka bēgļu gaitās un karā krituši apmēram tāds pats skaits cilvēku. Tātad varam secināt, ka 2. pasaules karš no Ventspils paņēmis ~5000 iedzīvotāju, latviešu, un kā jau mēs zinām – „daba nemīl tukšumu” un Ventspils tika piepildīta ar cittautiešiem, kuriem mums jācenšas piedot.
4. Ventspils iesaistīšanās sociālisma celtniecībā. 1945 – 1947. gads.
1946. gada Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma saimniecības atjaunošanas un industralizācijas piecgadu plānu.
Arī ventspilnieki bija šīs piecgades pils cēlāji un katrs proletārietis ielika tur savu svarīgo stūrakmeni….4.1. Saimniecība
Šajā laikā (1945 – 1947. gads) notiek aktīvs piecgades plāna realizācijas darbs. Tiek sodīti visi, kas nepakļaujas. Ir daudz turīgo zemnieku, kuri nevēlas piedalīties kolektivizācijā un nevēlas nodot savu ražu valstij, tādējādi izpelnoties lielus sodus (naudā un graudā). Šajā laikā ļoti attīstīta ir spekulācija. Spekulācija visizplatītākā ir zvejnieku un mazo zemnieku vidū. Katrs spekulācijas gadījums tiek arī kritizēts vietējā laikrakstā „Brīvā Venta”.
Katrā uzņēmumā tiek pievērsta uzmanība tam, lai darba ražīgums palielinātos. Tiek izveidota speciāla apbalvošanas sistēma – ceļojošais „Sarkanais karogs”, to piešķir visražīgākajam strādniekam. Katru nedēļu vietējā laikrakstā tiek publicēti labākie kolhozu un uzņēmumu strādnieki. Pēc publikācijām laikrakstā „Brīvā Venta” rodas iespaids, ka visi noteiktie plāni un grafiki tiek apzinīgi pildīti un ar uzviju tiek arī izpildīti.4.2. Būvniecība
1945. gadā Ventspilī tika atjaunotas 64 dzīvojamās ēkas. Ar kopējo platību 9775.4 m². 1945. gadā netika uzcelta neviena jauna dzīvojamā ēka. Šajā laikā nav arī novērojama individuālo ēku būvniecība. Ir novērojami tikai daži sīki individuālo dzīvokļu remonti.
Atjaunotajās dzīvojamās ēkās tika izvietoti 908 iedzīvotāji.
No kopējās atjaunoto māju dzīvokļu platības 1945. gadā 7145 m² tika piešķirti dažādām vietējām padomēm, bet 1090 m² tika piešķirti tautu komisariātiem un centrālajām iestādēm.
Šajā laikā (1945. gadā) nav izsniegtas nekādas kredītu summas individuālo dzīvojamo ēku būvniecībai.4.3. Veselības aizsardzība
Ventspils slimnīca darbu atsākusi neilgi pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas – 1945. gada 12. maijā. Pirmajās darba dienās slimnīcas darbs ir apgrūtināts, jo viss medicīnas inventārs ir izsaimniekots, trūkst medpersonāla, iesākumā ir tikai 100 gultu, šis skaits vēlāk palielinās. Slimnīcā ir grūtības ar kurināmo, piena piegādi un apgādi kopumā, netiek piegādātas ziepes.
Ventspils slimnīca atrodas Vasarnīcu ielā 21, to vada ārsts Dr. E. Brencis, viņš ir arī Ventspils māsu skolas direktors.
Ventspils slimnīcā ir izveidotas ķirurģiskā nodaļa, ar 80 gultām, terapeitiskā nodaļa, ar 50 gultām un infekcijas nodaļa, ar 40 gultām. Dzemdību nodaļa atrodas Vasarnīcu ielā 9, tajā ir 30 gultu.
Lielas grūtības sagādā apgāde un tāpēc nepieciešams izveidot slimnīcas palīgsaimniecību, šim nolūkam slimnīcas rīcībā tika piešķirta zeme 1.5 ha apmērā.
Ventspils pilsētas poliklīnikā darbojas ķirurģiskais, terapeitiskais, ginekoloģiskais, zobārstniecības, fizioterapeitiskais un rentgena kabineti.
Poliklīnikā nepieciešams medpersonāls, jo strādā tikai 1 ķirurgs, 1 zobārsts un dažādi terapeiti.
Poliklīnikā ir izveidots arī zobu tehniķa kabinets, kas nedarbojas pilnā apmērā (aparatūras trūkuma dēļ).
Poliklīnikā ir arī Ven-dispansers, kuru ar zināmiem panākumiem vada Vasilijs Čeduneli.
Darbojas arī medpunkts „Pārventa” – Blaumaņa iela 38/40. „Ventspils koka” teritorijā darbojas feldšeru medpunkts, kas laika posmā no 1945. gada līdz 1946. gadam sniedzis medicīnisko palīdzību 135 reizes.
Ventspils poliklīnikā ir grūtības ar mājas vizītēm, jo trūkst medpersonāla un transporta. Līdzīgas problēmas ir arī ātrās palīdzības dienestam, tam ir piešķirtas divas automašīnas, kas vēl nav braukšanas kārtībā.
Ventspils bērnu ambulance un bērnu konsultāciju centrs atrodas Ūdens ielā 6, šo iestādi vada ārste un bērnu slimību speciāliste Dr. M. Veisberga.
Ventspils ambulances ēka ir sliktā tehniskā stāvoklī un tās elektroinstalācija ir avārijas stāvoklī.
Ventspils veselības aizsardzības nodaļas pakļautībā ir arī bērnu siles un Ventspils māsu skola, abās šajās iestādēs ir problēmas ar pārtikas, ziepju un rūpniecības preču apgādi.
Ventspils pilsētas morgā, kas arī ir veselības aizsardzības nodaļas paspārnē, 1945. gadā tika13 līķu sekcijas un 12 līķu apskates. Ventspils pilsētas morgu vada Dr. Žukovs un feldšeris K. Jēkabsons.4.4. Kultūra un izglītība
Ventspilī 1945. gadā darbojās arodorganizāciju Centrālais klubs. Klubā pasākumi notika latviešu un krievu valodās. Klubā, bez dienesta telpām, bija 6 istabas un skatītāju zāle ar 400 vietām.
Klubā darbojās viens referents. Šajā klubā bija sava bibliotēka un lasītava ar 400 grāmatām. Klubam nebija pašam savas kino ierīces.
Klubs organizēja 6 dažādus pulciņus, kuros kopumā nodarbojās 434 dalībnieku, visvairāk dalībnieku (300) bija fiziskās kultūras pulciņā.
Ventspils arodorganizāciju Centrālais klubs 1945. gadā noorganizēja 10 sabiedriski politiskas lekcijas un 40 izrādes un mākslas pašdarbības vakarus.
Šajā klubā pavisam tika nodarbināti 19 cilvēki (1 bibliotēkā un 18 – klubā).
Laika posmā no 1945 – 1947. gadam Ventspilī bija 2 pilnās vidusskolas un 4 nepilnās vidusskolas (pamatskolas).
Ventspils pilnajās vidusskolās pavisam bija 26 klases, kurās kopumā mācījās (uzsāka 1945/46. mācību gads) 965 skolēnu. 1945/46. mācību gadā skolu beidz 722 skolēni, no tiem 581 skolēns pārcelts nākamajā klasē, 54- atstāti uz otro gadu, bet 87 skolēnu pārcelšana atlikta uz rudeni.
Savukārt nepilnajās vidusskolās, jeb pamatskolās pavisam bija 30 klašu, kurās mācījās 963 skolēnu un skolu pabeidz 840 skolēni, no tiem 612 skolēnu tika pārcelti nākamajā klasē, bet 107 skolēni atstāti uz otro gadu un 106 skolēnu liktenis tiks lemts rudenī.
Visi šie skolēni tad arī bija nākamie piecgadu pildītāji, saulainā sociālisma cēlāji un „sarkanā karoga” cīnītāji.
5. Dzīves līmeņa raksturojums Ventspilī
1945 – 1947. gadam.
Ventspils iedzīvotāju dzīves līmenis laika posmā no 1945. gada līdz 1947. gadam bija samērā zems.
Visā Ventspilī ļoti zemā līmenī bija pārtikas apgāde. Visa Ventspils, arī slimnīcas, bērnu siles un skolas cieta no pārtikas trūkuma.
Tūlīt, pēc Vācijas kapitulācijas, jau 1945. gada 12. maijā Ventspilī un arī visā Latvijā tika ieviesta kartīšu sistēma, kas it kā normētu un sadalītu pārtiku vienādi, uz visiem iedzīvotājiem. Taču kartīšu sistēma „izgāzās”, jo kartīšu noteiktās normas bija pārāk mazas lai ar tām izdzīvotu, veidojās neapmierinātība.
Pēc kartīšu sistēmas izbeigšanās, pārtikas un citas plaša patēriņa preces „varēja” dabūt neierobežotā daudzumā. Bet reāli tā nemaz nebija, jo veikalos pieprasītās preces bieži vien nebija un veikali nebija spējīgi apmierināt radušos pieprasījumu. Izveidojās deficītu situācijas, pie veikaliem veidojās rindas u.t.t.
Vēl viena nopietna problēma bija darba algas – tās bija pārāk mazas. Pilsētā, uzņēmumos, algu maksāja naudā, bet laukos, kolhoza darbiniekiem par darbu norēķinājās ar graudiem, pēc ražas novākšanas, tātad, algu maksāja 1 reizi gadā.
Bieži vien gadījās, ka izmaksātie graudi bija ļoti nekvalitatīvi un pārtikā nebija lietojami. Laukos, vietējiem zemniekiem nebija iespējams izvērst kaut kādu saimniecību, jo visu laiku bija jāstrādā kolhoza labā un vietējiem zemniekiem nebija atļauts turēt vairāk kā 1 govi un 2 cūkas.
Visi šie faktori ventspilnieku dzīves līmeni necēla, bet gan tikai pazemināja.
Lielākā daļa lauksaimniecības produktu tika sūtīti uz attāliem PSRS reģioniem, tādējādi iztukšojot un izlaupot Latviju un Ventspili.
Lai panāktu lielāku darba ražīgumu, cilvēki visādos paņēmienos tikai mudināti strādāt, taču nekādus redzamus un taustāmus labumus strādnieki neguva (ja neskaita atzinības rakstus).
Lai gan vidējais iedzīvotāju dzīves līmenis bija samērā zems, Ventspilī tika atvērti aizvien jauni veikali un ēdnīcas, kas tik un tā nespēja apmierināt ventspilnieku pieprasījumu.
Bija arī cilvēki, kas varēja saņemt lielus ilgtermiņa kredītus, ar izdevīgiem noteikumiem, individuālo dzīvojamo ēku būvniecībai. Taču šādu cilvēku bija ļoti maz, jo, piemēram, 1945. gadā nebija neviena šāda kredīta izsniegšanas gadījuma.
Šādus kredītus, manuprāt, piešķīra tikai ļoti uzticamiem cilvēkiem. Tikai tādiem kadriem, kuri jau agrāk bija izrādījuši savu revolucionāro nostāju un lojalitāti Padomju Savienībai. Tāpēc, manuprāt, arī bija tik maz šādu kredītu izsniegšanas gadījumu, jo Ventspils… un arī visā Latvijā nebija tik daudz tādu cilvēku, kas būtu tik ļoti uzticīgi Padomju Savienībai.
Neskatoties uz nospiedošajiem sadzīves apstākļiem Ventspilī tomēr arī darbojās savas sporta biedrības, kuras rīkoja dažādas sacensības, talkas un pat veica politiski aģitējošo darbu.
Bija arī savs Centrālais klubs, kurā bija arī bibliotēka un skatītāju zāle. Šajā klubā bieži notika dažādi saviesīgi pasākumi, kuri parasti bija labi apmaksāti.
Šāda vienmuļa dzīve turpinājās, apmēram līdz 50-to gadu vidum, kad pēc „dižā” vadoņa Staļina nāves nedaudz pierima kolektivizācijas tempi un samazinājās VDK vara.
Tas viss nedaudz atvieglināja Ventspils iedzīvotāju sadzīvi, bet tās nevarēja uzskatīt par nozīmīgām pārmaiņām.
Ventspilij un visai Latvijai bija nepieciešams samērā liels laika periods, lai sasniegtu kaut cik normālu iedzīvotāju dzīves līmeni.
Kā jau agrāk minēju, šis karš neko nevienam nedeva, bet paņēma pietiekami daudz, un lai atgūtu zaudēto bija nepieciešams pārāk ilgs laiks.
Izmantotā literatūra.
• Ventspils Zonālais Valsts Arhīvs:
o 50. p., 1. apr., 2. l., (Pilsētas ekonomiskais raksturojums pēc atbrīvošanas no vācu okupācijas);
o 50. p., 1. apr., 8. l., (Skolu statistiskās atskaites par 1944/1945 un 1946/1947. m.g.);
o 50. p., 1. apr., 9. l., (Kultūras iestāžu atskaites par 1945. un 1946. g.);
o 50. p., 1. apr., 10. l., (Veselības aizsardzības nodaļas gada pārskats par 1945. g.);
o 50. p., 1. apr., 11. l., (Atskaites par dzīvojamo ēku būvniecību 1945. g.);
o 50. p., 1. apr., 17. l., (Vissavienības sīkrūpniecības skaitīšanas materiāls uz 1946. gada 1. janvāri);
o 369. p., 1. apr., 16. l., (Pilsētas uzņēmumu un iestāžu atskaites par darbu un plāna izpildi 1946. gadā.);
o 369. p., 1. apr., 20. l., (Pieprasījumi un izziņas par meklējamajiem piederīgajiem);
• Ventspils VZA faili Nr.2., 2001. gada februāris. 1949. gada 25. marts – lielākā iedzīvotāju masu deportācijs no Latvijas (notikumu atspoguļojums Ventspils novadā).
• Agnis Balodis „Latvijas un latviešu tautas vēsture”. Neatkarīgā teātra „Kabata” grāmatu apgāds, Rīga 1991.
• Juris Freibergs „Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts”. Zvaigzne ABC, Rīga 1999.
• Laikraksts „Brīvā Venta”, laika posmā 1945 – 1947. gads.