Uzvārda došanas tradīcijas Latvijā
“Uzvārds ir personas nosaukums, kas norāda piederību pie dzimtas. Uzvārds kopā ar vārdu un tēvvārdu individualizē personu. Uzvārdu pārņem no vecākiem, un, reģistrējot dzimšanu, tas tiek ierakstīts civilstāvokļa reģistrācijas aktā. Personai var būt tikai viens uzvārds. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, viņi bērnam var izvēlēties tēva vai mātes uzvārdu.” Tomēr uzvārdu rašanās process attiecināms uz tālāku pagātni nekā dzimšanas brīdis, un vēsturiskie notikumi ietekmējuši gan mūsu uzvārdu tagadējo skanējumu, gan to nozīmi.
Uzvārdi kā personas identifikācijas zīme, kas ļauj izsekot ģimenes ciltsrakstiem ilgākā laika periodā, dažādās Eiropas valstīs ir samērā nesena parādība, arī Latvijā. Eiropas austrumos līdz pat 19. gs. pastāvēja dzimtbūšana, un tas ietekmēja arī uzvārdu rašanos. Sākotnēji cilvēkiem nebija nepieciešamība pēc tiem, jo pastāvēja pārvietošanās ierobežojumi un savstarpējai identifikācijai pietika ar kristīto vārdu, kam reizēm tika pievienots vietvārds. Laika gaitā, dažādu vēsturisko apstākļu rezultātā, ar to nepietika. Piemēram, Krievijas impērijas Baltijas guberņās- Kurzeme un Vidzemē- zemnieku uzvārdi tika gan uzspiesti ar varu, gan brīvi izraudzīti īsā laika periodā- apmēram no 1817. līdz 1833. gadam. Tie tika uzspiesti, jo saskaņā ar dzimtzemnieku 1816.- 1819. gada brīvlaišanas likumu prasībām, kas izmainīja zemnieku juridisko stāvokli no dzimtcilvēka uz brīvu cilvēku, brīvlaistajiem zemniekiem bija nepieciešams personības pilns identifikators. Uzvārdi tika brīvi izraudzīti, jo saskaņā ar jaunā likuma visai brīvi noteiktajām normām zemniekiem tika ļauts izvēlēties jebkuru uzvārdu pēc saviem ieskatiem. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka šis aizsāktais uzvārdu došanas juridiskais process prasa pilnveidojumus. 1822.gadā pirms muižu kalpu brīvlaišanas vēl ar vienu likuma papildinājumu tika precizēts, ka „ zemniekiem ir liegts izvēlēties (kārtai) neatbilstošus un nepiemērotus uzvārdus, it īpaši muižnieku, plaši pazīstamu dzimtu vai slavenu cilvēku uzvārdus”.
Dažādos Latvijas apvidos šī uzvārdu izvēle notika dažādi. Vietām zemnieki tiešam varēja brīvi izvēlēties sev uzvārdu, citviet tos piešķīra muižnieki, tomēr visur pastāvēja noteikums, ka uzvārds jāizvēlas „cilts vecākajam” un šo uzvārdu pārmanto visi viņa bērni un bērnu bērni, arī tad, ja tiem bija pašiem savas ģimenes. Galvenokārt izvēlētos uzvārdu varēja iedalīt 8 grupās pēc to nozīmes vai izcelsmes:
Vietvārdi. Daudzi zemnieki sekoja ieteikumam par uzvārdu izvēlēties māju vai dzīves vietas nosaukumu. Piemēram, Kārlis no „Cīruļu” mājām kļuva par Kārli Cīruli. Visbiežāk māju nosaukumus izvēlējās, ja tiem bija nozīme latviešu valodā, tomēr ir gadījumi, kad tā nenotika. Apkārtnes vārdu pieņēma retāk, jo konkrētajā apriņķī tam nebūtu individualitātes. Izvēloties māju nosaukumus, zemnieki savā veidā arī nodrošināja informāciju par cilts vai ģimenes dzīvi pēcnācējiem.
Lauku vide un daba. Ja zemnieki neizvēlējās māju nosaukumu, parasti tika izraudzīts kāds latviešu valodas vārds ar tuvu, zināmu nozīmi. Ņemot vērā apkārtējo muižas vidi, kā arī dabas godināšanu latviešu mutvārdu tradīcijā, nav brīnums, ka uzvārdi atspoguļoja apkārtējo, dabisko lauku vidi, piemēram, Āboliņš, Lācis, Žagars, Ozols, Strauts u.c. Šajā kategorijā atrodami arī samērā populāri uzvārdi, kas radušies pārveidojot parastus lietvārdus, un pievienojot tiem pamazināmo galotni „-īte” un „-iņš”. Mūsdienās šie uzvārdi veido aptuveni ceturto daļu no pastāvošajiem.
Svešvārdi. Daudzi zemnieki neievēroja mācītāju un muižnieku ieteikumus neizvēlēties vārdus ar izskaņu „-sons”. Apzinoties vācu valoda un vācu kultūras lielo nozīmi Baltijā, nepārsteidz, ka nedaudz vairāk par 10 % jauno latviešu uzvārdu bija latviskoti atvasinājumi no vācu uzvārdiem. Vietām uzvārdos jūtama arī krievu kultūras ietekme. Pierobežas rajonos arī latviskoti lietuviešu, igauņu vārdi.
Profesijas un nodarbošanās. Latviešu folklorā rodamas liecības, ka zemnieks centās saglabāt savas ģimenes ietvaros saimnieka amatu- vienīgo nozīmīgo Baltijas zemniekam likumīgi pieejamo sociālo statusu, kāds bija iegūstams līdz zemes reformām 19. gs. otrajā pusē. Šo amatu parasti, ja vien tas bija iespējams, mantoja vecākais dēls. Līdz ar to daudzi zemnieki vēlējās par uzvārdu pieņemt savu nodarbošanos vai profesiju. Šādus uzvārdus parasti veidoja ar piedēkli „-nieks”, ko pievienoja izgatavojamam objektam vai darba vietai: Bļodnieks, Kalējs, Mucenieks.
Dubultie uzvārdi. Seno uzvārdu sarakstos īpatnība ir dubultie uzvārdi, kas veidoti, savienojot ar svītriņu divus jaunizvēlētos uzvārdus, piemēram, Martinsons- Veidemanis. Tie rosina domāt par dažādu zemnieku ģimeņu neizlēmību un konfliktu ģimenes locekļu starpā. Pastāvošie uzvārdu izvēles likumi pieļāva šos dubultuzvārdus, bet vēlāk, attīstoties latviešu uzvārdu kopai, šādas kombinācijas kļuva aizvien retākas. Lai arī dubulto uzvārdu vidū bija satopami uzvārdi ar svešzemju vai nezināmu izcelsmi, tomēr vairumā tie bija seni lauku māju nosaukumi, kas, iespējams, norāda uz tolaik vienojošām ģimeniskām saitēm. Laika gaitā samazinājās vajadzība tikt identificētam ar kādu konkrētu lauku sētu, un pamazām tā vai cita uzvārda daļa tika atmesta, un atlikusī daļa kalpoja par īsto uzvārdu.
Cilvēku raksturojošās īpašības. Daudzi uzvārdi norāda uz saistību ar cilvēka rakstura īpašībām, piemēram, Cēlais, Strupe, Dumpe (no dumpīgs). Par šo uzvārdu rāšanos pastāv dažādas versijas, jo nešķistu loģiski, ja pats zemnieks sev izvēlētos uzvārdu, kas raksturotu no sliktās puses, tāpēc var uzskatīt, ka uzvārdus, kas apzīmē cilvēku rakstura īpašības visticamāk devuši muižnieki vai par uzvārdu pierakstīšanu atbildīgie zemnieki tiek, kuri paši sev piemērotu uzvārdu nespēja izvēlēties.
Cilvēku vārdi. Uzvārdu neliela daļa ir darināta no cilvēku vārdiem, piemēram, Valters, Antiņš un Kaupe. Reizēm šāda uzvārda izvēle norādīja uz vēlmi godināt izvēlētā vārda īpašnieku. Iespējams, ka zemnieki konkrētos Latvijas reģionos par uzvārdu izvēlējās tēva vārdu, kas varētu liecināt par krievu kultūras ietekmi. Tomēr šī tipa uzvārdi neieņem vairākuma pozīciju.
Tautības. Vēl viena vismazākā uzvārdu kategorija ir uzvārdi, kas darināti no tautību apzīmējumiem, piemēram, Dānis, Lībis, Prūsis, Ungārs. Maz ticams, ka zemnieki izvēlējās šos vārdus, saskatot kaut kādu saistību starp ģimeni un konkrēto tautību, kaut gan šajā ziņā divi iespējamie izņēmumi ir Lette un Lībis. Lettes izvēle ir nepārprotama, tā norāda uz mostošos nacionālo apziņu, par ko parasti Baltijas vēsturē runā tikai, sākot ar gadsimta otro pusi. Arī Lībis cēlies no vietējās tautas nosaukuma.
Protams, grūti izvērtēt, kāpēc zemnieki izvēlējušie tieši šādus uzvārdus un daudzi no pieņēmumiem ir varbūtiski, bet skaidrs, ka arī dažādas valdošās sistēmas izmainījušas uzvārdu skanējumu, rakstību. Dažādi centieni pārkrievot vai pārvācot latviešu tautu izmainījuši sākotnējos uzvārdus, līdz ar to mūsdienās ir visai grūti spriest, kad tieši kāds uzvārds cēlies un vai tā nozīme sakrīt ar sākotnējo. Uzvārdu došanas sistēma Latvijā būtiski neatšķīrās no citām austrumeiropas valstīm, bet palikušas maz rakstisku liecību par uzvārdu pierakstīšanas procesu, tāpēc šīs tēmas precīzs izklāsts nav iespējams, un daudzi procesi tiek skaidroti ar varbūtībām.